Jaunā Gaita nr. 95, 1973

 

Laima Kalniņa

BĒRNI UN SAPŅI

 

I

Toreiz mēs bijām bērni. Mazi un klusi mēs sēdējām pie mūsu vecāku galda. Pulkstenis aiz tēva pleca skaitīja stundas, mirkļus un gadus, bet blakus mātes sejai vīpsnāja melnajā baroka bufetē griezta velna seja.

Un krustmāte runāja par Mopasānu.

Mans brālis izstiepa mīkstu bērna roku kā gliemenes pēdiņu pāri galdam pēc saldskābmaizes šķēles. Es paskatījos uz brāli, pelēko riecienu, balto podiņu krāsni, kuras aizkrāsnē mazais zēns mēdza slēpt neapēstās saldskābmaizes garozas un nesacīju nekā.

Un tagad man šķiet, ka esmu klusējusi par ilgi un ka garozu sakrājies par daudz, un domāju, vai tā nav mana vaina, ka brālis sūdzas par garozu cietumu pat baltmaizi ēdot, bet toreiz mēs bijām mazi, un mums bija teikts, ka bērniem jābūt klusiem, kad lielie runā.

Pavasaŗa vējš šūpoja vieglos, vaļējā loga aizkarus, iela kāpa telpā ar savām skaņām, ostā atvadoties auroja tvaikoņi, taču krustmātes patīkamā balss loģiskā stāstījumā kavējās pie slavenā novelista.

Es redzēju, ka mana tēva skaidrās, zilās acis skatās pāri un gaŗām un dzirdēju viņu pieminam Braun Boverī, A-E-G un Sīmensu, un domāju, ka ne tikvien Mopasāns stāsta aizraujošus stāstus, tos čukst arī melnās akmeņogles ostmalā no platajiem kuģiem birstot, čīkst milzu celtnis kausētavā, kam līdzi spiedz vecais Liepājas tramvajs gar stūriem slīdot – kā nekā pirmais visā plašā cara valstī un vēl aizvien uz tām pašām sliedēm - un maigi dūc turbīnas tēva plānotajā spēkstacijā, kad kādreiz vakaros aizeju viņam līdz uz turieni.- „Nu ko,” prasa tēvs, „0škaln, saka Sīmensa jaunā?”

Bet krustmāte domāja, ka man būtu laiks iepazīties ar ievērojamo rakstnieku, kas tik reāli tēlojot dzīvi. Lūk, arī viņa jau trīspadsmit gadu vecumā sākusi to lasīt. Es klausījos viņas pārliecinātājā runā, ostas pilsētas skaņās, kas zīmēja savu rakstu, no skaļās ielas nākot, un dzīvas murdēja līdz krustmātes stāstam, domāju, ka man ir trīspadsmit gadu, ka sen esmu izlasījusi Mopasānu un vel šo to, kas glabājas lielā grāmatskapja apakšējos plauktos, bet nesacīju nekā.

Ar vieglu smaidu mana māte piedāvāja stāstītājai saldskābmaizes šķīvi, līdzi tam pasniedzot glītas sejas nevainīgi zilu acu skatu, ar mazliet izklaidīgi murminātu – „Tiešām?” Tak krustmātes garenā seja bija ļoti, ļoti nopietna un kamēr skaistie, slaidie pirksti it kā netīši rotaļājās ar maizes šķēli, tā vēl aizvien turpināja stāstīt par Mopasānu.

Tēva draugam bija pelēkas, gudras un redzīgas acis. Tās izstaigāja visu augsto, plašo telpu, pavēroja velnēnu sejas smagajā, melnajā ozolkoka bufetē, citā stūrī nobijušos eņģelīti, ar saglaustiem spārniņiem, ovālā logatā ietvertu, baltās podiņu krāsns vidū, zinīgo krustmāti, smago augumu maigā baložkrāsas zīdā ievīstītu, manu skaisto māti, slaiku stāvu zilā, piegulošā adījumā, un arī es ievēroju, ka tās abas bija kā cīņai pāri pretī galdam ierīkojušās.

„Sīkumos,” mazliet domīgi sacīja mana tēva draugs, „es vienmēr esmu patiess.”

Bet mans tēvs, kas vienmēr bija patiess gan sīkumos, gan lielās lietās, vēl aizvien nenojaušot skatījās visam pāri un gaŗām ar zilām, skaidrām acīm.

Un tagad es atceros sendzirdētos vārdus, un tie mani vajā, kā sapnī no liela tāluma nākot. Es atceros, ka toreiz manam mazajam brālim sapnī vienmēr mēdza sekot kāds milzis. Un es minu un domāju, vai tagad šis milzis ir atstājies no mana brāļa, vai soļo viņam aizvien vēl līdz.

Bet varbūt tas bija cits milzis, kas toreiz baidīja mazo zēnu? Ai, ko gan es arī varu zināt par sava brāļa sapņiem! Ne toreiz, ne tagad mēs nesapņojam tos pašus. Jau tajās dienās mums tie bija katram savi.

