INTERVIJA AR MĀRTIŅU ZĪVERTU

 

Redakcijas piezīme: Š.g. beigās, paredzams, iznāks Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzelandē kultūras fonda izdevumā grāmata veltīta Mārtiņa Zīverta dzīvei un darbiem. Tanī bez paša Zīverta ar plašākiem rakstiem piedalīsies Osvalds Uršteins, Nora Valtere, Rasma Vītola un Alfreds Straumanis.

 

Katrs laikposms izvirza savus jautājumus. Pēdējos gadu desmitos mums tādu radies daudz – arī teātŗa jomā. Tie skarti gan šaurākās pārrunās, gan presē. Savelkot visu kopā īsā pārskatā dabūjam šādu ainu.

Ir pagājuši 100 gadi kopš pirmās latviešu teātŗa izrādes (1868. gada jūnijā). Varēja gaidīt, ka visi latviešu teātŗi godam atzīmēs simtgadi vismaz ar vienu iestudējumu, kas parādītu simtgadīgā darba sasniegumus. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Latviešu teātŗa lielo dienu atcerējās vienīgi Dailes teātris ar rēvijas veida iestudējumu Lai top! Nopietna spēju parādība tā nebija, bet sabiedrības nopietnajā daļā tā uzvandīja jautājumu:

 

Kāda bijusi mūsu teātŗa pirmās simtgades mākslas bilance?

Gandrīz neticamiem sasniegumiem bagāta. No visdziļākās nabadzības sākumiem mūsu teātris jau pēc 50 gadiem varēja stāties līdzās Eiropas lielajiem teātŗiem. Tai pašā laikā teātris mūsu zemē bija kļuvis par pasākumu, kas piesaistīja visplašāko tautas slāņu interesi. Mūsu brīvvalsts pēdējos gados laukos notika ap 5000 amatieŗu izrāžu gadā. Tā kā laukos dzīvoja nepilni pusotra miljona latviešu, tādu izrāžu skaitu nevar uzrādīt neviena cita tauta pasaulē. Tās gan bija amatieŗu izrādes, lielāko tiesu ne visai augstā līmenī, taču tās sagatavoja un audzināja nākamo teātŗa publiku. Tāpēc šodien Latvijā visi latviešu teātŗi var iztikt paši ar saviem līdzekļiem, nesaņemot ne graša piemaksas.

Kad bija sācies latviešu teātris, tūlīt radās arī pirmās latviešu lugas. Jau teātŗa otrā gadā skatuvē parādījās pirmā latviešu luga – Ādolfa Alunana komēdija Pašu audzināts. Un 1890. gada novembrī mūsu teātrim pienāca lielā diena, kad skatuvē parādījās Blaumanis. Viņa pirmā komēdija Zagļi gan vēl bija diezgan pieticīgs darbs, bet tajā rosījās psīcholoģiski pareizi tēloti latviešu lauku ļaudis. Turklāt šīs izrādes programmā iezīmējās tik nemirstīgi vārdi kā Dace Akmentiņa un Mierlauks. Blaumanim, kas vēl līdz mūsu dienām palicis latviešu teātŗa ķēniņš, drīz sekoja Aspazija (1894), un Rainis. 1919. gadā, kaŗa seku pieveikts, gāja bojā Blaumaņa „padēls”„ E. Vulfs, kas reiz, varbūt, savam patēvam būtu atkarojis pirmo vietu. Jāatzīst, ka arī drāmatikas jomā pirmais gadsimts devis bagātu ražu.

 

Un latviešu luga šodien Latvijā?

