Indridi G. Torsteinsons (Indridi G. Thorsteinsson, 1926)
IELEJA
Jāņa Gorsvāna viņetes
1.
Ieleja no dienvidiem ieurbjas kalnu masīvā, un gaišās austrumu nogāzes pašā apakšā atrodas Dālsmiņņu sēta.
Klusums un miers. Kalniem uzgūlušies lietus mākoņi, un gaiss ir spiedīgs kā pirms pērkona.
Jaunā dzīvojamā māja paceļas kalnmalā, kur senāk bijusi smēde. Vēl gabaliņu augstāk nogāzē trūd sagumuši veco, no kūdras velēnām celto ēku pamati. Kādus tūkstoš gadus tur tika smiets un raudāts, un no turienes varenās dzimtas pēcteči, kam tēva pusē četrpadsmit virsaišu, bija izklīduši visos vējos pa tuviem un tāliem novadiem. Tagad šīs krāsmatas ir lauku peļu midzenis, un sagumušo sienu izšķobījušos pamatus laiku pa laikam eleganti aplaista suņi, kuces dzenādami; un daudzu gadu kūlas kušķi tur izslējušies virs drupām, jo šādus aizmirstus stūrus nemēdz apstaigāt izkapts asmens.
Tālāk ielejā, kur tā pamazītiņām paceļas uz augšu un saplūst kopā ar kailajām kalnu paurēm, var pamanīt pa zaļam lauciņam. Pavaicājuši uzzinām, ka tur senāk bijušas tagad pilnīgi iznīkušas lauku sētas. Lauciņi vairs vienīgās pazīmes; un var pat ienākt prātā, ka šeit pāri gājis kaŗš, izkaudams vīrus un nopostīdams zemi. Lieta ir tomēr daudz vienkāršāka, pavisam īsi izstāstāma, kaut arī ne mazāk skumīga: kaŗu te nav bijis, nedz arī vīri izkauti, bet sals un nabadzība noliekusi šo ļaužu saujiņu pa vienam vien pie zemes tik klusi un nedzirdami, ka ne gailis neiedziedājies.
Kādu dienu starp abiem pasaules kaŗiem šajā mierīgajā un turpat vai pamestajā ielejā kāds klusi klauvējās pie durvīm.
Tās pavērās, un jauns puisis padeva labvakaru. Meitene klusi to atņēma, un puisis prasīja pēc saimnieka. - Nav mājās, - viņa atbildēja.
- Bet nāciet lūdzams iekšā, - meitene piebilda, pavirzīdamās sānis, lai palaistu ciemiņu garām.
Viņai pa priekšu iegājis namā, svešais sasveicinājās ar mājas ļaudīm. Daudz to nebija, tikai vēl divas sievietes: viena jau krietni veca, otra tā ap piecdesmit. Vecā sēdēja gultā, pastāvīgi klanīdamās uz priekšu un atpakaļ, un kaut ko čamstināja pie sevis, kustinādama bezzobaino muti. Nesen celtajā ēkā viņas gulta izskatījās krietni senlaicīga.
Nemierā ar jaunekļa kluso sveicienu, vecene skaļi izmeta, kas visām uz mēles:
- Kā tad ciemiņam vārdā?
Viņš pateica, un meitenes acis iepletās vien. Saimniece uz mirkli pārtrauca darbu un cieši lūkodamās ienācējā noprasīja:
- Vai tad dzejnieks vai?
Viņš sastomījās, negribēdams vecās priekšā atzīties. - Nezinu nemaz, kā mani vajadzētu dēvēt, - viņš teica. - Dažs labs dabū dzejnieka vārdu pavisam nepelnīti.-Un viņš pacēla acis pret griestiem, it kā nokvēpušais petrolejas lampas āķis spētu viņu sadūšināt.
- Tā tas ir gan, - iebilda vecā. - Bet jūs, dēliņ, gan nemaz neesat tik slikts. Vismaz nekāds briesmīgais melša.
- Vecomamm! - iesaucās meitene. - Kā tu tā vari teikt ciemiņam, vecomamm!... - Tad viņa apklusa, jo vecāmāte atkal iesāka šūpoties un bezzobaini murmināt.
