Ligita Andersone
TEĀTRIS TRIMDĀ
Apceres autore Ligita Andersone beigusi Karalisko Drāmas Akadēmiju Londonā, spēlējusi uz skatuves, filmā un televīzijā Anglijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.Mums visiem ir vienas slāpes un vienas sāpes. Šo frāzi varētu attiecināt uz latviešu cilmes aktieŗiem, mūsu teātri un trimdu. Māksliniekus nevar ierindot tīri konvencionālo cilvēku sastāvā, jo viņiem krūtīs ir slāpes pēc tām garīgām izpausmēm, bez kuŗām mēs fiziski varētu arī eksistēt. Katrā mākslas darbā ieslīd drumstala no radošā mākslinieka dvēseles. Gleznās, skulptūrā, literatūrā un skaņdarbos šī drumstala mirgo pat gadu simtus pēc radīšanas. Tādēļ varētu teikt, ka skatuves mākslinieks ir traģiska figūra, jo viņa radīšanas procesā pēcnācēju nav.
Ja apskatām latviešu teātri trimdā, tad varam secināt, ka tas ir sabiedriski polītiski sastindzis. Slavenais teātŗa kritiķis K. Tainens (Tynan) savā grāmatā Curtains saka:
I became aware that art, ethics, politics, and economics were inseparable from each other ... and that no theatre could sanely flourish, unless there was an umbilical connection between what was happening on the stage and what was happening in the world.
Mēs, trimdas maisā dzīvodami, esam izslēguši apkārtējo pasauli. Trimda pašos pamatos ideoloģiski cenšas aprobežot jebkuŗu mākslinieku, kuŗa radošais spēks draud pārplūdināt etniskās robežas. Jēdziens – trimda – ir negatīvs un psīcholoģiski nospiedošs termins. Mēs visi pazīstam ciešanas, kuŗas izbauda rakstnieki un citi mākslinieki zemēs, kur ideoloģiski ierobežojumi žņaudz miesu un garu. Vai trimdas vārdā uzliktās nebrīvības nedara ierobežotā veidā tādu pašu noziegumu, tikai pretējā ekstrēmā? Brīvās mākslas robežas nav mērojamas ar etniskām vērtībām, kuŗas pašas par sevi ir labas, slavējamas un kultivējamas. Nevienas tautas piederīgais nevar izrauties no savām nacionālām saknēm, vienalga kāda ir viņa mākslīgi radītā ārējā parādība. Mūsu rakstura īpatnības būtu jāpieņem par tik, par cik tās kādā mākslas darbā izstaro, bet latvietību nevar pieprasīt un uzspiest kā zīmogu tikai tāpēc, ka mēs (ne tie, kas te dzimuši) dzīvojam trimdā. Dažreiz, lasot latviešu uzskatus par mūsu tautu, rodas doma, ka mēs esam vienīgie visā pasaulē, kam ir kultūra. Tāda fantastiska domāšana var tikai atbaidīt cilvēkus, kuŗiem tagadne ir realitāte. Ja latviešu skatuves mākslinieks ir tā iebaidīts, ka viņam vispirms sev jāprasa, vai luga, kuŗā viņš tēlos, būs latviskā gaumē; vai viņš uz skatuves, piem., piedzeroties un guļot uz grīdas, nebūs pārkāpis kādu latviešu tikumu un radījis sliktu iespaidu publikā par sevi un savu tautu; vai viss būs tieši tā, kā lielākā skatītāju daļa to atceras no Latvijas, tad rodas vēlme sūdzēties, ka mēs esam sasnieguši gara tumsību teātŗa mākslā. Šķiet, ka tikumiskā un paštaisnīgā latvieša skatījumā tādas lugas, kā Oidips, Mēdeja, Antigone un līdzīgas ir nerādāmi atkritumi, kas ož pēc asinīm, atriebības, viltus, perversitātes u.t.t. Kur gan mēs, labie latvieši, rastu tādas cilvēcīgas jūtas, lai to visu pieņemtu? Tas nebūtu tautiski. Lai nerastos iespaids, ka veicinu latviešiem piesavināties šīs tieksmes, gribu minēt, lai arī cik naīvi tas izklausītos, ka luga ir koncentrēta dzīve, pacelta iedomu pasaulē un latviešu tikumam vai netikumam nav ne mazākās radniecības ar to, kas risinās uz skatuves.
