Šinī rakstā galvenokārt tiks apskatīti pirmā Iskolastrela sākuma un vidus posmi. Dažādi vēsturnieki, kā arī 1917. gada notikumu līdzgaitnieki, mēģinājuši atrast dažādas atbildes strēlnieku radikālismam 1917. gadā, kā arī turpmākos revolūcijas un pilsoņu kaŗa gados. Viena no līdzšinējo iztulkojumu nepilnībām tā, ka liela daļa mēģinājuši teikt pēdējo jeb galīgo vārdu, tādēļ bieži vien sīkāku notikumu analīze atstāta novārtā. [1] Daudz uzmanības veltīts 17. maija strēlnieku otras lielās padomes pieņemtajai Jūlija Daniševska izstrādātajai rezolūcijai, kas izteica pagaidu valdībai neuzticību un nosodīja tās kaŗa polītiku. Pirms lielinieku apvērsuma šāda veida draudu izteikšana demokratiskām un republikāniska tipa valdībām nebija bieži sastopama lieta ne Krievijas, ne arī Eiropas vēsturē, tādēļ šai rezolūcijai pievērstā uzmanība nav bez nozīmes. Šķiet, šo momentu uzsvērdami, kļūdījušies tomēr ir tie memuāristi un vēsturnieki, kas uzskata 17. maija rezolūciju par kādu lielu pārsteigumu vai arī par intensīvas propagandas augli. [2] Tā kā vēsturnieku starpā vienmēr bijušas aizdomas, ka „fortuna” met kauliņus par tautu likteņiem, un tā kā modernos laikos propagandas nozīme polītikā nav noliedzama, tad arī šīs teorijas nebūtu pilnīgi noliedzamas. Šī raksta pamatdoma atšķirsies no „pārsteiguma” un „propagandas” teorijām tanī ziņā, ka tiks analizēta un saskatīta sakarība un secība starp Iskolastrela sākuma un beigu posmiem − starp Iskolastrela dibināšanas un 12.-17. maija kongresu.

Lieliniecisma ieplūšanai Iskolastrelā saskatāmi divi posmi, un tas nāca no diviem virzieniem, tā sakot, no augšas un no apakšas. Vispirms lieliniecisma noskaņojums sāka ieplūst caur padomēm. Pirmajā īskolastrelā tika ievēlēts kāds ducis lielinieku, bet tad šie lielinieki, apkrauti ar darba un atbildības nastu, it kā sastinga. Tie kļuva par kārtības un likumības uzraugiem. Ap aprīļa vidu strēlnieku disciplīnā radās tik straujš un anarchistisks lūzums, ka pat lielinieki uz brīdi apjuka un nezināja, kā strēlniekiem pielabināties. Ap to laiku nomanāms otrs lielinieku viļņa sākums. Cik var noprast, strēlnieku pašu vidū (ar Cīņas palīdzību) attīstījās mazas lielinieku šūniņas, kas bija noteicējas pirmā Iskolastrela gāšanā un to delegātu ievēlēšanā, kas nodeva Iskolastrelu pilnīgā lielinieku valdīšanā. Der iegaumēt, ka nevienā no šiem posmiem „lielo” lielinieku, t.i. Daniševska, Lencmaņa un Stučkas tiešā darbība un piedalīšanās nav saskatāma. Tikai maija sākumā, kad pirmā Iskolastrela liktenis jau bija sašķobījies, tie ieradās Rīgā.

