Juris Silenieks

PAZAUDĒTĀS PARADĪZES UN NEAPSOLĪTĀS ZEMES

Trimdas motīvi Irbes, Ķiķaukas, Šķipsnas un Veisbergas prozā

 

Apceres autors Juris Silenieks izsakās: „Doktora gradu romāņu valodās ieguvu 1963. gadā Nebraskas universitātē. Kopš 1960. g. mācu Carnegie-Mellon universitātē, kur arī vadu moderno valodu nodaļu. Esmu publicējis rakstus par franču moderno drāmu (Salacrou, Schehadé) un franču nēģeru rakstniekiem (Césaire, Glissant). Raksti par latviešu literātūru iespiesti izdevumos Journal of Baltic Studies un Lituanus. Recenzēju žurnāliem Books Abroad un Jaunā Gaita. Esmu piedalījies vairākās baltiešu studiju konferencēs.”

 

Savā rakstā par latviešu trimdas literātūras desmit gadiem kritiķis Jānis Bičolis ar zināmu apmierinājumu konstatē, ka mūsu trimdas rakstniecībā interese par starptautiskajiem gara dzīves virzieniem – eksistenciālismu un sirreālismu – nav bijusi dziļa un plaša, jo „vienmēr vairāk noskaidrojas, ka šie virzieni drīz vien būs pārdzīvoti un piederēs pagātnes vrakiem, no kā vairs nav iespējams celt kuģi jaunu krastu meklētājiem .... Liekas, latviešu literātūrai aiz muguras stāv tik bagāta pagātne, ka tā nodrošina eksistenci ilgākam laikam bez nevajadzīgas savu tradīciju un sasniegumu atmešanas. Arī uz vecajiem pamatiem augusī trimdas literātūra ir tik spēcīgu celmu, ka tā var dzīt atvašu atvases.” (1)

Varētu teikt, ka visumā 1954. gada Bičoļa aicinājums turpināt latviešu rakstniecības tradicijas ir gandrīz kļuvis par pareģojumu, kas piepildījies. Ja daži no mūsu dzejniekiem ap to laiku izrādīja nemieru un reizēm izdarīja ekstravagantus poētiskus izlēcienus, mūsu lugu rakstnieki, piemēram, vēl joprojām lēnprātīgi seko pa iemītām  – vajadzētu varbūt teikt, izmīdītām – takām, maz vērodami, kas notiek apkārt. Prozā mūsu publikas svaidītie lielmeistari un vecmeistari – atkārtojot Bičoļa metaforu  – kultivē spēcīgā tradīciju celma atvases. Nevarētu sagaidīt, ka šie populārie rakstnieki, kuŗu literārie sasniegumi sākās jau Latvijā, pēkšņi sāktu pārorientēt savas aistētiskās, filozofiskās un ideoloģiskās noslieces. Viņu vieta mūsu rakstniecībā jau ir noteikta, taču jāatzīst, ka pēdējo 30 gadu radikālās pārmaiņas pasaulē ir varbūt piešķīrušas viņu darbiem zināmas muzejiskas vērtības. Euklida ģeometrija vēl joprojām ir derīga zemes lodes notikumu apiešanai, bet Einšteina relativitātes principi izskaidro labāk pasaules telpu. Aristoteļa loģika ir viens no Rietumu kultūras pamatakmeņiem, bet cilvēkam, kas pārdzīvojis kaŗu šausmas, pieredzējis mūsdienu polītiskās nejēdzības varbūt ir grūti iedomāties, ko viņš varētu ar Aristoteļa loģiku pasākt. Un varbūt nebūtu pārsteidzoši konstatēt, ka mūsu jaunākās paaudzes trimdas rakstnieki, kā šķiet, arī pēdējā trimdas paaudze, ir tieši izlietojuši eksistenciālisma un sirreālisma vrakus – kā Bičolis šos virzienus aprakstīja – lai meklētu jaunus ceļus mūsdienu cilvēka psīches izpausmēm.

Šī rakstnieku paaudze, kā teicu, būdama pēdējā, ir ne tikvien nozīmīga no vēsturiskā viedokļa, bet, sargājot trimdas svešumu un sargoties no asimilācijas tuvuma, ir traģisku iezīmju apzīmogota. Lai gan šie jaunākie rakstnieki nepameta panākumus un slavu Latvijā, viņu tautiskais mantojums ir dziļi uzsūkts un izjūtām bagāts. Bet no otras puses, viņu aistētiskā un filozofiskā ievirze, cieši saskaroties ar citām kultūrām viņu garīgās dzīves veidošanās laikā, ir pārāk vispasaulīga, lai tie pieņemtu bez iebildumiem tipisko trimdinieku mentalitāti. Un tā viņu rakstniecība sintezē nacionālās iezīmes ar vispārcilvēcīgu mūsdienu nostāju.

