BALTIJA BERGENGRÜNA DARBOS

Acta Baltica. Band X, 1970. Königstein im Taunus: Institutum Balticum, 1971. 276 lp. DM 17.

Vācu valodā izdotā Acta Baltica l0.laidienā ir atrodami galvenokārt referāti, kas apskata Baltijas polītisko un sociālo stāvokli. Ernsts Staffa apraksta grūto reliģijas un baznīcas stāvokli Padomju Savienībā, sevišķi Baltijas valstīs, vēsturiskā materialisma ietvaros. Tomass Remeikis dod pārskatu par iespējām īstenot nacionālās intereses padomju sistēmā, kā piemēru ņemot Lietuvu, kur atrodama stiprāka nacionāla neatkarība kultūrālā un ekonomiskā dzīvē nekā Latvijā vai Igaunijā. Seppo Cetterbergs (Zetterberg) apraksta krievu sveštautību līgas darbību Stokholmā no 1916. - 1918.g.

Literārā laukā latviešu ģermānists Ilmārs Birznieks iztirzā Baltijas nozīmi vācu rakstnieka Vernera Bergengrüna īsprozā. Lietojot pozitīvistiski biografisku pieeju, Birznieks attīsta tezi, ka autora bērnības piedzīvojumi Baltijas apgabalā ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu Bergengrüna domāšanā un stipri ietekmējuši visus viņa darbus. Birznieks apskata tikai stāstus, kuŗu darbība noris Baltijā, divdesmit no tiem Latvijā, desmit Igaunijā. Šie stāsti veido samērā mazu un neievērojamu sastāvdaļu no rakstnieka kopdarba, bet Birznieks mēģina pierādīt, ka tieši šie darbi sniedz atslēgu Bergengrüna darbu izpratnei.

Bergengrüns pavadīja tikai savu agro bērnību Latvijā. Dzimis Rīgā 1892.gadā turīgā baltvāciešu ārsta ģimenē, viņš 1902. gadā tika aizsūtīts uz Libeku skoloties. Ar Pirmā pasaules kaŗa sākumu izbeidzās tuvāka saskare ar dzimteni, jo vecāku mājas bija noārdītas. 1919.gadā viņš atgriezās kā landesvēra karavīrs, un vēl 1959.gadā Štutgartē teica piemiņas runu saviem kritušajiem biedriem. 1920.-os gados autors izdeva žurnālus Ostinformation un Baltische Blätter. Bez šaubām Bergengrüns nekad neaizmirsa savu dzimto zemi Latviju un vēlākā dzīvē dažkārt izteicās, cik sāpīga viņam bijusi pārstādīšana no savas "dabiskās pasaules", t.i. Baltijas, uz Vāciju: tā viņam esot likusies kā deportācija (Dichtergehäuse).

Birznieks tēlo Bergengrüna bērnības pasauli , kā dabisku, agrāru zemi, pamalē no modernās civīlizācijas plūsmas, atpakaļpalikušu industrijā un technikā, kur cilvēks vēl izjuta dzīvi elementārā veidā, balstoties vairāk uz jūtām nekā uz prātu, vēl pārracionalizētās lielpilsētas domāšanas neaizskarts, kur rakstnieks no aristokratiskās tradicijas iemantoja godbijību pret tādām īpašībām kā uzticību, pašdisciplīnu, pienākuma sajūtu utt. Tiesa, šāda ideālizēta pasaule atspīd Bergengrüna stāstos.

Pēc Birznieka domām rakstnieks izmantoja Baltijas vielu galvenokārt trīs aspektos: Baltijas ģeografisko un klimatisko raksturu, folkloras bagātību, sevišķi literātūrā, un vētraino vēsturi, kas ierosināja un nostiprināja māņticību baltiešos.

