ESMU PATI KĀ ZEMEI LOGS

Valda Dreimane, Ūdens raksti. Dzejoļi 1960 - 1970. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1970. 92 lp. $4.00.

Ūdens rakstos uzņemtie dzejoļi iedalīti 5 nodaļās. Gandrīz nekur nav atzīmēts atsevišķu dzejoļu rašanās datums, un tā nu var mēģināt izsekot dzejnieces attīstībai, vadoties no katra dzejoļa mākslinieciskā brieduma pakāpes. Šķiet, ka vispēdējiem būs pieskaitāmas "plašākiem atvēzieniem" rakstītās vārsmas, piem., "Par ezeru, jūŗu un putniem". Trešā un ceturtā daļa veido lielisku, dziļas līksmības caurstrāvotu mīlestības panorāmu, to vārdā tieši nekur nesaucot, bet gan saplūdinot ar dabas elementiem. Piektā daļa ietveŗ nemirstības cerības dīgli:

"ja jūnijā dzīvo oktobra sirds,
gan jau oktobrī jūnija pulsēs",

- ar nobeiguma jautājumu:

"tikai kā zināt,
ka mūsos nedzied putns, kas mirst?"

Valda Dreimane ir varīga smalko, atšķirīgo jūtu notonējumu parādītāja vārdos un skaņās. Tikai vienu trāpīgi izvēlētu izsaucienu variējot, dažkārt viņa spēj savu dziesmu no priecīgās toņkārtas pārslēgt skumjajā, piem., minot izsaucienu "ai!", kas sevī var ietvert gan laimes, gan sāpju sajūtas. Ar šo atkārtoto vienotāju izsaucienu saistīti dzejoļi "Kurzemes pūpolkoki" un "Vidzemes sēta", kas, manuprāt, pieskaitāmi pie mūsu skaistākajiem patriotiskajiem dzejojumiem, un prasīt prasās pārnesuma dziesmā.

Dzejniece ierosina minēt mūžīgos jautājumus, bet atbildes ļauj rast lasītājam pašam - ir ceļrāde, bet ne pamācītāja. Palaikam viņas dzejoļi tad arī nobeidzas it kā ar jautājuma zīmi:

"varbūt
grauds baltas sāls es esmu
uz zemes šķēles melnās
un lietiem un vējiem un rītiem
zeme savādāk garšo,
kamēr es dzīva". (16. lp.).

Viņa prot tēlot arī ar īsām, aprautām skicēm. Dzejolī "Marts" 20 vārdos uzskatāmi ar humoru parādīta pavasaŗa atnākšana, bet dzejolis "Akmens" ar tikpat skopiem izteiksmes līdzekļiem ieved mūs vasarā. Lakonisma pilnbriedums sasniegts dzejolī "Ik nakti", kur viss būtiskais pateikts dainiski īsi, 13 vārdos:

"Uz maniem lielceļiem
nav ne putekļa:
pa tiem
es ik nakti mājās eju".

Visi laicības un pārlaicības simboli šai dzejā peld it kā līksmības zemstrāvās. Dzejnieces ticības dziesmas credo skan "Pumpura un koka" nobeiguma rindās:

"un to, ka augšāmcelšanās
ir jau vainaga dzelksnī, krusta šķērsī -
pumpurs un jauns koks".

Pie nezūdamības temas viņa vēlreiz atgriežas dzejolī "Šī ir tā diena", šoreiz mazliet citādā balsī apliecinot ticību mūžīgai pārtapšanai:

"Neraudi:
mēs tikpat paliekam visur -
mūžība klēpī iznes
dažādas nāves, bet dzīvības
visas ir brīnums".

Dreimane nekaldina prātulas kā stūrakmeņus noturīgai celtnei ikdienas chaotiskajās pretstraumēs. Gudrības graudi tomēr viņas dzejā atrodami un salasāmi - stipruma zālītes nebaltai dienai, piem., "Visās lietās" un "Kā atminot". Dzejolī "Vasarā" jūtams laikmetīgi pārkausēts senlatviešu panteisms, bet "Svētdiena" atklāj, ka konvencionālās reliģijas dogmas, nihilistu un eksistencialistu šaubīgais būt vai nebūt dzejnieci netirda. Viņas skatījumā cilvēks pats ir atbilde un apliecinājums visam:-

"Bet citreiz es dārzā apstājos
un esmu pati kā zemei logs
un korālis un saule arī".

Dzejniece ir šīs dzīves pieņēmēja: bišu dzēliens, lietus viņu ielīksmo tāpat kā puķes ziedēšana saulainā dienā. Viņa nemēģina dzejā mākslīgi konstruēt ūtopisku nākotnes valsti, nedz aicināt līdz mūžam nesasniedzamā sapņu ulubelē. Tepat -šodien un rīt - ir labi. Un aizparīts gaidīts, vienalga aiz kādām ēnām vēl aizslēpies.

Izmeklēti piemērots grāmatai siltpelēkais smilšu krāsas iesējums. Zaļganie Mairas Dreimanes - Reinbergas apvāka zīmējuma režģi savukārt atbilst dzīvības audu metiem dzejā.

Guna Ikona