KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
KULTŪRAS TAUTIŅA JŪŖAS VIDŪ
Atlantijas okeānā apmēram pusceļā starp Islandi un Skotiju viļņi triecas pret klinšaino Fērsalu (fēru valodā: Föroyar) krastiem. Taču ne klintis svarīgākais, bet gan – ko dažs labs no mums pat nezinās – tauta, kas apdzīvo Fērsalas, kam ir pašai sava valoda, kultūra, daļēja neatkarība (Fērsalas „pieder” Dānijai) un nacionālais karogs.
Fēriešu valoda ir viens rietumskandinavu valodu variants, tajā sacerēti ievērojami tautas dzejas krājumi (par izcilāko uzskata Sjudar kvädi), kas galvenokārt ir dejas dziesmu teksti; un fērieši nav aizmirsuši dziedāt un dejot savas vecās tautas dejas. Literātūra mūsdienu izpratnē fēriešiem iesākusi savas gaitas 18. gadsimta beigās. Priekš dažiem gadiem t.s. Ziemeļu balvu literātūrā izpelnījās fēriešu prozists V. Heinesens (William Heinesen).
Varbūt nav lieki ar dažu skaitļu palīdzību ieskatīties šīs tautiņas – ir apm. 40.000 fēriešu – kultūrālajā šodienā.
1971. g. fēru valodā iznākušas 39 grāmatas, 66 grāmatas publicētas 1970. gadā. 1971. g. izdota viena dzejoļu grāmata, bet 1970. g. – četrpadsmit. 1969. g. fērieši laida klajā 32 grāmatas.
Fērsalās ir 13 bibliotēkas. Galvenā fēriešu bibliotēka atrodas galvaspilsētā Torshavnā (apm. 10.000 iedzīvotāju) un aptveŗ pāri par 60.000 sējumu. Apdzīvotās vietās, kur nav īpašu bibliotēku, grāmatas var ņemt lasīšanai no ceļojošām „grāmatu tīnēm”.
Fērsalās iznāk 7 laikraksti. Dažus izdod piecas reizes nedēļā, bet ir arī, kas iznāk katru otru nedēļu. Metieni – no 950 līdz turpat vai 10.000 eks. 1971. g. viena numura kopmetiens bijis 22.800 eks., kas nozīmē vairāk nekā 0,5 eks. uz katru iedzīvotāju.
Fēriešu periodika bez tam vēl aptveŗ 43 dažādus izdevumus, un šo skaitu vēl papildina literāri ievirzīti t.s. „Ziemsvētku žurnāli”, kas iznāk reizi gadā labdarības mērķiem – uz Ziemsvētkiem.
1970./71. darbības gadā fēriešu radiofons raidījis 1.700 stundas. 48 proc. laika veltīts mūzikai, 8 proc. dievvārdiem un 14 proc. ziņām. 11 proc. laika veltīts muzikāliem priekšnesumiem „uz klausītāju vēlēšanos”. Liekas, ka fēriešu mūzikas intereses grūti pārspējamas. Par to liecina skaitļi par koncertiem. 1971. g. Fērsalas notikuši 99 koncerti ar kopsummā 27.500 klausītājiem. 1970. g. koncertēts „tikai” 97 reizes, un šos koncertus noklausījušies 26.900 apmeklētāju.
1971. gadā fērieši bijuši uz kino 269.000 reižu, kas nozīmē 7 kino apmeklējumus uz iedzīvotāju. Darbojas filmu klubs ar 88 biedriem, kas 1971. g. izrādījis 11 filmas.
Tajā pašā 1971. – gadā iestudētas divas lugas; izrāžu skaits – divdesmit četras, ko apmeklējušas 4.200 personas. Liekas, ka fēriešu teātŗa mīlestība kļuvusi vēsāka, jo 1969. gadā notikušas pavisam 54 izrādes ar 9.000 apmeklētājiem.
Fēriešu pašpārvalde atrodas fēriešu rokās, kas demokrātiskās vēlēšanās ievēl parlamentu (fólkaflokkur). Fēriešu „republika” ir 1.399 kv.km. liela un uz kartes to var atrast tur, kur krustojas 62. ziemeļu platuma un 7. austrumu garuma grads. Kaut gan Fērsalas pakļautas Dānijai, to „valsts valoda” ir fēriešu valoda.
G. I.
Skandināvu literātūru pasaule pazīst daudz labāk par mūsējo, taču neteiksim, ka pie tā viņiem pašiem nav bijusi roka jāpieliek. Gluži otrādi: ir pamats runāt par mērķtiecīgu kultūrpolītiku.
Nesen norvēģu pašu apgādā „Universitetsforlaget” laista klajā izcilā norvēģu rakstnieka Tarjeja Vēsosa bilingvāla dzejas izlase (Terjei Vesaas, 30 Poems, Selected and translated by Kenneth G. Chapman). Tas, protams, ir veikums, kuŗa īstenošanai bijusi vajadzīga norvēģu pašu kabata. Nelielais izdevums tomēr dod pietiekamu ieskatu Vēsosa lirikas novadā, kas zēlis autora prozas, romānu un noveļu paēnā. Vēsosa prozai daudz plašāk arī pavērusies „internacionālā” angļu valoda – angļu apgādā „Peter Owen” (Londonā) laisti klajā vairāki Vēsosa romāni, piemēram, Ledus pils (The Ice Palace), un interesentiem vajag tikai pieprasīt šā apgāda katalogu, lai uzzinātu, kuŗas norvēģa Vēsosa grāmatas apgāds piedāvā.
