Alfreds Straumanis LATVIEŠU TEĀTRIS VAKAR, ŠODIEN UN RĪT Kāds teatrāls tēlojums četros paņēmienos vai traģēdija ar iespraustiem smiekliem.

Pirmais latviešu filozofijas doktors drāma Alfreds Straumanis saka: „Par to, kas bijis nav vērts runāt –  tas ir tikai kaut kas līdzīgs pamatu likšanai. Pašreiz esmu mācībspēks Dienvidilinojas universitātes teātŗa departmentā un padomnieks Padomju un Austrumeiropas radošo mākslu studiju centrā tai pašā universitātē. Arī latviešu teātri vēl neesmu aizmirsis: šovasar iestudēšu Moljera Tartifu Toronto DV  teātrī.”

Autora piezīme: Pagājušo vasaru man bija izdevība būt Austrālijā, kur biju aicināts padarboties tēlošanas un režijas mākslu laukos četrās austrāliešu universitātēs. Tā kā esmu radis pienākumu cik iespējams apvienot ar prieku, tad apsolījos ierasties ari latviešu sabiedrībā, lai tur pārrunātu latviešu teātŗa lietas. Tāda runāšana iznāca veselās četrās pilsētās. Katrā vietā pirms sākās klausītāju dialogi ar mani lasīju no savām piezīmēm apmēram vienu un to pašu. Jo lugu taču nevar daudz mainīt! Vismaz pie lugas temas būtu jāpieturas. Ceru, ka lasītājs jau sāk kaut ko nojaust: ja runā par lugām, tad jābūt kādam sakaram ar teātri. Un taisnība – no, klātpieliktā piezīmju teksta katrs varēs redzēt, ka tas, ko teicu Austrālijas latviešiem četros paņēmienos, proti, četrās pilsētās, nav nekas vairāk kā teatrāls tēlojums. Biju to iecerējis kā satiru, bet ar publikas palīdzību tas bieži pārvērtās farsā, kādreiz arī tīrā traģēdijā. Kopā ar piezīmēm mēģināšu atstāstīt arī publikas reakcijas, kādas tās izlikās no tās vietas, kur nu kuŗu reizi mani nolika runāt. Lai neapvainotu daudzus klausītājus pa otram lāgam, nedz arī lai nesaslavinātu dažus draugus, kollēgas un naktsmītņu devējus, kā to Tiltā darījusi kāda daiļa un laba aktrise pēc sava brauciena uz Ķenguriju, nesaukšu vārdā ne pilsētas, ne cilvēkus. Lai gan latviešu drāmatisti, pēc dažu visziņu domām, nav vēl spējuši uzrakstīt universālu lugu, tad mūsu latviešu sadzīves tradīcijas, pēc manām domām, ir vienādas visās trimdas zemēs un, vēsturiski skatoties, vienādas visos laikmetos. Un varbūt tā darot, man beidzot būs laimējies parādīt mūsu latviešu vispārcilvēcisko pārcilvēciskumu.

 

 

PIEZĪMES

Runāšana par teātri ir tas pats, kas ķiršu kauliņu ēšana, mīkstumu spļaujot zemē, cerībā, ka no tā uzaugs jauni koki, kas uzziedēs un nesīs jaunas ogas.

Kad šo pirmo teikumu biju pateicis, paskatījos klausītājos. Pilnīgi nekādas reakcijas, it kā es būtu kaut ko neloģisku pateicis. Vienā pilsētā, lai publikai ļautu teikto pārdomāt, es sāku pats uz sevi bārties par tik nesakarīga teikuma uzrakstīšanu un pie viena nosodījos par vājajām gaismām skatītāju telpā.

Tā saucamajā latviešu valodas gadā runāšana pati par sevi gan būtu slavējama lieta – tā attīsta vai arī neļauj mums aizmirst latviešiem īpatnējos mīkstos burtus, kā „erjus” un „išķus”, ko sastopam mums tik tradicionālos „kaŗos” un „kašķos”, nemaz nerunājot par „ešiem” un „čečiem”, kas nepieciešami, lai pateiktu „šitā” un „čučēšana”. Tomēr ar pārlieku runāšanu var arī pamatīgi ieķibelēties – un ne jau runājot par teātri vien.

Ar iepriekšējo paragrāfu „ieķibelēju” pats sevi: daži recenziju rakstītāji Austrālijas latviešu avīzē mani slavēja par „ļoti skaisto latviešu valodu”, kas gan pēc manām domām nav skaistāka par citu latviešu valodu – tikai manu labi attīstīto balss orgānu dēļ skaļāka; bija arī klausītāji, kas, izlasījuši slavinājumu, labajā latviešu nenovīdībā, sāka mani referātu laikā labot, aizrādīdami, ka „ķēninš” jāizrunā ar „ķ” un nevis ar „č” un vēl uz citām nepareizībām manā dikcijā. Bet es jau nu neesmu sunc, kas pats savu asti cels, tādēļ šos aizrādījumus neatspēkošu.

Ģimenē mēs sarunājamies latviski tik ilgi, kamēr nav jānoskaidro kāds augstāks filozofisks jēdziens, kā, piemēram, atšķirība starp rupjo un saldskābo maizi, ko nekādā ziņā nevar salīdzināt ar vienreizējo Jelgavas plucināto maizi. Vēl ļaunāk klājas, kad jārunā par pārnovadu pārlaicīgām izdarībām, kā, piemēram, par latviešu nacionālā launaga laika padzēriena –  skābputras gatavošanu. Zemgalē no miltiem taisīja ķiļķenus, ko skopās saimnieces ar skaitu iemeta vājpiena putrā, Kurzemē laiku ar ķiļķeniem nekavēja – iejauca miltus tieši vājpienā, lai skābst. Latgalē miltus izmantoja lietderīgāk, tos ezera ūdenī mazliet paskābējot un tad pārtecinot daudz garīgākos dzērienos nekā skābputra. Vidzemē ar miltiem un skābputru neķimerējās nemaz. Tur mūsu māsas, vidzemnieces, kas ne tikai prata art un ecēt, jau Kauguru dumpja laikā domāja par divdesmitā gadsimta otras puses izdarībām, piestā kaņepu sviestu grūzdamas.

Paskatoties klausītājos, novēroju, ka tie sāk brīnīties, vai ienākuši pareizajā referātā – viņi taču nākuši klausīties par teātri un nevis par mājturību! Bet lai brīnās, nodomāju. Es jau nu neiešu lauzt latviešu drāmaturģijas likumus un radīt lugu bez ekspozīcijas! Gandrīz visi mūsu lugu rakstītāji ekspozīciju lieto no lugu sākuma līdz pat beigām, citiem vārdiem, stāsta par kādu notikumu, nevis to parāda darbībā, kas atbilstu citu tautu drāmas koncepcijām.

