DAŽOS VARDOS

 

Zentas Mauriņas romāns Bērza tāss (Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971, 187 lp. $5.00) ar vairākiem stāstiem piedevām savā laikā publicēts vācu mēlē Vācijā, kur lasītāji dažkārt dēvē autori par dzejnieci - viņas gleznainā stila dēļ, īpaši dabas un cilvēka dvēseles tēlojumos. Ja Z. M. ļoti plašajā darbu klāstā bieži esam sastapuši dzīves spītu un visa skarbuma pārvarēšanu ar nesalaužamu gribas spēku nedaiļo daiļot, no Bērza tāss mums raugās pretī apgarotas skumjas. "Katra mana grāmata ir vēstule tiem", atklāj Z.M., "kas prot lasīt starp rindām". Tas arī jāprot, lasot šīs grāmatas darbus, kas visi virknējas ap dzīves jēgas un nāves temu. "Mēs dzīvojam, kamēr kādam esam vajadzīgi", saka Z.M. stāstā "Nāve pavasarī". Ja nav iespējams sevi atdāvāt kaut kādu sadzīves iemeslu dēļ, šķiet, labāk ir mirt. Taču pašnāvība ir nedabiski nežēlīgs solis, kas lasītājam nedod stāsta atrisinājuma gandarījumu. Toties sevišķi skaista ir romāna varoņa Jāņa Sarmas saplūšana savā vientulībā ar dabu, ar skaudro un tomēr skaisto Sibirijas dabu . Šī vientulība sevi atdāvā kaut vai sniegā rakstītās vārsmās, vēstulē vai arī vējam uz bērza tāss. Kā zeltainas rudens vārpas ir rakstnieces domu graudi, piem., "pat smagi vārdi, kas krīt atvērtā sirdī, pārvēršas vieglos putnos". Un kad Jānis un Rūta atklāj viens otram sevi, rodas stāsti stāstā kā gleznas gleznā.

(A. B.)

 

Grāmatā Kur mēs ejam? (Čikagā autora izd., 1972, 168 lp. $3.50) J. Grišāns ceļ gaismā mūsdienu morālo pagrimšanu (izvirtību, narkotikas lietošanu, slepkavības, pašnāvības etc). Pats būdams garīdznieks, tomēr pasaules pagrimšanā un aiziešanā no Dieva galveno vainu viņš saskata savos amata brāļos, veltīdams tiem jo skarbus vārdus.

Garīdzniecība nododas polītikai, cenšas materiāli sevi nodrošināt, bet nedara to, ko Kristus licis sludināt evanģeliju un ar darbiem rādīt labu piemēru. "Vai nebūtu labāk tādiem Dieva avju ganiem aiziet pie farmeŗa par kaubojiem? Kas šodien darās mūsu baznīcās? Vai nevajadzētu labas pātagas un izdzīt Dieva nama komediantus un klaunus?" jautā autors. Grāmata uzrakstīta populārā valodā, skaidrā latgaliešu izloksnē.

(J. Šķirmants)

 

Arī Dr. Haralds Biezais - viens no nopietnākajiem kristiānisma pētītājiem un izgaismotājiem - savā grāmatā Kristiānisms laikmetu maiņā Čikagā: Kalnāja apg., 1971, 146 lp. 3. izd.) krizes cēloni saskata ārējos rituālos, tradicijās un baznīcas dogmās, kas laika tecējumā aplipuši ap Kristus mācību, aizmiglojot tās jēgu un būtību. Saka H.B.: "Tradiciju sargiem, kas ir sastinguši savā domāšanā un dogmatiski turas pie gadsimtu vecām formām, manas domas liksies pārāk brīvas, bet es neesmu no tā baidījies, jo pavisam skaidri apzinos; ka kristiānisma daudzās formas ir novecojušas un nolemtas bojā ejai".