Vēsosa dzeja ir vienkāršības kalngals; un liekas, ka tās patiesā skanējuma apgūšanai vajadzīga un ir pat nepieciešama norvēģu valodas prašana, turklāt ne plašāk pazīstamās „rakstu valodas”, bet daudz ģenuīnākās „jaunnorvēģu” (nynorsk) īstenībā gan ir runa par daudz senākās, no dāņu valodas neietekmētās seno norvēģu valodas modernizēto versiju). Vēsoss rakstīja un runāja šajā „jaunnorvēģu valodā. Viņš mira 1970. gadā.
Vienkāršā, vārdos turpat vai skopā Vēsosa dzeja veido sava veida līdzsvara devēju Vēsosa prozas kāpinātam intellektuālajam spriegumam. Tāpat kā viņa prozu, arī šo dzeju lasot, der pazīt Telemarkas kalnu vidi, jo Vēsoss ir ne tikai Telemarkas rakstnieks, viņš ir arī daļa šī novada. Un novads pats iemūžināts viņa dzejā. Bet ne aprakstoši literāros darbos, kas līdzinātos tūrisma brošūrai. Vēsosa literārā Telemarka ir Telemarkas esence novada veidoto cilvēku psīchiskajās vibrācijas.
Par Vēsosu plašāka apcere publicēta JG nr 63:1967. Burtnīcā ievietots arī Vēsosa romāna Putni (Fuglane) pirmo piecu nodaļu tulkojums.
Cik vienkārša ir Vēsosa dzeja, liecina šīs trīs rindas no bilingvālā izdevuma 30 Poems. Norvēģiski:
Vil du gje neg hand ved mĺnens skin,
lauv du er –
Under open himmel. Over open avgrunn.
un angliski:
Will you give me your hand in the moonlight,
leaf that you are –
Under the open sky. Over the open chasm.
*
Latvijā apgāds Liesma 1971. gadā vienā sējumā izdevis Henrika Ibsena Lugas. Krājumā ievietotas drāmatiskās poēmas Brands un Pērs Gints Jāņa Akurātera atdzejojumā un skatu luga Leļļu nams Ie. Celmiņas tulkojumā. Grāmatas beigās ievietota Tusneldas Celmiņas apcere „Henriks Ibsens”. Tās izgaismojumā Ibsens, protams, rakstījis, lai kaŗotu „pret buržuāzijas radīto dzīves veidu”.
Ka Ibsena darbos netrūkst sava laika sadzīves parādību kritikas, par to laikam nebūtu ko strīdēties. Patiesu rakstnieku „indeve” vienmēr un visos laikos bijusi izjusta nepieciešamība atsegt un izgaismot kaut daļu no dzīves īstenības. Vai viņam tas arī izdodas, parasti ir atkarīgs no dotajām iespējām par novēroto stāstīt un savas domas atklāti pateikt.
Vai, Pēra Ginta vārdiem:
Šurp vai turp – ceļš ir tas pats;
Ārā vai iekšā – tik garš, tik plats.
G.I.
„Svarīgākais taču ir tautas kultūras izaugsme, māksla, dzeja, literātūra. Un tās taču ne vienā vien nozarē Latvijā vēl augstā līmenī. – Šādus vārdus varēja vēl nesen lasīt arī Jaunajā Gaitā, ka it sevišķi jaunajiem latviešiem trimdā nemaz neinteresējot apraksti par atpalicību dzimtenes saimniecībā, par caurajām kurpēm un lieso sviestmaizi. To viegli teikt tiem, kas paši dzīvo pie pilnas bļodas. Tad viegli runāt tikai par kultūru”, rezonē ‘rs’ (Brīvība, nr 2:1973).
„Pie pilnas bļodas” nav arī nekāda varonība „interesēties” par dzimtenes saimniecības atpalicības aprakstiem vai, kā nācies dzirdēt, pēc Rīgas apciemojuma gaŗi un ilgi tērgavot par nenopērkamajām autoriepām un mūždien remontējamiem ledusskapjiem, kam seko smiekli ar „zemtekstu”: pie mums gan tā nav! Tik traki jau nu nav gan, taču Zviedrijā, kur iespiež Brīvību, tāpat jādzird stāsti par Stokholmas jaunceltnēm, kuŗu ledusskapji sabrūk gada laikā, un sienām bērni izdur cauri ar pirkstu, ka noput vien.
Bez „atpalicības stāstiem” lielai tiesai apciemotāju nekā vairāk nav bijis ko pastāstīt. Pret šo vienpusību JG būs gan oponējusi, un pret jaunās un vecās paaudzes Latvijas faktu nerespektešanu, ne pret apstākli, ka ar saimniecību Latvijā viss nav kārtībā.
JG tomēr arī paturējusi prātā, ka J. Rainim, kad viņš rakstīja savus lielos darbus, nebija ne pilnas bļodas, ne ledusskapja. Taču no Raiņa un viņa laikabiedru izaugsmes tapa latviešu modernā kultūra, bez kuŗas šodien, arī pie taukām sviestmaizēm sēžot, par kaut ko īpaši latvisku nevarētu runāt.
JG pašas perspektīvā, turklāt, par „pilnām bļodām” vispār grūti ko bilst: 94 numuri sagatavoti un izdoti bez bagātu partiju atbalstiem, redaktoriem un līdzstrādniekiem nesaņemot ne graša. Toties Latvijas apmeklētāji nav atveduši pārmetumus mums par ņirgāšanos par dzimtenes latviešu pieticīgajiem apstākļiem. Un tas ir kaut kas tāds, ko mēs nekad nedarīsim. Turpretī priecāsimies, ja kāds Latvijā vai trimdā būs ticis tālāk par Raini – līdz mūsu laikam.
JG