Andrejs Irbe, Tālivaldis Ķiķauka, Ilze Šķipsna un Benita Veisberga ir raksturīgi šīs pazudušās cilts pārstāvji. Lai gan viņi nepārstāv kādu vienveidīgu literāru nogrupējumu ar savu oficiālo programmu, viņu darbiem kopēja atteikšanās no tradicionālām rakstniecības formām un neuzticība literārai valodai un semantiskām definīcijām. Viņu darbos nevajadzētu meklēt literāros konceptus kā fabulu, tēlu vai kauzālo un chronoloģisko secību. Viņu uztverē – un man atkal jāuzsveŗ, ka katram no viņiem savas īpatās iezīmes, un vispārinājums ne vienmēr ir precīzs – cilvēciskais pārdzīvojums sairst fragmentos, kuŗus autors atsakās sakārtot kādā patīkamā secībā, kas lasītājam, paņemot grāmatu rokā pēc labi paēstām pusdienām, ļautu ar labpatiku konstatēt, ka pasaule visapkārt ir pazīstama un domāta cilvēka laimes nodrošināšanai. Lasīšana iesaista lasītāja paša piedalīšanos darba izvērtēšanā. Lasītājam ir atļauts sastādīt no sadrumstalotiem epizodiem savu mozaīku, un viņam pašam ir jāatrod vērtības un darba nozīme, jo to autors atsakās darīt. Literārie tēli parādās varbūt tikai vienpusīgi tverti, kā neskaidri silueti vai pustrakie, kuŗu izturēšanos autors nemēģina nepārprotami izskaidrot. Mēs esam iegājuši pasaulē, kas ir reizēm drusku biedīga, jocīga, kas, zaudējusi savu agrāko antropomorfismu, vairs nevar būt cilvēkam tuva un izskaidrojama.

Ir sabrukusi arī vārdu vecā pasaule. Doma, ka vārds ir cieši un dabiski saistīts ar priekšmetu, uz kuŗu tas attiecas, ir tikpat veca kā pati valoda. Kā franču kritiķis Žans Pariss (Jean Paris) konstatē, mēs dzīvojām zināmā logocentriskā metafizikas sistēmā, kur écrire, c’est dévoiler la syntaxe du monde (2) (rakstīt nozīmē atklāt pasaules sintaksi). Vārdi piedalās katras kārtības un iekārtas apstiprināšanā. Žans Pariss norāda: l’organisation du langage demeure isomorphe à celle de la société et réciproquement (valodas sakārtošana ir vienveidīga ar sabiedrības sakārtošanu un otrādi) (50. lp.). Nebūtu tāpēc jābrīnās, ka ar kādas pasaules realitātes sabrukšanu šīs pasaules zīmes, t.i. vārdi, kas šo pasauli ir palīdzējuši uzturēt, arī kļūst šaubīgi un neskaidri. Pasaules literātūras vēsturē ir daudz gadījumu, kas norāda uz semantiskām krizēm laikos, kad kāda iekārta ir agonijas konvulsiju sagrābta. Tā, piemēram, Rablē vārdu spēles, literārās nepieklājības, valodnieciskās bezjēdzjbas norāda uz viduslaiku sabrukumu. Īru rakstnieks Bekets, franču Jonesko un neskaitāmi citi mūsdienu autori cīnās ar vārdu bezvērtību. Polītiskie saukļi, reklāmas, akadēmiskais žargons, glaimi, sabiedriskās pieklājības formulas ir saēduši vārdus, kas atrodas kaut kur mijkrēslī starp nepatīkamu troksni un sava „es” apstiprināšanu.