- Neņemiet ļaunā, - aizbildināja meitene. - Viņa ir veca un...
Ciemiņš atrāva skatu no lampas āķa un, sastopot meitenes acis, pasmaidīja:
- Kādēļ gan viņu neuzklausīt? Viņa dzīvē desmit reižu vairāk pieredzējusi nekā es. Būtu pavisam savādi, ja viņa nebūtu arī gudrāka.
- Viņa visu mūžu te pa ieleju vien nodzīvojusi, - skaidroja meitene.
Ciemiņš nevairīdamies lūkojās skuķei acīs un pēkšņi ievēroja, ka tās aizgrābti zaigoja kā vasaras naktīs starp kalniem, kad sārtums padebešos pārvēršas kausētā zeltā un pārplūdina straujo šļūdoņupju braslus lejpus mājām. Viņš teica:
- Jā, un tieši tamdēļ. Jo šī ieleja ir pasaules pašā vidū. Un ārpus tās nav nekā, kā nebūtu jau šeit.
- Nē, tu nemels vis, tu nemels vis niekus, - vecāmāte murmināja un klanījās tālāk, un viņas lūpas gandarījumā savilkās smaida čokuriņā.
Saimniece pa tam bija atgriezusies un, piespiedusi galvu durvju stenderei, stingri raudzījās ciemiņam gaŗām tālumā. Viņa bija apaļīga, bet glīta sieviete, acis viņai bija brūnas un skaidras. Brītiņu tā lūkojusies, viņa rāmi ierunājās, un viņas vārdi it kā piepildīja visu istabu un palika tur vēl labu brīdi:
- Vai kungs gribētu šeit pārnakšņot?
Viņš pateicās, draudzīgā vaicājuma saviļņots. Nebija arī šaubu, ka vecaimātei bija vēl kaut kas uz sirds. Viņa bija beigusi purpināt un klanīties un uzmeta ienācējam sānisku skatienu. Visas trīs klusēja, vienīgi vējš svilpa mājas dzegās.
- Runā, ka viņi tur dienvidos pa Kolēru kaujoties, - vecāmāte beidzot ieteicās.
- Pa Koreju, - viesis izlaboja.
- Ak, vai nu nav viens un tas pats. Es nekad neesmu uz tiem svešajiem vārdiem.
Un tad, ā re če, visi nu jau tā izskolojušies, ka - debesis nesagāzīsies, ja viena tāda ieleju vecene vairāk neprot par savu mēli vien.
Meitene iesmējās.
- Vai tu domā, ka pasaule varētu maz iztikt bez tevis?
- Vai tad neiztiek? - atbildēja vecā, un viesis ievēroja, cik veca un nogurusi viņas balss izklausījās.
- Jā, - viņš teica, nelikdamies zinis par vecās mātes ierunāšanos. - Pasaule cīnās par laupījumu.
- Tiem būtu laiks kaunēties, - sacīja vecā, pakratīdama ar pirkstu. Tad viņa uzrausās kājās un iztenterēja ārā no istabas.
Kad viesis un meitene brītiņu bija sēdējuši klusēdami, saimniece atkal ienāca istabā.
- Ja vēlaties, varat iet pie miera, - un viņa norādīja uz durvīm, kas veda blakus istabā.
Palagi bija vēsi, un, kad viņš grozījās, pa gadiem labi iegulētā gulta iečīkstējās. Tā bija silta, sausa čīkstoņa, ko dzird cilvēkiem sakustoties gultā - pa vienam vai kopā. Labu brīdi klausījies nakts klusumā, viņš sadzirda durvis viegli noskrapstam. Vai tikai rādītos? Nē, atkal! Tad čuksti:
- Vai jūs neguļat?
- Nē, - viņš atbildēja. - Neguļu. Nāciet vien!
Viņa ienāca, aizdarīja durvis aiz sevis un apsēdās uz krēsla blakus gultai. Viņš pagriezās uz meitenes pusi, un gultas čīkstoņā bija kaut kas labs .