Atceros - bērnībā reiz nejaukā murgā rēgaina sieva klaudzināja ar cietiem kaulu pirkstiem pie mūsu durvīm. Es biju viena visā plašajā dzīvoklī. Klusajās telpās sastinguši, uz mani tik noskatījās dīvainie smagās baroka bufetes greznojumi un veco podiņu krāšņu rotājumi.

No Francijas nākušā parketa grīda baigi iečīkstējās, it kā viegliem soļiem pār to vēl pārskrietu tēva priekšgājēja francūža ēna, kas, savāds un neviena nesaprasts, bija mitis šinīs telpās pirms mums. Bet kad es beidzot murgainajā sapnī uzdrošinājos atraut plaši noslēgtās durvis, briesmīgā klaudzinātajā sarāvās maziņa, maziņa, un, no manis bēgot, steidzās lejup pa kāpnēm. Tik reizi kāpņu galā tā atskatījās, un pārsteigta tad es pamanīju, ka tai bija manas vecvecmāmiņas seja, kuŗu es pazinu tikai no nodzeltējušām fotogrāfijām samta albumā, un kas bija audzinājusi manu māti, kad tā bijusi meitene.

Ēdamistabas pulkstenis pacietīgi skaitīja mirkļus, stundas un gadus. Mēs bijām bērni, bet mēs augām. Mēs mācījāmies spēlēt klavieres un runāt svešvalodās. Un tagad es domāju un minu, ka diezin kādēļ gan mums tika mācītas citas valodas, ja jau mēs nedrīkstējām neko sacīt pat mūsu tēvu valodā. Bet toreiz mēs bijām paklausīgi bērni un uzcītīgi mācījāmies svešos vārdus un soļojām pie klavieru skolotājas pa ostmalas Jūŗas ielu gaŗām šaubīgām dzertuvēm, kur priecājās visu zemju jūrnieki un tādas ostmalas meitenītes, par kuŗām ar labpatiku pat Mopasāns būtu rakstījis.

Klusi un mazi mēs ar brāli sēdējām pie klavierēm, spēlējot gammas un sonātas, un mūsu vietā mazliet stostīgā un nedrošā valodā runāja vecās klavieres. Un es vēl tagad nevaru vienaldzīgi paiet gaŗām klusā ieliņā namam, kur dzirdu ar nedrošiem pirkstiem kādu vingrinoties klavieŗu spēlē. Es stāvu un klausos un sadzirdu stomīgajās skaņās savās bērnu dienās neizrunāto valodu.

Bet melnajā bufetē visu laiku simtgadīgs, nemanāms ķirmis vērta cieto ozolkoku putekļos, un es brīnījos par mūsu mātes lielo drosmi, kas bija atvedusi lepnās mēbeles no nolādēta nama uz mūsu mājām, un bailīgi vēroju velna viltīgo smīnu, bet nesacīju nekā.

Vecais pulkstenis skaitīja stundas un zaļzeltainus ziemeļzemes vasaras mirkļus. Mēs bijām bērni un līgainā laivā slīdējām pa Ventas gludo straumi klusajās dienvidu stundās. Mirdzošie spāres spārniņi drebēja virs baltās ūdensrozes zieda. It kā tā būtu ieskatījusies dziļā, mēmā pasaulē. Tanī, kur vieglas slīdēja zivju šmaugās ēnas, vai, vēl daudz dziļākā, tanī, kur tumša plūda bezvārdu, neatmodusies straume mūsos.

Bet vecmāmiņas dzidrā balss dziedāja baltās puķes dziesmu, un ilgais mūžs bija izsijājis no skaidrās balss visu rūgtumu, visas sāpes. Gaŗajos rudens vakaros sidrabskanīgi teikti vārdi ievadīja gaŗu dzīves pasaku: „Ja man jāteic jums, tad jāteic tas kā pasaciņa...”

Mēs bijām bērni, bet mēs augām. Un bija citi bērni, un arī tie auga. Mēs rotaļājāmies pamestās, reiz francūža vadītās spēkstacijas pagalmā. Vecā ielu dzelzceļa vagoni tur nodevīgi iekaucās, kad spēlē ļāvām tiem slīdēt pa viegli aprūsējušajām sliedēm, bet autobuss, būdams jauns un neapdomīgs, garāža nelāgi apdauzīja purniņu, savas pārsteidzības dēļ sagādādams mums lielas raizes.

Mēs bijām pārgalvīgi bērni. Plašajā, materiāliem piekrautajā pagalmā mēs rīkojām trakas, lieliskas un varenas riteņbraukšanas šķēršļu sacīkstes, mazos noliktavas pārziņa Purvīša puikas uz divriteņu ragiem kā maišeļus priekšā sev uzsēdinājuši. Un es vēl tagad brīnos, kā mazajiem zēniem izdevās izaugt lieliem. Es atceros - un man vel tagad par to jāsmejas - ka mazais Jurītis izaudzis gribēja būt knīpstanga, jo tā vadu labotāji mēdza saukt stingro Purvīti, kas prasīja skaidrus norēķinus par mantām, kas saņemtas no noliktavas.