Arī mūsu jaunākās paaudzes prozas rakstnieki, kaut arī viņu stilistiskā evolūcija ir katram citāda, izrāda zināmas šaubas par savu vārdu vērtību, labi apzinādamies, ka vārds ir vienīgais viņu mākslinieciskās raison d’être apliecinājums. Irbes stils ir ļoti īpatnēji lirisks, bet arī nervozs, sprieguma pilns, bez retoriskiem ornamentiem un tradicionālām metaforām. Šķipsna, turpretim, ir vārdu apmāta, un reizēm šķiet, ka viņas protagonistes mēģina apslēpt savu ontoloģisko tukšumu ar vārdu izplūdumiem. Sintaktiski samezgloti ar iekavām un palīgteikumu bezgalīgiem pakārtojumiem, Šķipsnas teikumi ir kā labirinti, kur lasītājs pazūd ar sajūtu, ka pasaule ir pazaudējusi savu semantisko drošību. Bet daudz lielāki valodnieciski nemiernieki ir Ķiķauka un Veisberga. Ķiķauka, jo spilgti savā pēdējā romānā Putni (3) neievēro literārās pieklājības normas, vārdu vietā izpalīdzoties ar grafiskām un tipogrāfiskām schēmām, ar uzskaitījumiem, kas atgādina inventūras sarakstus, jaucot grotesko un skaisto, klāstot ar dziļu nopietnību, loģiskas pretrunības un nodeldētas frazes, it kā te būtu runa par dievišķu, neapstrīdami patiesību. Varbūt šie valodnieciskie kropļojumi, malapropismi un anachronismi, sintaktiskās un semantiskās blēņas nebūtu jāuzskata kā Ķiķaukas palaidnības aiz gaŗlaicības un apnikuma, bet gan drīzāk kā viņa šaubas par valodas īstumu. Ja reiz saukļiem piedēvētā patiesība, automātiski atkārtotās domas un neapzinīgi pieņemtās nostājas zaudē savu hipnotisko varu, ķecerība un grēks – es domāju, valodnieciskais un ideoloģiskais – iegūst brīvības un īstenības šarmu.

Benita Veisberga arī ir palīdzējusi tikt vaļā no aizspriedumiem par literāro valodu. Veisberga iekaŗo lasītāja uzticību ar savu atklāto vaļsirdību un vienkāršību, atsakoties no orātoriskiem izgreznojumiem, elegantiem žestiem un galantām pozēm. Viņas valoda ir tieša, varbūt zināmā mērā primitīva, viņas teikumiem bieži apstājoties, neizsakot domu gramatiski pilnīgi. Teikumu pakārtojumi, kas balstās uz kauzalitātes principu, ir reti. Rakstītājas perspektīva nenāk no kaut kāda attālu stāvoša novērotāja, kas zina, kas noticis pagātnē un kā beigsies stāsts. Rakstītājas redzes aploks nav plašāks par lasītāja redzes aploku. Notikumu gaita nav iepriekš sakārtota, lai atbilstu pieņemtām literārām struktūrām. Protams, lasītājs ir bieži apmulsis, jo notikumu secība bieži paliek neizskaidrota – varbūt kā pati dzīve, kas atsakās atklāt nesagraujamas vērtības.

Šo četru rakstnieku aistētiskās nosliecēs atbalsojas Rietumu pasaules novirzieni, kas izpaudušies literātūrā jau vairākus gadu desmitus. Taču būtu nepareizi, man šķiet, runāt par tiešiem patapinājumiem. Drīzāk būtu domājams, ka, atbrīvodamies no šovinistiskās iežņaugtības, kas moka daudzus mūsu literātus, šī pēdējā trimdas rakstnieku paaudze izjūt trimdu ne vairs kā norobežotu polītisku problēmu, bet gan kā cilvēces liktenību, un tā spējusi visdabiskāk saliedēt nacionālo un vispārcilvēcīgo. Modernais cilvēks, patapinot Kāmī metaforu, ir trimdinieks pats sava karaļvalstī, kur viss, kas aicina uz dzīvi, apliecina arī tās absurdumu. Viņš jūtas izdzīts no paradīzes, kuŗai vajadzētu eksistēt, ja šī pasaule būtu bijusi radīta cilvēkam. Šīs pazaudētās paradīzes tēls kā murgs vai sapnis, ticams vai aizmirstams, daždažādās variācijās vijas cauri mūsu jaunāko rakstnieku darbiem.

