PIERAKSTIET VĀRDU: DAGNIJA DREIKA!
Dagnija Dreika, Brūnās zvaigznes. Dzejoļi 1966-1970. Rīgā: Liesma 1971. 134 lp.
Jā, dariet to! Atzīmējiet: Jāatceras vārds Dagnija Dreika.! Viņa ir dzejniece, un ar šo vārdu, jācer, iznāks arī nākotnē sastapties. Un tad jau - patīkamā nozīmē, jaunu meklējumu, jaunu radošu domu dzejas nozīmē.
Šovakar visi kaķi pelēki. Tas nekas,
ka tādi pār ceļu iet.
Šovakar kaķi uz jumtiem gaudo
(vai, ja jums patīk, - dzied),
un peles tai laikā-pa galdu.
Un kamēr kaķi uz jumta un peles pa galdu - par autori: Dagnija Dreika aizpērnā gada beigās Rīgā debitējusi ar dzejoļu krājumu Brūnās zvaigznes. Viņai ir 22 gadi (dzimusi Rīgā 1951.gada 2.maijā). Liepājas lietiskās mākslas vidusskolā viņa mācījusies apieties ar dzintaru. Dzeju veidodama viņa rīkojas ar valodu kā ar dzintaru: respektē šķautnes, uztausta rieviņas, iedobumus un to mušu caurspīdīgajā sveķu lāsē. Arī debijas krājuma ietērps viņai nav bijis jādod darināt citam: viss tātad pašas - no vāka līdz vākam.
Par krājumu Brūnās zvaigznes var mierīgi sacīt - tajā daudz tāda kā nav nevienam citam.
Vissavdabīgākā ir Dagnijas Dreikas dzejas tematika: tajā dominē (ja arī ne tieši skaitliskā nozīmē) ziemeļnieciski, skandinaviski motīvi. Tie ir zinīgi patapināti un liecina par autores krietni vien plašo un precīzo šī kultūras novada īpatnību apguvi. Vēl vairāk: Dreikas skandinavu motīvu dzeja uzrakstīta šā pasaules nostūŗa cilvēku emocionālo toņkārtu garā - atturīgi, nesentimentāli, nevairoties no robustākiem paņēmieniem dzejas ainas veidojumā. Dreikas debijas dzejā nav skaisto vārdu liekvārdības, bet neskaisto vārdu poēzija.
Kādi nejauki rudeņi -
Laikam par maz vēl dubļu?
Atkal par lapām pārtop
Zelta rubļi.
Tā izskan dzejolis par Karinu Monsa meitu (Karin Mĺnsdotter), pustrakā Zviedrijas karaļa Erika XIV sākumā slepus apprecēto zviedrieti. Gaŗajā dziedājumā Leidarzvaigzne dzejniece raksta:
Uz mana vikinga kapa
Vesela akmeņu kaudze.
Tos pa vienam
Uzliek gājēji.
Daudzi.
Uz mana vikinga kapa
Melni akmeni sāp,
Melnās, melnās debesīs
Asiņains mēness
Smagi un sarkani kāpj.
Uz mana vikinga kapa
Akmens akmeni glāsta.
Dzejolis uzrakstīts it kā "vikingienes" stāsts, dziesma. Viņai viss pāri gājis, " tāpēc, ka būda vecā un labā nepasargāja". un no šīs "pāri iešanas" viņa izaugusi "cieta kā siena", bet, neskatoties uz šo raupjumu viņa dzied dziesmu, kas tīra un skaidra kā ziemeļi:
Ir tādi ceļi -
seno vikingu
ceļi,
Tagad spoku kuģi tur staigā.
Man vēl tagad
katram vilnim
un ceļam
Palicis turpinājums un maigums.
Tie ir vikingu ceļi
manu atmiņu
ceļi;
Asiņu lāses
kā lietus
plakstiņus kapā.
Es aiziešu
sekot un
pielūgties
To cilšu aizmirstiem kapiem.