(J. Šķirmants)

 

Katrai paaudzei ir savs mākslinieku Olimps. Ka Vilhelmam Purvītim mūsu mākslā ir ļoti redzama vieta, nešaubīsimies. Viņš bija ne tikai radošs mākslinieks, bet arī paidagogs - pirms I pasaules kaŗa vadīja Rīgas mākslas skolu, vēlāk kļuva par Mākslas akadēmijas rektoru (1919-34) un tās meistardarbnīcas profesoru. Meklētājs P. nebija, bet diezgan konservātīvi noskaņots ar visumā negātīvu ietekmi uz topošo mākslinieku paaudzi. Teikto var attiecināt uz visu Mākslas akadēmijas paidagoģisko nostāju, piebilstot, ka tā vēl šodien palikusi nemainīta. Taču P. nopelns tas, ka viņa daudzās populārās ainavu koncepcijas, kas neskaitāmas reizes reproducētas presē, ir iemācījušas tautas vairumu "skatīt" dabu. Tiešām traģiska ir P. darbu lielākās daļas bojā eja, un kaut arī viņa mākslai augsts profesionāls līmenis, mūsdienu starptautiskā forumā tā ir visai maznozīmīga. Nebrīnīsimies - P. maz interesēja aktuālie mākslas strāvojumi. Impresionisms, piem., viņu sāka saistīt pēc tam, kad tas savu laiku jau bija pārdzīvojis un kļuvis par akadēmisku rutīnu. Tieši šis P. mākslas aspekts - mūsu iedzimtais konservātīvisms - noder tagadējās Latvijas mākslas propagandistiem, kur kails illustrātīvisms (atainošana) un sterilas amata iemaņas allaž aizstāj pozitīvu eksperimentēšanu, jaunu ceļu, jaunas mākslas valodas meklēšanu. To atbalso arī nesenais publicējums Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas (Rīgā: Liesma, 1972, 64 lp. 36 k.) chronoloģiska reportāža ar piemērotiem kommentāriem, citātiem un biografiskiem datiem, kas dod lasītājam apmierinošu, bet nostaļģisku ieskatu par mākslinieku un viņa laikmetu. Šie "mēmie" fotoattēli (laba tiesa ir no pag. gs.) saista ar savu tiešo, īpatnējo kolorītu, atmosfairu. Turklāt P. dzimtās Zaubes Vecjaužu abu fotoattēlu (1970) skaudrais reālisms nepārprotami rāda tur tagad valdošo postažu. Tādiem attēliem kā pirmās latviešu mākslas izstādes dalībnieku nobildējumam (1896), kur redzami Rozentāls, Baumanis, Alksnis, Valters, Birnbaums, Balodis un Purvītis, ir kultūrvēsturiska nozīme. Gleznu reprodukciju un ģīmetņu virkni piemēroti noslēdz fotouzņēmums, kur redzams mākslinieka un viņa sievas Karolines kopējais kapakmens Nauheimā, Vācijā.

(Laimonis Mieriņš)

 