Pirms iesākam tematu iztirzāt, derētu pāris terminoloģisku un vispārēju paskaidrojumu, lai nerastos neskaidrība un pārpratumi. Vārdi „lieliniecisms” un „sociāldemokratisms” būs lietoti gandrīz kā sinonimi. Tas nenozīmē, ka autors nezinātu starpības starp demokratiskām un totalitārām marksistu partijām, bet, runājot par 1917. gada latviešu partiju, šo starpību uzsvērt būtu maldīgi. Bija latviešu mazinieki − internacionālisti un aizsardzībnieki − bet viņi bija gandrīz vai pilnīgi izslēgti no regulārā partijas aparāta. [3] Runājot par lieliniekiem kā vienprātīgu grupu, it sevišķi pirmajā revolūcijas posmā, arī būtu nepareizi. Ideoloģiskā ziņā partijas biedri Latvijā no sākuma vēl nebija īsti ļeņinisti, bet tas nenozīmē, ka viņi būtu stāvējuši tuvāk maziniekiem. [4] Pastāv vispārējs pieņēmums, kas šinī rakstā netiks apskatīts, ka strēlnieku radikālisms 1917. gadā neko daudz neatšķīrās no visa pārējā latviešu radikālā noskaņojuma. Strēlnieku radikālām rezolūcijām līdzīgas rezolūcijas pieņēma arī dažādas strādnieku, bezzemnieku un bēgļu organizācijas. Tādēļ šķiet, ka tiem vēsturniekiem, kas grib atrast atbildes par strēlnieku radikālismu, vispirms būtu jāmeklē atbilde par šo plašāko latviešu problēmu. Ja vispār 1917. gada revolūcija Latvijā iesākās vēlāk un lēnāk [5] nekā Krievijā, tad tomēr samērā drīz ap maija sākumu, tāpat kā 1905. gadā, revolūcija Latvijā bija aizgājusi Krievijai priekšā. Viena no galvenām 1917. gada revolūcijas iezīmēm Latvijā bija tās pretdemokratisms ar nolūku celt sociālu taisnības, nevis demokratisku iekārtu. Strēlnieku nostāja vispār bija šīs platās plūsmas robežās.

 

PADOMJU NODIBINĀŠANĀS STRĒLNIEKU PULKOS

Ar pirmajām revolūcijas dienām un 1. pavēles saņemšanu latviešu pulkos sāka dibināties padomes. Par pirmo padomju noskaņojumu ziņu nav daudz. Varam pieņemt, ka gandrīz visu strēlnieku noskaņojums pret revolūciju, pagaidu valdību un Pēterpils strādnieku un zaldātu deputātu padomi bija pat ļoti labvēlīgs. Kāds K. Vaidavietis raksta no frontes:

... tagad brīvi vārdi brīviem kareivjiem. Tagad mums priekšā ideāls darbs, bet ne piespiests, kuŗā mēs varam nodarbināt reizē ar miesu arī savu garu.

Neticu vai tautā bija daudz tādu, kuŗi brīvi runāja par Latvijas autonomiju, bet latviešu strēlnieku pulki to sen jau gribēja nest savai tautai ... Viņi negribēja autonomiju lūgt bet ņemt ... Tas lai paliek! Tagad teiksim to, ko dara pelēkais strēlnieks acumirklī. Viņš ne tikai dzied brīvas dziesmas, bet arī dara brīvības darbu. Pašās pirmās revolūcijas dienās pulkos sāka atklāti darboties strēlnieku rotu komitejas ... Tas bija pirmais darbs. Notikumiem tālāk attīstoties, tika nokārtotas pulku iekšējās reformas, kā arī apspriestas preses domas par nākamo valsts iekārtu un kaŗu. [6]

Lielinieku ietekme pirmajās strēlnieku sapulcēs arī šur tur stipri manāma. Tā nenoliedzami parādījās Valmieras apkaimē nometinātajā rezerves pulka pirmajā sanāksmē. Zināma sagadīšanās izskaidro rezerves pulka radikālismu; bet tomēr jāiegaumē, ka aizmugures apstākļos revolūcijai varēja pieiet drusku abstraktāk, ar lielāku koncentrāciju un mazāk traucējumiem. Rezerves pulkā bija vairāki Valmieras apkārtnes sociāldemokratu radikālākie biedri, kuŗiem Valmieras vide un apstākļi bija labi pazīstami, tādēļ nodarbības ar vietējiem biedriem viegli saskaņojamas. Šie biedri jau 1916. gadā nodibināja pagrīdes pulciņu „Pelēkie”. [7] 5. marta [visi datumi pēc vecā kalendāra] vakarā, apmēram divas dienas pēc ziņu saņemšanas par revolūciju Pēterpilī, „Pelēko” grupa sasauca jau vēlētu delegātu pulka sapulci. Sapulce nolēma dibināt padomes rotās un sūtīt pārstāvjus uz Pēterpils strādnieku un zaldātu deputātu padomi. Vispār var nojaust, ka dominēja stingra kreiso sociāldemokratu noskaņa. Kā vienu no darba kārtas punktiem pārsprieda „tekošo momentu”, kas bija sociāldemokratiem, bet it sevišķi lieliniekiem, iezīmīgi. Laikā, kad visi vēl bija sajūsmā par pagaidu valdību, sapulce izturējās pret to noraidīgi. Pieņemtā rezolūcija izteica tai tikai provizorisku uzticību: „par tik, par cik viņa izpildīs masu gribu.” [8]