Šādi un citādi runājot, mēs bieži aizmirstam mūsu labos latviešu sakāmvārdus, kā piemēram: Runāšana ir sudrabs, klusēšana zelts. Pamatojoties uz šo sakāmvārdu, varu pilnīgi droši apgalvot, ka, ja mēs nerunātu nemaz, manai sievai katru dienu nesāpētu galva, nedz arī man māgā būtu iemeties jēlums.

Šai brīdī atcerējos, ka varbūt klausītāji ir ieradušies, lai redzētu, kāds izskatās latviešu-amerikāņu profesors, un varētu novērtēt, par cik viņš spējīgs reprezentēt latviešus, apmācot amerikāņu studentus teātŗa mākslās.

Bet būsim akadēmiski objektīvi: apskatīsim runāšanu arī no pozitīvās puses. Pieņemsim, ka mēs visi, kas šeit tik skaisti kopā sanākuši, sēdētu bez runāšanas pilnīgā klusumā. Varat ticēt, ka jau pēc pusstundas mēs visi justos kā nūdisti pelavās. Tā kā domas nevar lasīt, par pārējiem klātesošajiem mēs varētu domāt, kas tikai mums ienāk prātā. Un, būdami kārtīgi latvieši, mēs jau nu neietu par pārējiem domāt tikai to labāko! Pēc brīža mēs gan apjaustu, ka pārējie var tikpat slikti domāt arī par mums pašiem. Tas mūs pamudinātu domāt par citiem vēl sliktāk. Un tā ad infinitum... vai, pareizi latviski izsakoties: Šitā zēni čučēdami, kaŗos, kašķos sasmaksim!

Vienā pilsētā šai vietā klausītāji aplaudēja. Mazochisms, retrospektā vērtējot, tātad latviešu raksturā ir sastopams dažādās pakāpēs, atkarībā no dzīves vietas.

Jā, par latviešu teātri mēs nu runājam jau divdesmit septiņus gadus. No tiem ķiršu kokiem, kas bija iestādīti Atdzimšanas dziesmas skatuvē, pāris ogas trimdā paņēmuši līdz, mēs zīžam to kauliņus, pa laikam daļu mīkstuma zemē izspļaudami. Un brīnāmies, ka mūsu teātŗa koks kā nelien tā nelien no zemes laukā.

Šeit es gaidīju kaut kādu reakciju klausītājos. Kaut kādu neapmierinātību, pretestību. Bet redzēju visur tikai apātiskas sejas. Jā, mēs esam potēti un potēti un no adatu dūrieniem notrulinājušies. Būs jāsāk bakstīt ar mēslu dakšām!

Starp klātesošajiem būs daudzi, kas klusībā pie sevis nodomās: šis kundziņš nu gan melš niekus! Latviešu teātris taču jau zaļo un zied. Tepat Austrālijā katrā lielākā pilsētā pa teātŗa trupai, dažās pilsētās pat vairākas, vienā arī operešu teātris.

Amerikā ir austrumu, ir rietumu krastos teātri spēlē pat trupas, kas sevi dēvē par profesionāļiem. Teatrāļi, kā Zīverts teiktu, atrodami arī Zviedrijā, kur vienā pilsētā, kaut gan aktieŗu trūkums, pat divas trupas.

Ar pēdējo teikumu nedomāju uzbrukt Zviedrijas teatrāļiem, bet gan pašiem austrāliešiem: divās lielās pilsētās latviešu teātrinieki sadalījušies tik sīkās vienībās, ka vairs neko lielu nevar pasākt. Nelaime tā, ka tur par daudz virsaišu, bet nav pietiekami indiāņu, kā Vecais Vāverlī teiktu. Un, gods kam gods, daži no šiem virsaišiem bija tik gudri, nenākot klausīties, kā es par šādu izturēšanos baros – tie pa manu runāšanas laiku labāk sēdēja latviešu kafejnīcās un dzēra latviešu „tēju”! Protams, man tas ļoti sāpēja.

Vēl vienmēr dzirdam, ka arī Anglijā latvieši spēlē teātri. Pēdējā gada laikā ar izrādēm apmainījušies Amerikas un Austrālijas latvieši. Jaunas lugas raksta gan Austrālijā, Zviedrijā, gan Amerikas austrumu un rietumu krastos. Tas nekas, ka daudzas no tām nav spēlējamas; un starp tām, kas būtu spēlējamas, dažas ir tādas, ko nedrīkst spēlēt visur, lai nesadusmotu autoru. Arī Latvijā... par to gan nepieklājas runāt... ko tad tie tur var – tie tādi kā burkāni vai vismaz radīsi: pilnīgi sarkani vai tikai no ārpuses...

Ače! Kā pieskāros polītikai, tā zālē cilvēki atdzīvojās! Vecākā un jaunākā gadu gājuma cilvēki, kas nesen apmeklējuši dzimteni, protestēja: tā jau nu gan neesot! Vidējais gājums protestēja protestētājiem: kā tie to tik labi zinot? Un es priecājos: mana luga, kuŗā klausītājus izlietoju par dramatis personae, sāka kustēties uz, priekšu pēc episkā teātŗa principiem.

Pēdējo salīdzinājumu iemācījos no Austrālijas Latvieša, kur pirms gada šķēpus lauza polītisko zinātņu zinši, neprātīgi teātŗa entuziasti un kāda tīri prātīga rakstītāja, kam māte reiz stāstījusi pasaku par divām igauņu meitenēm, kas skolā atteikušās dziedāt vāciski. Lauza šķēpus par Beketa Godo gaidot un reizi par visām reizēm iemācīja Siliņu Uldim teijāteri taisīt. Šis nu tagad, arī no Amerikas gudrajiem turnejas laikā pa spārniem dabūjis, beidzot var justies kā īsts profesionāls teātŗa cilvēks.

Austrālijas Latvieti pieminēju, lai šim laikrakstam palielinātu abonentu skaitu, jo mana ceļojuma laikā to daudzās Austrālijas latviešu mājās neredzēju. Šis laikraksts man loti patīk: tas daudz raksta par latviešu teātri, tam maz sludinājumu, ko aizstāj daudzās lasītāju vēstules redaktoram, uz kuŗām pats redaktors cenšas atbildēt, cik labi vien spēj, un kas iespiež vismaz trīs nedēļas vecas jaunākās pasaules ziņas, dodot lasītājam tās vēsturiskā perspektīvā.

Prātīgo rakstītāju pieminēju tāpēc, ka cerēju par savu referātu saņemt labu kritiku. Domāju, ka tas man izdevās.

Uldi Siliņu aizstāvēju, jo tāpat kā viņš, arī es daudz neklausos uz „autoritātēm” teātŗa lietās.

Nē, es pīlītes nepūšu; tas tikai tā izklausās. Mūsu teātŗa koks, tas, ko sēklā saņēmām no Alunāna, Jaunā Rīgas Teātŗa un Latvijas brīvvalsts teātŗiem to pastāvēšanas pirmos desmit gados, gan tika laistīts un sargāts vēl pirms gadiem divdesmit pieciem Mērbekā, Eslingenā un Blombergā, un ko īstā latviešu zemnieka izturībā vēl kopj tagadējā Latvijā – bet, kā jau iepriekš teicām, par to neklājas runāt  – tas koks vēl nav no zemes izlīdis. Tomēr, pēc manām domām, tas nav beigts. Tas, kā saka dziesma: ir tikai apburts kluss, no darbošanās rimis, zem Zilā kalna dus.

