Astrīde Ivaska
GAISMA IEVAINOJA |
|
1 |
Gaisma ievainoja putna spārnus, kas pacēlās pret ausmu. Tu pieskāries lūpām klintij un teici: diena. No putna asins uz ūdens piedzima saule. |
2 |
Gaisma ieķērās atskabargainā pakrantē. Pieskaŗoties tā bij raupja kā netēsts dzintars. |
3 |
Tavas acis seko kaiju vēdām selgā. Kādēļ tu mani sauci šai svešādā vārdā? |
4 |
Laivas, kas izbrauca vakarā tukšas, atgriežas, piesmeltas nakts roku dotā loma. |
5 |
Es raugos zivju mirušās acīs – tur nespoguļojas vairs gaismas soļi. |
6 |
Saule savā tumšajā laivā iesāka irties pret nakti, un mēs palikām pēkšņi pusēnā vieni. |
7 |
Tikpat gausi kā gaisma atnāca krēsla pārvilka mums pār plakstiem savus pelēkos pirkstus. |
8 |
Vakars izklāja savu zilgo paklāju. |
9 |
Pakrēslas smaržas un skaņas gulstas rēni kā putekļu kārta pār mirušiem un dzīviem. |
10 |
Pamostoties, ostas ugunis aiz tava pleca un gājēja soļi ielā. Viss tas jau bijis pirms tūkstoš gadiem. Tu sakusties, un es negribot pielieku pirkstu pie lūpām. |
11 |
Tu atkal skaties pāri tumsai uz mani, atkal tu skaties un izglāb mani. |
12 |
Taustot tu pārvelc plaukstas man pār seju. Gaisma deva un gaisma ņēma. Zem taviem pirkstiem es palieku iekalta nakts vainagā. |
Irma Bērziņa
|
|
SATIKŠANĀS |
Nosalusi diena satver tavus siltos pirkstu galus tepat pie mājas, ārā uz ielas. Pietvīcis prieks asiņu gaiteņos joņo, un soļu pakavos strauji kumeļi auļo uz rožu laukiem tavos vaigos.
Minsterē, 1969.g. decembrī
|
ATKLĀTA VĒSTULE |
Dzeltena pastmarka uz tumši zilas aploksnes. Apgaismota loga raksts bezmiega naktij.
Katram lasāms.
Ķelnē. 1971.g. aprīlī
|
Gundars Pļavkalns
|
|
PAVĒLNIEKS |
Pilsoni No-Pie-Atlīdzinātais, Autoceļa hunni, Dižveikala virsaiti, Biroja beduīn, - Tavai neskaidrajai mežonībai Kāds noņemtu netīri balto Un vērstos tā košā mozaīkā, Ja vien tu atkāptos dažus soļus Pār gadsimtiem. Varbūt valdnieks tu būtu, Cēzars purpurā, Grieķu apmetnī, Nokaisīts zelta zvaigznēm. Tu skūpstītu savu trīs māsu kaklus Un glāstītu viņu matus un krūtis - Druzilla, Druzilla, Vismīļākā no visām, Vistuvākā, Svētā, svētā! Tev lai pieder mana valstība... Gandrīz tikpat mīļš Zirgs ziloņkaula aizgaldā, Spēks un skaistums, patiesais draugs - Vai tas mazāk labs konsuls Par citiem? Par tārpiem? Vai tārpu samīt ir nelietība? Vai plēsoņu atvairīt - ļaunums? Sāncenšu pazemojums un gals. Izvarotās bezpalīdzība. Spīdzināto kviecieni, vaidi, šņuksti. Gladiatori, Panteras. Ziloņi. Lauvas. Nāves sodi. (Radiniekiem jāsmaida). Amfiteātrī Tauta auro un rēc. Tauta šausmās aiztur elpu. Tauta klusē. Pret Cēzaru nav pretindes. Un tavs zeltītais tēls, ak dievišķais, Ik dienas vizuļo templī, Allaž tērpies gluži kā tu. Tu mazgājies smaržvielās karstās un vēsās. Tu čuksti Jupitera ausī. Tev tīkas blēdīties kauliņu spēlēs. Inkognito Tu topi par dauzoņu Smirdošajos kvartālos. Tu esi dziedonis, aktieris, dejotājs, Kaŗapulku vadonis, zēnu mīlnieks... Tu esi viss. Tev pieder viss. (Līdz atentātam.) Kaligula, Tu slēpies Menedžera veikaluzvalkā Vai pulkveža uniformā. Domiciān - Vai tu tīksmīgi dur mušas Ar zīmuļa smaili? Ugunsbardi, Greznais postītāj, Tev ir studenta džinsi un bārda.
