Andris Vītoliņš
„DUNDURA” JAUNAIS OPUSS, OP. Nr. 2 „Reiz agrā rītā izgājām” – Latvian Music LP 41
Man nav bijusi iespēja noskaidrot, vai kādas no tagadējās Latvijas latviešu populārās mūzikas grupām, kuŗas, pieņemu, tur darbojas, sasniegušas „Dunduram” atbilstošu līmeni.
Trimdā iznākušās brāļu Grašu (Grašu draugu biedrība Stokholmā, RELP501), Antona Ķivlenieka un viņa kokles (IRC No 3313, Čikagā), Miķeļa Akerberga (paša ģitaras pavadījums) „Kauli deg mūsu pasaulē” (L.K.I.A. skaņu studija „Balsis”, Elka Park, N.Y. 12427, U.S.A.), Jūnītes un Rutiņas, Vēciņa, Andra Kārkliņa (flamengo ģitara) u.c. (Venus Studios, 5216 Wilson Blvd., Arlington, Virginia, 22205, U.S.A.) ieskaņojumi pēc manām domām ierindojami it īpaši jauniešu aprindās tagad iecienīto t.s. „trubadūru” saimē, kamēr Ņujorkas dziedātāji un koklētāji Andreja Jansona vadībā („Harmonija”, 1934 N. Hoyne Ave., Chicago, Illinois, 60647, U.S.A., kā arī „Monitor” No 466 un 495), Vašingtonas kokļu ansamblis Valža Kārkla vadībā (Venus Music No 1005) vai Hamiltonas latviešu jaunatnes pulciņa „Rota” meiteņu kvintets Almas Skudras-Kārkliņas vadībā (V. Ozola apgāds, 116 Markland Street, Hamilton, Ont., Canada) vairāk vai mazāk pievērsušies nošu rakstā izstrādātu latviešu folkloras apdaru atskaņojumiem.
Latvijā to galvenokārt piekopa Emīlis Melngailis, it īpaši ar instrumentālo ansambli „Deviņi bāleliņi” (flauta, klarnete, fagots, arpa, klavieres, 2 vijoles, altvijole un čells, nereti papildināti ar timpāniem, zvaniņiem un pat alta saksofonu) un tā pavadītiem dziedsolistiem jeb viendziežiem (Rīgas radiofonā no 1935.-1947. g.), Valentīns Bērzkalns ar pusprofesionālo sieviešu ansambli „Sidrabene” (2. pasaules kaŗa gados galvenokārt Rīgas radiofonā), mūsu dienās, šķiet, visvairāk Gunārs Ordelovskis ar Latvijas radio lauku kapellu. Pilsētu kultūras un profesionāli izglītoto skaņražu neskarto sākotnējo tautasdziesmu dziedāšanas veidu (bez nošu raksta arī tautas daudzbalsībā) Latvijas neatkarības gados sekmīgi piekopa Alsungas suitu, Rucavas, Nīcas, Bārtas u.c. tā saucamie etnogrāfiskie ansambļi. Pēdējos gados tiem pievienojusies vesela virkne šādu vienību it īpaši no Latgales.
Tātad: pēc 28 gadu sekmīgas trimdošanas ar neskaitāmām runām par latviešu kultūras saglabāšanu, drīzu atgriešanos dzimtenē utt., utt., mums ir svešumā viena vienīga vērā ņemama latviešu t.s. popa mūzikas grupa, Stokholmas „Dundurs”. „Čikagas piecīši” manā uztverē nav vērtējami no muzikālā viedokļa.
It visiem „Dundura” dalībniekiem vairāk vai mazāk pamatīga „klasiskā” muzikālā izglītība, priekšnosacījums viņu „Jaunā opusa” krāšņajam skaņu un skaņu krāsu ietērpam. Kādā teicamā privātā skaņu studijā varējuši strādāt 17 (platē 12 „gabalu”, apm. puse iepriekš sagatavoti citās telpās) sestdienās vai svētdienās (katru reizi ap 12 stundas), kad īpašnieks braucis uz laukiem. Ieskaitot – sagatavošanos, jaunajā platē ieguldīts apm. 1 gada tiešs darbs. Skaņu techniķa amatu jo sekmīgi veicis Jānis Zālītis, kas bez tam spēlē elektrisko ģitaru, elektrisko basa ģitaru, klavieres, dzied piedziedājumus, kā arī veidojis galveno meldiju, harmonisko ietērpu un vairāk vai mazāk stingras vadlīnijas kopīgajai „Dundura” instrumentēšanai pieciem darbiem (diviem bez tam arī teksta iedīgļus).