Stipri citāds noskaņojums jūtams kādā rezerves rotas sapulcē. Ne rotas pulks, ne arī apmešanās vieta nebija dota, kas liek spriest, ka tā bijusi pozīciju pulka vienība. Sapulces gars ir revolucionārs, bet ne sociāldemokratisks. „Tekošais moments” netika diskutēts, nedz arī kādam izteikti draudi un neuzticība. Pieņēma šādu rezolūciju:

a. Vajadzīgs pielikt visus spēkus, lai Krievijā neatgrieztos monarchija, bet lai tiktu nodibināta republika.

b. Latvijai jābūt autonomai uz plašiem pašvaldības pamatiem, bet tomēr nedalāmai no Krievijas lielvalsts.

c. Vajadzīgs griezties ar uzsaukumu pie biedriem strēlniekiem, lai tiktu ieturēta dzelzs disciplīna, visu uzdevumu izpildīšanā bez mazākās atraušanās un bez vārda runas paklausīt saviem virsniekiem.

d. Tāpat jādara iespaids uz biedriem virsniekiem, lai tie pūlētos cienīt strēlnieku personīgās jūtas un neļautos sevi vadīt no vecās varas seniem paņēmieniem dažādu apvainojumu zinā, necienīgu sodu lietošanu un t.t.

g. Kaŗš jāturpina līdz beidzamai iespējai satriekt ienaidnieku, jo pretējā gadījumā mūsu pilsoņu brīvības var nākt atkal zem vācumilitārisma dūres un no jauna uz Krievijas troņa var tikt nosēdināts cars.

k. Nolemt izteikt protestu sociāldemokratu laikrakstam Cīņa par to, ka tas aģitē par tūlītēju kaŗa izbeigšanu, motivēdams, ka proletariātam viss viens, zem Krievijas sceptera, vai zem Vācijas ērgļa. [9]

Padomju tīkls pa visām strēlnieku vienībām izplatījās strauji, lai gan aizmugures vienībās šis process notika ātrāk. Varam arī bez statistiskiem datiem pieņemt, ka, padomju tīklam izplešoties, sociāldemokratu-lielinieku ietekme padomēs pieauga, lai gan, kā redzēsim, sociāldemokratu pārsvars lielās padomēs un Iskolastrelā nenāca no partijas biedriem vien, bet lielā mērā arī no bezpartejiskiem deputātiem, kas simpatizēja sociāldemokratijai.

Pirmā apvienotā pulku delegātu sapulce sanāca 13. martā Valmierā. Tā kā daudzas strēlnieku vienības nebija pārstāvētas, tad oficiāli šo kongresu neuzskatīja par pilnīgi legālu. Vēsturnieki tam pat numuru nav pierakstījuši. Tā galvenā funkcija bija ievēlēt pagaidu izpildu komiteju, kas sasauktu pilnu deputātu padomi. Jādomā, ka rezerves pulka lielinieki bija šī kongresa iniciatori un organizētāji. Organizācijas darbā un rezolūciju ievadīšanā nozīmīgs, šķiet, arī bija virsnieku elements. Daudz dzirdēts, ka revolūcijas sākumā armijā notika šķelšanās starp kareivjiem un virsniekiem. Uz latviešu pulkiem revolūcijas sākumā to nevar attiecināt, lai gan izņēmumi bija. Visas padomes bija kopējas, un nav iespējams pateikt, vai kareivji vai virsnieki bija progresīvākie un revolucionārākie. Tas tomēr nenozīmē, ka starp latviešu virsniekiem nebūtu bijis daudz vai pat lielākā daļa pretlielinieku un sociāldemokratijai naidīgi. Dažādi asi starpgadījumi starp virsniekiem un strēlniekiem arī šad tad atgadījās. Katrā zinā pirmajā strēlnieku pārstāvju sapulcē domstarpības starp kareivjiem un virsniekiem nepastāvēja. Šī pirmā delegātu sapulce Valmierā Padomju Latvijas literatūrā ir nosodīta kā nacionālistiska un imperiālistiska. [10] Savu spriedumu padomju vēsturnieki lielā mērā ir pārņēmuši no 1917. gada Cīņas. Cīņa 1917. gadā protestēja pret šo kongresu, jo pieņemtā rezolūcija prasīja autonomu Latviju un kaŗa turpināšanu, [11] Kā redzēsim, šis spriedums ir nepārdomāts.