Atplūdu laiks. Vēl līdz 60. gadu vidum autoriem vajadzēja sekot partijas direktīvām  – meklēt t.s. pozitīvo varoni. Radās virkne melnbaltu lugu, teātŗiem vajadzēja tās rādīt, jo citādu nebija. Režisoram un aktierim vajadzēja samierināties ar niecīgu mākslas materiāla devu. Tagad ir labāk – autori mazāk pakļauti sterilu birokrātu kontrolei. Skatuvē parādījušies lugu rakstnieki, no kuŗiem vēl daudz var gaidīt, kā, piemēram, P. Putniņš, H. Gulbis. Arī G. Priede, līdz šim visraženākais autors, pēdējās lugās rāda cerīgāku seju. Visjaunākais – E. Ansons savā Makšķernieku stāstā nupat pieteicies kā jaunu drāmaturģisku līdzekļu meklētājs. Mēģinājums nav pilnīgi izdevies, bet kas meklē, tas arī dažreiz atrod. Un patlaban šis autors ir vienīgais, kas nopietni lūko uztaustīt pats savu ceļu.

 

Un kā ir skatuvē?

Jaunu izteiksmes līdzekļu meklēšana ir šī laika viszīmīgākā parādība. Pēc Smiļģa un Amtmaņa-Briedīša nāves groži tikuši manāmi vaļīgi. Tagadējais sauklis – „šodien vajag citādi nekā bija vakar”. Citādi gan ir, bet labāk – nemaz. Vismaz pirms trim gadiem meklējamā jaunā forma vēl bija recekļa stāvoklī. No abos lielajos teātŗos redzētajām 12 izrādēm vienīgi Idiota iestudējums bija pacēlies augstas kvalitātes līmenī, pārējām nekāda skatuviska līmeņa vispār nebija (atskaitot Ziedoņa Motociklu, bet tā bija dzejas rēvija, ne teātŗa izrāde).

 

Tātad situācija drūma?

Gluži otrādi, tā ir ļoti cerīga. Ja mūsu teātris pašlaik meklē cietu pamatu zem kājām, tad to arī atradīs. Ka socreālisma iemaukti atlaisti vaļīgāk, tad tas nozīmē, ka mūsu teātŗa mākslas attīstības iespējas paplašinājušās.

 

Varētu jautāt, vai šīs pārmainās nav ietekmējis Rietumu absurdais teātris?

Latvijā nav notikusi neviena „absurda” izrāde un arī nenotiks, jo tā sauktais absurdais teātris ir jau pamiris, vēl tikai līķis jānovāc.

 

Tas par mūsu teātri Latvijā. Bet kādas iespējas tam ir trimdā?

Nav nekādu. Teātris ir trīsvienība: ansamblis, skatuve un pietiekami liela publika. Trimdā neviena no šiem faktoriem mums nav. Sporādiskas izrādes, kaut arī dažreiz diezgan labas, vēl nav teātris.

 

Tātad maz cerību, ka trimdā mums varētu rasties jauni lugu autori?

Būtu labi, ja būtu mazas cerības. Bet patiesība nav nekādu. Rakstniekiem trūkst tiešas ierosmes pievērsties drāmatikai. Drāmatiķi vispār ir diezgan reta parādība, ne tikai latviešu rakstniecībā.

 

Diezgan bieži radies jautājums, kāpēc latviešu lugas neaiziet uz citu tautu skatuvēm?

Tie ceļi jau sen izmēģināti. Brīvvalsts laikā Prāgā iestudēja Blaumaņa Indrānus, Londonā – Raiņa Jāzepu. Pirmā piedzīvoja divas izrādes, otra – tikai vienu. Abos gadījumos ierosinātājas bija mūsu sūtniecības. Tas nebija pareizais ceļš, jo svešajai publikai tā likās gribēta propaganda. Arī vairākas manas lugas tulkotas citās valodās, šur un tur rādītas dažas reizes. Iekām kādu lugu tulko un iespiež, ir jāzina, ko ar to darīs. Modernais teātris ir komerciāls pasākums. Rakstnieks var kontaktēt teātri tikai ar aģentūras starpniecību. Arī tas ir peļņas uzņēmums, šī aparāta iekustināšanai vajadzīgi starta līdzekļi, un tādu mums nav. Rīgai tādas iespējas būtu („pa režīma līniju”), bet arī tur panākumi niecīgi. Neviena Raiņa luga, piemēram, nav izrādīta kaut cik ievērojamā krievu teātrī. Populārākā Pūt, vējiņi līdz šim grozījusies tikai pa mazajām un pašdarbnieku skatuvēm. Jaunos latviešu autorus pienācīgi ievērojuši tikai igauņi un leiši.