Nav ko noliegt: mums ir "brāļu tauta" lietuvieši, bet ar to arī mūsu zināšanas lielā mērā izsīk. Kāda ir lietuviešu māksla? Cik daudz viņiem dainu? Par ko lietuvietis vai lietuviete raksta, kad viņš vai viņa raksta stāstu, romānu, lugu? Un kā? Par angļiem, amerikāņiem un vāciešiem zinām vairāk. Jā, pat par zviedriem un norvēģiem. Šādā perspektīvā Aloiza Barona (Aloyzas Baronas) noveļu krājuma Ceļi un pēdas (Keliai ir pedos, Detroitā: Treji Vārti, 1971, 125 lp. $2.00) iznākšana latviešu valodā (Jāņa Zariņa tulk.) būtu apsveicama parādība, jo beidzot pavēries lodziņš uz mūsu kaimiņu sētas pusi. Turklāt - grāmatai ir ļoti patīkams ārējais noveidojums: tā ir neiesieta, tai ir gaumīgs apvāks (ne jau nu 'aploksne', kā teikts titullapas otrā pusē), ko zīmējis Kazis Veselka. Apgāda sniegtais bibliografiskais pārskats liecina, ka Barons ir ārkārtīgi produktīvs autors. Viņš kopš debijas 1951. gadā laidis klajā 19 grāmatas: noveles, romānus, dzejoļus, bērnu grāmatas un prelāta Igna Albaviča biografiju. Lai to visu labi un godam veiktu, jābūt pavisam izcilām rakstnieka spējām. Turklāt, ja bijis vēl jāiet cauri visām pēckaŗa immigrantu ellēm un ellītēm svešā zemē. Bažas, kas rodas šim sarakstam pārlaižot acis, diemžēl, apstiprinās, lasot Barona tagad latviski tulkotās noveles. Šī iepazīšanās nesajūsmina: Barona noveles ir vairāk vai mazāk tradicionālā reālisma garā rakstīti ieceļotāja ikdienas stāsti ar viegli morālizējošu vai vienkāršotu patriotisku iekrāsojumu. Tā ir trešās šķiras literātūra, kas piepildījusi ne vienu vien latvieša plauktu ar pašu valodā sarakstītiem līdzīgiem "bēdu stāstiem", proza, ko daudzkārt pārspēj pavisam vienkāršs cilvēks, teiksim, pie alus glāzes izstāstot savus piedzīvojumus un nedienas.

Iespējams, ka vaina meklējama tulkojumā: tulkošana nav pieskaitāma pie vieglajiem darbiem un tulkojot daudz ko var sabojāt līdz nepazīšanai. Taču arī Barona sižeti neliecina, ka viņu būtu saistījuši jauni skatījumi, ziņkāre pēc neatklātā. Vēl paliek iespēja, ka Barona darbi latviskajam tulkojumam sameklēti rakstnieka skaidienā.

Ir labi, ja zinām, ka visa lietuviešu literātūra tāda nav. Kuriozi vai ķecerīgi, bet latviski tulkoto un Latvijā izdoto lietuviešu autoru darbu starpā ir tādi, kas liecina, ka interesēties par mūsu dienvidu kaimiņa prozu un dzeju nemaz nav bezcerīgi.

(Gunars Irbe)

 

Pēdējos desmit gados visai prāva literātūra uzkrājusies angļu mēlē par krievu disidentiem. Kopš 60.gadu beigām amerikāņu un angļu apgādi sākuši ieklausīties arī PSRS nekrievu vox humana, īpaši Ukrainā, kur plaši izplatīto un iedarbīgi mēreno nacionālistisko kustību raksturo sevišķi augsts intellektuālais līmenis. To apliecina The Chornovil Papers (1968), Ivana Dzjubas (Dzyuba) Internationalism or Russification? (1970), Kolaska (John Kolasky) Education in Soviet Ukraine (1968) u.c. Jaunāko grāmatu klāstā par šo tematu viena no plašākām ir Brauna (Michael Browne) rediģētā Ferment in the Ukraine: Documents by V. Chornovil and Others (New York-London: Praeger Macmillan, 1971, 267 lp. $15.00), kas sastāv galvenokārt no polītieslodzīto petīcijām un atklātām vēstulēm PSRS KP un valdības, KGB un ANO vadītājiem. Bez sūdzībām par katordznieku viselementārāko tiesību cinisku pārkāpšanu, par KGB varmācīgo izmeklēšanas metožu lietošanu un nelikumīgām slepenām notiesāšanām, sevišķu trauksmi tās pauž sakarā ar lielkrievu lielvalstiskā šovinisma, augstprātības un nepiekāpības kolonizatorisko polītiku, ko raksturo nekrievu denacionālizācija, nelīdztiesība, rusifikācija.

(R. E.)