Dažas spurainas domas par mūzikas kritiku LuM 20. janvāŗa numurā izteicis jaunais muzikologs Viesturs Vītoliņš. Te daži izvilkumi no zīmīgā un interesantā raksta:
Viens no lielākajiem mūsu mūzikas kritikas trūkumiem ir tās literārā mazasinība. Nav daudz tādu kritiķu, kuru recenzijas varam pazīt, neizlasot parakstu. Nerunāšu par mūsu vecākās paaudzes kritiķiem, viņi diemžēl raksta maz. Taču mūsu vidējās un jaunākās paaudzes mūzikas kritiķu recenzijās gribas vēlēties lielāku rokrakstu atšķirību.
Atļaušos vērtēt kritikas literāro seju it kā vienkāršoti, no tā lasītāja viedokļa, kuŗš saka – „man patīk, man ir interesanti lasīt šo recenziju”, vai – „tā ir tik gudri uzrakstīta, ka neko nevar saprast”.
Mūsu recenzijas kļuvušas loti profesionālas un savā profesionalitātē askētiskas – kā rentgena uzņēmums, bez miesas. Lasītāja „man patīk” un „nevar saprast” – tās arī ir mērauklas, ja mūzikas kritiķis grib, lai viņu lasītu ne tikai profesionāļi. Ja piekrītam tiem, kas apgalvo, ka mūzikas kritiķa darbs ir radošs, tad recenzija nevar būt tikai informācija ar vērtējumu un vispārinājumu, tad blakus domas skaidrībai jābūt arī jūtu saviļņojumam, domas tēlainībai un literāram pievilcīgumam. Mūzikas kritika kļuvusi loti nopietna, humors, ironija – tie acīmredzot šodienas mūzikas kritiķu profesionālajai izsmalcinātībai ir pārāk vieglprātīgi domas neceļi. Kāpēc tik lielu atsaucību, pārrunas, strīdus visplašākajā sabiedrībā izraisa Marģera Zariņa raksti? Tāpēc, ka skaidra doma radusi spožu izteiksmi. Tas ir ļoti svarīgi, bet diemžēl vēl samērā neikdieniškīga parādība mūsu mūzikas publicistikā. Toties nereti plaukst gandrīz visur piemērojamais „dziļš psiholoģisms” un „dziļš filozofisms”, ar kuŗiem aizstāj īsti dziļu (bez pēdiņām) vērtējumu.
Varbūt stila smagnējību izraisījušas bažas, ka humoru un ironiju var arī nesaprast vai pārprast? Tādā gadījumā varbūt vajadzētu sākt ar mūsu mākslinieku un mākslas darbinieku draudzīgiem šaržiem (kas galīgi aizmirsti mūsu presē), kas iedvesmotu arī mūzikas kritiķus kādam arī šķietami nenopietnam solim. Tomēr – tas nav ceļš bez ērkšķiem. Atcerēsimies – nesen notikušajā Komponistu savienības kongresā no tribīnes (ne aizkulises) nācās dzirdēt, ka M. Zariņa recenzijā „Padomju Jaunatnē” par R. Grīnblata operas uzvedumu Valsts jaunatnes teātrī daži izteikumi esot it kā nepatīkami aizskāruši vienu otru mūsu cienījamu operas mākslinieku...
Vairoties no humora un ironijas bultām, jo bieži recenzijās salikti pamatīgi svešvārdu vairogi, dažkārt tik stipri, ka pat domai klāt nevar tikt. Latviešu valoda nav tik nabadzīga, lai svešvārdiem nevarētu atrast atbilstošus jēdzienus.
