KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
PIKASO 1881-1973
Dienvidfrancijā š.g. 8. aprīlī savā mājā Muženā, sasniedzot 91 gada vecumu, mira šī gadsimta vispopulārākais mākslinieks Pablo Pikaso. Viņš dzimis Malagā, Andalūzijas provincē Spānijā; tēvs basku cilmes, gleznotājs, profesors, bet māte itāliete. Kopš 1904. g. Pikaso dzīvoja Francijā, galvenokārt Parīzē, uzturoties tur arī vācu okupācijas laikā. Visas saites ar dzimteni Spāniju viņš sarauj asiņainā pilsoņu kaŗa laikā, savu sašutumu un dziļo saviļņojumu vispilnīgāk izsakot ievērojamā gleznā Gernika (Guernica) (nosaukta mazās basku pilsētiņas vārdā, kuŗu ģenerāļa Franko bumbveži vienā uzlidojumā pārvērta drupu kaudzē). Šis efektīvais darbs, kas ir izmisuma protests pret necilvēcību un brutalitāti, vienalga kā vārdā arī tas notiktu, glabājas Modernās mākslas muzejā, Ņujorkā.
Pikaso bija ne tikai magnētiska personība, bet arī kontroversāls, īsts mūsu laikmeta pretrunu pārstāvis, allaž sensāciju kāro žurnālistu vajāts. Viņš uzdevās par pārliecinātu komūnistu un teicās strādājot apspiesto labā, bet mūža pēdējos gadus pavadīja Francijas dienvidos, īstā bagātnieku rajonā, kur nabaga „apspiestie” nevar atļauties dzīvot. Savā laikā komūnistu vadītajā miera konferencē Parīzē (1948. g.) viņš sagādāja tās delegātiem daudz prieka, uzzīmējot slaveno miera balodi, par ko viņam piešķīra Ļeņina prēmiju.
Filozofs Berdjajevs esot nosaucis Pikaso par pēdējo alu laikmeta mākslinieku, kaut gan viņš visvairāk ir iznīcinājis 19. gs. konvencijas, nekad necentās imitēt, bet radīt, ne taisīt, bet dzīvot mākslu. Tāpēc piedienīgi, ka tieši Pikaso ir visdziļdomīgāk pietuvojies nenotveŗamai irracionālā radīšanas procesa būtībai, teikdams: „Kad biju mazs, es zīmēju kā Rafaels, tagad mācos visu mūžu, lai varētu gleznot, kā bērni to dara.”
Laimonis Mieriņš
JG 94.nra marginālijās GIR− raksta (par Latvijas himnas „pirmatskaņojumu” I vispārējo dziesmu svētku laikā 1873. g.): „Diemžēl vēstures fakti ir nelokāmi. Toreiz dziesma sākās ar vārdiem: Dievs, svētī Baltiju!..”
Valentīns Bērzkalns turpretī savā Latviešu dziesmu svētku vēsturē (Grāmatu Draugs, 1965) 175. lp. raksta:
„Mūsu presē nereti lasām (..), ka Latvijas valsts himnas agrākais nosaukums bijis Dievs, svētī Baltiju. Īstenībā tomēr tā nebija, un tiklab Baumaņa krājumā Austra, kur dziesma iespiesta pirmoreiz (1874), kā IV dziesmu svētku programmās un aprakstos tā lielāko tiesu figurēja ar apzīmējumu Dievs, svētī Latviju. Baltijas vārds gan parādījās himnas tekstā, bet arī tur − ne viscaur:
Dievs, svētī Latviju,
Mūs’ dārgo tēviju!
Svētī jel Baltiju,
Ak svētī jel to!Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mūs tur laimē diet,
Mūs’ Baltijā!”Bērzkalna vēstures 43. lp. faksimilā publicēts himnas teksts un notis no pirmiespieduma krājumā Austra, arī tajā dziesma sākas ar Dievs, svētī Latviju, tālāk turpinoties kā nule citēts.
Kā īsti ir ar „vēstures viltošanu”? Lai gan, jāatzīstas, līdz attiecīgās lappuses uzšķiršanai Bērzkalna vēsturē, arī es biju pārliecināts, ka kaut kad pēc 1873. g. Baltijas vārds aizstāts ar Latvijas vārdu; tā laikam mācīja arī skolā.
Gunārs Irbe
Ir ļoti iespējams, ka nevietā pārmests Rietumeiropas latviešu dziesmu svētku komitejai šajā „vēstures viltošanas” jautājumā. Liekas, ka patiesību nezina neviens. Margināliju replikas radās sašutumā (pareizāk gan: izmisumā) par piesūtītā Ķelnes dziesmu svētku iepriekšējās informācijas prospekta daiļ- jeb tukšvārdību.