Tālivaldis Ķiķauka ar saviem trim galveniem darbiem, Tramvajs tuksnesī (4), Leonards (5) un Putni uzrāda lielu tematisku un literārās apdares dažādību. Bet viena kopēja dimensija, ieskaitot fantastisko romānu Leonards, ir viņa asā sabiedrības satīra, kas vēršas ne tikvien pret uzpūsto, pašlepnuma pilno latviešu bēgli, veiklo jaunbagātnieku un smieklīgi konservatīvo paštaisni, bet arī pret amerikāņu technokratisko varmācību un Rietumu civilizācijas dekadenci. Satiriķim būtu jābūt optimistam, jo satiras mērķis taču ir didaktisks, kas norādītu, ka cilvēks ir labojams. Un tādas ir iezīmes Ķiķaukas pirmajam stāstu krājumam Tramvajs tuksnesī. Viņa otrs darbs Leonards pēdas sajauc. Šaržējums un karikatūra turpinās, bet nav iespējams ietvert kādā formulā romāna centrālo tēlu Leonardu, šo fantastu, pilnības un īstenības meklētāju. Leonards, mākslinieks, gans, bijušais Aleksandru Augstumu iemītnieks, iemaldās ķēniņienes Kalliopes tuksneša valstī Eliopijā. Tā ir Eldorado, Šengrilā ar Diznijzemes lētām dekorācijām un Eiropas mākslas cēlākiem pieminekļiem. Viss šinī paradīzē ir ambivalenti sajaukts. Burvīgais mainās ar briesmīgo, skaistais ar lēto, patiesais ar viltoto. Skaistajai, līdzcietīgajai un nežēlīgajai karalienei pieder muzejs, kur Leonards redz mūsu civilizācijai draudošo nākotni. Palaikam Leonarda atmiņā uzpeld dažas idilliskas ainas no viņa bērnības, bet šis klaidonis-filozofs, kas grib sev radīt „labāku realitāti, labāku par to, kas man ir visapkārt,” (114. lp.) ir pagriezis muguru pagātnei, jo „pagātnei ir trūdu smaka” (197. lp.), un viņš vēlas „sadedzināt savas atmiņas par iepriekšējo dzīvi.” (201. lp.) Sava nemiera dzīts Leonards ir spiests pamest paradīzi, kas, šķiet, ir gan tikai viņa paša samocītās fantāzijas tēls, tātad bez ārējas realitātes un pilns viņa iekšējo pretrunu. Karalienes galma dzejnieks, klauns un pareģis Vadims viņam sprediķo: „Leonard! Tu nedzimušais un nenomirušais! ... Tu vēl aizvien taujā pēc apsolītās zemes, bet tā ir pārdota ūtrupē un nogremdēta Atlantijas okeānā .... Veries dziļi un taisni, tu vēl neesi varējis atraut skatu no sevis, tavs otrs tevi dzen pretim pirmajam un tu mūžīgi pats sev tuvojies, bet tu esi aizmirsis, ka dienas ir skaitītas.” (179.-180. lp.) Kalliope viņu veltīgi aicina: „Es tevī, Leonard, gribu atmodināt cilvēku.” (199. lp.) Tā kā pagātne ir pametama, nākotne biedīga un neglīta un cilvēciskums pazemojošs, Leonards beigās izvēlas nomest savu cilvēcisko formu un pārvērsties tīrā enerģijā. Cilvēks, mūžīgais trimdinieks, nespēj pats savā paradīzē atrast piepildījumu.

At trešo grāmatu Putni Ķiķaukas paradīzes meklēšana izgaist. Šajā kariķētā ģenealoģiskajā sāgā par Putnu ģimeni dzīvnieciskās iezīmes tiek piedēvētas cilvēkiem, un dzīvnieki kļūst par cilvēces prototipiem. Universālā maļamā mašīna, ko izgudrojis ciltstēvs Jēkabs Putns un kas nodrošina Putnu dzimtas labklājību, maļ drupas, mēbeles, dzīvniekus un pa laikam arī, ja pagadās, cilvēkus, vainīgus un nevainīgus, un ražo vienveidīgo masu, PPP – Putns Plastic Putty, ko var lietot cilvēces svarīgāko vajadzību apmierināšanai, kā piemēram, kožļājamās gumijas gatavošanai, tetovēšanai vai spridzināšanai. Materiālisms ir ne tikvien padzinis cilvēku no cilvēciskuma, bet arī viņu padarījis tik nejūtīgu, ka viņš pat neapzinās, kādas paradīzes viņam varētu būt zudušas.