Domāju, ka daudz neskaidrību ir kritikas labvēlības izpratnē. Neapšaubāmi – kritika nedrīkst būt aizskaroša, apvainojoša. Taču apvainošanās spēja katram cilvēkam ir subjektīva, dažkārt ar to aizstāj kritiskāku ieskatu pašam sevī. Pretrunīga ir kritikas „bargo” vārdu atkarība un attieksme pret atzinības „lauru vainagu”. Man liekas nepieņemami, ja recenzijā lasu –m „bija ievērojamas nepilnības, kļūmes, bet kopiespaids visumā labs”. Vienkāršāk un vajadzīgāk ir pateikt, ka koncerts bijis slikts, protams, savas domas pamatojot. Nevar laikam arī būt tikai „baltas” un „melnas” kritikas, Kaut gan mūsu presē, piemērām, „Ļiteraturnaja gazeta” par strīdīgiem jautājumiem nereti vienlaikus publicē rakstus ar pretrunīgiem viedokļiem. Arī mūzikas publicistikā tas nebūtu peļams paņēmiens. Tomēr – „melnās” un „baltās” krāsas samēru katrā noteiktā gadījumā lai vada kritiķa zināšanas, gaume un smalkjūtība. Gribas iebilst pret dzirdēto domu, ka, rakstot, piemēram, par kādu pianista (vijolnieka) koncertu, jāņem vērā, ka tas ir mākslinieka nopietna un grūta divu gadu darba rezultāts. Klausītājiem ir pilnīgi vienalga, cik ilgi, cik nopietni strādājis mākslinieks, programmu veidojot. Galvenais ir tiešais acumirklīgais koncerta mākslinieciskais iespaids. Var gadīties, ka lielā darba rezultāts koncertā ir neveiksmīgs. Nopietns darbs, lai kāds būtu rezultāts, izraisa cieņu – nekļūdas tikai tas, kas nekā nedara. Tāpēc, nezaudējot šo cienu, var teikt un uzklausīt arī kritiskus vārdus. Man šķiet, ka lasītāji, arī mūsu atskaņotājmākslinieki un komponisti pārāk pieraduši vai kritikas pārāk pieradināti pie noapaļotiem, nogludinātiem un par daudz iejūtīgiem (līdzjūtīgiem) vērtējumiem. Ja nu kādreiz parādās kāds tiešāks, asāks vārds un tas nav līdzsvarots ar atzinīgu piebildi, tad ap šo uzrakstīto vārdu rodas nevajadzīgas kaislības – sāk, redz, kā tam sadeva. Mākslīgu līdzsvaru bieži veido arī pats kritiķis. Ja tamlīdzīgus principus būtu ievērojuši mūzikas kritikas klasiķi, tad mēs nevarētu tos saukt par mūzikas kultūras virzītājiem un ietekmētājiem un diezvai ar interesi lasītu par pagātnē aizgājušu koncertu iespaidiem. Nepieradināsim savu uztveri pie nogludinātām domām, lai parādās arī spurainas!
Jāliecina, ka Viesturs Vītoliņš trāpījis naglai uz galvas. Runājot par humora un ironijas „neceļiem”, stāvoklis nav labāks arī trimdā. Mums netrūkst t.s. „kultūras Ždanovu”, kas prasa pēc zināmas „stājas” arī mūzikā, pretējā gadījumā piedraudot ar tiesāšanu, cenzēšanu, izslēgšanu u.t.t.
*
Š.g. 15. februārī aizsaulē aizgāja latviešu komponistu seniors Valdemārs Ozoliņš. Laikraksta Latvija Amerikā 10. marta numurā lasām arī šādas Edmunda Zirnīša rindas:
Aizsaulē aizgājušo komponistu Valdemāru Ozoliņu pārpelnošanai izvadīja 18. februārī. Nelaiķa šķirstu klāja Latvijas karogs, uz komponista krūtīm dzīvesbiedres un bērnu sarkanas un baltas rozes, ap šķirstu pieci ziedu pušķi. Bēru namā 15 tautiešu, ieskaitot dzīvesbiedri Valiju un meitu Vitu, un kāds pusducis amerikāņu. Nevaļas aizkavēto Denveras latviešu draudzes mācītāju un Kolorado Springas ērģelnieci aizstāja amerikāņu mācītājs un amerikāņu ērģelniece. Klusināti ērģelniece atskaņoja komponista dziesmas: Kad Dievs zied manā dvēselē (K. Krūza), Ar pirmiem saules stariem (V. Moora), Meklētāja ceļš ir galā (K. Skalbe) un bēŗu maršu no komponista sonātas. No skaņu lentes izskanēja kantāte Asaru eņģelis (Fr. Bārda), ko iedziedājis Toronto koris A. Purva vadībā.
Tātad 15 pavadītāju, ieskaitot piederīgos. Mocartam bija vēl mazāk. Nav minēti nevaļas aizkavēto latviešu mācītāja un ērģelnieces vārdi, bet tie jau arī pieminēšanu nepelna. Taču latviešu tauta un viņas mūzikas vēsture mūžam pieminēs Valdemāra Ozoliņa vārdu un viņa dziesmas, kā, piem., „Latvija daiļā”, „Krēslā”, „Bērnudienas”, „Dzērves un ērglis”.