Pēc padomju vēsturnieka Kaimiņa ziņām kongresā par delegātiem bijuši tikai divi sociāldemokrati. Ja tas tiešām tā, tad lielinieku klātiene strēlnieku organizācijās nebija vajadzīga, lai tās nonāktu lielinieku ietekmju joslā, bet tad rastos jautājums−kādēļ. Dažādu novirzienu izvērtēšanai kongresa pieņemto rezolūciju citēsim pilnīgi.

Apskatot tagadējo polītisko momentu, sapulce nāk pie slēdziena, ka

1. tagadējā revolūcija vēl nav nobeigta,

2. reakcijas atgriešanās vēl nav novērsta,

3. brīvās Krievijas pastāvēšana un attīstība vēl nav nodrošināta,

4. kaŗš mums jāved pret ārējo ienaidnieku un gāzto reakcionāro valdību,

5. brīvās Krievijas nodibināšana piekrīt visplašākajām tautas masām un kaŗaspēkam,

6. zaldātu un plašāko masu vadītāja un domu izteicēja ir strādnieku un zaldātu deputātu padome, tāpēc, lai stiprinātu atjaunoto Krieviju un izvestu vēl nenobeigtās cīņas līdz galam

1. jāaģitē par plašu organizēšanos kaŗaspēkā un demokratijā,

2. jāizmanto visas tagadējās pilsoniskās brīvības un tiesības,

3. latviešu strēlnieku pulkiem jāstājas organiskā sakarā ar strādnieku un zaldātu deputātu padomi Pēterpilī un

4. galvenam mūsu lozungam jābūt − autonoma Latvija demokratiskajā Krievijas republikā.

Sapulce vienbalsīgi ievēl visu latviešu strēlnieku pulku un tiem piedotu iestāžu oficieru un zaldātu priekšstāvju pagaidu komisiju no 9 locekļiem ar plašām kooptācijas tiesībām, kuŗai visdrīzākā laikā jāsasauc strēlnieku pulku un dažādo iestāžu īstu delegātu pilna sapulce. Pagaidu komisijas padome atrodas Rīgā, Torņakalnā, Kapu ielā 13, pie poruč. Zaures. Sakaros nolemj stāties ar strādnieku un zaldātu deputātu padomi Pēterpilī, ar vietējo strādnieku deputātu padomi, sabiedrisko organizāciju padomi un Dienvidvidzemes pašvaldības padomi. [12] 

Ja art visi teikumi šeit nav rakstīti pēc sociāldemokratu formulas, tad tomēr ir daudzi no izteiktiem uzskatiem. Liberālā uzskata grupa būtu teikusi, ka mums ir jāorganizē jaunā demokratiskā iekārta. Šeit galvenā ir revolūcijas padziļināšana un brīdinājums par kontrrevolūcijas draudiem. „Masu” tiesības tiek augstāk vērtētas par personisko brīvību un parlamentāro iekārtu. Cīņai šī rezolūcija tomēr nepatika, un to nopēla ar šādiem dzēlīgiem vārdiem:

Pievedam šo rezolūciju kā Latvijas tagadējo uzskatu un gara stāvokļa raksturojumu. Viscaur redzams, kā tautisko lielpilsoņu un pelēko baronu, tā arī mūsu nacionālsociālistu iespaids. Tas viss norāda uz mūsu strēlnieku bataljonu sastāvu un uz vājo aģitācijas iespaidu viņas rindās.

Rezolūcija norakstīta pilnīgi „bataljonu tēvu” stilā. Pirmā vietā, saprotams, cīņa par katru naudu ar ārējo ienaidnieku, neprasot viņam, kāds tas un vai tas tiešām ņemsies aizstāvēt mūsu despotisma atliekas.

Raksturīga arī Latvijas autonomijas prasības stādīšana pašā pirmā vietā. [13]

 

PIRMĀ LIELĀ PADOME

Valmieras kongress ievēlēja 9 locekļu pagaidu izpildu komiteju, kam jānoorganizē latviešu strēlnieku pulku delegātu pirmais kongress. Šis kongress sanāca no 27.-29. martam. Tautā pilnos pulku delegātu kongresus sauca par lielām padomēm, un tās ievēlēja patstāvīgo izpildu komiteju, ko sauca par Iskolastrelu.