|
KĀDA 19.GADSIMTA GLEZNOTĀJA PIEZĪMES
|
„Es paskatījos uz savu spoguļattēlu un gandrīz Delakruā.
Šekspīrs bija - un nebija - Dezdemona, Otello un Jago; Tādēļ viņš samanīja To īstenos vaibstus; Pat es - nebūdams Dižbards - Šorīt spogulī pazinu Jago, Tomēr nojauzdams, Ka tas neesmu gluži es pats... Bez tam redzu - un neredzu - Sevi ģermāņu barbarā, Kas romiešu villā nokauj saimnieku Un izvaro tā kundzi un meitu; Es esmu - un neesmu - nokautais, Kundze, meita un vergi. Es esmu Antonijs, Kleopatra, Oktaviāns - un tikai es pats. - Mākslinieks Atrod slepeno eju, Bet allaž atgriežas no dēkām.
Marokas saulē, kas mocoši atstaro No balsinātajām sienām, Es sastapu beigtos kalifus, vezīrus, Senseno harēmu tīksmes un bēdas. Saulē un lapotnē tepat aiz loga, Nakts tālumos virs Parīzes jumtiem Es dažkārt jaušu citu gadtūkstoti - Neaizmirstot, ka mirkļi neatgriežas.
Meklējiet un nemeklējiet mani sejās, Ko atmodina mana ota.
|
Ivars Lindbergs
|
|
NAV TIESA...
|
Nav tiesa! Tā nebija. Tēvs ar nazīti Neizgreba mani No sausas ozola šķilas. Tas nav tiesa. Bet toreiz, Kad es gāju Tam dīvainam ābeļu dārzam cauri, Es skatījos apkārt Un atpakaļ vēros. Un tāpēc man tagad Ir žagaru rokas, Un tāpēc man tagad Ir siekstas sirds.
1972.g. jūlijā
|
ES TEV PATEIKŠU SAVU VĀRDU....
|
Es tev pateikšu savu vārdu, paņem to mutē, apsildi elpā un ja varēsi pierast pie vērmeļu rūgtuma, pie pīlādžu sūruma, tad es tev pateikšu mīļus vārdus, ņem tos mutē, ietin matos, padusē sildi un saki man savus mīļos vārdus. Un tā pa ziemas vidu, pa aukstuma aukstumu, lādēsim zilu laivu ar lūpām, ar mēlēm, ar labajiem vārdiem, ar senu līgo dziesmu līksmajām skaņām. Nāc, es tev pateikšu savu vārdu.
1973.g. janvārī
|
VARIĀCIJAS | |
I |
Tad, kad pielīst tie lielie lieti, kad tie melnie vēji pūš, tad brīžiem tā liekas, ka būtu pat labi, ja priecātos tārpi šajā tukšajā būrī. Taču dzīvība kāda, taču kādam kāds prieks. |
II |
Tad, kad pats sevi vairs nevaru izsapņot, es saules dziestošos staros ar kājām upes abējos krastos, un atkal es mācēšu dziedāt. |
III |
Tad, kad rēgainie zari ka aklajam kalpam šonakt vēl nevaj'dzēs rakt.
1973.g. janv.-martā. |
* |
Jūŗas šalkoņa nepazīst pulksteņa tikšķus, lielais vilnis aizplūst atpakaļ. Vējš glāsta smiltīs atstātās pēdas; pie pašas apvāršņa malas maza melna laiva iebrauc debesīs (vai arī pārbrauc pasaules malai pāri). Krastā paliek vienkāje kaija ar nolauztu bultu atstieptā spārnā. Viss jau ir noticis, viss vēl notiks. Smiltis, viļņu smiekli, kaija, un es dzirdu, ka pulksteņi tikšķ. Nāc, es atstāšu acis vaļā.