Veisbergas trimdas temas ieskanas citā toņkārtā. Viņas līdz šim vienīgais nesen publicētais romāns Es, tavs maigais jērs (6), ir banālais, mūžīgi cilvēciskais stāsts par kādas mīlestības sākumu, piepildījumu un nāvi. Viens no fabulas vadmotīviem ir tauriņu cikliskais mūžs. Stāstītāja vēro viņu spēles ap pavasaŗa puķēm, viņu rotaļīgos lidojumus siltajā vasaras gaisā, viņu agoniju ziemas lietū. Pašās beigās gar stāstītājas logu kā melni beigti tauriņi lido sadegušas papīra plēksnes, kas vēlreiz apstiprina mirušo mīlestību un rēgaino vientulību. Kontrastējot ar tauriņu trauslumu un īslaicību, kāds neatvairāms bezdibenis bieži parādās stāstītājas skatam un draud aprīt savā nebūtībā cilvēku ar viņa cerībām un kaislībām. Vienīgi tajā īsajā brīdī, kad viņas mīlestība ir atradusi piepildījumu, stāstītāja var izkliegt savu prieku: „Bezdibeņa nav.” (88. lp.) Bet šis dziļais draudošais tukšums nekad galīgi nepazūd, jo bēgļu meitenei nav māju, kas piepildītu viņas vēlēšanos būt drošībā un kaut kur piederēt. „Mājas? Es visu mūžu esmu ilgojusies pēc mājām, man to nav. Varbūt mājas ir tikai bērnībā. Un otrā cilvēkā, dažreiz.” (21. lp.) „Vakaros es skaudīgi skatos apgaismotos logos. Sūdzos tev: man nav manas zemes! ... Tas ir tas, ko man vajag .... Es esmu izbadējusies pēc mājām, piederības, mīlestības.” (56. lp.) Bet cilvēku mīlestība ir tikai īslaicīga sevis apmānīšana ar illūzijām par piederību un nemirstību, jo „bezdibenis vēsu elpu čukst ausī: Veltīgi! Tu blēņojies. Tavi tauriņi nevienam nav vajadzīgi. (43. lp.) Atmiņu fragmenti, kas iznirst no pagātnes kā pazaudētas paradīzes, sāpīgi iegriežas apziņā. Atrauta no savas zemes, stāstītāja saviem vārdiem nespēj piešķirt viņu īstenumu. „Cilvēki, basām kājām, uz savas zemes. Kādēļ man tas ir liegts? Es arī gribu spēku, kas nāk no savas zemes, no alkšņiem, nātrēm, kartupeļu ziediem. Es arī gribu būt stipra. Kādēļ es nedrīkstu uzsūkt Zemgales spēku caur savām pēdām – kādēļ tāda netaisnība? ... Tur zemē ir mana valoda iesūkusies. Gadu simteņiem valoda sūkusies zemē, spiedušies akmeņos, smiltīs, saknēs, augos, cilvēkos.” (112.-113. lp.) No svešuma atpakaļ raugoties, fiziskais tuvums ar dzimto zemi izliekas kā cilvēka sūtības piepildījums.

Kad līdz ar mīlestības izgaišanu tukšums un pamestība atkal apņem stāstītāju, viņa ierauga savu piederību pie visas cilvēces, kas nožēlojama un mocīta izkliedz savas sāpes pret debesīm, kur atbildes vietā valda klusums:

Es neesmu viena. Ja es būtu viena, ja es būtu nelaimīgs izņēmums, būtu labāk, cerīgāk. Viss vairums ir zemē. Uz ceļiem četrrāpus. Citiem nav jumta virs galvas, citi raud ceļa malā putekļos. Citiem vairs nav asaru. Miljoni veŗas uz augšu, čukst: ņem atpakaļ dzīvību, izdzēs! Par smagu. Gaida bumbu. Ko Dievs par to saka? Klusē. Aizgriežas. (171.-172. lp.)

Šinī pasaulē viņas ciešanām nav upuŗa vērtības, jo Kristus ceļš viņai ir liegts, un viņas ciešanas cilvēki neizglābs, ne arī samazinās citu cilvēku agoniju. Atliek vienīgi pieņemt mēmā vientulībā, ka „būt gaismā un vēl: atdot” (172. lp.) ir tikpat neiespējami kā būt cilvēkam un arī būt paglābtam no cilvēces likteņa. Bēglis ir cilvēka prototips par excellence. Romāna pēdējais teikums izskan kā cilvēka cerību un bezcerības atzinums: „Viss pelēki zeltainas gaismas piesātināts.” (175. lp.)

Veisberga ar savu pirmo romānu ir ne tikvien ienesusi formālus jauninājumus mūsu rakstniecībā, bet arī pievienojusies tiem nedaudzajiem, kas ir pratuši izteikt noskaņas visas cilvēces likteņu ietvaros. Līdzīga orientācija, cenšoties personisko caur nacionālo novest līdz vispārcilvēcīgam ir manāma arī Šķipsnas darbos, kas gan stilistiski un temperamenta ziņā ir veidojusies no citādām uztverēm.