Mēs augām. Kad man bija sešpadsmit gadu, es redzēju zelta pilsētu Prāgu, un Vīnē mākslas muzeja zāles ēnainā stūrī sastapu Džinevras de Benči blāvo, noslēpumaino seju. Es atceros gīdu vienaldzīgi minam: „Leonardo da Vinči jaunības darbs,” un soļojam tālāk, vadot tūristu grupu, un es atceros, ka tobrīd rietā sārtas bija aiz loga vasaras debesis, bet krēsla no kakta stiepa savus tumšos pirkstus pēc Džinevras tērpa un melnzaļganiem kadiķu krūmiem - viņas vārda simbola- aiz tās. Kādā tālā zālē aizskanēja soļu bars, pazuduši bija tūristi un gīds, tik es vēl kavējos pie mazā mākslas darba. Kaut ko man stāstīja Džinevras klusā, bālā seja - Es ievēroju, ka vienā stūrī gleznai blāzma gaismoja tālu ainavu, un es vēl tagad nevaru jums pasacīt, kas bija tā, kas mani toreiz saistīja pie caur gadu simtiem atmaldījušās svešinieces - nākotnes nojauta vai tāla, sena atmiņa.

Kad man bija sešpadsmit gadu, es redzēju Vakareiropu, kā rieta saules apspīdētu. Tad dzisa zelta stari, un mūs visus apņēma mēma, baiga nakts, bet es atcerējos, ka tad, kad cilvēki klusē, runāt sāk lietas - čukst akmens savu stāstu, dzied dziesmu koks.- „Es studēšu architektūru,” es apņēmīgi sacīju.

Kā metamorfozē bija pārveidojusies pasaule. Ne Mopasāns vairs, bet Kafka rakstīja scenāriju. Klusa es sēdēju universitātes aulā starp melnos svārkos tērptiem kungiem, vienādiem kā vabolēm, bet katedrā kāds slavināja visu kukaiņu tēvu Staļinu. Cieta kā kokā griezta velna seja no balkona uz mani raudzījās partorga Grigorija seja, un līdz ar citiem kukaiņiem piecēlos, kad minēts tika „lielā tēva, skolotāja un vadoņa” vārds. Aplausos švīkstēja neskaitāmu siseņu spārni, bet es jutu un saredzēju aiz Grigorija pleca citas, pelēkas un zinīgas, acis, un klusu manā apziņā kāds čukstēja: „Sīkumos, sīkumos es aizvien esmu patiess.”

Man necēlās rokas aplausiem, un, mazliet samulsusi un nelaimīga, es, noliektu galvu, saglaudu vīles savā zilajā tērpā. Tad spītīga manī pamodās pārgalvība, prāts pārjoņoja šķērslim, es saslējos un stāvēju taisna, mierīga apziņā, kukaiņiem visapkārt čaukstot, ka neesmu sīkā mirkļa dēļ pavisam zaudējusi cilvēka seju.

Tik tiešām Kafka rakstīja mūsu dzīves scenāriju - dzejnieks, kas bija atradis brīvus, drošus vārdus pārgalvīgajai dziesmai par trako kavalieru gadu, šajā bezjēdzīgajā gadā pats uzsāka dziesmu par varen plašo vergu zemi, vēl dziļā aizkustinājumā acis lielā, rūtainā mutautiņā slaukot.

Un, ai, tik ļoti izsmalcinātais Rietumu cilvēks, tālredzīgais politiķis, cik sirsnīgi viņš aicināja visus viesus pacelt glāzes vēlējumam, lai jau nākošajā gadā lielā, nežēlīgā austrumzeme sniegtos no Vladivostokas līdz Lisabonai, no Stokholmas līdz Romai!

Es redzēju tā biedru, kā, galda galā sēdēdams, tas vēroja manu melno tērpu, mazo zelta krusta rotu un glāzi manā priekšā, kur nedzerti dzisa šampanieša burbuli.

„Kā sauc,” apvaicājās šis laipnais cilvēks, „meiteni melnajā tērpā, kam tik ļoti latviska seja?” Un es vēl tagad nezinu, ko tobrīd domāja vērīgais cilvēks, vai pamanīja mana tērpa un nedzertās glāzes simbolismu, un es vēl tagad nezinu, ko man domāt par viņa, toreiz valkātā, ģērba simbolismu.

Bet tēvocis raudzījās visam pāri un ar gaŗām, laipnām, zilām acīm. „Nu,” viņš jautāja man, „nav taču tik ļauni, vai ne, šie mani kreisie draugi?”

Es domāju, cik līdzīgas bija viņa acis mana tēva acīm, cik līdzīgs veids, kā viņi

skatījās pāri un gaŗām, un cik dažādu viņi abi saredzēja skatīto pasauli, bet neteicu nekā.

Un vēl tālāk kā spoku vilcienā rāva mūs bezjēdzīgās spēles baigais scenārijs. Es atceros, ka reizes sēdēju kā tumša, klusa ēna neapgaismotā vagonā, kā, kaulainu pirkstu spēlēts ksilofons, klaudzēja riteņu raksts, un tumsā vienīgā skanēja mana krusttēva balss.