Pirmajā lielajā padomē piedalījās 176 strēlnieki un 14 virsnieku delegāti. Tā kā ir pieejams samērā sīks šī kongresa protokols, tad dažādo polītisko novirzienu saspēle ir labi pārskatāma. Ja iepriekšējā kongresā bija stingri saredzama sociāldemokratu ietekme, tad šinī tā jau dominēja.

Sociāldemokratu ietekme kongresā bija saskatāma dažādos veidos. Vispirms kongress atzina pagaidu izpildu komitejas ieteikto darba kārtu un programmu par nepieņemamu. Visos punktos, kur notika sadursme, rezolūcijas tika pārfrāzētas tuvāk sociāldemokratu uzskatiem, lai gan tikai pāris gadījumos kreiso sociāldemokratu definēto viedokli apstiprināja. It sevišķi šī tendence parādījās rezolūcijās par kaŗu, pagaidu valdību un Latvijas autonomiju.

Latvijas autonomijas jautājumā jāievēro, ka pat pagaidu komitejas izstrādātā programmā tiešā veidā par to nekas nebija minēts. Pašās kongresa beigās lielinieks Pētersons ieteica pieņemt šādu rezolūciju, kas būtu instrukcija izpildu komitejai (Iskoiastrelam):

Latviešu pulku strēlnieku un virsnieku sapulce uzdod izpildu komitejai stāties sakaros ar noteikti demokratiskām organizācijām un pazīstamiem demokratijas sabiedriskiem darbiniekiem Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanai, kā arī vest par to visplašāko aģitāciju krievu un citu tautu laikrakstos. [14]

Šī rezolūcija daudz veidos izklausās pēc liberāļu pieņemtām deklarācijām, izņemot to, ka frāzē „noteikti demokratiskām organizācijām” droši vien bija domāts teikt „sociāldemokratiskām”, kas tādā gadījumā Iskolastrela rīcības brīvību stipri sašaurinātu. Sociāldemokratu ietekme vēl skaidrāk manāma citās rezolūcijās, kur parādījās vārdi „Latvija” vai „latvieši”. Vārdu latvieši parasti ieteica izlaist vai teikumu pārfrāzēt internacionālākā garā. Piemēram, pagaidu komitejas ieteiktā teksta viens teikums bija šāds: „Strēlnieku un virsnieku apvienošanās kopējiem latviešu mērķiem.” Par šo teikumu izraisījās šādas debates:

Strēlnieks Enepecs liek priekšā pieņemt punktu bez pārgrozībām un debatēm. Strēlnieks Pētersons liek priekšā strīpot vārdu „latviešu” un likt to teikumam priekšā. Strēlnieks Skalbe uzstājas ar runu, kuŗā aizrāda, ka latviešiem vajadzīga kopēja vienošanās, kā vienai nedalāmai tautai. Praporščiks Tillibs liek priekšā debates pilnīgi izbeigt. Strēlnieks Pētersons protestē pret sapulces vadoni, aizrādīdams, ka tas pielaiž strēln. Skalbem uz jautājumu neattiecošās debates. Ar 82 pret 77 balsīm pieņem strēln. Pētersona priekšlikumu šādā veidā: Latviešu strēln. un virsnieku apvienošanās kopējiem mērķiem. [15]

Kā marginālu piezīmi var pieminēt, ka viens no aktīvākajiem šī kongresa dalībniekiem bija praporščiks Nikolajs Tillibs, kas kongresa laikā vēl nebija partijas biedrs, bet kā augšējā un turpmākos citātos parādīsies, viņa tieksme uz radikālu sociāldemokratismu bija neapšaubāma. Tillibs ir viena no revolucionārām figūrām, kas pēc šī kongresa nekad tik nozīmīgs vairs neparādās. [16]

Kaŗa jautājumu sagatavotā programma paredzēja izteikt šādi: „Aģitācija par kaŗa vešanu līdz galīgai Krievijas un, attiecībā uz latviešiem, Kurzemes atsvabināšanai no ienaidnieka.” Tillibs ieteica pārfrāzēt rezolūciju: „Aģitācija par kaŗa vešanu līdz tam laikam, kad būs iespējams starptautisks miers bez aneksijām, kontribūcijām, dibināts uz tautu pašnoteikšanās principiem.”