Visumā Šķipsnas pirmais stāstu krājums Vēja stabules ir tverts mūsu literāro tradiciju ietvaros, bet līdz ar viņas pirmo romānu Aiz septītā tilta (7) rakstniece ir izkristallizējusi aistētiskos novirzienus, kuŗu īpatnībās nav saskatāma tieša radniecība ar mūsu publiski un oficiāli atzītiem autoriem. Pāreja ir no tradicionālā reālisma uz savdabīgu subjektīvismu, kas stilistiski un koncepcionāli var attāli atgādināt franču Prustu un reizēm t.s. „jaunā reālisma” pārstāvi Natāliju Saroti (Nathalie Sarraute). Septītā tilta fabula ir jāpabeidz lasītājam pašam. Divas bērnības draudzenes, Edīte un Solvita pēc vairākiem gadiem atkal satiekas Ņujorkā. Viņu nostājas un dzīves veidi ir konstrastā, bet arī varbūt savstarpēji papildinās. Edīte, ieslēgusies sevī, sava „es” kultivēšanā, apbrīno un zināmā mērā nosodoši neatzīst Solvitas dzīvi, kas, kā viņas vārds to varētu norādīt, ir dzīves apliecinātāja, skrien pakaļ jaunām dēkām un aizraujošiem pārdzīvojumiem. Solvita pierunā Edīti braukt līdz ciemos pie viņas bijušā vīra vecākiem, kas ir Ziemeļkarolainas bijušo plantāciju īpašnieki, dziļi iesakņojušies savā zemē. Viņu viesošanās laikā veco patricieti ķer sirdstrieka, un ģimene nolemj, ka kādam būtu jāatved mājās Solvitas bijušais vīrs, kas, kļuvis akls, ir pats sevi izraidījis trimdā no dzīves, veģetējot kaut kur Teksasas tuksnešos. Pēc vairākiem starpgadījumiem Solvita izšķiŗas pievienoties kādai zinātnieku ekspedīcijai, un Edīte solās pārvest Teksasas hermitu. Solvita un Edīte steigā atstāj plantāciju. Romāna epilogā divas neredzamas personas, liekas, stāv pie kapakmens, kas agrāk ir kalpojis par ceļu zīmi un kur tagad ir iegravēti abu draudzeņu vārdi. Viena no anonimām personām piebilst, ka Solvita ir bijis Edītes otrs vārds. Tikai nāves nebūtībā, kā Tristans un Izolde, var tikt vienoti mūžīgie pretstati, kā doma un darbība, apziņa un esme, iespējamais un piepildītais.

Edīte ir apziņa, kas vēlas pilnīgi sevī ieslēgties ar savas pašas realitāti, kuŗai maz sakara ar neloģisko, bezjēdzīgo ārpasauli. Ar zināmu fanātismu Edīte ir nolēmusi kultivēt savu iekšējo un ārējo trimdu. Izmesta no harmoniskās un drošās vietas, kas bija bijusi viņas bērnība Latvijā, kā Solvita viņai pārmet, „tu vienmēr esi pratusi sev visu ko iestāstīt ... ka tu nekad un nekur vairs nejutīsies kā mājās – kā bērnībā – un citādi justies nav vērts.” (19. lp.) Kā epifānijas idilliskas ainas no Latvijas parādās Edītes apziņā. Taču Edīte atsakās kļūt pagātnes hipnotizēta. Viņai nav tuvu attieksmju ar savu māti, kas „bija piemineklis laimīgajiem laikiem pirms kaŗa un pārmetums visam, kas nāca pēc tā.” (31. lp.) Pēc kādas nelaimīgas mīlestības traģiskām beigām viņa sev aizliegusi reiz atkal tuvoties kādam cilvēkam. Ar zināmu aizrautību viņa konstatē savas dzīves nepiederību un nevajadzību. „Nekas no manas dzīvošanas neatkarājās, es nebiju nevienam nepieciešama, manī pašā nebija nekādu dedzīgu dziņu, neapslāpējamu alku vai nepārvaramu kaislību, mani netirdīja nepielūdzama zināšanu kāre, mani netraucēja vientulība, un tagad es varēju iztikt bez mīlestības. Es varēju trīt apziņu kā naža asmeni, kas mirdzēja man! nesagriezdams, man nebija nepieciešami no tās slēpties, man nevajadzēja apreibināties, lai panestu dzīvi – ja vispār bija grēks, tad apreibināšanās būtu manējais.” (28. lp.) Reiz, gar mūŗa sienu ejot, Edīte satausta kādu akmens izcilni, un šis pieskāriens akmenim kļūst atklāsmes moments.

Es pēkšņi sajutu pasauli kā daļu no sevis, mana apziņa ietvēra un pārvaldīja zemes lodi no tās liesmojošā iesākuma, caur ģeoloģiskajām mūžībām, kuslo dzīvības atmošanos, amēbas rāpšanos, pirmcilvēka glūnēšanu, šlūdoņu bezgalībām, okeānu ārdīšanas, cilvēces nebeidzamajām paaudzēm līdz pat šim brīdim .... Dzīve bija tik brīnišķīgi iznīcīgs absurds! Nekam nebija jēgas, ne mērķa, ne nolūka – nekam nevajadzēja jēgas! Jēga bija kaut kas, ko cilvēki bija izdomājuši, uzkāruši jēgas vajadzību sev kaklā kā vissmagākās un nežēlīgākās sakas, kas tiem nekad neļāva pacelt galvas brīvi, droši un priecīgi. (29.-30.lp.)