„Nāve,” viņš sacīja, „mūs gaida neizbēgama nāve. Iznīcināšana, izkaisīšana plašajā austrumzemē, vienalga, kas uzvarēs šajā karā.”

Tik loti man tobrīd gribējās sacīt „nē,” tik ļoti ieķerties dzīvē kā ar zaļās zāles sīkstajām saknēm, un redzēt mīļo, skaisto Ventas krastu, maigās ziemeļzemes saules apmirdzētu, bet man trūka vārdu ko sacīt, un es sēdēju klusa un mēma, bet tumsā skanēja tik riteņu kaulainais raksts.

Bija kāda vasara, skaista, krāšņa vasara. Es atceros vēl mazo celiņu Ventas stāvajā krastā un mežābeli zālainā laukumiņa vidū, un kā saule staroja zaļzeltaina, caur mežābeles lapām nākot. Es domāju, ka nekad nevarēšu atstāt šīs upes krastus un maigo ziemeļzemes vasaru, ka gribu kļūt zāle un zeme, uz mutes iekrist zaļajā zālē, zobiem iekosties, pirkstiem ieķerties, pazust tanī un palikt un augt. Un tomēr es aizgāju, jo tā, laikam, bija rakstīts neizprotamajā scenārijā.

Tā bija sveša zeme, sveša pilsēta, kur pirmo reiz liku lietām runāt mūsdienu, šī sajauktā laika, valodu. Sagrauto māju drupas vaicāja: „Vai mēs, vai mēs būsim un paliksim liecinieces?” Gadsimtiem vecās katedrāles raudzījās ar tukšām, aklām acīm, mēmas, tik vakaram rietot, sarkanīgajās debesīs ķērcot, aizlaidās melnu putnu bars.

Bet visas pasaules lielceļos dārdēja jaunās pasaules smagās kravas mašīnas: „Miers un brīvība, miers un brīvība.” Atceros, ka toreiz - miers un brīvība - izklausījās kā izsmiekls, un mums trūka vārdu, ko atbildēt tiem, kas priecājās par mieru, briesmīgo mieru, bet laiks, laiks turpināja joņot uz priekšu bez jēgas.

Mēms un neizteiksmīgs bija mans pirmais projekts augstskolā. Un man vēl tagad, jāsmīn, kad atceros, ka toreiz pat sapnī mēs ar profesoru gudri spriedām par architektūras jautājumiem. „Kā,” mazliet velnišķīgi manā murgā jautāja cienījamais profesora kungs, „jūs pareizi atrisinātu, lūk, šo architektonisko problēmu, ja es jums lūgtu piebūvēt moderno bērnu namu vecajai, gotiskajai katedrālei?”

Visai godbijīgi un pazemīgi, es, tam atbildot, tad skaidroju, ka stikls un dzelzs būs tie, kas iedos manis plānotajai ēkai senās katedrāles slaiko kolonnu vieglumu, kā noķeršu sauli gaišajās telpās, kas pieslēgsies vecajām, ēnainajām ejām, un ka akmens mežģines atspoguļosies gludajā stiklā. Ievēroti būs abi svarīgie kompozīcijas likumi - kontrasts un analoģija - un blakus vecajai baznīcai, ar to nenaidojoties, izaugs jauns un stiprs nams.

Es atceros, cik ļoti mani valdzināja toreiz lietu klusā valoda, cik ļoti mēģināju atrast, vēl nekad nesacītos, vārdus, ka dažreiz mēnešiem meklēju tik tos, bet tad pamodās ilgas pēc nerunātās tēvu valodas, no garā ceļa nebaidoties, soļojām cauri sagrautajai drupu pilsētai, lai brītiņu pabūtu ar savējiem, lai atkal dzirdētu, vecmāmiņas reiz runāto, skaidro, dzidro valodu.

Es atceros, cik gaŗš bija naktī atpakaļceļš, cik dīvaina, neparasta un skaista šķita pasaule stundā starp pusnakti un rīta blāzmu, bumbu izārdītā ielā pie aprūsējušām ielu dzelzceļa sliedēm, kad bijām jauni.

Un lakstīgala pogāja ar sidrabzvana mēli visu īso vasaras nakti baltajās akācijās pie sagrauto māju krāsmatām, jo toreiz, toreiz mēs bijām jauni.

Atkal pārvērtusies ir pasaule. Laiks noskaitījis daudz stundu, gadu un mirkļu. Daudz soļu aizskanējuši aizejot.

Mēs neesam vairs bērni, mēs neesam arī vairs jauni. Izspēlētas ir pārgalvīgās spēles. Mēs esam kā salauzītas lelles, ar ko rotaļājies Kāds, kuŗa roka ne vienmēr ir bijusi saudzīga.

