Aina Zemdega

Grimstu

     tad atkal uznirstu

          starp akmeņiem, augumiem,

              zvērīgām dzelzs lietām,

neko neskardama ar sevi,

          nekam neaizsprostodama ceļu,

it kā būtu iedoma vien.

Pārliecos margām,

    sniedzos pret ielām, kuģiem un zemi,

          pret balsīm pieminekļos,

salaižas putni-

     norauj graudu krelles,

          kas man ap kaklu.

Un māla traukā uz galda

          svešu cilšu lāsti,

          un kailu pēdu iedejotas asinis

          un kaŗa rituāli:

                   hai-ihija,naiho-o,

                   skaistais ir nokauts,

                   tās ir beigas,

                                  naiho-o.

PIEMIŅAS LIETU

VEIKALIŅĀ

Pieminu- salīdzinu:

              prievīšu raksti un pērļu jostas,

mokasīni un vīzes,

tāšu teltis un tāšu taures,

Jāņu vainagi un ugunskuri –

          ugunsrituāli un cilšu vecāko

                                  galvas rotas,

vairogi un šķēpi –

                 bultas un maskas,

laivas un kaŗa cirvji –

                 laivas un kaŗa cirvji,

ciedru meži - kapsētā dzīvības koki,

un bērzi, bērzi,

sēnes un ogas ---

atņemta zeme       -       atņemta zeme,

          iznīcinātas ciltis,

          ielenkta valoda,

          melos gremdēti veļi.

Indiāņu vārdi manai dziesmai:

            Baltā Mākoņa salā

            mūsu nedzimušo bērnu

            kapu vietas –

                               raudiet sievas!

                      - - -

            Manā teltī izklātas

            divas bifeļu ādas –

                   uz otras nav gulētāja.

                      - - -

            Ciedri un bērzu tāss

            Šķiļ asu uguni –

                        zaļš un balts

                        ir manas cilts zīmē.

                      - - -

            Krāso manu seju

                        ar zaļām un sarkanām

                                              ziedēm –

            manu bultu gali

                        jau noasināti.

                      - - -

            Kailām pēdām pieder zeme,

            zemei - sirds un

                          basu kāju pēdas –

to lai atceramies.

NAKTS PARLAMENTA

KALNĀ

Aiz atvērtiem akmens vārtiem

       deg zemē iesprausta lāpa,

                   kam bērni lec pāri,

                   kur klaidoņi silda rokas,

un pusjūdzi platas kāpnes

                             ved kalnā uz namu,

kas mani nepazīst,

nezin mani stāvam

          atspiedušos pret Stop. Do not enter.

Bet es skatos tam tieši sejā

un prasu:

                 „Kādas ir mūsu attiecības?”

Stāvu pus nakti

                 aci pret aci –

es pati savā,

          nams - atslēgu un sargu ziņā,

kas ēnojas pret mūŗa sienām, akmens velvēm,

un kādā spraugā glabā

          manu zvērastu –

                   bezkrāsas ziedlapiņu milzīgā

                                      milža herbārijā.

Kādu drošību un glābšanos vari man dot,

varenais nams,

kas tik stingri pret savu zemi atspiedies stāvi

ar pus kontinenta plašumu un spēku aiz sevis?

Kādu pestīšanu varu no tevis prasīt,

pusiepazītā zeme, pussvešā pilsēta,

          pusiemīlēta,

                      pusnoraidīta?

Un ko es varu tev solīt,

            ar savu karogu vienmēr

                                    tavējam blakus?

              Pienāk naktsargs –

                               Anything wrong?

DEBESBRAUKŠANAS

DIENA

Skatās acis

caur plānu ādu,

caur līķa autu,

caur kūniņas zīda sienu,

skatās, kā mūsu ēnas

bez viņa ēd, mīlē un svīst.

Daudz vasaru jau

viņš nezin, kā ābeles lapo,

nejūt, kā āboli pūst.

Ilgi un sāpīgi

rūgst kāpurs.

Guļ kūnā brūns,

nākotnei pamests

Tutankhamūns.

                 Debesbraukšanas diena!

                 Debesbraukšanas diena!

                 Kad manā sīvajā ādā lēks spārni

                 zili kā bezgalība, spoži kā saule,

                 es, aizelsies sodības eņģelis,

                 pacelšos gaisā virs jums.

                 Smaržīgs, dziedošs, gudrs un skaists

                 es mācīšu jums tad, es mācīšu jums

                 skaistumu, skaistumu pazīt.

Skatās acis

caur plāniem plakstiem –

paceļas gaisma,

nokrīt gaisma,

apklust balsis.

Vēl neceļas elpa.

Vēl neceļas elpa.

