ČAU, TEVIS VAIRS NAV...
Niklāva Strunkes Trimdas grāmata. Stokholmā: Daugava, 1971. 156 lp. $8.00.
Niklāvs Strunke (1894 - 1966) jau bija kluvis par leģendu, pirms beidza pukstēt viņa aizvien jauneklīgā sirds. Pa daļai tas tādel, ka viņš necieta nekādus kompromisus, pastāvīgi atteicās pielāgoties ierastībai, piekāpties konvencionālās gaumes priekšā. "Cilvēka garīgums neatrodas viņa naudas makā" un "māksla nav peļņas avots, bet gan svētā gara reālizēšana", cita starpā aforistiski mēdza teikt vīrs ar apskaužami kaismīgu mūža gājumu - cara armijas virsdienesta feldfēbeļa un skolotājas (krievietes) dēls, viens no Pāvila Rozīša Valmieras puikām (viņa tēls vēlāk atainots Jaunsudrabiņa romānā Kaprī, Linarda Laicena stāstu krājumā Skaistā Italija, kā arī citu rakstnieku darbos), temperamenta pilns mākslas students Pēterburgā, bohēmiskās mākslinieku grupas "Zaļā puķe" biedrs, cīnītājs Tukuma latviešu strēlnieku pulka jātnieku nodaļā, italiešu futūrista Filippo Tommaso Marinetti manifestu parakstītājs, brāzmains mietpilsoņu durstītājs, Puškina un Miltona dievinātājs, kaislīgs retu mākslas grāmatu un svilpaunieku (bērnu māla pūšamie dažādu putnu un zvēru veidos) kollekcionārs, mākslinieciskais rediktors, esejists un mākslas teorētiķis, viena no bagātākajām, spilgtākajām personībām latviešu gleznotāju plejadā, kam lemts mirt Romā kā polītiskam emigrantam un dusēt zem latviska stila kapakmens (uz kura lasāmi vārdi latviešu valodā: "Māksla ir mūžīga") kaimiņos angļu dzejnieku Kītsa (John Keats) un Šelija (Percy Shelley), Gētes dēla un vācu gleznotāja Marē (Hans Marées) kapa vietām, netālu no Cestius piramidas Testačo (Testaccio) pakalnā, kas radies no seniem podnieku lausku izbērumiem.
To, ka Niklāvs Strunke ir vienmēr centies būt Niklāvs Strunke, visskaidrāk liecina viņa nepārredzamais daiļdarbu klāsts - gleznas eļļas krāsās un temperā (ainavas, žanri, portreti, akti, klusās dabas), teātŗa un operu inscenējumu dekorācijas un kostīmi, grāmatgrafika (viņš darinājis ietērpu turpat vai 800 publicējumiem) un illustrācijas (apm. 60 - 70 grāmatām), akvareļi un sēpijas, asējumi un pasteļi, ex libris un plakāti, stikla gleznojumi, keramika un mēbeles. Ļoti intensīvi Strunke liek lietā savu talantu trimdas gados, radot lielas vērtības galvenokārt stāvjteku glezniecībā. Lai tikai pieminam viņa lielos bēgļu gleznu ciklus Dievs, Tava zeme deg! un dainisko Bārenītes slavināšanu, vairākus plašus Zviedrijas un Italijas ciklus, kā arī meistariskos miniatūru ciklus par Raiņa un citām temām. To, ka Niklāvs Strunke ir "tik ļoti pats un savs" vai strunķisks (kā saka Ojārs Jēgens), liecina arī šīs skaistās grāmatas bagātīgais materiāls - izraksti no mākslinieka Zviedrijas dienasgrāmatas ("manī tā latvietība tagad, trimdā, tik stipri sevī ieskanējusi, ka es nevaru un nevaru pārslēgties ... man ir vajadzīgs arī iekšējais - ja tā var teikt - psīcholoģiskais pārdzīvojums - un, lūk, šo momentu zviedru daba manī neizsauc") un Italijas impresijas ("pēc Latvijas zaudēšanas nevaru vairs dzīvot bez Italijas ne kā cilvēks, ne arī kā mākslinieks ... saulainā, vīna piesātinātā Italija ... tagad ir mana otra dzimtene"); erudītie, ar asu domu apveltītie Strunkes raksti par paša mākslas radošajiem ceļiem un aistētiskajiem uzskatiem ("cenšos kubisma, suprēmatisma, konstruktīvisma meklējumos atrast tagadnes domu") un par Latviešu trimdas glezniecības un kultūras iezīmēm un uzdevumiem ("mūsu kultūras traģēdija ir tā, ka tautas uzkrātie un saziedotie līdzekļi pazūd polītikā, un mūsu garīgā kultūra ... paliek reālitātē" aizmirsta un pat pamesta"); viņa vāka viņete (1948), apvāka zīmējuma mets (1952), 32 labā kvalitātē iespiestās reprodukcijas (viena krāsaina ielīme), rokraksta paraugi un vairākas vārsmas ("Bijām / Kā bites ar medu, / Un tagad- / Kā šūnas bez tā"); K. Skalbes (1916), Ed. Virzas (1932), B. Vipera (1940), J. Siliņa (1946), B. Ķīseļa (1946) un 0. Jēgena (1964) saistošie atmiņu stāstījumi un vērienīgie apskati, kur iezīmēti daudzi Strunkes personiskās un artistiskās dzīves meti; un pēdīgi - bohēmiskā italiešu mākslinieka un dzejnieka Karta (Sebastiano Carta) V. Avena, I. Vīksnas, L . Kronbergas, 0. Jēgena un V. Strēlertes māksliniekam veltītie dzejoļi .