 

Vēl viens jautājums, kas pēdējos gados visvairāk diskutēts: Vai vēlams latviešu trimdas māksliniekiem apmeklēt Latviju?

Domāju, ka ne tikai mākslas darbiniekiem, bet katram latvietim, kas jūt iekšēju vajadzību apmeklēt dzimto zemi, tas noteikti jādara. Ir tikai jautājums, kā to darīt. Ja kaut uz īsāku laiku atgriežamies savās vecajās mājās, tur jāieiet tieši pa durvīm, nevis jālūko ielīst pa kādu pakaļpuses lodziņu. Diemžēl daudziem šis pazemojošais ceļš licies pieņemams. Tas ir tā sauktās „kultūras sakaru biedrības” ceļš. Pāris piemēru. Velta Toma, īsta latviešu dzejniece Rīgā domāja redzēt savu zemi un just savu tautu. Tā vietā viņa dabūja lasīt savas vārsmas īpaši izmeklētam un ielūgtam klausītāju pulciņam. Sanfrancisko Mazais teātris Rīgā deva izrādi izlasītai publikai, kuŗa pat lielum lielai daļai Rīgas aktieŗu nebija vietas. Pajautājiet gleznotājam Staprānam, kā viņam Rīgā gāja ar savu darbu izstādi. Vēl klajāku ņirgāšanos grūti iedomāties. Un mēs to visu ņemam par labu! It kā priviliģēto kastai būtu kāds sakars ar tautu. To gan var sastapt Rīgas ielās un rindās pie veikaliem. Latvijā var iebraukt katrs, kas nokārtojis formalitātes – ar „sakaru biedrību” nekādos sakaros nav jāstājas. Un to arī nevienam nevajadzētu darīt, kamēr šī biedrība nebūs atzinusi, ka cinisms ar godīgu sadarbību nav savienojams

 

 

Mārtiņa Zīverta lugas izdod Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē kultūras fonds. Jau izdotas 24 lugas. Jauni lugu abonenti, sākot ar 14. lugu, var pieteikties, samaksājot abonēšanas naudu tieši izdevējam, adresējot – A. Zariņam, c/o Australian Latvian Federation, 32 Parnell St., Strathfield, N.S.W. 2135, AUSTRALIA.

 

 

 

 

FRAGMENTI NO MĀRTIŅA ZĪVERTA RAKSTA „GAŖĀMEJOT”

1938. gada jūnijā vēl gulēju Dr. Berga klīnikā, jo pēc aklās zarnas operācijas bija radusies smaga infekcija. Vēlāk bija dzirdams, ka šī esot tā vieta, kur turīgās dāmiņas ejot atbrīvoties no platoniskās mīlas sekām, bet Dr. Avotiņš mani tur ielika tāpēc, ka citur nebija vietas. Te mani kādu dienu apmeklēja Jānis Grīns. Ar viņa Daugavas grupu man nekad nav bijis nekādu sakaru. Tātad nācis ar kādu vajadzību. Protams: vai es negribētu iet uz Nacionālo teātri par dramaturgu? Zināju, ka pie manis nāk tāpēc, ka citas izvēles nav. Gribēju atteikties, bet ciešāks kontakts ar teātri arī vilināja. Nacionālajā  teātrī sabiju divi gadus, nāca lielinieku režīms, un mani „degradēja” uz Dailes teātri.