Valentīna Bērzkalna grāmatā tomēr nesaskatīt pierādījumus, ka dziesma arī 1873. g., to pirmoreiz atklāti dziedot, sākusies ar vārdiem „Dievs, svētī Latviju”. Tā tā iespiesta 1874. g., tātad gadu vēlāk. Ka tā IV svētku programmās un aprakstos „lielāko tiesu figurēja” ar apzīmējumu Dievs, svētī Latviju, nepierāda, gluži neko, jo IV dziesmu svētki notika Jelgavā 1895. gadā, bet I dziesmu svētki Rīgā 1873. gadā. Abu lielo dziesmu dienu starpā − 22 gadi, to laikā daudz kas varēja mainīties. Kā dziesma dziedāta Latv. biedrībā 1873. g. 26. jūnijā, to varam tikai minēt. Bet kā īsti radies „Baltijas mīts”?
GIR−
Lena Petersona raidāmluga Posts ar milžiem. Kanadas CBC-AM tīklā 17. februārī
Jāsaka, ka lugas techniskais izpildījums bija labs, lai gan diezgan skopi tika izmantotas aizmugures skaņu montāžas. Nesakrīt lugā rādītā baltiešu aizraušanās (spiesta vai brīvprātīga) svešu kungu kalpībā, partizānu pretošanās Lietuvā un Jona padevīgā filozofija: „Esmu baltietis, lai kāds, − tomēr krustceļu cilvēks.” Kā var dedzīgi, dažreiz maldīgi, meklēt brīvību, par to cīnīties visu mūžu un beigās uz jautājumu. „Kad milži pavasarī nosmaks zem atmestu mēteļu grēdas, vai vēl būs atlikuši baltieši?” atbildēt: „Prasi turienes jūŗai! Vējš, sāļais gaiss, spītīgā zeme, − vai ar laiku jūŗa var radīt ko citu? Iebrucēji nāk un pazūd. Paliek − baltieši!” Izklausās jau labi, sentiments pareizs, − bet morālā atturība pārāk liela, pat ciniska. Petersons pareizi atzīmē, ka rietumniekiem „angļu pagātne dzīva, amerikāņu šodiena dzīva, bet domāšana aiz tām nogurdina dvēseli”. Ar to nepietiek. ‘Milžiem’ jāuzņemas atbildība par ‘mazo’ likteņiem. Luga nemēģina ierosināt klausītājos morālu atbildību un beigu beigās līdz ar to piedzīvo neveiksmi.
Var jau jūsmot, ka luga „spējīga pateikt tās patiesības, kuŗas mēs visi ilgojamies dzirdēt un izkliegt nedzirdīgiem pasaules miljoniem” (I. Vīksna − 7. martā Laikā). Šaubos, vai tas maz panākts. Montreālas CBC raidāmstacijas 17. februāra informācijas lapā lasām iezemiešu uztveri: „Luga aizkustinošā veidā ļauj ieskatīties trimdinieka psīchē. Tā stāsta par vecāka lietuvieša, Jona Bieliņa, cenšanos pārvarēt problēmas, kas saistītas ar pielāgošanos Kanadas dzīvei. (Bielinis pārstāv visas Baltijas apvidus ļaudis).” Tā. Mums, baltiešiem, uzvilkts atkal pieticības ‘mētelis’. Bet par savu darbu Petersons saņēmis „Association of Canadian Television and Radio Artists” balvu.
Juris Mazutis
„Dziedātāju gājiens” latviešu bērnu vasaras nometnē Ladvīkā pie Stokholmas 1973. g. 8. jūlijā.Sliekšņi nozīmīgu laikmetu starpā nebūt nav augsti. Arī vācu garīgo dziesmu dziedātāji Dikļos 1864. gadā, kuŗiem piebiedrojās bērnu koris ar „lauku dziesmiņām”, nebija nekādi „augstā sliekšņa” pārkāpēji, bet no tiem izaugusi vesela tautas kustība, kas pēc 109 gadiem vēl joprojām vēršas plašumā, sauc kopā un sasilda.
Zīmīgi, ka Dikļos tieši paši jaunākie latvieši, bērni, bijuši tie, kuŗiem rokās bijusi latviešu dziesmu vārdu un melodiju atslēga. Viņi atslēdza durvis uz mūsu kultūras īsteno bagātību.
Tāpēc, kā tāla atbalss, lai šeit tiek pieminēts pavisam necils sarīkojums t.s. viesu dienā Zviedrijas latviešu bērnu vasaras nometnē Ladvīkā, netālu no Stokholmas, kur 8. jūlijā reizē izskanēja viena un, varbūt, ieskanējās otra latviešu dziedāšanas simtgade, nometnes bērniem (vecums: no 5 līdz 15 gadiem) „dziedātāju gājienā” pa priekšu nesot pašdarināto I vispārējo dziesmu svētku karoga kopiju. To no pieejamā materiāla, reprodukcijas, bija darinājušas Agnese Kancāne un Laine Lasmane. Liekas, ka bijuši arī palīgi, kuŗu vārdi nav zināmi.