„Diždunduri” Jānis Zālītis un Pāvils Johansons savus oriģinālskaņdarbus vai „pārņemto” skaņdarbu apdares veic bez nošu raksta palīdzības. Ja to var, laika ietaupījums ir milzīgs. Trešais „diždundurs” Juris Kronbergs uzņēmies jo efektīva sit- un runmeistara, kā arī aistētiskā padomdevēja pienākumus. „Sīkdunduri” Ieva Zālīte (flauta) līdz ar Pēteri un Ēriku Kancāniem (vijoles) līdz šim galvenokārt spēlējuši no glīti iespiestām notīm. Iekļauties kollektīvā improvizācijā nav bijis tik viegli. Pierakstījuši „meldiņus”, kuŗus šad un tad arī bijis jāizgudro, kā nu pratuši. Brita Emmere-Zālīte abus savus solo dziedājumus iemācījusies no skaņu platēm, bez nošu raksta palīdzības.
Kā iepriekšējā „Dundura” skaņu platē, arī šeit katram darbam izmantots pamatieskaņojums, kam ar t.s. playback (pārierakstes ?) palīdzību uzskaņoti, kur tas atzīts par vēlamu, līdz pat 3 virsskaņojumiem. Pāvils Johansons, piem., var vispirms spēlēt spāņu ģitaru, nākamreiz elektrisko t.s. fazģitaru (fuzz guitar), pēc tam čellu, visbeidzot dziedāt, kā No 12, „Valsī”. Ārpus skaņu studijas atkrīt šādas „dubultinstrumentācijas” iespējas līdz ar skaņu plates interesantajiem stereo efektiem.
*
„Saldsērīgās dziesmiņas” meldiņu gudrojis Jānis Zālītis. Lai to vieglāk atcerētos, svarīgākajās „pieturas vietās” ievijis angļu vārdus bez jebkādas jēgpilnas („sēmantiskas”) sakarības. Juris Kronbergs no tiem izveidojis it parastu dzejoli, ko varam lasīt uz krāšņā Normunda Hartmaņa skaņu plates apvalka. Bet kā būtu bijis, ja Juris tā vietā turpinātu arī Zālīša aizsākto „fonētisko vagu”? Būtu radies pirmais (vismaz man zināmais) trimdā ieskaņotais nesēmantiskais pantiņš (salīdzini ar franču un taml. „letristisko” dzeju, muzikālā plāksnē ar t.s. sonoristiku, ko Latvijā beidzamajos gados it īpaši izmantojis Pauls Dambis). – „Saldsērīgās dziesmiņas” pasmagais instrumentālais ietērps draud vietām „noēst” Pāvila Johansona dziedājumu. „Dunduri” še vēl pietiekami nepārzināja dažādo pārskaņojumu skaļumu samērus. Gluži lieliski turpretim ģitaru un bungu motoriskajā zemajā zvadžoņā iekļaujas Ievas Zālītes („Dundurs vilcienā” piedziedātāja) augstie flautas locījumi.
Divas meldijas „pārņemtas” no Ziemeļamerikas un Rietumeiropas jauniešu aprindās plaši pazīstamā Boba Dilana. Kamermūzikāli trausla „Reiz agrā rītā izgājām”, „Viss tagad zudis, baby blue” (P. Johansona vārdi) turpretim izteikti „popiska”; motoriski pulsējošajā pavadījumā nereti jo asprātīgi skaņu krāsu veidoli. Lai panāktu kuplāku skanējumu, Pāvils Johansons še izmanto t.s. duo techniku, agrākam savējam iedziedājumam „uzdziedot” virsū vēl vienu. Šaubos, vai kāds no mūsu nopelniem bagātajiem „standartsolistiem” to spētu. Sašķobītos gan ritms, gan intonācija.