1973.g. februārī |
Voldemārs Avens | |
IDEJISKA SANĀKSME
|
(Dzejiska reportāža par kultūrvēsturisku
Ideju jau bija daudz, bet visas tās līda kā dūmi acīs un kā dūmi izklīda. Tikai viena nekultiem salmiem matos, meža zemeņu muti, krūtīm kā ciņiem Lubānas klānos, jumi un mikrofonu rokā, likās kā sengaidīts pavasaŗa lietus. Ideja, uz tāfeles uzvilkta, bija kā liels, veselīgs bērns, Tikai Tēva Valodas trūka rokā. Bet visu to var sadabūt, galvenais - bērns, latviešu bērns.
Un cerība ziedēja debesu lūkā kā sēklām pilna saules puķe van Goga gleznā.
|
KRATEKLĪ
|
Viņi zagās iekšā pa vienam kā manīgi kaķi, šķērsojot telpu, aizturētu elpu, īstenībai nepieskardamies, pārlēca pāri pagātnei un tad, it kā neglābjamā agonijā sāka zīdīt savus bērnus, kas pa melnām nabas saitēm izkliedza savus protestus milzu skaļruņu apklātās mutēs.
Klanīdami, galvas it kā pazītu kādu, raustot iekšas, it kā dzemdības būtu neglābjamas, rēca, sēca atvērtās mutes. Vēders un kājas kārpījās, spēra. Kaņepes augt sāka matu vietā.
Bet es, apstulbumā, sapņodams par bērzu sulām, un maukdams kārkliem mizu, nepamanīju, ka jumts bija pacēlies, solos neviens nesēdēja un skatuvē kūla ar ģitārām rudzus.
|
BADĪGIE |
Izkāmējušies kā tādi zobu bakstāmie, kā siena dakšas, kā meitu zagļi acīm apēdām visu, kas izdalījās ar divi, vai izlija kā apgāztas vāzes. Un tumsā, uz muguras guļot, laizījām pagātni kā konfekti uz koka kāta, - tā izkāmējušies mēs bijām.
|
Juris Mazutis
|
|
PAR SAITĒM UN
Richardam Rīdziniekam
|
Šeit šodien, rītā citur, visur garām steidzas Liels svētceļnieku pulks ar saviem karogiem Un aicina, lai, rindā stājoties, man beidzas Izbrīns, sāpes, mīla, naids. Kā skaidri var tiem
Iegalvot, ka zaudētais ir mans, ne mūžam viņu, Ka pazīšu to tikai es, neredzēs cits? Jo tālāk eju, meklēju un klausos, gaidot drošu ziņu – Jo asāk redzu: ceļotāju uztur spīts
Un pārliecība, ka par nozagto jau lūgts Par daudz. Ir jaunam tiesas vilnim celties laiks. Pamati paliks: bārenītes dziesma rūgta, Karotāja, kalpa, kārklinieka kliedziens baigs:
To vēlreiz dzirdēsim, to dzirdam, esam dzirdējuši. Bet, jaunu namu ceļot, krietnībā vai durvis cieši slēgsim Katram klaidonim, kā vienmēr? Lai tie pazuduši! Tēvtēvu pavards sildīs tikai to, ko pazīsim!
Mēs esam maza tauta, draugs, un izšķērdīga pārmēr. Vējš kapu kopas latvim kaisa tundrā, ērtībā; Kā, kur un kāpēc: pēdas savu skumjo stāstu atstāj vienmēr, Un tur es esmu, tur es būšu, tur es biju savā bērnībā.
Tev varbūt vējš pār jūŗu atnes dzimtās puses šalkas,- Pie manis, liekas, katra jauna vēsma piesārņota. Jo jautrāk iet, jo tālāk tiek, gruzd kvēlāk neizteicamas alkas. Tev laba ābece, bet arī man tā Rīgā reiz no tēva dota.
|