Kaut gan lieli vēsturiski notikumi bieži rēgojās aizkulisēs, tomēr arī Birznieks atzīst, ka Bergengrüns būtībā nav vēsturisks rakstnieks, jo viņam nekad neinteresē Baltijas vēsture pati par sevi, bet gan tas, ka daudzos baltu tautu dzīves posmos notika varmācības un dzīve bija nedroša. Tēlojot cilvēku šādos nedrošos apstākļos, Bergengrüns grib parādīt vispārējo nedrošību un neaprēķināmību dzīvē, tātad nevis cilvēku savā vēsturiskā reālitātē, bet gan eksistenciālā stāvoklī.

Sociālo slāņojumu Bergengrüna stāstos noteic viņa paša ģimenes vieta Baltijas sabiedriskā iekārtā ap gadsimteņa maiņu. Galvenās lomās vienmēr ir vācieši no virsšķiras, t.i. muižnieki, tirgotāji, mācītāji. Iedzimtie, die Undeutschen- latvieši un igauņi - parādās tikai gaŗāmejot kā vienkārši ļaudis, bieži kalpi, ar zemu izglītību, bet daudz tautas gudrības. Šie primitīvie nevācieši ir tēloti ar simpatiju, kā Birznieks novēro, bet tomēr ar zināmu paternālistisku pārākuma sajūtu. Bieži tie ir vecāki ļaudis, kuŗos ir saglabājušās vecās teikas un māņticības, kuŗiem it kā būtu saskarsme ar elementāro un dabisko.

Gēte reiz izteicās, ka jo tālāk ejot uz ziemeļiem, jo vairāk pieņemoties kvēpi un raganas. Liekas, ka tā ir bijusi arī Bergengrüna pārliecība! Birznieks pareizi konstatē, ka tieši pārdabiskais un māņticīgais viņu interesēja kā literāra viela. Gandrīz katrs no "Baltijas stāstiem" grozās ap kādu racionāli neizskaidrojamu notikumu vai parādību: liesmiņa, kas izplata mēri ("Die Flamme im Säulenholz"); spocīgas nakts parādības ("Der Mann mit dem Helm", "Die tanzenden Füsse", "Pupsik"); vai tādas ar reliģisku pieskaņu ("Die Feuerprobe", "Der Strom"). Birznieks uzsver, ka latviešu teikas ir bagātas ar velniem un raganām, mīklām un noslēpumiem, citējot vietu no Edvarda Virzas Straumēniem, kur aprakstīta tautas dziļā izjūta pret dabu, kas izpaužas viņas pasakās un teikās. Acīmredzot spocīgais un daimoniskais Bergengrünu fascinēja, bet šīm parādībām viņa stāstos ir maz sakara specifiski ar baltiešu tautas ticībām un māņticībām. Drīzāk šāda veida maģiju varētu salīdzināt ar to, kas parādās vācu romantisma literātūrā, Schauergeschichten žanrā, un uzskatīt Bergengrünu kā E.T.A. Hofmana pēcteci, kuŗa spoku stāstus viņš tiešām apbrīnoja. Bet Bergengrüna stāstos svarīgākais moments ir parasti reliģiski ētiskais, tātad viņa spoku pasaule bieži simbolizē metafizisko un garīgo pasauli. Irracionālās parādības rakstnieka darbos varētu izskaidrot ar viņa paša vārdiem: "Īsta māņticība saistās ar ticību, nevis ar neticību."

Birznieka apgalvojums, ka tieši Bergengrüna Baltijas stāstos ir atrodams kodols viņa kopdarbam - lai arī cik ļoti mēs tīri patriotiskā izjūtā gribētu tam ticēt - tomēr izrādās par vāji pamatotu vispārinājumu. Ar dažiem izņēmumiem ("Die Feuerprobe", "Der Tod von Reval") šie stāsti ir viduvējas kvalitātes un nav pieskaitāmi pie viņa svarīgākiem darbiem. Gala secinājums, ka Italijas atmosfaira, kas valda viņa lielākajos darbos, Bergengrünu pievilka kā literāra viela tādēļ, ka tā bija līdzīga Baltijas atmosfairai, ir apšaubāms.

Aija Kuple