Debatēs piedalījās arī pulkvedis Goppers. Pēc viņa uzskata kaŗš jāturpina līdz tam laikam, iekams nebūs iespēja piespiest Vāciju līgt mieru bez aneksijām. Strēlnieks Pētersons vēl iesniedz, trešo rezolūcijas variāciju, kas bija aktīvāki ļeņinistiska nekā Tilliba. Starpiba ir tā, ka Pētersons nesaka nekā par kaŗa turpināšanu, bet tikai par miera aģitāciju.

Aģitācija par to, lai miers tiktu noslēgts ar tādu noteikumu, ka abas kaŗojošās grupas atteicas no iekaŗošanas polītikas un kontribūcijām, atstādamas katrai tautai pašnoteikšanās tiesības. [17]

Kongress pieņēma Tilliba variāciju.

Pagaidu valdības jautājumā ieteiktā rezolūcija prasīja to stingri atbalstīt, bet, kā atkal izvērtās, Tilliba redakcijā pieņemtā rezolūcija izteica tikai daļēju uzticību. Sagatavotā rezolūcija: „Aģitācija par pagaidu valdības pabalstīšanu un viņas izsludinātās programmas izvešanu.” Tilliba rezolūcija: „Aģitācija par pagaidu valdības pabalstīšanu tiktāl, kamēr viņa izved dzīvē izsludināto programmu un darbojas saskaņā ar strādnieku un zaldātu deputātu padomi.”

Pēc protokola ziņām šinī jautājumā debates iesila. Mūsu zināšanai protokolists ir atstājis tikai sekojošo vārdu izmaiņu:

Pret jauno pārlabojumu uzstājas apakšporučiks Grāmatiņš, aizrādīdams, ka nākamai izpildu komitejai nav tik cieši jāsaistās ar strādnieku un zaldātu deputātu padomi, lai varētu pēc saviem brīviem ieskatiem ikkuŗu reizi svabadi reaģēt uz visu, kas nāktu no vienas vai otras puses. Feldfēbels Dreifelds norāda uz strādnieku un zaldātu deputātu padomes lielo lomu pie tagadējās pagaidu valdības pareizās kontroles un aizstāv ienesto pārlabojumu.

Ņemot vērā to, ka iepriekšējās debates izplūst plašumā un top jo karstākas, sapulce vienbalsīgi nolemj slēgt runātāju sarakstu, aprobežojot runātājiem laiku uz 5 min., un nākt klajā tikai ar konkrētiem priekšlikumiem.

Feldfēbels Dreifelds vēl reiz izsakās par labu iesniegtai redakcijai. Citi runātāji viņam pievienojas. Ar visām pret 7 balsīm tiek pieņemts praporščika Tilliba priekšlikums. [18]

Vēl spilgtāk kongresa radikālais noskaņojums parādījās neuzticības izteikšanā tā saucamiem „strēlnieku tēviem” valsts domniekiem J. Goldmanim un J. Zālītim. Neuzticības izteikšana sociāldemokratu vadītos kongresos un sanāksmēs pirmos revolūcijas mēnešos bija populāra lieta, bet izdabūt šo rezolūciju cauri strēlnieku kongresā bija pavisam cits un grūtāks jautājums. Ļoti pārsteidza, ka šī rezolūcija tika pieņemta ar visām balsīm un, cik var noprast, bez debatēm. Tam varbūt izskaidrojums, ka šī rezolūcija tika ievadīta pašā kongresa beigu daļā, kad varbūt daudzi, starp tiem pulkvedis Goppers, bija aizgājuši. Lielinieks Pētersons bija šīs rezolūcijas izstrādātājs. Neuzticības rezolūciju Goldmanim un Zālītim citēsim negrozītu:

Ievērojot to, ka latviešu deputāti Goldmanis un Zālīts: pirmkārt Krievijas brīvības izkaŗošanas vissvarīgākā brīdī bija pilnīgi nozuduši no skatuves, otrkārt, nenorādīja pagaidu valdībai, ka Krastkalnam, kas visu laiku ir gājis visciešākā kontaktā ar reakcionāro Rīgas pilsētas domi, nevar uzticēt valdības komisāra pienākumus, ka Rīgas pilsētas dome nevienu brīdi nav atstājama savā vietā, ka nevien to nav darījuši, bet Rīgā ieradušies, stājušies sakarā ar tiem elementiem, kas strādāja un strādā pretim sabiedrības gribai, treškārt, ierasdamies pie mums − latv. strēlniekiem, nedeva mums nekādu padomu un norādījumu, kā šinī svarīgā brīdī mums izturēties, − visu to ievērojot, mēs nākam pie slēdziena, ka deputāti Zālītis un Goldmanis neaizstāv to aprindu ieskatus un intereses, kas stāv par revolūcijas ieguvumu stiprināšanu un pagaidu valdības atbalstīšanu uz vietām, un nolemjam izteikt viņiem savu neuzticību. [19]