Viņa bija glīta, labi noaugusi un platām gūžām, smalkiem sejas vaibstiem un atklātu seju. Viņai bija kuplas uzacis un kustības vijīgas. No viņas plūda miers un siltums - it kā ieaijājot, kam tā vajag; un viņas miesa smaržoja, nesalaistīta ne ar kādām smaržām.
- Vai neuzbāžos? - viņa ievaicājās, un acis pazemīgi lūdzās.
Nē, tā nu viņš nemaz nedomāja.
- Tā gribas ar jums parunāties. Jūs taču nākat no turienes, kur pulka ļaužu. Vai tā nav brīnišķīga dzīve? - Un aizrautībā viņas seja laistījās, šo brīnišķīgo dzīvi iedomājoties.
Viņa skats satumsa, bet acu zīlītēs spoguļojās baltā vasaras nakts aiz loga un meitene zilā pabālušā naktsveļā. Tad viņš ierunājās - lēni un uzsvērdams katru vārdu:
- Viss, ko jūs dēvējat par dzīvi tur, kur pulka ļaužu, jums liekas kā kaut kas miglaini vilinošs un savāds. Bet īstenībā to nemaz nevajadzētu saukt par dzīvi; tā ir pārāk rupja, pārāk šaura, lai to tā sauktu; tai nav īsta satura, tā ir it kā piesieta viegli gaistošam mirklim.
- Bet šeit ir tik vientuļi, - viņa nočukstēja.
Viņš brītiņu pārlika, tad teica:
- Vientulība sāp. Ļoti sāp. Bet no tās nevar paglābties, kļūstot par galvu milzīgā daudzgalvu pūlī. Vientulība iet līdz tādam, kuŗa sirdi grauž ilgas...
Viņš bija skatījies ārā pa logu, bet nu pievērsās meitenei un turpināja.
- ... un jums gribas puiša.
- Nesakiet tā! Lūdzu, ne, - viņa atgaiņājās.
- Bet tā ir, - viņš strupi atcirta. - ... un viņš nāks, tas jūsu puisis. Bet neļaujat viņam vest jūs projām no šejienes. Jūs esat šīs ielejas daļa.
Viņš raudzījās meitenē, un tā ievēroja, ka viņš kaut ko saskatījis. Sarosīdamās taisnāk uz krēsla, viņa ieprasījās:
- Kāpēc jūs tā skatāties manī?
Viesis samirkšķināja acis un pārlaida ar mēli pār lūpām.
- Jūs esat īsta, - viņš teica. - Esmu nostaigājis garu ceļu, un es neesmu vīlies.
- Vajadzētu būt vēl īstākām arī. Nekā es, - atbildēja meitene, lai nerādītos iedomīga.
- Kāda tam nozīme? - viņš ierunājās.
- Bet manās acīs jūs esat īsta. Vai drīzāk - manā iztēlē: pašas patiesības iemiesojums. Jo šī ieleja ir jūsu acīs, un zilā debess ir uz jūsu pieres, un šī
baltā nakts rit jūsu dzīslās. Un jūsu puisis nāks, un jūs piesiesit viņu pie šīs vietas starp kalniem.
- Kur skaisti jūs runājat, - viņa čukstēja, raudzīdamās kā brīnumā.
- Tāpēc, ka jūs tik skaisti pie manis atnācāt, - viņš vienkārši atbildēja.
- Vai visi mākslinieki ir tādi kā jūs?
- Neesmu mākslinieks. Man tikai prieks par visu. Vairāk nekas.
- Kas tad mākslinieki tādi ir?
- Cilvēki, ko uzskata par savādniekiem. Viņi negrib valgu ap kaklu, neseko pasaules diženajiem soli pa solītim. Un - tad par tiem smejas. Viņu māksla - vientiesīgs prieks un nenopērkama gaišreģība, ko tie dienas putekļos un tveicē grib saglabāt nesamaitātu, bet ko neviens necienī, iekām tā nav nogulējusies appelējušos, tumšos muzeju plauktos, zem gadsimtu nogulsnēm, lai vēlāk sniegtu ziņas par šīmdienām.