Tas bija interesants gads: varēja vērot, kā cilvēki „apgriež kažokus”. Ja nebūtu bijis Ulmaņa apvērsuma, nezinu, kā būtu varējis šo laiku pārdzīvot. Nu jau biju iemācījies ņirgt – arī par mūsu kopējo postu. Kad kādu rītu ierados  teātrī, Grīns, sasarcis un priecīgs sauca pretī: viņi aizbrauc! Kas aizbrauc” Nu, vācieši – Daugavmalā kāpj kuģos, tāpat kā tur izkāpa pirms 700 gadiem. – Kādu minūti stāvēju kā paralizēts: tātad esam pārdoti. Bet Grīnam tas likās aplami teikts. Ko jūs runājat! Tagad beidzot esam tikuši no vāciešiem vaļā! – Grīns „neapgrieza kažoku”, arī vēlāk viņš to nedarīja – viņš tā domāja. Un viņš bija jurists un vēsturnieks, kas tad bija gaidāms no citiem?

Teātrī bija daudz ko darīt, bet jēgas maz. Lugas izvēlē vienmēr režisors ar direktoru pārbalso dramaturgu, – viņu viedokļi reti kad sakrīt. Lasot jauno autoru lugas, man divas reizes tā gadījās ar dziļu skaudību konstatēt, ka tie ir talanti, ar kuŗiem nekādi nevaru mēroties. Kaut abas lugas bija drāmaturģiski kļūdainas, man tās šķita rādāmas, bet kollēgas domāja citādi. Jaunie autori vīlušies lugu rakstīšanai atmeta ar roku. Žēl. Boļševiku gads mūs pārsteidza nesagatavotus. Bijām pieraduši ar veselā prāta palīdzību no premisēm secināt loģiskus slēdzienus. Bet nu uzreiz loģika bija atcelta. Pagāja vairāki mēneši, iekām sākām to aptvert.

Kāpēc, piemēram, Tija Banga un Elīna Zālīte, kas nekad nebija slēpušas savas simpātijas austrumu režīmam, uzreiz tika atmestas – viņu lugas vairs nekur nerādīja. Turpretī es, gluži nemanot un nepelnīti, biju izvirzījies jauno varasvīru favorā. Kad nu sāka meklēt lugu, ar ko cienīgi rādīties Maskavas „dekadā”, un vienai lugai vajadzēja būt jaunai, tad visi bija vienisprātis, ka šī nasta jāceļot man. Jau biju sācis saprast, ko no „labas” lugas prasa, tāpēc atteicos. Arī Maskavas komisijas vīriem nebija īsti skaidrs, ko viņi grib. Par šo lietu tika runāts ilgi – vairākus mēnešus. Beidzot (tas jau bija maija sākumā) tiku laipni lūgts ierasties Rakstnieku savienībā (glītā vienstāva mājiņā netālu no Vecās Ģertrūdes baznīcas). Tur lielā skaitā bija sapulcējušies rakstnieki un teatrāli. Man tika paziņots, ka gods – rakstīt lugu Maskavas dekadai uzdots man. Jau mazliet iepriekš tika iztēlots: es varēšot braukt uz Siguldas pili (tā piederēja Latvijas rakstnieku savienībai), tur esot lieliska virtuve, franču konjaki pagrabos, tur es varēšot netraucēts nodoties darbam. Šai sanāksmē no lieliskajām izredzēm tomēr atteicos. Un tai pašā reizē biju aizgājis mazliet par tālu. Pārejot pretuzbrukumā, man paspruka vārds „sabotāža”. Es teicu: Sešus mēnešus jūs nevarējāt izlemt, kas un ko rakstīs. Tagad atlikušas vairs tikai sešas nedēļas, un man uzreiz jāuzraksta luga. To es nevaru. – Iestājās diezgan ilgs kapa klusums, ko pārtrauca komisijas priekšsēdis Ochlopkovs pavisam miermīlīgā tonī: Ja viņš nevar, lai neraksta. – Tad tieši man: Bet baleta libretu jūs varētu uzrakstīt? Uz četrām vai piecām burtnīcas lapām? – Jā, es teicu, to var. (Vēl tika paskaidrots, ka par šo rakstudarbiņu man maksāšot 16.000 rubļu.) Ne naudas, bet pats savas ādas dēļ libretu uzrakstīju, izmantojot Skalbes pasaku par dzelzs puiku. Tas tika atzīts par labu, komisija to vēl bija grozījusi un staipījusi, bet man par to neteica ne vārda. Jānis Kalniņš, kā dzirdēju, baletu komponējot. Honorāru, kas likās kā mērens izsmiekls, negāju saņemt. – Aizejot no apspriedes, man uz ielas piebiedrojās kāds teātŗa cilvēks (vārdu nevaru minēt) un teica: Uzmanies. Grigulis bija pārskaities. Teica – gan mēs atradīsim līdzekļus, kā viņu piespiest.