Blakus Dilanam vienīgā šīs plates sveštautiešu meldijrade izrādās Nansija Nevina. Juris Kronbergs (viņam šai platē visvairāk dzejoļu , 4˝) še vismaz manā nelietpratēja uztverē radījis kādu no latviešu mīlestības lirikas skaistākajām vārsmām ar lieliski ievītiem tautas un tautā „iegājušu” dzejoļu citātiem. Aizmirstības biķerī dziļi jo dziļi nogrimuši cildenie „klasiskie paraugi” kā „Aizver actiņas un smaidi, atspiedies pie manas krūts” ar tā loģiskajām sekām „Mēness spīd aiz kūts, nāc pie manas krūts” utt. Daudz te nesaglabā Dzintara Soduma „Ossia”: „Aizver actiņas un smaidi, atspiedies pie manas slapjās (zaļās ??) krūts” (runa par divi kurkstošām vardēm). Metalliski krāsaino, vietām paaso Pāvila Johansona balsi še (un teicami izplānotā simmetrijā plates otras puses otrā dziesmā „Maza, maza istabiņa”) nomaina patumši maigais, t.s. dabas balss iekrāsotais Britas Emmeres-Zālītes kontralts. Manuprāt izteikti „nepopiskajā” pavadījumā nemanām ģitaras (pārējos darbos dzirdamas spāņu, elektriskā un ar t.s. fuzz box pārveidotā ģitara gāji pa vienai, gan dažādās kombinācijās). Še „darbojas” galvenokārt klavieres (pavisam 8 darbos), vietām čells (3 darbos), flauta (6 darbos), kā arī četrstīgotā elektriskā basa ģitara (visos darbos).
Latvijā patlaban ļoti populārā Raimonda Paula skaņu plates sagādājušas meldiju savdabīgajai „Zilā” (J. Petera dzejolis veltīts A. Čakam), kā arī meldiju un ritmiski harmoniskās apdares ierosmes tautasdziesmai „Maza, maza istabiņa”. „Zilo” ieskaņojuši tikai trīs vīriešu cilmes „diždunduri” (Johansons, Zālītis, Kronbergs). Šo pārveidu improvizējuši uz vietas, iepriekšējā vakarā pa tālruni vienojoties par „skeleta” akordu secību. Bīstama metode, taču šoreiz laimējies. Pārveidotā elektriskā atbalss rada absurdi irracionālu gaisotni, kuŗā teicami iekļaujas Juŗa Kronberga deklamētie posmi (tādi 3 darbos) līdz ar Pāvila Johansona šeit techniski un stilistiski emocionāli pārliecinošo dziedājumu (pretēji citiem uzskatu šo P.J. vokālo sniegumu par šīs plates viņa vislabāko). Manā neglābjami baznīcas mūzikas darba ietekmētajā uztverē „Dundura” daudzkrāsaini saistošā „Zilā” krietni pārāka par paša autora R. Paula ieskaņoto it drebsalkano paveidu („Melodija”, solists D. Lapčenoks).
Pāvilam Johansonam 2 skaņdarbi („Dundura” instrumentācija) līdz ar attiecīgajiem dziedvārdiem. Motoriski trauksmainā „Visi ceļi” ar it austrumnieciski iekrāsotu melodiku laikam gan šīs plates „vispopiskākais gabals”. Draudošo monotoniju šeit pārtrauc stratēģiski tēmēti metalla šķīvju dārdieni. Kā nelietpratējam man dažreiz izklausās, ka klavieres par skaļu un autora dziedājums par klusu. Toņmeistars Jānis Zālītis tādās reizēs it autoritatīvi pamāca: „Popā tā jābūt!”. Mākslinieciski bagātajā „Tu esi sarkans” (cik zinu, „Dunduram” kā kollektīvam šīs plates vistuvākais darbs) aprauti ritmi, teicami ātro un lēno daļu pretstati. Gluži lielisks pārgāju posms pirms ātrā nobeiguma.