Ar šo paragrāfu gribēju tikai pateikt, ka, pēc manām domām, mūsu nacionālais teātris pārstāja augt jau mūsu brīvvalsts pirmās dekadas beigās. Latviešu teātris kā īsts nacionāls iestādījums. Sākās imitēšanas laikmets gan drāmā, gan tēlošanas un režijas mākslās, gan arī skatuves glezniecībā. Imitēšana, ne eklektisms, kas būtu bijusi apsveicama lieta. Piezīmes rakstot, biju iedomājies, ka šīs manas ķecerīgās domas sacels visus klausītājus kājās vai vismaz aizvainos mūsu „profesionālo” aktieŗu un režisoru lepnumu. Bet nekā. Vienīgie starpsaucieni, ko dažās vietās sadzirdēju, bija, ka man neesot taisnība: Vācijā mums teātri esot bijuši arī Libekā, Vircburgā, Augsburgā... Es taču neesmu preses biedrības biedrs, ka man jāpiemin visi, kas „turējuši runas” un sūtījuši apsveikumus Pētera Pekstiņa četrdesmit devītajā dzimšanas dienas atzīmēšanā, jo citādi redaktors, baidīdamies pazaudēt lasītājus, ziņojumu nemaz avīzē neliks...

Runājot par latviešu teātri ārpus Latvijas, mums jāatceras aktīvitāte, kādu redzējām gandrīz katrā apmešanās zemē, kur vēl teātŗa izrādes sekoja viena otrai pirms māju, auto, latviešu namu un baznīcu iepirkšanas un uzbūvēšanas. Amerikā un Kanadā, kur dzīves temps, šķiet, straujāks nekā Austrālijā, nodibināja Amerikas Latviešu Teātri ar ansambļiem trīs pilsētās, Kanadas Nacionālo Teātri Toronto, kur bija vēl divas citas spēcīgas trupas. Četras turnejas izturēja Teātŗa Draugu Biedrības ceļojošais ansamblis. Visi šie ansambļi centās darboties ar bijušo Latvijas profesionālo aktieŗu kadriem un techniskajiem darbiniekiem. No visiem pieminētajiem tikai divi ansambļi – sen jau papildināti ar jauniem spēkiem – ir spējīgi sagatavot vienu izrādi gadā. Arī daudzi mazie ansambļi, bieži profesionāļu vadīti, kas trimdas sākumā vairojās kā sēnes pēc lietus, savu gulbja dziesmu, šķiet, nodziedāja līdz ar Ziemeļamerikas Teātŗa Apvienības otru teātŗa dienu nobeigumu Čikagā pirms gadiem četriem. Amerikas rietumkrastā vēl turas Sanfrancisko Mazais Teātris, bet turas tādēļ, ka Siliņu pārim vai nu stipri pleci vai spītīgas galvas. Anglijā latviešu teātris nīkuļo kopš Jāņa Zariņa atgriešanās Latvijā. Tikai šeit, Austrālijā, latviešu teātrinieki vēl turas savās lēni iekaŗotajās pozīcijās. Nemeklēšu tam iemeslus, jo vēl neesmu pietiekami apsvēris visu redzēto šai lielajā salā. Tomēr arī Austrālijā pesimisma dīglis jau aizmeties. To spriežu no nesen izsludinātās sacensības jaunām lugām, daļēji arī no iepriekšējo gadu repertuāra, kad izrādītas lugas, kas patīk vai nu vienai vai otrai skatītāju daļai; ļoti reti visiem.

Tagad atskatoties, kad esmu iepazinies ar Austrālijas latviešu teātŗa daudzajiem ansambļiem, teātrinieku nogrupējumiem, frakcijām, iedomību un skaudību vienam pret otru, varu ar aplombu teikt, ka tieši šī saskaldīšanās būs Austrālijas latviešu teātŗu beigas.

Bet par lugām vēlāk. Lai labāk apskaidrotu stāvokli, par cik jāpadodas pesimismam attieksmē pret latviešu teātri, mums jāpaveŗas pagātnē veselus simt gadus un jāizseko latviešu teātŗa attīstībai līdz tagadnei.

Teātŗa vēsturnieks Arturs Bērziņš par latviešu teātŗa sākumiem pirms simt gadiem raksta: „... latviešu teātris bija tikai pēkšņi radusies fantastu iedoma, naidnieki varbūt teiktu avantūra, jo latviešiem nebija vēl neviena apmācīta aktieŗa, nebija pašiem izrādēm vajadzīgo telpu, nebija publikas, ne arī drāmatiskas literatūras, ko rādīt uz šīs skatuves. Kā gan tādos apstākļos saprātīgi cilvēki uzdrošinātos jau cerēt uz pastāvīgu latviešu teātri?” Bet jau pirms 150 gadiem kāds Jānis Peitāns Dikļos bija noorganizējis paša tulkoto Šillera Laupītāju izrādi. Šai lugā ir rinda: „Liekait to ķēdēs, tas ir traks!” Traks vai fantasts – latviešu teātris radās, jo tai laikā šim teātŗa kokam bija auglīga zeme.

Kas tad ir šī auglīgā zeme, kuŗā teātris var zaļot? Uz to grūti atbildēt, jo būtu jāapskata daudzi noteicēji apstākļi. Tādēļ jautāsim, kur teātris nevar zaļot?

Teātris nevar eksistēt izolācijā – izolēts no tautas, kuŗā tas radies un kuŗai tas ir domāts, izolēts no laika, par kuŗu tas stāsta, ne arī no laika, uz kuŗu tas runā. Pretargumentu, ka teātris ir pārnacionāls, ka tas ir māksla, kas nepazīst robežu, mēs varam šeit neievērot, jo mēs runājam par nacionālo latviešu teātri, kuŗā galvenais pamatelements ir latviski skandētais vārds. Mēs varam izolēt zināma teātŗa mērķus, ne aistētiskos, bet tos, kas iekļaujas dotā ekonomiskā, kulturālā vai polītiskā situācijā. Visi teātŗi, kas uzskatāmi par tīri nacionāliem, ir padoti šo situāciju mijiedirbei.

Tautas atmodas laikmetā latviešu teātris gāja pie tautas. Tas to darīja ne tikai fiziski, bet, sevišķi ar Alunāna pirmajām skatu lugām, arī garīgi, nemēģinot uz tautu runāt it kā no augšas.