Ka jāuzmanās, to jau zināju. Jau labu laiku pirms šī incidenta uz Dailes teātri bija zvanījis Viļa Lāča sekretārs, meklējis mani, bet tobrīd es nebiju  teātrī. Tāpēc vēlāk zvanīju pašam kungam: kas par lietu? Atnāc, viņš teica. – Cikos? – Divpadsmitos. (Naktī, protams. Staļins Maskavā nevarēja gulēt, un visiem kalpiem vajadzēja būt nomodā līdz ar viņu.) Sapratu, ka lieta nopietna, pusnaktī aizgāju uz bijušo Rīgas lielvecākā rezidenci Raiņa bulvārī, jo te tagad valdīja Vilis Lācis. Vestibilā krieviņš ar šauteni pie kājas. Augšējā stāvā – otrs. Ko tu plosies ? – Lācis noprasīja. Kāpēc nesadarbojies ar Rakstnieku savienību?  – Tāpēc, atteicu, ka man tur nepatīk. – Vienalga, viņš teica, tev vismaz jāparāda, ka gribi sadarboties. Nolasi kādu referātu. – To var, es teicu. – Norunāju referātu par drāmas techniku, un situācija pagaidām bija glābta. Bet tikai pagaidām.

Kad gadu 20 vēlāk Stokholmā no Rīgas ieradās lielāka rakstnieku un teātrinieku grupa un vēlējās mani satikt, tad pār manu galvu nobira pārmetumu krusa: es esot atlūzis zars, dezertējis, pametis savu tautu – utt. Tas viss tika pus pa jokam teikts, bet atbildēt vajadzēja nopietni. Ja es toreiz nebūtu dezertējis, teicu, tad mēs te šodien nerunātu. Manis jau sen vairs nebūtu. Sibīrijas taigā apgūlās arī vareni spēka vīri, es tur būtu nogrimis jau pirmajās dienās. Šais gados esmu uzrakstījis ap 20 lugu, kas latviešu teātrim reiz būs vajadzīgas. Toreiz dezertēt – tas bija mans pienākums, jo savai tautai esmu daudz parādā. –

1944. gada vasarā viss sāka jukt un brukt. Vēl pašās beigās man tika parādīts „liels gods”, kā teica Jānis Grīns: man esot piešķirta dižena godalga. Man tās nevajag, teicu. Viņš: Tur ir liela nauda. Es: Arī tās man nevajag. (Tai prēmijai, ja gluži nekļūdos, bija kāds sakars ar Raini.) Grīns turpināja: Redziet, kādi laiki: tā nauda jāizdod. Es: Un tāpēc man tā jāpieņem? Viņš: Jā, pareizi. – Tā bija skaidra valoda. Labi, teicu, ņemu. (Tiem papīrīšiem vairs nebija nekādas vērtības, tikai tāpēc tos pieņēmu.) Svinīgais pasniegšanas akts notika Nacionālā teātŗa skaistajā fuajē.