Četru sienu spoguļos atspīd ciets, mirdzošs chroms un mīksti, mēļi paklāji. Kā aukliņā iekārtas lelles lokās melni tērpti stāvi kā tumšas raganiņas apburtā pasaulē, savu pavēlnieku sveicinot. Ātrā un ātrākā ritmā lokās stāvi, krīt sejā matu čūskas, skatu aizsedzot. Aukstām ugunīm spoguļos žilbina chroms, bet vēl aizvien Tas, kas slēpjas, neatbrīvo savas apburtās lelles.

Es zinu, viens no melnajiem stāviem ir mans, tik apmaldījies, pazudis manam skatam tas spoguļos:

Vēlāk laitītājas Annes rokas meklē atbrīvot locekļos iesietos mezglus, atņemt pleciem smagumu, bet vārdiem, vārdiem tā ievij mani savā mūžā, savās bēdās.

„Esmu māņticīga,” saka Anne. „Es ticu velnam, jaunam mēnesim un visam kam. Man stāstus stāstīja māte īriete un indiānis tēvs. Tas, klaiņotājs, pazuda jau sen. Mūs audzināja māte, maza, sīka un sīksta. Vēl tagad tā astoņdesmitgadīga kopj savu māju un dārzu tālajā Floridā. Stundām klusa un sastingusi tā makšķerējot viena sēž krastmalā kā ciedra sieksta. Karstā Floridas saule izdedzina visu mūžu krātās bēdas, ievelk sejā smalku zīmju tīklu.

Divus vīrus man paņēma karš, ar trešo mums izšķīrās ceļš. Nu dzīvoju jaunu dzīvi ar ceturto. Jau paaudzies mans bērnu bars. Tik vecākais no Korejas pārnāca, zaudējis prātu. Kuŗo gadu tas mēms, nejūtīgs slimnīcā. Prasīju - neviens man nemācēja izstāstīt, kas noticis. Viens viņš auklē piedzīvotās, neizteiktās šausmas.”

Es atceros - vēls vakars zīmētavā, karsta, melna kafija krūzēs. „Mēs bijām pirmie Inčonā,” viens teica. Kā melnas ogles dega acis. „Mēs bijām pirmie, pat pirms sapieŗiem. Tik klusa nakts! Nevienas skaņas. Mums bija ar dūčiem jānovāc sargi vēl pirms sapieŗiem. Tik klusa bija nakts, tik tumša bija nakts. Mūs negaidīja, nenojauta. Mums izdevās. Es vēl tagad atceros, tik dziļš bija klusums, tik pilnīgs klusums. Bez trokšņa slīdēja laivas. Tad pēkšņi izšķīda tā uguns, sprādzienu ellē.”

„Ar dūci?” es prasīju. „Ir grūti nogalināt?”

„Mums bija jābūt klusiem. Un dūcis ir kluss. Sargiem bija jāmirst klusu.”

„Ir grūti nogalināt cilvēku?” es prasīju.

Ar tālas, melnas, mokošas elles nakts ugunīm dega acis, bet atbilde bija klusa, tik man sadzirdama. „Man likās, tas nebiju es, tas bija kāds cits, tas bija kā sapnī, kā murgā.”

„Es esmu māņticīga,” saka Anne. „Ļauj Margrietai roku - viņa izliks tur vilktās zīmes vārdos. Es ticu vecajai Margrietai. Viņai ir vārdi. Tev pirksti tik slaidi. Vai spēlē klavieres?”

Es smejos: „To visi prasa. Kādreiz. Tas bija tik sen. Toreiz mēs bijām bērni.”

Toreiz mēs bijām bērni. Mazi un klusi mēs sēdējām pie mūsu vecāku galda. Pulkstenis aiz tēva pleca skaitīja stundas, mirkļus un gadus, bet blakus mātes sejai vīpsnāja melnajā baroka bufetē griezta velna seja. Un krustmāte runāja par Mopasānu.

 

II

Domīga es savācu baltās, aprakstītās lapas. Ne šo stāstu gribēju es stāstīt. Ne savā mūžā kā maizē ar jums dalīties.

Pavasaŗa vējš šūpo vieglos vaļējā loga aizkarus, ielā rotaļājas bērni, un viņu balsis kāpj telpā pa atvērto logu.

Kāds ilgi neizprasts simbols, ko vecā Margrieta izlika vārdos, bija tas, kas mani valdzināja. Vecā Margrieta, kas zināja vārdus.

Es atceros brīdi, kad satieku veco. Es smīnu - tik tiešām neparasts bija šis skats. Tā iznira kā kādreiz Delfu pareģe, baltā togā tinusies, no reibīgu tvaiku mutuļojošas aizas. Blāva seja, sirmi mati, kā raganai izspūruši bija Margrietai. Tikai acis dega melnas un stipras kā ogles.

Es ļāvu tai roku. Ilgi viņa to auklēja. „Smagums,” teica Margrieta domīga. „Kāds smagums, un es nezinu kamdēļ. Tev pirksti tik slaidi. Tu varētu darīt tik daudz.”

Es smējos: „Es jau daru šo to. Es zīmēju, un kādreiz es spēlēju klavieres.”

„Smagums,” teica viņa domīga, un tad lēni minēja vārdus, ko neviens man vēl nebija teicis.