Pašu zemēs dzīvojošas brīvas tautas atbalsta profesionālos un amatieŗu teātŗus. Izveidojas zināmi novirzieni, un publika, attiecīgi nogrupējusies, tiem seko. Radošais mākslinieks, noenkurojies pagātnē, ieelpo tagadni, izelpo nākotni un atsaucīgā publika reaģē. Mākslai ir jāiet soli pa priekšu dienai, kuŗā mēs dzīvojam, bet ārzemēs dzīvojošos latviešu pulkus saitēs tur pastalu pāri apvilkusi trimda. Profesionāla teātŗa mums nav. Ir gan daži profesionāli aktieŗi, kuŗi kopā ar amatieŗiem veido mūsu skatuves mākslinieku kodolu, bet tas tomēr ir amatieŗu teātris. Šī iemesla dēļ vien mums būtu jādod vislielākais atbalsts un atsaucība šīm trupām, jo tās ir vienīgās, kas mums ir. Latvijas teātris un mūsu drāmatiskā literatūra var lepoties tikai ar nepilna gadsimta tradīcijām savās asinīs. Šīs mūsu tradīcijas pārtrūka apmēram pirms divdesmit astoņiem gadiem, un tad tika atsieta mēraukla, pēc kuŗas vēl šodien vērtē izrādes trimdas latviešu saimē. Mēs esam piemirsuši, proti, ka dzīves rats ir turpinājis griezties, nav un nekad arī vairs neatradīsies vietā, kur to atstājām pirms divdesmit astoņiem gadiem.
Lai aktieris varētu produktīvi strādāt, viņam ir nepieciešamas lugas, atzinība, saprotoši skatītāji, kuŗus viņš respektē, objektīva kritika un atlīdzība. Latviešu teātris trimdā ir nonācis krustceļos. Mums nav jaunu, piemērotu lugu. Cik ilgi var darboties ar vienkāršām lauku problēmām, neatjautīgām komēdijām un Zīvertu? Dzīve ir vairāk nekā tikai tas. Apsēsti ar savu tikumību, godīgumu, pieticību un godprātību (visas slavējamas īpašības), mēs esam pazaudējuši vielas lugām, jo ar tām īpašībām vien lugu uzrakstīt un nospēlēt nevar. Latvieši neizceļas ar dzīli pārdzīvotu drāmatismu vai stindzinoši draisku humoru. Tāpēc mums būtu jāgriežas pie citu tautu rakstniekiem un jātulko viņu darbi, jo labu lugu ir daudz. Mums ir jādod aktieŗiem viela, ar ko strādāt. Aktieŗa uzdevums ir tēlot un augt savā priekšnesumā, jo lielāka dažādība, jo labākas izredzes. Rakstnieka uzdevums ir gādāt lugas.