 

*

Pieredze man rādījusi, ka lugu uzrakstīt nav nekāda māka, bet to izplānot – tā ir galvenā lieta. Līdz šai gudrībai nonāk tikai nedaudzi lugu rakstītāji. Luga jāplāno ilgi, bet kad tas izdarīts, tad gabals jāuzraksta ātri, citādi tas atšālējas kā glāzē ieliets zelterūdens. Un tikai tad, kad materiāls nofiksēts uz papīra, to var sākt apstrādāt. Vairākos pārrakstos pakāpeniski jāatmet viss liekais nost. Bet ārpusnieki, kas tikai pa laikam pamēģina roku arī lugā, to nejaudā saprast. Katrs uzrakstītais vārds viņiem liekas neaizkaŗams un svēts. Un lugas vielu izplūdināt daudzās ainās ir vieglāk nekā to koncentrēt vienā vai trijos cēlienos. Tā dabū dialoga formā uzrakstītu stāstu, vai, pareizāk sakot, scenāriju. Tā ir līmeniska plūdošana pa virsu. Publikas lielākā daļa to tieši vēlas. Arī režisoram tā ir patīkama, jo var veidot krāsainu izrādi, kas jauki noņirb gar acīm, kaut arī dziļāk nekas neaizķeŗas. Ar koncentrētu kamerlugu darbs ir daudz grūtāks. Tas prasa, lai ne tikai režisors, bet arī tēlotāji būtu īsti mākslinieki. Un tādas izrādes mūsu publikai ļoti reti gadījies redzēt, tāpēc tas palicis neskaidrs jēdziens.

Kad kaŗa pēdējos gados uz Rietumiem aizplūda 120,000 latviešu, to starpā bija diezgan daudz spožu skatuves talantu. Radās cerība, ka arī svešumā mūsu teātŗa kultūra varēs veidoties tālāk. Aplēse tomēr nebija pareiza. Pieredze rāda, ka katrā kultūras tautā ir tikai ap 5% iedzīvotāju, ko varētu dēvēt par teātŗomaniem, kam teātris nav izprieca, bet pārdzīvojums. Var diezgan droši lēst, ka Latvijā mums tādu bija ap 100.000, no tiem liela daļa bija koncentrēta Rīgā. Trimdā devās galvenokārt tie cilvēki, kas Latvijā bijuši politiski vai saimnieciski aktīvi, tāpat arī reliģiskās pārliecības cilvēki. Tieši šajās grupās teātŗomanu procents bija visniecīgākais. Bet vienīgi šī grupa ir tā, kas teātŗa kultūru var celt. Visi pārējie, kas izrādē meklē tikai laika kavēkli, to tikai gremdē. Biļetes pērkot, viņi gan atbalsta vietējās trupas materiāli, dod tām iespēju kaut kā veģetēt, bet tas ir par maz. Skatuvnieku darbam vajadzīgs sabiedrisks vērtējums, kaut arī to izteiktu neliela sapratēju grupa. Vācijas posmā mūsu teātŗa draudze vēl bija samērā kompakta, tagad tā izklīdusi visā pasaulē, izrādes vērtējums paliek atsevišķu sapratīgu skatītāju individuālas domas, ko viņi paglabā pie sevis.

Pēc Blaumaņa mums ar teātŗa kritiku vairs nav veicies. Arī brīvvalsts laikā bija tikai divi pieminami vārdi. Paula Jēger-Freimane lietpratīgi sprieda pa iestudējuma režiju un tēlotāju veikumu, ar lugu vērtējumu veicās vājāk. Kārlis Strauts (saukts Čūska) bija agresīvs intellektuālis, viņa spriedumus varēja apstrīdēt, bet par tiem vajadzēja padomāt. Strauts bija pirmais un vienīgais latvietis, kas sāka izstrādāt lielu drāmaturģiskās sistēmas darbu. Tas būtu aptvēris visus iespējamos ar teātri saistītos jautājumus. 1944. gada rudenī viņu sabrauca vācu kaŗa mašīna.