*
Lielu piekrišanu ieguvusi Stokholmas latviešu jauniešu pop-grupas „Dunduri” skaņu plate „Reiz agrā rītā izgājām”. Šīs grupas galvenie dalībnieki ir Juris Kronbergs, Pāvils Johansons, Jānis Zālītis, ieskaņojumā piedaloties arī Ievai Zālītei, Britai Emmerai-Zālītei un Pēterim Kancānam. Vairākas dziesmas darinājuši paši grupas dalībnieki, bet ir arī citi populāri autori, piemēram, Bobs Dilans, Raimunds Pauls u.c. Atsaucīgas liecības par šo skaņu plati devuši Andris Vītoliņš un Alfreds Dziļums, kam šobrīd pievienojas arī šo rindu autors.
Būtu interesanti dzirdēt „Dundurus” arī Amerikā. Kā būtu, ja „atsaldētu” kādu fondu?
Plašāku komponista Andŗa Vītoliņa apceri par mūsu populārajām mūzikas grupām sniegsim JG 95. numurā. „Dundura” otru plati Andris Vītoliņš novērtē atzinīgi:
Salīdzinot ar pirmo opusu, „Dundurs vilcienā”, „Reiz agrā rītā izgājām” (Latvian Music LP 41), ievērojami attīstījusies „Dunduru” skaņu krāsu izjūta – tas daļēji jauno instrumentu (flauta, klavieres, čells, vijoles) un profesionālās studijas nopelns –, kā arī muzikālās formas veidojums. Jo asprātīgi „Flautas toņa”, „Tu esi sarkans” un „Valša” dažādo izteiksmes līdzekļu savirknējumi.
Kaut arī „Dundura” tagadējais skaņu veidols, t.s. sound, ne bez īpatnībām – arī vistrokšņainākajos posmos tieksme pēc it kā tumši gaišas daiļskanības, domāju, ka iespējama daudz personiskāka skaņu krāsu palete. Prātojumi par elektrisko kokli būtu īstenojami, sitarsenālu var lēti paplašināt kaut vai ar šņabja glāzītēm, arkla lemesi vai kaut ko trejdeksnim līdzīgu.
Varbūt ne tā laimējies ar vokālistu meldiņiem. Kaut nereti pagrūti izdziedami, tie tā kā pabāli, neizteikti. Labākais manā uztverē R. Paula „Maza, maza istabiņa”. Līdz ar sešgadīgo meitu labprāt priecātos par kādu lirisku noskaņu glezniņu kā „Vilcienā” lielisko „Senā Rīga”. Vai nākamajā platē, līdztekus sarežģītajiem, nevarētu ievietot arī kādus viegli izdziedamus skaņdarbus? Pieņemu, ka mazais Niklāvs būtu sajūsmināts, ja spētu izsekot skaņu platē iemūžinātajai tēta balsij.
Vai „Diždunduriem” Zālītim un Johansonam būtu iespējams atlicināt laiku kaut elementārām Palestrīnas kontrapunkta, pirmsbacha korāļu harmonizējumu, kā arī mūsdienu seriālisma studijām? Attīstīsies melodiskā izdoma līdz ar spējām izvēlēties situācijai piemērotus izteiksmes līdzekļus.
„Dunduru” līdzšinējais darbs jo sekmīgs. Nepagurt jaunus ceļus meklējot!
*Jaunatnei ir savas mērauklas. Šī numura iekārtotājs jautāja Kanadā dzīvojošiem jauniešiem, kas pēc viņu domām ir svarīgākais latviešu mūzikas dzīvē 1973. g. sākumā. Atbildes „Dunduru” jaunā plate, brāļu Aldiņu un A. Jansona muzicēšana 2x2 nometnē un minsteriešu uzvedumā, Paula dziesmas, Mārtiņa dziesmu grāmata un vīru kori „Viesturs” un „Junda”, kas Toronto š.g. 3. februāra koncertā atskaņoja Imanta Sakša komponēto dziesmu „Citurīt” ar Latvijas jaunā dzejnieka Jāņa Petera vārdiem.
*
Amerikas un Kanadas latviešus nesen apceļoja Minsteres latviešu ģimnazijas skolnieku ansamblis ar savu uzvedumu „Mičošana”. Šo uzvedumu izdevās noklausīties Hamiltonā, Ontario, un par to var teikt vienīgi labu. Sevišķi jāuzsveŗ jauno, nenogurstošo balsu saliedējums un perfektā kokļu spēle.
Imants Sakss
 Attēlā: fragments no minsteriešu uzveduma „Mičošana” programmas vāka. |