Taču vikingi un skandinaviskais nav vienīgā Dagnijas Dreikas dzejas perspektīva. Sastopamies ar Jeseņinu, Goiju ("Man ir mana vienīgā patiesība, Un to man neatņems"), Lorku, Selandžeru, Disneyland, Teodoru Fontāni un citiem, ne sevišķi parastiem vārdiem. Dreikas debijai ir pārsteidzoši plašs panorāmisks vēriens. Vismaz motīvu ziņā. Dzejoļu uzbūves ziņā viņa svārstās starp "atskaņot" - "neatskaņot", pieturēties pie ievērota pantmēra, nepieturēties, pilnīgi nevajadzīgi sāk katru dzejoļa rindu ar lielo burtu - "tradicija", kas, galu galā, ir pilnīgi bezjēdzīga.
Dreikas Latvijas motīvu dzeja ir jūŗas skarbums, jūŗas ūdens sāļums, īsi sakot - nesentimentālā, neizpušķotā dzimtā zeme. Un tās cilvēki.
Manu dvēseli - spītīgo zemi
Ozoli paceltām rokām svētī.
Ielejiet Rīgas balzamu melnu
Manās un viņas rētās.
Tā ir zeme, kuŗā atdusas vikingi, zviedri, poļi, vācieši -
Tā ir zāle, kas izaug virs tevis
Tāda pati, kā izaug virs cita.
Svešā zemē tu ienāci,
Svešā tu kriti.
(..)
Tā ir zāle. Un tikai zāle.
(Varbūt nezāle, kas lai to zina.)
Es redzu, ka zāle lūdz aizmirst.
Kas lūdz aizmirst, tas - atgādina.
Un arī zeme, kas vienmēr saka paldies:
Paldies tai zemei,
kuru drīkstu par tēvzemi dēvēt,
paldies valodai,
kurā savītas dainas,
paldies audeklam,
uz kura Rozentāls
gleznoja pašportretu,
paldies...
- - - - - - - - - - - -
Brāļu kapos stāv tēls -
māte klusētāja ar noliektu galvu,
un sudraba migla guļ
viņas nedzīvos plakstos.
No nopietnības līdz groteskam, humoristiskam Dagnijai Dreikai nav grūti ceļa gabalu nostaigāt. Ciklā Zooloģiski motīvi uzreiz lasām:
Atkal kāda klusākā cūka
dziļākās saknes rok...
Bet tās kviecējas -
tās neizrok...
Vai - gabaliņu tālāk:
Kādēļ tomēr divas griezes
Nevar reizē griezt?
Laikam taču griezei griezi
Nepārgriezt.
Dagnijas Dreikas sižeti dažreiz ir vienkāršas amatiēŗfotografijas no ikdienas dzīves turpat vien soļa attālumā. Vai pašas istabā:
No kāda bēg miegs,
Pie kāda...
Ar spilvenu apsegts telefons klusē.
Aiz Dagnijas Dreikas debijas var saskatīt aktīvu izzinu, gribu redzēt, gribu vērot, gribu zināt:
Jāredz,
kā vientuļš, izsalcis, izmisis cilvēkbērns
pieglaudies bēdās sūdz
pamātei savai - ielai...
Mīlestība, pašportreti? Kur nu bez tiem! Bet Dreikas krājumā būs grūti atrast sirmsenos "Tu", "nāc", "tavs skūpsts kā..." Par sevi (?) viņa zīmē šādu ainu:
Ar baložiem sēžu uz Vecrīgas jumtiem
Un šūpojos tumsā aklā.
Es esmu tā diena, kad riebiens nāk,
Un tā, kad sadod pa kaklu.
Dagnijas Dreikas pirmajā dzejoļu krājumā ir dzeja uz 125 lappusēm. Tas ir daudz. Ne visas lappuses ir tieši vajadzīgas, dažas varēja arī neapdrukāt. Taču pārsteidzošā kārtā šim krājumam nenāk līdz vēlme - kaut nu būtu uz pusi mazāk. Un ja tā, tad arī var sacīt: Tas ir daudz. Daudz, lai būtu pirmā reize - atklātībā. Daudz, lai varētu rakstīt: Atcerieties! Dagnija Dreika. Tā viņu sauc. Viņa raksta dzeju. Un no viņas varam gaidīt daudz laba nākotnē, ja...
Gunars Irbe