Doma, ka dzīves jēgas meklēšana ir nevajadzīga laika kavēšana protams pacilā, taču uzvarēt dzīvi ar tās bezjēdzības atklāšanu nav viegli. Kad Edītes māte solās ievākties viņas dzīvoklī, Edīte labi zina, ka viņas trimda, viņas noslēgšanās sevī, savā paštaisnā vientulībā ar savām domām būs pazaudēta. Tāpēc viņa apsolās pavadīt Solvitu pasaulē, kur kārdinājums ir liels pamest savu tukšo pārākumu pār dzīvi, uzņemties emocionālas saistības, pievienoties citiem nožēlojamiem cilvēkiem ar visām viņu nevajadzīgām un neveiksmīgām rīcībām. Un tā Solvita, kas varbūt simbolizē Edītes potenciālo „es”, neizmantotās dzīves iespējas, neapsolītās zemes, pazudina Edīti un pati sevi auto katastrofā. Kapakmens forma, kur ierakstīti abi vārdi, atgādina Latvijas ģeogrāfiskās kontūras. Tā kā mirušās miesas nevar tikt guldītas dzimtajā zemē, vismaz vārdi ir iegravēti priekšmetā, kas simboliski reprezentē Latviju. Ceļa zīme ir kļuvusi par kapakmeni. Kāds cikls ir nobeidzies.

Līdzīgi motīvi ieskanas Šķipsnas otrā romānā Neapsolītās zemes (8). Romāna centrālā persona ir Malva, archaioloģijas studente, kas izdara pētījumus par dzīvības koka nozīmi senajās civilizācijās. Romāna pirmais teikums ieskanas jau kā beigu signāls. „Viņš neatbildot, viņš esot pazudis.” (7. lp.) Šī anonīmā persona ir kāds Latvijas bēglis, kas reiz redzēts Turcijā kādu izrakumu tuvumā un tagad veseļojoties kādā Ņujorkas slimnīcā. Malvu vajā šī nezināmā cilvēka netveŗamais tuvums.

Viņš varētu būt tāds, kam māja un pēlis vairs nav vajadzīgi, tāds, kas klīst arvien augstākās un gaišākās vietās – nevis uzbraukdams debesīs ugunīgos ratos, bet, no lietu nebeidzamajiem pinekļiem atraisīdamies, kļūst arvien viedāks – gaisīgāks un retāks? (29. lp.)

Malva turpretim ir uzņēmusies saistības un atbildību, kas apdraud viņas brīvību viņas pašizvēlētā trimdā un aizsprosto ceļu uz neapsolītām zemēm. Viņas māsīcai, kas ir palikusi Latvijā, Malva ir kā „apliecinājums kāda cita cilvēka sapnim – ar to pietika, lai dzīvi attaisnotu.” (29. lp.) Bet līdz ar dzīves attaisnošanu nāk atbildība, kas viņai liedz „pabeigt parastos dzīvošanas darbus.” (69. lp.) Un tā reiz ieraugot uz ielas vīru ar zaļu cepuri, viņa kā apmāta seko tam. Taču izrādās, ka svarīgā ziņa, ko viņa bija gaidījusi, nav nododama. Un romāna beigās kāda nezināma persona nosaka par Malvu: „Viņa esot pazudusi.” (189. lp.)

Šķipsnas iztēlē trimda ar savu vientulību un nepiederību kļūst gandrīz kā kāds privileģēts cilvēka stāvoklis, kas kultivējams, lai sasniegtu perfekciju, un cieši sargājams no sārņiem, kas sakrājas ar pieķeršanos ikdienas dzīvei. Trimda ir brīvības tīrākā izpausme, cēlākā dzīves forma, kas dota tikai tiem izredzētiem un stipriem, kas var atsacīties no nožēlojamas veģetēšanas, ko citi sauc par dzīvi.

Ja Ķiķaukas, Veisbergas un Šķipsnas darbos atrodam vairāk vai mazāk asimilējušos Latvijas bēgļus, Irbes pēdējā stāstu krājumā Marisandra kaza (9) situāciju vai personāžu nacionālās iezīmes ir tikpat kā pazudušas. Pagātne ir izgaisusi, un mūsdienu Ādams un Ieva, kuŗiem, protams, kā cilts sācējiem, atmiņu nav, nav droši, vai paradīze ir tur, kur viņi ir, vai tur, kur viņu nav. Vīrs, kas pēc 20 gadiem atgriežas savā dzimtajā pilsētā ar nodomu tur apmesties, sastop svešiniekus, kas viņu uzlūko ar zināmu līdzcietību, un agrākos bērnības draugus, kuŗiem nav patikas dalīties pagātnes atmiņās un kuŗiem viņa vēlēšanās palikt dzimtenē liekas šaubīga. Stāstu prologs stāsta par kādu pamestu sētu, kas ir ceļiniekam liegta. Vārti ir aizsieti ar sarūsējušu stiepli, un durvis ir aizslēgtas. Reiz tur cilvēku atstātās pēdas pamazām aizslauka vējš, lietus un sniegs. Daba pārņem šo klusuma vajāto vietu, kur reiz cilvēki kultivēja laukus un dārzus. Nav pat grāmatu, kas zinātu stāstīt par šo vietu, vai varbūt žurkas ir izgrauzušas robu tieši tajā lappusē, kur rakstīts par cilvēkiem, kas šeit mituši.