- Kāpēc tad tāda aizrautība pie dzīviem cilvēkiem mirušas mākslas priekšā? - ievaicājās meitene, pavērtu muti lūkojoties viesī.
- Tai aizrautībai tikai mākslas virskārta par pamatu. Mākslas būtība slēpjas dziļāk. Tā top, vienalga, vai to saprot un atzīst šodien vai rīt.
- Tad jau tur nekā cita nav, kā tikai vilšanās?! Nekā gaišāka un priecīgāka! Vai tiešām viss ir kā aizgaldā, iegrožots, iesprostots starp vecām domām, kas visiem jau sen zināmas? - iesaucās meitene, un pati pārbijās no savas raitās runas.
- Tā ir, - viņš atbildēja .- Bet šeit ielejā jūs esat no visa tā pasargāta. Prieks šeit ir vienkāršs, un nevienam nenāk ne prātā mest ēnu uz tā. Jauna telēna mitrā dvaša; sazēlušu treknu pļavu svaigums pēc lietus gāzes; ērzeļa straujā asins... Tas viss sagādā patiesu prieku. Un jums jau pieder.
- Bet es tomēr gribu prom! - viņa dedzīgi iesaucās. - Es gribu redzēt daudz, daudz cilvēku ap sevi. Es gribu ar tiem runāties. Ar daudziem.
- Atkal tas pats - ilgas pēc visa, kā nav. Šīs ilgas ir kā sausa augsne, kam slāpst lietus. Jums vajag puiša.
- Vai jūs nevarat būt mans puisis?
Viņš redzēja, kā viņa pietvīkst un nodur acis.
- Neļaunojieties, - viņš teica, - bet šai ielejai vajag stipru roku. Ne manu. Manas nav darītāja rokas. Es par daudz domāju.
Meitene atlieca galvu un lūkojās blāzmainajā naktī. Viņas matos krita iesārts spīdums, viņas krūtis saslējās, it kā tur briestu liela izšķiršanās. Likās, ka viņa raugās uz kaut ko tālu, tālu projām, aiz zilās dūmakas ielejas viņā galā, kur nakts bija aprāvusi skrējienu uz ziemeļiem. Un viesa galvā uzšķīlās vārsma par ieleju; par piemīlīgu meiteni, kas viena pati sēž uz klints gaišā kalnu nogāzē, dzied par savu draugu, kam jānāk, un par ilgām pēc viņa, un ziedu vītnēm, ko viņa liks viņam ap galvu. Viņa dzied arī par apaļām aitām, kas klīst pa sūnu zaļām ganībām, apkārt tām lēkā jēri; dzied par ērzeli, kas, putās satrakojies, iedrāžas zirgu barā, kozdams, pakaļkājās celdamies un uz priekšu raudamies griežas trakā dejā ar ķēvēm.
Viņā kalās dzeja, kam būt dziesmai ielejas tūkstoškārt saskanīgajā ritmā, dziesmai par meiču, kas ir skaista, mīļa un skumja.
3.
Viņš pamodās agri, saules stari krita rasas klātajā sētsvidū un tur sašķīda milzumdaudz atstaros.
Viņš piecēlās un apģērbās, un izgāja ārā; rīta spožumā viss izskatījās it kā dīvainas burvības plīvurī ietīts, solot karstu dienu. Gaiss drebēja no skaņiem putnu treļļiem, kas pludoja gar ielejas nogāzēm. Šīm skaņām cauri viņš saklausīja ritmisku dunoņu, kas pieauga un kļuva straujāka, jo tuvāk tā nāca. Tā nebija nekāda iedoma, nekāda agra rīta parādība. Palūkojies uz ziemeļiem, viņš ieraudzīja, ka kāds vīrs jāj pāri pa klajumu, otru zirgu vezdams pie apaušiem. Zirga muskuļi savilkās zem spodrās, gaismā zaigojošās ādas, un vīrs sedlos saliecās uz priekšu, jādams arvien straujāk.
Pagalmā viņš nolēca no zirga, iekām tas bija paspējis apstāties - ņiprs, melnīgsnējs vīrs lieliem soļiem nāca pie viesa un izstiepa roku, sacīdams:
- Labrīt! Un ar ko man tas gods?