Recenzijas par izrādēm rakstījuši arī citi rūdīti kritiķi, piemēram, Rudzītis un Grīns. Viņi bija rūpīgi pētījuši lirikas un epikas problēmas, bet viņi nebija varējuši ieskatīt, ka luga ir specifisks žanrs, un tā vērtēšanai vajadzīgs īpašs mērkoks. Man ticis bieži pārmests, ka, praktiskas vajadzības spiests, es esot pievērsies kamerlugai, kas ir maza forma. Tie ir klaji nieki. Ka „mazā” kamerluga drāmaturģiski ir īsti lielā forma, to sapratu jau kopš tiem laikiem, kad rakstīju Tīreļpurvu. Dažas ainu lugas esmu gan rakstījis, bet tikai pārmaiņas dēļ – un arī tāpēc, ka tas vieglāks darbs. Kamerluga poētiskai pļāpāšanai nav vietas, tur nozīme tikai darbībai, uzskatu un interešu cīņai: jo mazāk vārdu un jo tie vienkāršāki, jo labāk. Eksperimenta dēļ vienu lugu Rakti uzskicēju arī pantos – un biju pārsteigts, cik viegli tā rakstīt, kur viena tukša vārsma velk otru. Ne velti Ibsens kādā vēstulē saka: „Nu jau septiņpadsmit gadu, kopš nevienu lugu neesmu rakstījis pantos.”

 

*

Nevainojami izplānotu lugu aizmest nekad nav kauns, kaut arī mazliet žēl. Tā piemēram gadījās ar Balto dāmu. Atgriežoties no Austrālijas, vakarus nosēdēju kuģa salonā. Tur ļaudis iedzēra un spēlēja šachu. Kāds atlētisks puisis ap 20, bieziem matiem, zemu pieri un drūmu skatu sekoja spēlei. Kāds anglis visus pieveica, pēc tam savus upurus ne visai smalkjūtīgi pavilka uz zoba. Kad citi partneri atteicās, anglis ņirdzīgi pamāja drūmajam puisim, tas slinki piesēdās pie galdiņa un – piecpadsmit gājienos lielībnieks bija sakauts. Sekoja otra, trešā partija: tas pats. Man blakus piesēdās kāds vācietis, ar ko jau agrāk biju parunājies. Bijis frontinieks, jau daudz gadu neesot apmeklējis tuviniekus dzimtenē. Tagad radusies izdevība, valsts maksājot ceļu un arī algu. Viņš strādājot „mentālā” slimnīcā, un viņam kāds tautietis, nedziedināms maniaks, jānogādājot atpakaļ Vācijā. Viņam par slimnieku jāatbild, tāpēc viņš to ne brīdi nedrīkstot izlaist no acīm, varot ielēkt jūŗā. Redziet: tur viņš patlaban spēlē šachu – un visus pieveic. – To puisi papētīt nebija iespējams. Viņš vispār nerunāja, bet uz jautājumiem atbildēja ar vienu vai diviem vārdiem. Tādus cilvēkus jau agrāk biju iepazinis, gatavodamies psīchopatoloģijas eksāmenam. Šim puisim šacha dāma bija konkrētizējusies kā reāla sieviete, kas ceļo ar šo pašu kuģi – un dažreiz arī redzēta (uz kuģa bija ap pusotra tūkstoša cilvēku). Pavadonis baidījās, ka maniaks, savai iedomai sekodams, varētu ielēkt jūŗā. Naktis viņi abi pārgulēja noslēgtā slimnīcas kabīnē. – Tas bija visai noderīgs sižets lugai, ko tūlīt sāku plānot un rakstīt, jo laika bija daudz. Bet, atgriezies Zviedrijā, nejauši dabūju lasīt Stefana Cveiga Šacha noveli. Tajā gandrīz visos sīkumos jau bija attēlots tas, ko gribēju rakstīt lugā.