Bet nav arī pārējā pasaulē cilvēkam patvēruma, kas solītu piepildījumu tam, ko viņš vēlas. Ugunsgrēki un zemes iebrukumi draud aprīt cilvēkus un viņu mājokļus. Vārti noslēdzas, tilti sabrūk, mājas draudoši plaisā, un plūdi nogriež glābšanās ceļus. Stāstā „Kalna uguns” Rasma no kalna malas veŗas ielejā:

– Apsolītā zeme! –  Ha, domāja Rasma. Ieleja nebija apsolītā zeme; zeme nevienam nav apsolīta. Kas ir solītājs? Tā bija tikai ieleja, tajā dzīvoja cilvēki, dzīvoja un nīka – kā kuŗais. Aiz žogiem, aiz ābeļdārziem, kas vēl tikai rosījās ziedēt, bija laime un posts, labestība, naids, apnikums. (22. lp.)

Rasma saklausa koku vaimanas „būt piesietiem pie zemes. Atrauties nozīmēja mirt – ar saknēm gaisā, izmisīgiem taustekļiem, kas taustās pēc mitruma un veldzes, bet sastop tikai saules nežēlību un vējus. Tāds bija koku liktenis. Rasma bija brīva. Viņa nebija kā koks, kas ieaudzis zemē.” (22. lp.) Tiem, kas ir iesakņojušies zemē, brīvība nozīmē iznīcību. Un tie brīvie, kas savu brīvību izaicinoši izkliedz pasaulei, tiek sodīti. Rasma vēro kādu kalnā kāpēju, kas ir sasniedzis galotni. „Vīrs stāvēja tur, pašā galā, sarkanas saules apspīdēts, tālu prom no pasaules, no ielejas, kuŗā bija dzīvošana un nīkšana.” (25. lp.) Uguns pēkšņi apņem šo lepno vīru, kas bija sevi iedomājies pārāku, un kā degoša lāpa viņš noveļas ielejā, aizdedzinādams visu kalnu.

Cilvēkam nav dots atrast mājas un apsolītās zemes, jo nav solītāja. Šajā nedrošajā pasaulē dedzinātāji un trakie klaiņo apkārt, sevi iedomādamies par pēdējiem dzīvajiem, kas izglābušies no pasaules katastrofām, vai par soģiem, kuŗu pienākums ir upurēt pasaules bezjēdzībai un chaosam nevainīgos un naīvos. Līdzcietība un taisnība ir nejaušība vai liktenīgums, gluži tāpat kā naids, apnikums un posts. Šajās neapsolītās zemēs cilvēkam ir jāapzinās viņa neizbēgamā trimda.

Tā šo četru autoru darbos trimda vairs nav lokalizēta polītiska problēma, bet gan kļūst par katra modernā cilvēka lāstu vai privilēģiju, jo cilvēks ar savu apziņu, kā eksistenciālisms to mēģina norādīt, paliek ārpus katras kosmoloģiskās un metafiziskās sistemas. Cilvēks ir nolādēts būt brīvs un privileģēts apzināties savu neizbēgamo trimdu. Vienalga, cik augsti mēs gribam novērtēt ierosinājumus, kas šiem četriem rakstniekiem ir nākuši no eksistenciālisma un sirreālisma, un cik liela ir viņu oriģinalitāte, mums tomēr būtu jāatzīst, ka līdz ar šiem autoriem mūsu rakstniecībā ir parādījies kāds nemākslots godīgums, nedaudzināts īstenums, kas daudziem mūsu mūzu svaidītiem bija pietrūcis. Tas varbūt tāpēc, ka kā pēdējiem viņiem neatliek laika pozēt un glaimot, kad viņu lielākā vēlēšanās ir būt patiesiem lieciniekiem kādai nacionālai un vispārcilvēcīgai traģēdijai. Kāds apsološs iesākums pazudības ēnā.

 

NORĀDES

1) Jānis Bičolis, „Latviešu trimdas literātūras 10 gadi”, Latviešu trimdas desmit gadi, sast. Tichovskis (Astras apgāds, 1954) 144. lp.

2) Rabelais au Futur (Paris: Seuil, 1970), 172. lp.

3) Kopenhagenā: Imanta, 1969.

4) Mineapolē: Tilta apgāds, 1965.

5) Mineapolē: Tilta apgāds, 1967.

6) Mineapolē: Tilta apgāds, 1968

7) Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1965.

8) Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1970.

9) Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1966.