Un − „Rīga” dimdēja, un skanēja „lauku dziesmiņas”; un viena simtgade ar to aizvadīta.
GI
DZEJA UN POGAS DZIESMU SIMTGADES SVĒTKOS ĶELNĒ
Rakstnieku rīts Jāņa Andrupa vadībā 3. Eiropas latviešu dziesmu svētkos Ķelnē (22.7.1973.) varbūt bija vienīgais šās dziesmu svētku simtgades jubilejas sarīkojums, kas izraisīja atbilstošu noskaņu. Dzejnieku rinda sēdēja aiz pasteļzili un dzelteni klāta galda; sarīkojuma zālē Gircenichā valdīja svētdienas rītam pienācīgs svinīgums. Attiecīgi izvēlētā programma, rakstnieku saimes sastāvs un muzikālie priekšnesumi izvērtās tādā kā eukumēniskā latviskuma dievkalpojumā.
Diemžēl, pārstāvēta bija tikai trimdas dzeja; un Jāņa Andrupa rītam izvēlētais Ausekļa moto „Tauta, kur ir tava dzeja?” palika neatbildēts, kas vien jau daudzus rakstnieku rīta apmeklētājus atstāja pašapmierinātā patriotiskā pacilātībā. Auseklis, protams, runāja par latviešu tautu, un tamdēļ, atklāti sakot, jāprasa, uz kāda pamata rīta rīkotāji un programmas sastādītāji drīkstēja pieņemt, ka tauta simtprocentīgi atrodas trimdā, jo netika nolasīts neviens Latvijā dzīvojoša dzejnieka dzejolis. Spriežot pēc Rīgas radiofona un skaņu plašu materiāliem, ar ko iepazināmies dzejas vakarā ELJAs 20. kongresā Holandē drīz pēc dziesmu svētkiem, dzejas stila un tematikas ziņā grūti atšķirt šejienes un turienes jaunos dzejniekus. Taču šis apstāklis nav attaisnojums rīkot vienpusīgu rakstnieku rītu.
Katrā ziņā no Ķelnē nolasītās dzejas piemēriem varēja atšķirt audioaktieŗus no iesācējiem, un bija labi, ka jaunās paaudzes pārstāvji tomēr spēja radīt pretpolu smagi romantiski patriotiskajai frakcijai.
Visinteresantākie momenti Ķelnes rakstnieku rītā bija Juŗa Kronberga valsēšana un Veltas Sniķeres kabalistiskā*) suģestija latviešiem − ka krieviem ar trejdekšņiem jāatgādina, ka tiem „Latvijā nav kur likties”.
Saderīgi izskanēja Indras Gubiņas ar kokli pavadītā dzeja („Manas tautas dziesmas”). Pēc pūļa kontroles pamatprincipiem labi izpildīti bija dramatiski aizrautīgi deklamētie Arnolda Apses un Margaritas Ausalas dzejoļi.
Rakstnieku rīta vel uzstājās I. Šķipsna, J. Babre, I. Bērziņa, L. Dombrovska, M. Gūtmane, A. Spoģis, V. Avens un Andrejs Eglītis.
Pieteicot dzejniekus, Jānis Andrups viņus īsumā raksturoja ar pašizvēlētām izteikām, kā, piemēram, „bezatbildes jautājumu mocīta”, „sirds skābajā pasaulē” utt. Liekas, ka liela daļa dzejnieku savā dzejā sniedza patriotisku propagandu ar liekulīgi forsētiem taisnošanās toņiem. Mokās tikai tie, kas izliekas, ka atbildes nezina, savu vainu iztaurē un paši paliek par skābām sirdīm pasaulē.
Pēdīgi katru ar dzeju aplaimotu sirdi atpakaļ trimdas īstenībā atspēra Ad. Šilde īsrunā par D. Brūveri, kuŗš 21. jūlijā Rīgā iesācis bada streiku. Sekoja smagi, reāli aplausi. Jājautā, vai šis rakstnieku rītam nepiedienīgais iespraudums gaumes ziņā nebūtu vērtējams tāpat, kā dziesmu svētku simtgadei neatbilstošā svētku nozīme, kas bija no bleķa un plastmasas, darināta pogas veidā, par ko pat mazi bērni brīnījās.
Māris Bite
* Kabalistika (senebreju)−pseudozinātniski secinājumi, kas pamatoti uz nejaušām pazīmēm vai mākslīgi izraudzītiem faktiem.