„Tu varētu rakstīt,” sacīja vecā, un atkal ilgi auklēja manu roku.

Kā migla vijās un tinās tvaika mutuļi. „Un citi bērni?” vaicāja Margrieta. „Es redzu citus.”

„Nav,” es teicu, „nekad nav bijuši.”

„Nē,” tiepās vecā, „es redzu citus. Kaut kur ir citi.”

Es neatceros, vai es jau toreiz, viņai vēl runājot, nojautu simbolu, vai arī izpratu to tikai vēlāk. Varbūt, tobrīd es tikai smaidīju un domāju, ka vecā šķiet saskatām miglā manis plānoto ēku stāvus. Kā čigānu māte, paslēptus lakatā, es esmu tos ienesusi pasaules pilsētā, lai dzīvo nu savu dzīvi, manu domu izauklētie.

„Bet vīrs, tavs vīrs taču staigā taisns ar paceltu galvu?” mazliet bažīgi viņa meklēja manas acis.

„Jā,” es sacīju un smaidīju.

„Jā,” teica Margrieta un skatījās man gaŗām, kur vijās un tinās mutuļi.

„Jā,” sacīja Margrieta atkal, un viņas balsij bija jauna skaņa, „vīrs, kas staigā taisns ar paceltu galvu.” Un es redzēju, cik taisna viņa izslējās pati, un cik jauna un skaista kļuva tās paceltā seja.

„Tu varētu rakstīt,” teica Margrieta un klusāk: „Es esmu nogurusi, mans bērns, es vairāk nespēju sacīt.” Un es vēroju, kā viņas acīs izkusa tagadnes migla un viņa raudzījās man gaŗām, kur aiz mana pleca, tālas blāzmas gaismotas, klusas no laika aizas izkāpa pagātnes ēnas.

Es neatceros vairs, kad īsti izpratu daudzkārt redzētā sapņa simbolismu. Varbūt tas bija Margrietas vaicājums: „Un citi bērni?”

Es zinu, ka tik bieži skatītais sapnis ilgus gadus man tikai atgādināja kādu senlasītu Mopasāna noveli, un es mazliet brīnījos, kamdēļ tas aizvien atkārtojas, un kamdēļ gan novelists tēlojis vecās sievas miršanu ar rēgaino, nekad nebijušo, bērnu vārdu minēšanu, bet es atceros, ka vēl rītā mostoties mani vajāja sapņa sajūta - man jāmirst, bet kur, kur ir mani bērni, kuŗus es nevaru sasaukt.

Un tagad man šķiet, ka simbols taču bija tik skaidrs: neizstāstītie stāsti - nebijušo bērnu vārdi.

Es sveru rokā baltās aprakstītās lapas. Kāda dīvaina spēle ir šī dzīve! Un mēs? Tik klusas ēnas aiz pienaini blāvas stikla sienas senā simbolu spēlē, ko izrīko Kāds, kā roka neredzama?

„Ja es varētu teikt tev, vecmāmiņ,” es domās saku, „es teiktu to tev kā pasaciņu. Dīvains būtu mans stāsts. Dzejnieks, es sacītu, kļuva vergs varen plašajā austrumzemē, manam krusttēvam tā atnesa nāvi nepielūdzama, bet aklais polītiķis (ai, taču ne tik nežēlīga ir simbolu spēle!), varbūt, pateicās liktenim, ka cietsirdīgā austrumu vara tomēr nesasniedza Stokholmu, Romu un Lisabonu. Un kaut es pati lēni kļūstu līdzīga sudrabaini šķiedrotai citas zemes, cita laika atskalotai siekstai, dzimtenē vēl sīksta, veca, patvērusies mana krustmāte, kas kaut pati astoņdesmitgadīga, vēl aizvien vēstulēs turpina dot labus, tik ļoti labus, kaut diemžēl man nederīgus padomus.”

Es nezinu, kamdēļ šai stāstā es pieminēju Džinevras ģīmetni. Tagad es domāju un minu, vai kaut kā gan ļoti nozīmīga bija mūsu satikšanās. Ir tiesa, no visām daudzajām gleznām Vīnes muzejā tikai tā vien man palikusi atmiņā. Ko es toreiz saskatīju mazajā mākslas darbā - kādu nenojaustu simbolu, ko uztvēra mana zemapziņa, vai arī es jau toreiz zināju, ka mēs pēc gadiem satiksimies šeit tālu pasaules pilsētā otrpus jūŗai?

Domīga es pasveŗu rokā mazu grāmatu ar ziliem vākiem, kas pusizlasīta kavējas blakus manis aprakstītajām lapām - kāda slavena filozofa simbolu stāsts Jolandes Jakobī skatījumā. Es pasmaidu - ar kādu pašsaprotamu pārliecību, pat nevērīgi, slavenais vīrs un viņa mācekle Jolande piemin ieprieķšzināšanu! Tik viegli, šķiet, tie teic, pavērties nākotnē vai pagātnē tad, ja paceļ acis pāri tagadnes mirklim, kur apaļš un sevī noslēdzies pasaules telpu apriņķo laiks.