Visvairāk skaņdarbu Jānim Zālītim – veseli pieci. Atskanot ziņģveidīgās „Tā pati vecā dziesma” ievadam, vai salecos – tas taču tikpat kā sensenais „Saimnieks bulli pārdevis, visu naudu nodzēris” ar leģendāro piedziedājumu „Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums”! Juŗa Kronberga vārdi it kā izklausītos pēc nelaiķa Drekslera (vecās, labās Atpūtas Jefiņa, Lutauša, Slīmesta utt. autora) peršiņām. Ar pēkšņiem literāriem (un muzikāliem – manāmi lēnākas starpspēles!) sāņus lēcieniem iemaldāmies gluži negaidītās sfairās: „... un es sāku kokā kāpt, savu dārgo seju glābt, jo bez sejas tiešām izejas te nav. Un es pieķēros pie zara, vārds tam laikam bija Vara, jutos drošs, bet maldījos, drīz vien zars bij gabalos, tur es gulēju kā dumjš, man visapkārt viss bij tumšs...” Trāpīts naglai uz galvas. Sekas tāpēc „Skudras gudras, to mēs zinām, bet tām bieži virsū minam, tādēļ mūsu vaina tā, ka tās ar mums nerunā...” – Cik daudz paviršu klausītāju, kādu ir vairākums, spēs uztvert šķietami rotaļīgās fabulas dziļi sāpīgo jēgu? „Dunduram” pašam jāizlemj, kā turpmākajā darbā ievirzīt mūzikas un semantiskā vārda savstarpējās attieksmes (sensena problēma!).
Bizarri daudzplākšņainajā „Flautas tonis”, ko Zālītis uzskata par savu vispersoniskāko darbu, autors jo plaši izmanto modernās ieskaņošanas technikas skaņu krāsu maiņu un savienojumu iespējas. Flautas dabiskais dziedājums lieliski saplūst ar t.s. fazģitaras nazāli pārveidotajām skaņām, piedziedātāju ūjavas līdz ar motoriski dunošo pavadījumu rada tekstam atbilstošu emocionālo gaisotni. Tas nenozīmē, ka Zālītis nepārzinātu tradicionālo izteiksmes līdzekļu iespējas. Mākslinieciski pārliecinošs it spraigais tempa palēninājums pirms 4. pantiņa līdz ar Juŗa Kronberga deklamēto bezpavadījuma izskaņu. Izbrīnā pasmaidu par sekojošo klavieŗu solo posmu – a’ ta’ 1920. gadu Jānis Mediņš (1923. g. sacerētais „Ir viens vakars”)! – Zālītim ļoti patīk agrais Jānis Mediņš un, piem., Šopēns. Nepavisam nesaista, turpretim, divpadsmittoņu sistēma, seriālisms, elektrofonija (ortodoksa) un taml. – Mūzikas vēsturnieki lai noskaidro, cik daudz augsto flautas solo locījumu gara radinieki, piem., Bizē Karmenai.
Zilā krāsa kleitiņai, autiņam vai mīlestības gaišajam zilumam Jāņa Zālīša „Jūtos gaiši zils” (Zālītis arī nepretenciozā teksta autors) radnieciska pagājušā gadsimta romantiskajiem ilgu simboliem – zilajai puķei, zilajam putnam (ne slavenais autobuss!) utt. Ja iepriecina pavadījuma gandrīz vai „ērģeliski” izvērstie kāpinājumi, pārdomas vismaz man izraisa Pāvila Johansona centieni dziedāt „popiski”. Kaut zināmas jauniešu aprindas to it kategoriski pieprasa, šaubos, vai dziedāšanas veids, kas, teiksim, piemērots slavenajam Žozē Feliciano no Puerto Riko, atbilst Pāvila J. balss uzbūvei un garīgajai ievirzei (vai otrādi!). Saspīlējumu dēļ balss tilpums it īpaši zemākajā apjomā jūtami samazinās, grūtāk sadzirdēt tekstu. Johansonam pašam jāizšķiras, pa kuŗām sliedēm braukt.
Komplicētajā Zālīša darbā „Valsis” (Juŗa Kronberga vārdi) šķietami atdzīvināta senā zaļumballīšu tradicija (vai vecās, labās pogu ermoņikas – klavieŗu vietā – neradītu vēl izteiksmīgāku šķitumu?). Bezrūpīgo dejošanu pārtrauc (ak, šausmas!) negaidīti klusuma posmi. Vietām atkal ieskanas īsti kurtveiliskas mediantu harmonijas, dziedājumu un deklamējumu deformē elektroniskie aparāti. Pārlādējot t.s. atbalss mašīnu, rodas iespaidīgi izdziestošais beigu blarkšķis.