Ieklausoties, ko tikko teicu, prātā nāk mans strīds ar Mārtiņu Zīvertu. Mūsu sarakstē pāris reizes esmu ieminējies par Bertoltu Brechtu un ka viņa lugas varētu būt labs modelis daudzajiem mūsu romānu drāmatizētājiem. Zīvērts Brechtu pielīdzina Alunānam – ... „Jūsu disertāciju par Brechtu nepazīstu, bet jūsu viedokli uzminēt nav grūti ... Kas jums ir liela māksla, tas man ir šarlatānisms. Kas jums liekas nākotnes teātris, man tas ir viduslaiku moralitāšu atdzīvināšana, tātad uzsildīts līķis ... Vārds ir cits, bet sivēns tas pats. Alunānam kuplejas bija vajadzīgas, lai profanum vulgus pamazām pieradinātu pie teātŗa, Brechts lieto to pašu āķi, lai pūli skolotu polītiskās mācībās.”

Varētu dusmoties uz Zīvertu par šādu „nepiekāpību”, norādīt, ka arī viņa paša lugās pārāk bieži sastopam didaktiku, atgādināt, ka arī viņš pielietojis Alunāna paņēmienus – vai, ja gribam ticēt citu teātŗa vērtētāju lēmumam: Blaumaņa paņēmienus; bet Zīvērts ir pārāk liels drāmatiķis, lai ar mūsu dusmām to spētu sāpināt.

Sāp man pašam savu lugu Tagad ir citādi skatoties un novērojot tai pašā laikā publiku. Šķiet, ka publika ir Marsa laukuma apstādījumos, bet lugas dialogi Eifela torņa galā – tik ļoti es uz publiku runāju „no augšas”.

Žurnāla Austrums (1887) reportieris J. Velme to labi pateicis: „Teātris palīdz attīstīt un nostiprināt tautisko pašapziņu. Tādēļ mums jāizrāda lugas, kuŗu tēliem ir tādi kauli un miesa kā mums un kas runā, kā mēs latvieši runājam.”

Velme it kā atbalsta Ādolfa Alunāna pārliecību, ka nebūtu pareizi latviešiem tai laikā izrādīt tādus klasiķus kā Šekspīru, bet jāizrāda lugas, kuŗās tie varētu sevi identificēt, un kuŗu temati būtu tuvi tautiskās atmodas centieniem. Labs piemērs ir 1887. gadā rakstītā Kas tie tādi, kas dziedāja, kur Baltauna runā uzsvērta latviešu zemnieka goda apziņa un taisnprātība: „Kungs, mūsu mazā tauta nupat kā atmodusies no ilga un grūta miega. Daudz, daudz viņa zaudēja – savas dziesmas, savus dievus, savu brīvību. Bet viena maza rota palika viņas īpašums, noslēpts un nenolaupāms īpašums, kas tai paliek visos gadu simteņos un kas mirdz spožāk par zeltu un dimantu. Arī vēl šodien šī rota atrodas katra latvieša krūtīs – mēs viņu saucam par godu. Kungs, savas mājas paspēlēšu labprāt, savu godu nekad.”

Alunāna drāmaturģijā šie centieni sasniedz kulmināciju lugā Mūsu senči (1905. g.), kur kādā skatā Acons, ieradies Rīgas pilī, saka vācu kungiem: „... lībieši un latvji ir vienprātīgi nosprieduši ziņot jums, svešiem, tā kā visiem jūsu draugiem, mēs nolēmām, ka gribam atkal kungi un pavēlnieki pašu zemē būt, ka netraucēti gribam turpmāk dzīvot kā senāk savās mājās, savās pilīs. Mēs paši gribam pļaut, ko sējām zemē, un paši zvejot savos ezeros.”

Cenzūrai šādas rindas, protams, nepatika, Aspazija un Rainis tādēļ šos centienus ietvēra simbolos, atrodot tos latviešu gara mantu tradicijām bagātajā dainu klētī. Šie simboli bija saprotami tikai latviešiem, ne to kakla kungiem. Daļēji to darīja arī Brigadere un Blaumanis, kaut gan tie vairāk rādīja latvieti, kādu tas sevi redzētu, ja paskatītos spogulī. Spējot saskatīt savu spēku, kā arī savas vājības, cilvēks nostiprina savu pašapziņu.

Ne vien tikai lugu saturs, bet arī forma, kādā šo saturu pasniedza, bija piemēroti tā laika garam. Tas bija laiks, kad atdzima mūsu tautas tradicijas, laiks, kad pēc gadu simtiem latvietis atkal centās pēc ekonomiskas labklājības, tiesībām uz savu kultūru un, kā dzirdējām no Alunāna rindām, pēc polītiskas pašnoteikšanās.

Savu kulmināciju jaunais latviešu teātris sasniedza 1911. gadā, kad Jaunā Rīgas  teātrī izrādīja Raiņa Uguni un nakti. Tur visi teātŗa izrādes elementi bija latviski. Jānis Kuģa darināja dekorācijas, kas pēc tā laika uztveres bija etnogrāfiski pareizas, tāpat bija kostīmi, skatuves iekārta un rekvizītes. Nedrīkstam aizmirst arī autoru Jāni Raini, kas savā drāmā no jauna bija radījis latviešu varoņepa Lāčplēša iztulkojumu.

Tas bija laiks, kad mūsu teātris attēloja visas latviešu tautas centienus pēc pilnīgas ekonomiskas, kulturālas un polītiskas brīvības. Es uzsveŗu „visas”, jo arī tie latvieši, kas savas 1905. gada darbības dēļ bija spiesti meklēt patvērumu ārzemēs, kaut gan – sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs – uzveda lugas, kas propagandēja proletariāta uzvaru, patiesībā tikai turpināja lietot teātri kā ieroci tādā pašā veidā kā lielākā latviešu daļa dzimtenē.

Kad Latvijas patstāvības sākumā nodibināja Nacionālo Teātri, Dailes Teātri, un kad provincē darbojās vairāki dažādu veiksmju teātŗi – es runāju par pirmiem desmit Latvijas brīvvalsts gadiem – mums īstas kultūras polītikas attieksmē pret teātŗa mākslu nebija. Tāda, protams, bija mūsu austrumu kaimiņam Lunačarska un Meijerholda vadībā.