Kad man bija sešpadsmit gadu, es Vīnes mākslas muzejā redzēju Džinevras de Benči noslēpumaino seju, un kaut arī gīds, tik gaŗām ejot, nevērīgi izmeta- „tas Leonardo da Vinči jaunības darbs” - un vadīja tālāk tūristu grupu, es ilgi kavējos pie mazā mākslas darba, vērojot, kā krēsla sabiezējot sniedza savas ēnainās rokas pēc Džinevras tērpa un melnzaļganā kadiķu krūma, viņas vārda simbola aiz tās.

Es nezinu, ko tad es saredzēju Džinevras attēlā - šo satikšanos, kas toreiz kavējās vēl nākotnē, vai citu tālu, pagājušu satikšanos.

Varbūt, saku sev, mēs kādreiz tikāmies pagātnē. Varbūt toreiz, kad Džinevra un viņas māsas mita Florencē, arī es biju tur. Varbūt, es saku ar smaidu, es biju tās māsa - varbūt Lukrēcija, varbūt Margarita, saukta Tita.

Vai arī redzēju tās vaigu tikai notālēm? Varbūt mēs satikāmies kādās dzīrēs? Dzīves ēnainajā spēlē, ticiet man, bezgala daudz ir dīvainu satikšanos.

Es atceros - reiz ziedēja vasara. Bija maigais ziemeļzemes jūnijs, bet šausmas, drēgnai miglai līdzīgas, klusas staigāja pa senceltās pilsētas ielām un allejām. Un toreiz pretimnācēju sejās varēju lasīt to pašu, ko domāju es, un satiekoties mums nevajadzēja vārdu, lai pateiktu, ko jūtam. Mēs sveicinājām viens otru tik ar acīm un domājām: „Varbūt rītdien tas būsi tu, brāli, vai arī tavs liktenis izšķirsies, māsa, bet varbūt, tā būšu es, tā būšu es, kam būs jāiet, jāpazūd svešajos austrumos.”

Es atceros, ka arī toreiz mēs tikāmies kādās dzīrēs. Mēs sēdējām pie galda, un glāzēs sarkans kā asins bija vīns. Mēs dziedājām, bet tās bija manas dzimtenes dziesmas, un mums šķita, ka dziesmās mēs varējām pasacīt, ko sajūtam. Es atceros, ka, dziesmām apklustot, mans tēvs pavērās pāri galdam pretim sēdētājā un klusu sacīja: „Varbūt mēs vēl tiksimies, brāli!”

Mans tēvocis neatbildēja, bet sēdēja noliektu galvu, it kā viens no citiem atšķirts. Man šķiet, viņa laipnajās, zilajās acīs slēpās asaras, acu vāku segtas. Un es vēl tagad nevaru jums pasacīt, vai arī tobrīd viņš domāja, ka nav tik ļauni viņa kreisie draugi. Bet glāzēs uz galda sarkans vizuļoja vīns, un sastinguši uz mums noraudzījās dīvainie smagās baroka bufetes griezumi.

Nedomājot, negribot es pieminēju Džinevras ģīmetni. Vārdi paši šļācās viegli un brīvi, kā no šaltstrūklu akas nākot. Man šķita, ka, varbūt, kas man nozīmīgs slēpjas šajā sejā, kas pagaisis no atmiņas laika plūduma.

Tagad esmu pārlasījusi Džinevras de Benči dzīves stāstu, abus dzejoļus, ko tai veltījis Lorenco di Mediči - Lorenco saukts Lieliskais - un viņai mūziķa G.H. rakstīto vēstuli. Un es vēl aizvien nezinu, kamdēļ man šķiet, ka šo to zinu par viņas dzīvi labāk un vairāk nekā vēsturnieki. Kaut vai par viņai piedēvēto jūsmu par krāšņo Venēcijas sūtni. Ai, nieki! - man gribas sacīt ar smaidu. Venēcijas sūtņa dēļ, tiešām, Džinevras vīram - krietnajam un taisnajam Luīdžī Nikolīnī - nevajadzēja ne brīža bažīties. Ā, bet ja jūs man vaicātu par mūziķi G.H. - jā, tas būtu cits stāsts!

Un tagad es zinu, ka uzglabājies vēl otrs Džinevras attēls, Lorenco di Kredi gleznotais. Es skatos tanī un domāju - cik jauna un nopietna savā melnajā tērpā tu izskaties, Džinevra! Es tiešām ticu, ka tu reiz biji visai neērta, bezkompromisa ēna pie Lorenco Lieliskā dzīŗu galda.

Un es atstāju to izšķirt un izskaidrot vēsturnieku strīdiem, ko gan domājis sacīt Lorenco Lieliskais divās tev veltītos sonetos. Lai izlemj vēsturnieki, vai Lorenco tobrīd slavēja, vai, mazliet ērcināts par tavu nosodošo nepiekāpību, zobojās.

„Lūk,” saka viens no gudrajiem vīriem, „kāda uzruna - maigais gars, dievbijīgā dvēsele! Tas taču ir tīrais izsmiekls!”

