LĪKU LIKUMIEM, ŽUBURU ŽUBURIEM...

V(ilnis) Pāvūlāns, Satiksmes ceļi Latvijā XIII-XVII gs. Rīgā: Zinātne, 1971, 236 lp. Rbļ. 1.60.

No šīs grāmatas visspilgtāk atmiņā palicis archīvā saglabātais apraksts, kā zemnieki apdraudēja Daugavas tirdzniecības ceļu (īpaši 15.- 17. gs.), nogremdējot upē akmeņus. "Bieži vien" - raksta Vilnis Pāvulāns - "vietējie zemnieki uzveda uz Daugavas ledus lielus akmeņus, kas pavasarī, ledum kūstot, nogrima. Tāpēc strūgu un plostu vadītāji ... cieta avarijas tur, kur iepriekšējā gadā šķēršļu nebija. Apkārtējie zemnieki un citi piesavinājās daļu avarējušo preču un veda šīs preces uz Rīgu pārdot" (189.lp., piez.). Tikpat ļauni, liekas, rīkojās ordeņa amatvīri. "1445.g. miera sarunās ... starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaiti Kazimiru krievu tirgotāji sūdzējās par Sēļpils fogta rīcību, kuŗš pēc vajadzības gan liekot iemest, gan izvilkt akmeņus no Daugavas." (190. lp., piez.).

Šie pāris fakti zīmīgi divējādā ziņā. Tie norāda kā uz dabiskajiem šķēršļiem Latvijas ūdens ceļos (akmeņi, krāces, sēkļi), ko autors vērīgi aplūkojis, tā uz apdraudējumiem, kuŗus radīja naidīga un mantkārīga vide, kas nepakļāvās tiesiskai disciplīnai.

Vilnis Pāvulāns reģistrējis un pa daļai iztirzājis ne vien topografiskos un techniskos datus, kas saglabājušies par Latvijas senākiem ūdens un zemes ceļiem (no 13. gs.), bet izvērtējis arī ceļu saimniecisko, polītisko un militāro nozīmi. Tāda darba līdz šim nebija. Ir aizpildīts svarīgs robs Latvijas vēstures literātūrā. Cik labi tas veikts?

Jāatzīst, ka Pāvulāna monografija izstrādāta ar lielu rūpību un izpratni. Ļoti lietišķīgi. Grāmatas lielākā daļa acīm redzot balstās uz archīvu un publicētu avotu pētījumiem, papildinot tos ar lasīto plašā vēstures apceŗu rindā. Pozitīva parādība ir robežu nojaukšana starp vēsturniekiem Latvijā un ārzemēs. Pāvulāns atsaucas ne vien uz Marksu un Engelsu (kas par Latvijas ceļiem, protams, nav rakstījuši) un viņu brīvajiem un piespiestajiem sekotājiem Latvijā un Krievijā, bet arī uz Franci Balodi, Vili Bilķinu, Alfredu Bīlmani, Ernestu Blesi, Edgaru Dunsdorfu, Arnoldu Spekki, Arvedu Švābi un citiem, kas dzīvo vai dzīvoja ārzemēs, atteikdamies pakļauties komūnistu režīmam .*) Pāvulāna darba tonis visumā objektīvs. Daži izņēmumi šai ziņā nekavē novērtēt viņa grāmatu kā sevišķi vērtīgu devu svarīgas Latvijas vēstures jomas noskaidrošanai.

Autors runā par "feodālo renti" (112. lp. u.c.), parasti izvairoties no vēsturiski pamatotajiem un konkrētajiem terminiem: nodevas un klaušas, gaitas, desmitā tiesa, goba. Un lieki šķiet daudzināt "šķiru sabiedrību", apskatot ceļu lietošanu (110. lp.), jo ceļi taču ir nepieciešami katrai sabiedrībai un katrai sociālai iekārtai. Autoram nav bijis iespējams palikt neitrālam krievu un vācu rīcības pretnostatījumā. Kamēr grāmatā ir daudzkārt runa par "vācu iebrucējiem" un "vācu agresiju" Latvijā, Lietuvā,

Krievijā (31., 70., 95., 112., 158., 218. lp. u.c.), tikmēr krieviem tādi apzīmējumi nav veltīti .

Tā krievu cars Aļeksejs Michailovičs 1656.gadā kaŗa gājienā gar Daugavu pret Rīgu tikai "devās", jo "cerēja izmantot radušos situāciju" (61. lp.). Bet bez agresijas! Tāpat 11. lp. minēta Ivana Bargā "pārvietošanās" Vidzemē. Ne jau iebrukums vai agresija. Ir skaidrs, ka pret krieviem tagad Latvijā pastāv savi "tabu". Vācu namniekus nopietnā vēsturiskā darbā gan nedrīkstētu saukt par "vācu birģelisko tirgotāju kliķi" (84.lp.).

Grāmatā vērtīgs, labi reproducēts vēsturisku attēlu klāsts. Kā kuriozitāti var pieminēt, ka 204.lp., schēmā par Vilkupes kanāļa projektu 17. gs. otrā pusē figūrē nevis Lietuva, bet gan "Lietuvas PSR" (!).

Ir aplam runāt par Kurzemes un Zemgales hercogvalsts "pilnīgu polītisko atkarību" no Polijas-Lietuvas valsts (96.lp.). Atkarība īstenībā lielāko tiesu bija tikai nomināla - formālas lēņtiesiskas saites.

Iespaids, ka Pāvulāns, savu darbu klajā laižot, ir bijis spiests ļoti ierobežoties telpas ziņā, kaut arī viņa izpētītie daudzie avoti dotu pamatu vairāk plašākam un krāsainākam tēlojumam. Ne ar vārdu nav pieminēta satiksmes ceļu etniskā un kultūrālā nozīme, migrācija, valodas aizguvumi, folkloras izplatīšanās gar galvenajiem ceļiem.

Stila ziņā lasītāju gurdina pastāvīgās pasīvās konstrukcijas ("skaits tiek vērtēts uz", "Rīgā tika ievēroti", "krogi tika izvietoti" utt.). Visumā grāmata liecina, ka Vilnis Pāvulāns spēj ne vien iedziļināties avotu analizē un savākt bagātīgu materiālu vēsturisko procesu atainošanai, bet arī radīt kodolīgus sintetiskus atzinumus. Piemēram, 109.1p.:

"Vērtējot Latvijas transitceļu izmantošanu un to attīstību laikā no XIII līdz XVII gs., jāatzīmē, ka tā notika ģeografiski ļoti izdevīgos, bet polītiski visai nelabvēlīgos apstākļos."

Benno Abers

*) Redakcijas piezīmē: Pāvulāns, runājot par izmantotajiem avotiem, pieminējis arī šīs recenzijas autora rakstu "Zemnieku tirdzniecība Rīgā 17.gs. beigās un 18.gs. pirmajā pusē", kas publicēts Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā (1939, 1).