Bet ja izsekojam tā laika repertuāram, tad redzam, ka teātŗi ieturēja zināmu virzienu, būtībā sekojot tiem pašiem mērķiem, kam sekoja jaunā brīvā valsts. Izkaŗojuši brīvību, latvieši bija sasnieguši mērķi – būt kungiem savā zemē. Nākošais mērķis bija sevi nostiprināt, ieņemot cienījamu vietu pārējo tautu saimē. Mūsu teātŗu skatuves pārstaigāja pasaules klasiķi un cittautu jaundarbi. Pašu latviešu drāmatistiem vairs nebija jāslēpjas aiz simbolu maskas. Mūsu drāma pievērsās reālismam, kas jau ceturtdaļu gadsimta bija noteicošais novirziens pasaules skatuvēs. Bet mūsu teātŗi neizvairījās ari no citu stilu uzvedumiem. Par panākumiem varam lasīt slavenā franču režisora Andrē Antuāna piezīmēs:

... Ja es būtu izstādes teatrālās žūrijas loceklis, es nešaubīdamies nozīmētu augstāko godalgu Latvijai. Ir gluži pārsteidzoši, ka Krievijas atrašanās tuvos kaimiņos nav Latvijā sajaukusi visu, kā tas noticis daudzās citās zemēs ... Neatsakoties no tradicionālā skatuves laukuma plāna, tas tomēr gandrīz vienmēr pārveidots un pieskaņots attiecīgai dekorācijai pašā cildenākā nozīmē un ar vislabākiem mākslinieciskiem panākumiem. Es domāju, ka Rīgas Dailes Teātŗa izrāde mums sniegtu tikpat daudz pamācoša un ielīksmojoša, cik mēs ieguvām no Staņislavska uzvedumiem ... Ja mēs gribētu smelties ierosmi no ārzemēm, latviešu teātŗa izstāde var noderēt par bagātu avotu, jo no pagātnes tā iznīcina vienīgi nolietotas ieražas un atveŗ patiešām visai plašas izredzes jauniem sasniegumiem ... (Le Journal, Paris, 1925)

Žēl, ka šo cildinājumu Dailes Teātris neizmantoja, lai dotos viesizrādēs uz Rietumiem. Varbūt, ja pastudētu Jāņa Munča lomu Dailes  teātrī tai laikā, atcerētos faktu, ka viņš bija tas, kas par saviem metiem ieguva zelta godalgu pieminētajā izstādē, un izvērtētu tā laika iekšējo polītizēšanu mūsu teātŗos, tad atklātos arī citas lietas. Lietas, kuŗu dēļ arī Jānis Rainis neieguva Nobela prēmiju...

Un atkal – tikko sāku runāt par polītiku, pieminot varbūtēju aizkulišu iztirzāšanu – publikā tais pilsētās, kur vēl bija izbijušo režīmu stūrakmeņi, sāka vārīties. Gala iznākumā sapratu, ka vainīgi savās neveiksmēs ir paši mākslinieki; tie, kas kaut ko ir darījuši un parādījuši varēšanu pāri vidusmēram. Pie sevis nodomāju: kad pienāks latviešiem tie laiki, kad drīkstēsim aizkārt tos tabu, ko mums kaklos pakāruši mūsu vectētiņu barveži, kuŗus mūsu tēvi vēl vienmēr ar savām gara acīm redz tērpušos greznos, kaut arī no citiem – bieži ienaidniekiem patapinātos baznīctēvu talāros, korporeļu cepurēs, ar baltu liliju vai zaļu četrlapainu āboliņlapu rokā, ar SSS vai SS uz apkaklēm un gan zelta, gan sudraba, gan sarkanām zvaigznēm uz pleciem. Klausoties dažādās pamācībās no publikas puses, viena lieta kļuva skaidra: mēs kopš mūsu brīvības pirmās dienas esam dalījušies un sadalījušies tik tālu, ka lieki būtu atgādināt Austrālijas nu jau nelaiķa Herberta Sila vārdus, kas runā par mūsu dažādajām pagātnēm un aicina saskaņot nākotnes.

Bet es taču stāvu publikas priekšā, lai runātu par teātri...

Ir teiciens, ka pie pilnas bļodas draugu daudz. Tikko latvieši bija tikuši pie zināmas patstāvības, sākās, kā mēdz teikt, zemes dalīšana. Radās neskaitāmi dažādu noslieču grupējumi ar saviem pārstāvjiem mūsu Saeimā. Šie grupējumi ļoti bieži centās izmantot teātri savas taisnības pierādīšanai vai vismaz savu ideju aizstāvēšanai. Kulmināciju šī metode sasniedza Ulmaņa laikā, kad teātri lietoja dažādo grupu apvienošanai. Gandrīz kā senajā Grieķijā mums radās drāmatiķi, kā Aleksandrs Grīns ar saviem darbiem Nameja gredzens un Karoga meklētāji un Roberts Kroders ar Atdzimšanas dziesmu, kas vielu no teikām vai vēstures ņemdami, radīja temas, kuŗas spēja apvienot visu tautu, visus novirzienus. Tautas atmodas laikmetā rituālu un tradicijas lietoja, lai latviešos radītu pašapziņu, Ulmaņa laikā, lai tautu apvienotu.

Prātā ienāk Zīverta teiciens: profanum vulgus. Kur tādi skatītāji būtu tagad jāmeklē? Vai tā saucamajā „vienkāršajā publikā”, vai arī tai skatītāju daļā, kas vēl pirms Latvijas atstāšanas, ir vēl tagad, imitējot tos, kas latviešu tautu bija verdzinājuši un verdzina no jauna, ierodas  teātrī stīvās apkaklītēs un ar korporāciju lentēm greznotām krūtīm? ...izlūdzos piedošanu pieminētajām „stīvapkaklītēm” un korporeļiem par to lentēm: teiciens neapzīmēja ārējo, t.i., visiem redzamo un saprotamo drāmatisko darbību, bet gan kaut ko citu, par ko pieklājīgos komeršos nav laika runāt...

Šīs latviešu svētku spēles nepalika bez atbalss tā laika vadonības principiem sekotājās Eiropas zemēs: kāds itāliešu mākslas kritiķis tās apzīmēja par izcilu piemēru teātŗa audzinātājai varai. Retrospektā šīs svētku spēles izliekas naīvas un romantiskas. Mūsdienu cilvēks, ja no tām nenovērstos pilnīgi, vismaz līdzjūtīgi pasmaidītu. Tomēr mēs vēl tagad lietojam šo paņēmienu mūsu trimdas dziesmu svētkos, kultūras dienās un lielāko organizāciju gada svētkos. Kaut gan mums vēl ir rakstnieki, kas būtu ar mieru uzrakstīt tekstu, mums pietrūkst vīru, kāds bija, piem., Jānis Muncis, kas šīs spēles izvērstu saturā un formā iespaidīgas. Un, kā teicu iepriekš, runājot par teātri, kas nevar zaļot izolācijā, šāda veida svētku spēles, patiesībā nav nekas vairāk kā vāja imitācija, nevar iejūsmot visus skatītājus. Jo mēs esam izolācijā. Mēs brīvajā pasaulē ne tikai esam ietekmēti no dažādo zemju kultūrām, kuŗās dzīvojam, bet mēs arī esam kļuvuši egocentriski – mēs visu vērtējam no savas mazās personiskās pasaules izejot, nevis tautas vienības idejas ietekmēti. Mēs šeit, brīvības taukos dzīvodami, tāpat kā mūsu brāļi dzimtenē, sarkano miglu diendienā elpodami, esam uzcēluši par Berlīnes mūri spēcīgāku valni starp abām tautas daļām. Tādēļ svētku spēles mūs nevar vairs ietekmēt – ne šeit, kur ultranacionālie „vecās” paaudzes saukļi atbaida „jaunos” latviešus, ne arī dzimtenē, kur partiju slavētājas izrādes ir tukšas.