Visai zīmīgi ir vietumis ironiskie un īsti pārdrošie Strunkes secinājumi par Latviešu emigrāciju - tā esot "savādi reakcionāra" savā domāšanā, vairums emigrantu grimst "provinciālismā un sīkā patriotismā", dzīvo mākslu izprotot kā nacionāli etnografisku izpaudumu. Viņš mudina māksliniekus meklēt savā mākslā tieši latvisko, caurstrāvot to ar pilsoniskām jūtām un sabiedrisku nozīmīgumu, t.i., ar savu mākslu atspoguļot laikmetu, liecināt, apsūdzēt savās gleznās Latvijas garīgās un fiziskās brīvības ņēmējus, aizstāvēt savu tautu caur individuāli māksliniecisku skatienu - kā to darījuši spānietis Goija (Goya), francūži Delakruā (Delacroix) - kas galvenokārt gan atainojis grieķu tautas traģisko likteni - un Domje (Daumier), norvēģis Krogs (Peer Krohg) u.c. "Kur paliek, ja ne vairāk, tad dokumentējušie darbi no mūsu bēgļu blīvuma Vācijā, no mūsu oglraču dzīves Beļģijā, no musu meža strādniekiem Vermlandes mežos un Kanadas mūža mežu biezokņos un daudz, daudz kas tālāk?" jautā Strunke. Savā plaši pazīstamajā 1948.g. uzsaukumā Latviešu gleznotājiem trimdā daiļnieks ar emocionāli akcentētiem vārdiem šausta tos aroda brāļus, kas, aizrnirsuši savus nacionālos uzdevumus, glezno "tikai ar otu un aci, bet prātu izslēguši". Viņš pats, īpaši trimdas sākuma gados, ir tā Latviešu tautas bēgliskuma un traģiskuma pārņemts, ka nespēj neko citu gleznot un domāt "kā tikai par tautas liktenīgo postu", par "ugunī postīto Latviju". Bet Strunkes latviskums izpaužas ziedā, kompozicijā un latviskā pasaules izjūtā, nevis tautiskos brunčos un ornamentikā. Ja ir vērts pieminēt dažas negilnības, tad, pirmkārt, vairums diženajam māksliniekam veltīto apceŗu rakstu izceļas ar vispārējiem apgalvojumiem. Vēl viens raksts - balstīts uz Strunkes darbu konkrētu analizi - šķiet, būtu padarījis šo izdevumu mērķtiecīgāku un saturīgāku. Liels ieguvums būtu bijis chronoloģiski biografisks un mākslinieciskā mantojuma rādītājs (kaut ko līdzīgu devis Jēgens Trejos Vārtos, 1967, 1), bibliografiski kommentāri par ievietotajiem rakstiem un vismaz izmeklētu bibliografisku materiālu uzskaite, ķā arī personu un vietu rādītājs. Žēl, ka krājumā nav atradis vietu Valdemāra Kārkliņa izcilais raksts "Vēstule no Italijas" (Laika Mēnešraksts, 1959, 9). Šāda veida grāmatām turpmāk derētu arī pievienot satura konspektu vienā vai vairākās pasaules "lielās" valodās. Kaut arī norādīts uz šiem trūkumiem, atbildīgais uzdevums atklāt lasītājam Latviešu mākslas meistara patieso lielumu vārdos un tēlos veikts teicami.
Rolfs Ekmanis