Viesis nosauca savu vārdu.
- Ak tā gan, - vīrs noteica. - Tādi ciemiņi mums reti gadās.
Un viņš devās atpakaļ pie zirga, lai noņemtu sedlus.
Viesis nu iedomājās, ka viņam jādodas ceļā, un ieprasījās:
- Vai jūs nenovestu mani līdz zemienei?
- Vai tad jums tūliņ jāiet? - ieprasījās vīrs. - Vēl jau par agru pat, lai raustos no gultas laukā.
- Tomēr būtu jādodas tālāk, - atbildēja viesis.
- Nāciet, vispirms iestrēbsim kafiju, - mudināja vīrs. - Zirgi tikām var paganīties.
Viņi iegāja istabā.
Saimniece tur bija jau priekšā, saģērbusies un arī uguni iekūrusi. Viņa pameta iesānis skatu, pamanot viesi, bet vairāk nekā neteica kā tikai: - Labrīt! Un turpināja darboties gar kafiju.
- Kā jums patīk mūsu ielejā? - ievaicājās vīrietis.
- Ļoti.
- Jā, šī ir laba leja. Kaut gan viens otrs saka, ka šeit saimniekot neiznāk lētāk nekā gulēt pašā greznākā viesnīcā.
- Tas nu ir nekrietni, - iebilda viesis, un viņa balss ietrīcējās. Brītiņu klusējis, viņš piemetināja: - Jums taču te ir visa kā gana, daudz vairāk nekā var atrast viesnīcās. Protams, apteksnes te apkārt neskraida. Bet tā tāda garā nabago aizsapņošanās šā vai tā.
- Lopiņu mums Dieva svētība, - vīrs lēnā balsī runāja. - Un par sevi mēs protam gādāt paši. Un nevienam nav tās raizes, ka grīda pievemta. Mēs to varam izdarīt arī ārpusē, ja iedzertais kādreiz prasās laukā.
Viesis pasmaidīja.
- Vai negribas palikt kādas dienas? - saimnieks ieprasījās. - Galvoju, ka badā nenomirsit.
Tādi piedāvājumi vilināt vilināja dzejnieka dvēseli, bet viņš tomēr atteica:
- Paldies, bet tomēr laikam nevarēšu. Es atstaigāju līdz šejienei, jo gribējās pabūt kādas nomaļas ielejas vientulībā. Un tomēr liekas, ka grūti būs atrast tik atšķirtu vietu, ka pamestība starp tiem, kas nedzīvo ielejās, tomēr nenomāktu vairāk.
Kad kafija bija padzerta, viesis atvadījās no sievas, lūgdams pasveicināt vecomāti un gaišmatu meiteni. Tad viņi abi, zemnieks un viesis, aizjāja. Jau labu gabalu lavas laukos, viņš pameta skatu atpakaļ, pamanīdams, kaut tikai uz mirkli, baltu roku vicinām. Un viņam no jauna prātā iešāvās dziedājums par piemīlīgo meiteni, kas vientuļa sēž uz klints kalna nogāzē un dzied par draugu, kam vajag nākt.
Ielejas galā dzejnieks atvadījās no zemnieka. Un četrpadsmit virsaišu pēctecis izstiepa roku pār ieleju, kas gulēja viņiem aiz muguras zaļa un silta rīta saulē, un teica:
- Tā kā esat dzejnieks, tad aiznesiet mūsu tautai šīs ielejas sveicienus. Un sakiet tai, ka no šiem kūdras pauguriem par jaunu celsies ļaužu cilts, un balti ganāmpulki atkal ganīsies piekalnēs, un šie jaunie zemnieki necietīs vairs ne sala, ne bada; ne sniegi, ne plūdi neizpostīs ļaužu mantu. Viss tas posts pieder pagātnes lietuvēniem.
Kad zemnieks bija to pateicis, viņi sniedza viens otram roku. Tās bija siltas atvadas. Un zemnieka dievpalīgs gāja dzejniekam līdz, kā arī ielejas smaržas - dziļi ļaužu pārpildītajās pilsētās.