La condition humaine, cilvēka eksistence šolaiku pasaulē, un sevišķi dažādu etnisku cilmju immigranti brīvās pasaules zemēs vislabāk atbilst absurdās drāmas tēliem. Vislabākais pierādījums tam ir fakts, ka šeit, Austrālijā, kur latviešu aktieri ir uzdrošinājušies eksperimentēt ar absurdo teātri, daļa skatītāju ir neapmierināta. Pēc manām domām, neapmierināta tādēļ, ka šāda veida izrādes tiem liek skatīties sevī pašos un redzēt, cik tukši un groteski mēs esam – tādi paši kā tēli absurdajā drāmā! Mēs sabiedrībā uzvedamies tāpat kā Smiti un Martini Jonesko Plikgalvainā primadonnā; mēs baidāmies taisnībai acīs skatīties, sargājam savus klubus, namus un baznīcas to monetārās vērtības dēļ un katru, kas nedomā tieši tā kā mēs, saucam par pasaules lielāko bubuli un sirgstam ar iedomu slimībām kā Jonesko Degunradžos. Jā – un tas atkal no avīžu ziņām – mēs taču esam Reketa gaŗajā virvē piesietais Lucky/Lakey: laimīgie un kalpi vienā personā.

Dažās vietās ar iepriekšējo „šaustīšanu” biju publiku pilnīgi apklusinājis un varēju teikt galveno domu, domu, ka mums, lai latviešu teātri trimdā atjaunotu, tā vadība jānodod nākošās paaudzes rokās. Bet bija arī vietas, kur „garīgāku” dzērienu ietekmē mūsu mākslinieki paši izmeta pa domu pātagai, iedami pat tik tālu, ka kāpa skatuvē, lai salīdzinātu latviešu teātri ar vietu, kur pat ķeizars spiests iet kājām, šo grotesko interlūdi ar tīri pieņemamu veiksmi improvizējot. Vai varbūt es maldos? Var būt, ka tā bija labi iestudēta?

Mēs esam ļoti norūpējušies par savu jaunatni. Tā vismaz mūsu organizāciju runas vīri mums to stāsta. Bet ja mēs sevī tā vērīgāk ieskatītos, mēs redzētu, ka šīs rūpes nav nekas vairāk kā ekonomiski polītiska nepieciešamība: mūsu organizāciju vadītājiem un draudžu priekšniekiem ir bailes no tā tukšuma, kas būs ap viņiem, kad vecākā un vidējā paaudze būs sadiluši kā smilšakmens trimdas vējos un ūdeņos. Tādēļ tiem rūp mūsu jaunatne.

Nepieminēju labu piemēru tikko teiktam, jo Austrālijā tas nav noticis. Pirms gadiem piecdesmit Bostonā, Čikagā, Filadelfijā, lai gan citas polītiskas domāšanas ietekmē, vecākā paaudze „apmācīja” jaunāko. Un bieži darīja to ar teātŗa palīdzību. Bet jau toreiz latviešiem bija vairāk partiju un biedrību nekā biedru un priekšnieku. Katra vilka uz savu pusi. Un vilkdamās atstūma. Ja pārlasa šo biedrību protokolus, ja izseko teātŗu repertuāriem bez šolaiku vēsturnieku vidutājības, nemaz nav jāskatās spogulī, lai redzētu, cik vienādas šīs sejas. Austrālijā gan stāstīju par savu ceļojumu uz Rīgas kalnu Savienoto Valstu austrumu piekrastē, kur atradu tikai apsūnojušus krustus kapsētā pašā kalna galā. Stāstīju arī par avīžu zinu latviešu presē, kas aicināja jaunatni kāpt Rīgas kalnā... Stāstīju arī, ka man ir nosaukums jaunai lugai: Tagad kāpsim Rīgas kalnā...

Īstās rūpes par mūsu jauno audzi patiesībā neiziet no atsevišķām ģimenēm. Vecāki, protams, būtu laimīgi, ja to bērni spētu sarunāties latviski, bet to galvenais mērķis tomēr ir sagādāt bērniem iespēju pastāvēt dažādajās mūsu patvēruma zemēs, kas jaunatnes lielākai daļai ir to īstā dzimtene.

Varbūt šie ir rūgti vārdi. Bet ja kāds man grib iegalvot, ka šinī latviešu valodas gadā ar ideoloģiskiem ievadrakstiem un baltu filologu filozofēšanu mēs latviešu jaunatni atgriezīsim savā pulkā, tad atvainojos, ja pasmaidu.

Viens no vislabākiem veidiem piesaistīt jaunatni latviskām izdarībām ir tiem iemācīt latviešu valodu. Un to līdz šim nav spējušas mūsu sestdienas skolas, ne vasaras nometnes, ne arī svētdienas skolas, kur jauniešiem vecā meldiņā jādzied: „pie rokas ņem un vadi...” Bet to var izdarīt teātrī, mācoties lomas.

Par to, ko tikko pateicu un ko teikšu tālāk, mani daudzās vietās nosauca par egomaniaku. Vienā vietā pat tīri prātīgs kultūras darbinieks kļuva īsti dusmīgs par to, ka noliedzu citas kulturālas izdarības un propagandēju tikai teātri. Un pie tam, kādas man tiesības to izdarīt? Ko es esot darījis mūsu jaunatnes labā? Gribēju atbildēt, ka daudz vismaz par to esmu domājis, bet laikā iekodu mēlē. Kaut ko nomurmināju, ka man vēl laika kaut ko izdarīt rīt!

Kā būtu, ja, piemēram, Amerikas un Austrālijas kultūras fondi visu šogad saziedoto naudu izlietotu jaunatnes teātŗa radīšanai. Nevis radītu ar teātŗa sekciju konsultantu palīdzību, bet vienkārši nodotu naudu jauniešiem, lai rīkojas, kā paši vēlas. Amerikā latviešu jaunatne var veidot veselu ansambli ar aktieŗiem, režisoriem un techniskiem darbiniekiem, kas drāmas studijas beiguši amerikāņu augstskolās. Arī Austrālijā jau tādi atrodami. Un kaut vai šis ansamblis drāmatizētu Turbada Ķēves dēlu Kurbadu, latviešu valoda tiktu kopta. Par to, vai jaunieši Amerikas un Austrālijas drāmas skolās ieguvuši labākas vai sliktākas zināšanas par teātri nekā tās, ko vecās pasaules teatrāļi atveduši līdz no Latvijas, negribu strīdēties. Neapgāžams fakts, pēc manām domām, ir, ka šīs zināšanas ir plašākas.