Manuskriptu vajadzēja iznīcināt. Bet iedomāju: ja šo noveli man būtu gadījies lasīt agrāk, es noteikti domātu, ka Cveigs noveles sižetu izdomājis ļoti neveikli. Mācība: Rakstniek, stiep izdomas ādu uz īstenības liestes, ne otrādi.”

 

*

Jānis Grīns reiz piebilda, ka savās lugās es bieži rādot cilvēkus, kas izolēti no pārējās pasaules. Brīnījos, ka pats to nebiju agrāk pamanījis, jo tā tiešām ir, personāži bieži vien saspiesti bezizejas situācijā. Tas laikam sācies jau bērnības izolētībā. Šī stoiskā ievirze ir pats labākais, ko varu sameklēt savā raksturā, kāds man tas vispār ir. Tieksmi atšķirties no „kollektīva”, kā tagad saka, jau sāk uzskatīt par asociālu, pat noziedzīgu, parādību. Es gan tā nedomāju. Saplūst ar amorfu masu, tajā zaudēt savu seju, vienalga, kāda tā ir, – tā man liekas visnecienīgākā pašpazemošanās. Govis ganīdams, lasīju Ibsena Tautas naidnieku un, vācu valodu mācīdamies, skaitīju dialogus no galvas. Pēdējā cēlienā Dr. Stokmanis eksplodē: „Partija – tā ir gaļas mašīna, kas visas galvas samaļ vienā putrā!” (Ar partiju viņš domā vairākumu.) Kad pirmo reizi īstā izrādē redzēju Bjernsona lugu, anarchista Sanga tēls iespiedās manā apziņā, lai tur paliktu uz visiem laikiem. Zem pils, kur notiek fabrikantu apspriede, novietots dinamīta lādiņš, kas jebkuŗu brīdi var eksplodēt; tad Sangs ies bojā kopā ar saviem pretiniekiem, jo visas durvis noslēgtas, izejas vairs nav.

Šodien arī mums nav izejas, bet arī Sangu vairs nav. Ikviena vara sevī slēpj arī varmācības dīgli. Bet cilvēks vēl nav izaudzis līdz anarchijai. Kamēr visi sabiedrības locekļi nebūs ētiski pilngadīgi, būs arī vajadzīga policija, tiesas un sodi. Burvju loks: no varmācības cilvēku spēj atturēt tikai varmācība.

 

*

Esmu nomanījis, ka bieži vien tieku noturēts par liekuli: es dažreiz noniecinot pats savas lugas, norādot uz to dramaturģiskajām kļūdām, kas kritikai palikušas nepamanītas. Lai mani vairāk slavētu, es tēlojot pazemīgu autoru. Bet tā nepavisam nav. Neesmu pazemīgs, drīzāk baidos, vai manī nejāj iedomības velns. Esmu ieņēmis prātā, ka pats par savām lugām varu spriest vispareizāk. Un to starpā man dažas liekas tādas, kas pastāvēs, – vienalga, kā tās tagad vērtē. Tās ir necilās kamerlugas, kādas dramaturģiskās formas ziņā nav rakstījis un arī nekad neaizsniegs neviens latviešu autors. Vēl vairāk: nezinu arī nevienu cittautu drāmatiķi., kas šai līnijā būtu aiztaustījies tikpat tālu kā es. Tā ir mana dramaturģiskā forma, un man ne vismazākā mērā neinteresē, vai šodienas teātrim un publikai tā patīk vai ne. Pietiek, ja tas, ko esmu darījis, man pašam liekas pareizi darīts.

Ja visus šos gadus man būtu bijusi cieša saskare ar teātri, kā pirmajos septiņos gados, tad , ļoti iespējams, ka šodien viss izskatītos mazliet citādi. Bet monadas personiskajai nošķirtībai nākusi klāt ari sabiedriskā izolācija. Un tur nekas vairs nav grozāms. Jo, kā Šillers reiz teica:

Des Lebens ungemischte Freude
Ward keinem Irdischen zu teil.