Te nu mēs nonākam pie trimdas latviešu teātŗa publikas, kas kā liela sāpe izplešas skatuves priekšā. Ir grūti analizēt šos tautiešus, kuŗi pa lielākai daļai nezina, kādi virzieni tagadējos pasaules teātŗos ir vadītāji. Tos emociju mezglus, sadzīves labirintus un psīcholoģijas džungļus, kādi valda modernajā teātrī, nevar pēkšņi iemest klēpī kādai latviešu māmuļai vai tēvam un sacīt: „Skaties, vai nav skaisti!” Tā nu esam tur, kur ir slapēs un sāpes, bet nav remdinātāja. Kamēr vēl latviešu teātris pastāvēs, varbūt, ka izaugs jauna paaudze ar rītdienā vērstām acīm. Līdz tam laikam būtu jāspēlē tā, lai ceļš uz teātri jaunajiem neaizaugtu ar vecāko paaudžu atmiņu zāli un nezāli, jo jaunajiem latviešiem tagadne ir viņu nākotnes pagātne. Tāpēc dosim viņiem to, kas tiem pašlaik pienākas. Lai gan mums ir tikai amatieŗu trupas, dosim aktieŗiem izdevību tuvināties profesionālam līmenim ar veselīgām, aktuālām un pilnasinīgām lugām un skatīsim tās bez sīkpilsoniskiem aizspriedumiem un nebaidīsimies augt līdz laikam. Kāds kontinentus apbraukājis latviešu režisors kādreiz teica bēdīgus vārdus, ka latviešiem varot rādīt vienalga ko, jo viņi nekā nesaprotot. Ja atmet vispārinājumu, tad zināmā mērā tas ir tiesa, jo latviešu vairākums pēc dabas nav sava intellekta kairinātāji, izsmalcināti analizētāji un vērtētāji, bet gan kārtīgi darba darītāji.
Nevaru atturēties nepieminējusi teātŗa kritiķus, kuŗu mums ir bezgala daudz un dažādi. Lai kritizētu objektīvi, ir jāapvieno intuīcija ar formālo vai citādā veidā apgūto izglītību drāmā. Ja abu minēto trūkst, tad gan labāk būtu atturēties no plašas kritizēšanas un iztikt tikai ar aprakstu par notikušo izrādi. Nekad nevajag pazemot aktieri, slavējot izrādi tāpēc, ka no viņa kā amatieŗa neko labāku nevarētu sagaidīt. Viens otrs tagad pasaulē cienīts un slavens aktieris ir sācis ar necilu tēlojumu. Tāpat degradējošs ir personīga rakstura dēļ negatīvi nosliecies kritizējums.
Atļaušos pakavēties pie dažām praktiskām problēmām, kuŗas it sevišķi traucē latviešu amatieŗu izrādes. Visvienkāršākā un visvairāk lugu traucējošā obstrukcija ir teksta nezināšana. Tā ir nepiedodama nolaidība – tekstu neiemācīties, pirms aktieris sāk savu tēlu noslīpēt. Protams, tēlotājam izrādes laikā var atgadīties momentāns atmiņas zaudējums, un tā ir nenovēršama un dažreiz notiekoša parādība. Ja lugā ir kaut vai viens aktieris, kas nemācās tekstu, tas traucē arī pārējo aktieŗu tēlu attīstību un režisoram neļauj lugu nobeigt izrādei. Kā var izveidot smalkjūtīgu, savstarpēju saspēli, radīt pareizo atmosfairu un nodoties emocijām, ja galvā ir domu juceklis? Šai nelaimei tuvu uz pēdām seko aktieŗu acis. To skati nemitīgi glāsta skatuves dēlu grīdu un līdz ar to nolaiž neredzamu aizkaru starp sevi un publiku un tā zaudē kontaktu. Ja aktieŗa skats vērsts pret publiku, jāļauj acu skatam krist punktā tieši virs pēdējā parketa rindā sēdošo cilvēku galvām vai tādā pašā līmenī zāles sānos. Lai visi skatītāji būtu apmierināti ar teksta dzirdamību, ir labi aizmirst pirmās rindas un raidīt vārdus tikai zāles beidzamai rindai, ja to vārdi sasniegs, tad dzirdēs visi. Uz skatuves nekas nav mazs, nesvarīgs un gadījuma dēļ. Perfektā izrādē pat pogai ir jābūt piešūtai ar pareiziem diegiem un nevienu lugu nevajadzētu sagatavot, mērķējot uz ko zemāku kā perfektu izrādi. Profesionālisms rodas ar absolūtu ķermeņa un balss pārvaldīšanu, ar smalkjūtību, taktu, izdomas un pārdzīvojuma bagātību, techniskām zināšanām un nemitīgu darbu.