Publikā atkal sākās diskusijas. Mūsu jaunatne pietiekami nepārzinot mūsu kultūru, neesot pietiekami polītiski sagatavota, lai bez vecākās paaudzes vadības spētu kaut ko radīt: Kas tad esot tā latviskā kultūra? Vai tā nesākoties valodā? Un jaunatnes teātris lietotu latviešu valodu. Vai tādēļ, ka atzīst novecojušas polītiskas normas, vecā paaudze skaitoties polītiski sagatavota? Jaunieši varot sākt slavināt pašreizējo iekārtu Latvijā, jo laipas uz turieni jau izmetuši u.t.t. Kādā pilsētā, kur strīdi kļuva pārāk karsti, metos starpā ar emocionālākiem vārdiem nekā tas lektoram piederētos.

Šķiet, mums nebūtu pārāk jāuztraucas, ja latviskā kultūra jauniešu ietekmē varētu mainīties. Arī bez jauniešu teātŗa polemika par pietiekamu vai nepietiekamu polītisku gatavību jau ir – pilnā spēkā. Galvenais, kas vecākajai paaudzei būtu reiz par visām reizēm jāaizmirst, ir „viņi tur – mēs te” izteiciena lietošana. Brīvās Latvijas, kāda tā ir mūsu uztverē, vairs nav. Un nekad vairs nebūs, ja nesargāsim vienīgo, kas mums vēl palicis: latviešu tautu. Visu latviešu tautu: viņus tur – mūs te. Jo mēs esam viena tauta! Un mūsu rīcība izšķirs ne vairs valsts, bet latviešu tautas dzīvības jautājumu.

Ir iespējams, ka jauniešu teātris nebaidīsies uzvest lugas, ko raksta tagadējā Latvijā. Vai tās ir tabu vai ne, to lai nosaka skatītājs, ne kaut kādi individuāli kultūras darbinieki vai avīžu un žurnālu redaktori. Ka skatītājs ir integrāla teātŗa sastāvdaļa, šķiet, piemirsuši arī ļoti darbīgie Austrālijas latviešu teatrāļi. Teātŗa festivālu vērtēšanas komisijas locekļiem izsniedz veidlapas ar paskaidrojumiem, kā vērtēt režijas un aktieŗu sniegumus. Attieksmē pret režijas mākslu pielietota bijušā Nacionālā Teātŗa mēraukla, proti, ka režisora galvenais uzdevums ir atklāt lugas autora nodomus. Tam var pievienoties, bet vai vērtēšanas komisijas locekļi izlasa lugas pirms to redzēšanas festivālā, un vai to interpretācija nevar mainīties? Dailes Teātrī daudzas nevērtīgas lugas (kaut vai Zīverta Āksts) kļuva par lieliem mākslas darbiem, jo tās iestudēja minētajās vadlīnijās nonicinātais režisors – neatkarīgs radītājs. Ja režisors tāds gribot būt Austrālijas festivālos, vadlīnijas iesaka viņam pašam rakstīt arī lugu! Bet kas attiecas uz dekorācijām, vadlīnijas nav konsekventas: tās ideāli vajadzētu gatavot režisoram!

Ja pievienojamies, ka režisors ir interpretētājs mākslinieks, tad minētās vadlīnijas ar dažiem izņēmumiem (kostīmi esot dekorāciju sastāvdaļa – kaut gan patiesībā tie ir atsevišķo raksturu vizuālā sastāvdaļa) ir ļoti izsmeļošas un pareizas – bet tās aizmirst pašu galveno: skatītāju.

Kopš DP nometnēm daudz kas ir mainījies: tur tecinājām un dzērām ļergu, piekozdami no Amerikas atsūtītā zemes riekstu sviesta maizītes; tagad ēdam latviskus cūku cepešus ar skābiem kāpostiem, piedzerot konjaku, vai kā Austrālijā saka, brendiju. Tā tad esam progresējuši. Bet teātris gājis otrā virzienā. Kaut vai atceroties vienu piemēru, Mērbekā iestudēto Divpadsmito nakti, ko varētu uzskatīt par latviešu teātŗa ārpus Latvijas kulminācijas punktu, bet... tas bija pirms ceturtdaļ gadsimta.

Par skatītāju norūpējies austrālietis K. Freimanis – to gaume esot apmaitāta. Tie vēloties redzēt kaut ko konstruktīvu, nevis tradiciju, morāles un tēlošanas mākslas degradāciju. Ja tas Austrālijā tā tiešām ir, tad es ieteiktu pievērsties sociālam reālismam. Tas skatuvē rāda, kādai dzīvei ideāli būtu jābūt, nevis kāda tā ir patiesībā. Sevišķi, ja vēlamies domāt par mūsu jauniešiem, būtu atmetami vecie vērtējumi, jo dažu labu lugu idejas vai nu novecojušas, vai nav tagadējam laikam nozīmīgas, bieži pat nesaprotamas.

Īsumā: rādītājiem un vērtētājiem būtu jāpiemērojas visu skatītāju aistētiskām prasībām. Var spēlēt Blaumani, jo vecākā paaudze to mīl, bet spēlēt tā, lai arī jauniešiem tas kaut ko sacītu. Ar autora nodoma atklāšanu, ko pieprasa Austrālijas festivālos, liekas, šoreiz nepietiks.

Visskaudrāk pašreiz izjūtams lugu trūkums. Čikagas teātŗa dienās teātrinieki sūdzējās, ka lugas, ko godalgojis Kultūras fonds, neesot izrādāmas. Un ka pati godalgošana neesot pareizi organizēta. Lugas vērtējot no literārā, nevis no teatrālā viedokļa. Bet tagad Austrālijā izsludinātas godalgas jaunām lugām. Lugu trūkuma dēļ. Varbūt šeit godalgos izrādāmas lugas, un godalgošana notiks pareizā veidā, kaut arī par to šaubos, jo arī Austrālijā drāmu latviešu kritiķi uzskata par gala produktu, nevis par daļu no skatuves mākslas darba – izrādes.

Zīverts jau sen ir atzinis, ka uzrakstīt labu lugu ir neiespējami, ja nav teātŗa, kam to rakstīt un kur to pārbaudīt. Tā ir daļa no tās izolācijas, par ko runāju iepriekš. Drāmatists nevar vienkārši apsēsties pie galda un rakstīt. Samaksātie, bieži nesamaksātie autoru honorāri nav pietiekams dzinulis šādai nodarbībai. Un arī tie pāris simt dolāru, ko varbūt iespējams iekasēt kā „godalgu”, nepalīdz inspirācijai. Lugas, labas lugas, parasti rodas, ja autoram ir kas sevišķi svarīgs pasakāms. Mūsu situācijā tas nav vienkārši. Nevis tāpēc, ka daudziem mūsu drāmatiķiem nebūtu nekā ko teikt, bet gan tāpēc, ka nav kam to teikt.

Runājot par drāmatiķiem, pieminēju arī lielāko dalu no mūsu rakstniekiem brīvajā pasaulē. Tā kā tie visi strādā kādu darbu, lai varētu eksistēt, pieminēju, ka varbūt katru gadu vajadzētu sagādāt vienam drāmatiķim iespēju rakstīt lugas, atsvabinot viņu no maizes darba, aizrādot, ka mecenātu atbalstā ir radušies pasaules klasikā pazīstami darbi. Bet tas nevienam klausītājam kaut kā „negāja pie sirds”. Vienaldzība sejās gan pazuda, kad ieteicu izrādīt tagadējās Latvijas autoru darbus.