DIVI

(Portrets albumā)

Sēpijas seja,

simmetrija,

tukšs templis,

nedod man zīmi.

Viss stāsts

Vidū pāršķirtos matos,

divās acīs, ausīs,

divās brīvās rokās.

              - Lasiet, ja varat.

              Te nu es esmu

              no galvas līdz kājām

              viena.

Mērij, Mērij!

                 - Nesauc mani!

          *          *          *

Šonakt dārzā sēž divi.

Šonakt dārzā

viņš glāsta, glāsta,

aizveŗ viņas plakstus ar saviem.

Ieliecas šķīstie ceļi,

ieliecas šķīsti

nakts teltī. Mati

paceļas vienā vilnī, tai noguļoties,

kļūst smagi un tumši,

kļūst smagi

no rasas, sviedriem

vai viņa mitrajām drēbēm

          *          *          *

                 - Šī tumšā un sarkanā dzelzs

                 mums jāizkaļ saulē,

                 kas izlīst,

                 kausē un aprok

          *          *          *

Mirdz tavi ceļgali rīta saulē.

Rokas, vēsas un brīvas,

paceļas, pāršķir matus divi vienādās daļās.

Mērij, Mērij!

                 -Nesauc mani!

Uz mēness viņa mācēja sēdēt

kā uz šūpuļzirga,

un kausā, ko mīļākam sniedza,

slepeni iemērca zvaigzni,

bet kad viņš, žilbuma reibis,

viņas matus taustīja

gaismas staros,

tie viņam spruka no saujām

nesatverami,

un, viņas zeltaino plecu tverdams,

viņš sajuta tūkstošgadu putekļiem,

                                      pelniem

aizaustus akmeņus,

                   klintis,

       bet viņa pa to laiku

       jau smējās

       ar pūces dobjumu balsī,

       ievijās zaros un

       ķiķinājās ik mežā, ik birzī,

                               ik krūmājā.

              Augu nakti

              drebošiem ceļgaliem

              viņš griezās

              mēness meža

              nežēlīgajā spēlē

Kur tu esi, mans uzticamais

zirgs? Kur rati, kas mani no

degošām mājām caur leišiem

Vāczemē pārvedāt?

... izjuka mūsu trīsvienība

kā pārrautas krelles...

Uz sējas laiku mēs būsim mājās –

tā meloju sev un citiem –

ai, kā šiem meliem gribējās ticēt! –

bet zirgam bij grūti acīs skatīties:

zirgs tomēr nojauta:

nearsim mēs vairs Zemgales mālu.

Vismaz šai saulē ne.

Tā arī notika. Tālu tālu aizklīdis

esmu. Sen satrūdējuši rati, un

zirgs jau sen veļu pieguļā ganās.

Biežāk un biežāk rokās manās

jūtu grožus un arklu. Liekas –

paaudžu tulznas tur atdzīvojas

un sāp. Tikai arāju tautai tādas

mokas var uzlikt Dievs, tikai

arāju tautai jānes tāds lāsts.

... bet smagāks un smagāks kļūst

     Zemgales māls man pie kājām...

Beidzot! Dzirdu tik skaidri:

cīruļi Zemgales debesīs kāpj

un birzī sāk dzeguze zvanīt.

Ir sējas laiks. Sengaidītais.

Nāku jau nāku, Zemgale mana,

tavu līdumu dūmu svaidītais.

Nāku jau nāku veļu kumeļus ganīt.

SEŅLATGAĻU

KARAVEIRAM

     Ai, bōleņ, tu styprais,

Kas tāvzemes aizstōvej byuvēji pilis,

Nu myusdīnu laikim tōs stygas,

Leidz senōtnei zylai kas aizavej!

Ai, bōleņ, tu styprais,

Tod tāvzemi caldams kas sveidi

Un teirumus veidojūt, leidumus leidi,

Pēc calma tai izlauzdams calmu!

Un leiduma dyumi, kai svatōkais vyroks,

Tī ceļās uz augšu un mežgolus skar,

Bet leidumnīks nūgist jau var

Jaunmaizeitas gorduma smōrdu.

Pa tvērīņam nūlykts ir vaigurs un škāps,

Jo rōdeitus īnaidnīks,

Voi tāvzeme sauks.

Godsimtenim ilgi

Ar nūvodim plašim

Un pavalstim daudzom

Kas tovejā vaļstī,

Tu vairūgs Seņlatvijas mozōkōm ciltim.

Tovs pamatums pādejā tyukstušā godūs

Nav lelōks par tautom tev rodūs,

Bet iznesis esi vel mani un brōļi,

Kam dina ir nasabeigs šudin vel tōli

Un reitdinā kupā mes īsim ar brōļi,

Ar volūdu sovu un sōli.