Otrs - un man šķiet, tam ir zilas, laipnas un varbūt pat sapņainas acis - mazliet izklaidīgi jautā: „Jā, kamdēļ gan Lorenco nebūtu varējis domāt, ko saka?”

Bet mākslas kritiķis bilst domīgi - „Cik dīvaini,” tas min, „ka Leonardo gleznojis noskumušu seju portretā. Tas mākslas vēsturē negadās bieži,”

Es salīdzinu attēlus. Kā tumša, klusa upe plūst mati di Kredi portretā, bet meistars da Vinči tos darījis dzīvus virpuļojošās, virmojošās cirtās. Un seja un acis ir skumjas abās ģīmetnēs.

Reiz manī vērās tumšas, klusas acis. „Cik labi,” kāds sacīja, „ka strūklaka nešļāc šaltis šodien. Ūdens akmens bļodā ir sastindzis melns. Un tādam tam jābūt un jāpaliek.”

Ai, vēsturnieki, es domāju, piedodiet, bet savādāk kā jūs es lasu noslēpumainā G.H. vēstuli. Jūs sakāt - gaŗš un mazliet nesakarīgs raksts, bet manī ieskanas kāda tāla stīga, to lasot. Un, lūk, ko viņš saka man, kad atmetu liekos, tīši maldinātājus, vārdus: „Mēs runājām par mīlestību, un es pieminēju Tavu vārdu, bet nebīsties, es neesmu aizmirsis gliemežvāku rožu kroni,” un tālāk „lai Tava pirmā dāvana man būtu Tevis rakstītā dzeja. Ak, lūdzu, atsūti man to, kas palika Kastello un iesākās ar vārdiem - piedod man, un es esmu kalnu tīģeris.”

Domīgi es šķiŗu lapu tālāk. Kas, Džinevra, teica - piedod man - tu, vai kāds cits? Un atkal G.H.: „Ja pāvesta galms būtu žēlīgs un lielisks, kāds tas reiz bija, un kādam tam būtu jābūt, es liktu tev jaust, ko jūt mana sirds. Bet labāk ir ciest klusu, nekā tiešamībā nevērst teiktos vārdus. Dvēselē patiesu es glabāju neizpausto solījumu.”

Es raugos Džinevras skumjajā attēlā. Ass, sāpīgs un biedinošs ir melnzaļganais kadiķu krūms aiz tās. Kā gliemežvāks blāvā seja glabā viņas mūža noslēpumu. Un man šķiet, ne tikai savs noslēpums vien tai jāglabā, bet vēl kāda cita. Es domāju - vai gan Leonardo rokas caur gadu simtiem laistā ziņa nebija: klusā gliemene pateicas par aso, tai dāvāto, sāpju drumstalu, jo tikai ar to var izauklēt pērli?

„Ja es varētu tev stāstīt, es stāstītu tev to kā pasaciņu!”

Un klusa, nogurusi balss man atbild ar vieglām vēja žūžām: „Dzīve, mans bērns, man tagad šķiet kā reiz redzēts sapnītis!”

Ai, vecmāmiņ, viegli reiz pavērsies smagā akmens durvis, ko, tevi pieminot, skaŗ manas lūpas, ar tavas balss teiktam pasaciņām iešalksies koks. Kas zina, varbūt, tad ar smaidu atkal sveikšu savas māsas - Lukrēciju un Margaritu, sauktu Titu. Un kādā tālā namā mazliet baigi iečīkstēsies parkets, kad kā senā rotaļā tam pārskries mana ēna.

Pavasaŗa vējš šūpos vieglos vaļējā loga aizkarus, iela kāps telpā ar savām skaņām, bet pagaisuši būs manas krustmātes balss.

Varbūt, tad es redzēšu - ar rokām sasniegsies divu brāļu ēnas, kas nespēja viena otru sniegt pāri sašķeltās pasaules aizai.

Un pavasarī, kad Ventas uzplūdu ūdeņi no dienvidiem nesīs kādu pelēku, straumes līdzpaņemtu laivu, krastmalā stāvēdams, mātei sacīs bērns (vai gan dažkārt visai gaišredzīgi nav bērni?): „Māt, māt,” teiks mazais, „es redzēju - divi viegli, caurspīdīgi stāvi, līgainajā laivā sēdēdami liecās pāri dziļajai, tumšajai dzelmei, kā zivju šmaugās ēnas tveŗot!”

Mēs neesam vairs bērni, mēs neesam arī vairs jauni. Mēs esam kā salauzītas lelles, ar kuŗām rotaļājies Kāds, kā roka ne vienmēr ir bijusi saudzīga, bet es esmu atradusi vārdus un rakstu un tā es varu sev pavērt durvis, aiz kuŗām slēpjas sapņu un simbolu patiesība.

Es atkal veŗos Džinevras reiz redzētā portretā. Mazais mākslas darbs vizmo kā blāva pērle viens no citiem atšķirts uz melnā samta zem stikla vāka. Un tagad es zinu tās atnesto vēsti - pēdējo patiesību teiks klusums.

Leonardo da Vinci	Lorenzo di Credi