Pagrūti būtu iedomāties iespēju uzvest tādus drāmatiķus kā Andreju Upīti un Leonu Paegli. (Pieminēju, ka pēc manām domām, Upīša Žanna d’Arka ir labākā luga starp tām, kas pasaules drāmatiskā literatūrā nodarbojas ar šo tematu, un nevis, kā vēlāk kāda kritiķe rakstīja, es esot teicis, ka šī luga esot latviešu labākā.) Varbūt ne tik daudz viņu polītiskās pārliecības dēļ, kā šo lugu tendenciozās vielas dēļ. Upītis, piem., gandrīz visās lugās raksta par strādnieku šķiru un ļoti bieži aizkaŗ mācītājus kopā ar muižniekiem vai citādiem latviešiem svešu varu līdzskrējējiem. Būtu gan jājautā, vai mēs trimdā visi mācītājus tik ļoti mīlam un vai mūsu starpā neatradīsies arī kāds, kas sevi, pretēji visiem likumiem, pieskaita pie strādniekiem.

Šai pašā sakarā nāk prātā kādi vārdi, ko Ostrovskis rakstījis caram Aleksandram III, kad tas uzkāpa tronī: „Drāma ir tautai tuvāka nekā visas citas literatūras formas. Pārējie literārie ražojumi ir rakstīti kulturālajām klasēm. Drāma ir rakstīta visai tautai.” Šķiet, Austrālijā dzīvo daudz kulturālo latviešu, ja jau teātŗa izrādes ir pustukšas. Austrāliešu Kaleidoskopa izrādē Ņujorkā arī neredzēja t.s. kulturālos latviešus, jo Uldis Šiliņš par saviem nekulturālajiem jokiem guva smieklus un aplausus.

Nebūtu arī nekādas jēgas iestudēt lugas, kas rakstītas tagadējā Latvijā sešdesmitos gados. Ne jau tāpēc, ka tajās maksāti mesli jaunajiem kakla kungiem, parādīti hitlerieši un kapitālisti iespējami izķēmotās, kaut stereotipiskās formās, rādītas sarkano latviešu strēlnieku pašaizliedzīgās uzvaras – kā komēdijas arī šādas lugas varbūt mēs labprāt skatītos. Nav vērts tāpēc, ka tās ir ļoti vājas drāmatiskā ziņā. Septiņdesmito gadu sākumā arī Latvija piedzīvoja krizi – nebija jaunu drāmaturgu. Izsludināja sacensības – ja lugas uzmetumu žūrija atzina par labu, tikai tad, pēc godalgas piešķiršanas, drāmatists ķērās pie lugas rakstīšanas. Šādu pat metodi varētu lietot Austrālijas Kultūras fonds, izvērtējot lugu idejas. Lai minēto krizi pārvarētu, Latvijā sāka iestudēt t.s. skatuves kompozīcijas: lasīt dzejnieku darbus skatuviskā ietērpā. Tas pats jau arī darīts dažās Austrālijas pilsētās.

Bet jau sešdesmito gadu otrā pusē Latvijas drāmatiskā literatūrā sāka pūst jauni vēji. Reizēm tik stipri, ka gāza dažu labu ozolu, vai pareizāk sakot priedi – Gunāru Priedi, kas uz laiku pat bija kritis nežēlastībā. Viens no spilgtākiem autoriem pašreiz ir Pauls Putniņš, kas reizēm vada režijas un ko, savā Latvijas braucienā, bija ievērojis arī Zīverts, noskatīdamies Putniņa Kā dalīt Zelta dievieti. Bez šīs lugas, diezgan līdzīga saturā un stilā, viņam ir vēl Lauzīsim galvas dotajā virzienā. Un pagājušā gadā Rīgā vienā laikā Nacionālajā un Dailes teātrī gāja divas viņa lugas: Paši pūta, paši dega un Muļķis un pletētāji, pēdējo Dailes Teātrī rādīja divos sastāvos, divos dažādos interpretējumos.

Šīs lugas nodarbojas ar spēcīgu sadzīves kritiku, tādēļ neiekļaujas sociālistiskā reālisma rāmjos, jo nerāda, kādai dzīvei sociālistiskajā paradīzē būtu jābūt, bet kāda tā tiešām ir. Putniņš lieto vairāku pakāpju simbolismu – līdzīgi Rainim un Aspazijai – ko, attiecībā pēc pakāpēm, var saprast vienādi vai otrādi. Šo simbolismu viena skatītāju daļa sapratīs tā, otra citādi. To atzīst arī Rīgas kritiķi, kā Silvija Freinberga, kas raksta: „Tā (Muļķis un pletētāji) nav ne viegla komēdija, ne arī sadzīves luga. Tā ir mūsu drāmaturģijai visai neparasta žanra darbs, ko varētu saukt pat par filozofisku paradoksu. Tā ir luga ar komēdijas elementiem – bez tiem to nemaz nevar spēlēt – taču būtībā ļoti nopietns, pat traģisks darbs ar tādu simboliku, kas muļķa tēlu paceļ tālu pāri sadzīvei, jau līdz pat filozofiskam vispārinājumam.” Mūsu drāmas studentiem būtu vērts pie šīs lugas piestrādāt – tā reiz varbūt būs sākums mūsu absurdā teātŗa laikmetam, kas sāk jau iezīmēties arī brīvās pasaules latviešu drāmaturģijā. Šeit gribētos pieminēt Nollendorfa Variāciju par Antiņa tēmu, kas uzrakstīta ar pāri par vidusmēra varēšanu.

Pēc šo ne sevišķi kodolīgo piezīmju nolasīšanas lūdzu klausītājus izteikties. Un cik vēroju, ne jau manas piezīmes, bet gan pašu iekarsušie prāti savstarpējās argumentācijas laikā klausītājus saniknoja. Jo nu tie bija aktīvi priekšlasījuma dalībnieki, ne pasīvi vērotāji. Kādai kritiķei, kas mani reiz Jaunajā Gaitā bāra par stūrgalvīgu episkā teātŗa aizstāvēšanu un kas arī vienā tādā „karstā” diskusijā bija klāt, varbūt tagad būs vismaz viens šī nonievātā teātŗa paveida technikas piemērs.

Protams, Austrālijas latviešu apciemojuma laikā iemantoju daudzus jaunus ienaidniekus, jo neesmu vēl iemācījies neteikt to, ko domāju. Tomēr tie daži jaunie draugi, ko ieguvu, man atsveŗ visus ienaidniekus. Un ne jau nu visa sabiedrība, ne arī visi latviešu brīvās pasaules teatrāļi piedalīsies mūsu visu latviešu teātŗa tālākveidošanā. Pietiks tikai ar draugiem un domu biedriem!