Objektivitātes dēļ minēsim arī dažas citas rezolūcijas, kas norāda uz citām „neļeņiniskām” straumēm. Lai gan jāpiemin, ka visumā šīs rezolūcijas nebija no svarīgākajiem kongresā pieņemtiem lēmumiem. Piemēram,

Apvienotā visu latviešu kaŗa pulku strēlnieku un virsnieku sapulce liek priekšā strādnieku un zaldātu deputātu padomei griezties latviešu pulku vārdā pie to iestāžu un fabriku strādniekiem, kuŗi strādā priekš valsts aizsardzības, ar uzaicinājumu, lai visi strādnieki nekavējoši un neiztrūkstoši ķertos pie darba, uzdodot savu prasību aizstāvēšanu priekšstāvjiem iz savējo vidus, resp. šķīrēju tiesām un norādītu neapzinīgiem biedriem, ka katra nokavēta stunda darbā, būs jāatsveŗ ar biedru asinīm un kaŗa laukā, lai visi strādātu ar vislielāko intensīvitāti. Mēs, latviešu strēlnieki, zinādami, ka aizmugures biedri netaupa sviedrus, gatavojot līdzekļus brīvības aizsargāšanai, netaupīsim arī savas asinis viņas aizstāvēšanai. [20]

Vai:

Attiecībā pret dezertieŗiem sapulce vienbalsīgi atzīst, ka visi tie, kas tagad vēl dezertē un slēpjas, neskatoties uz vairākkārtējiem uzaicinājumiem atgriezties savās kaŗaspēka dalās, tiek uzskatīti par valsts nodevējiem un vecā režīma piekritējiem. [21]

Viena no akūtākajām strēlnieku problēmām, kas sāka parādīties marta beigās, bet pieņēma draudīgus apmērus aprīļa vidū, bija pavēļu nepaklausīšana. Pulkvedis Goppers jautāja, ko darīt ar 6. Tukuma pulka bataljonu, kas atteicies iziet uz pozicijām. Pieņēma šādu nekompromitējošu lēmumu:

Latviešu strēlnieku un virsnieku kopēja delegātu sapulce, nosodīdama katru nedisciplinētu un neorganizētu uzstāšanos, kā arī iemaisīšanos stratēģiskos un kaŗa taktikas jautājumos, kas izpaužas priekšniecības pavēļu neizpildīšanā, izsaka visstingrāko protestu par kādā latviešu pulkā notikušām nekārtībām, jo vairāk tāpēc, ka katrs revolucionārās armijas disciplīnas pārkāpums var tikt izlietots kā ierocis pret visas Krievijas, un atsevišķi latvju tautas, brīvības cīņu, un uzdod izpildu komitejai stāties sakaros ar attiecīgo pulka komiteju dēļ tādu gadījumu novēršanas nākotnē un vainīgo saukšanas pie stingras atbildības. [22]

Kongresa dalībnieki arī ļoti nosodīja kādu radikālā rezerves pulka pieņemto rezolūciju. Apakšporučiks Lejasbulēns liek priekšā rezerves pulkam vairāk piegriezt vērību savam tiešam darbam un uzdevumam. [23]

Galvenā no pirmās lielās padomes funkcijām bija 28 vīru izpildu komitejas (Iskolastrela) ievēlēšana. Pēc Kaimiņa sprieduma deviņi no tiem esot bijuši lielinieki. Vai tur arī bija kāds mazinieks, ir jāšaubās. Mazinieku ietekme Iskolastrelā ieplūda, ja tai vispār bija kāda nozīme, ar Brīvā Strēlnieka kooptētā redaktora Marģera Skujenieka starpniecību, kas bija mazinieks-aizstāvnieks. Mazinieku-internacionālistu uzskatus Iskolastrels varēja iegūt no Arvīda Zeibota [24], kas kā Rīgas strādnieku padomes pārstāvis bieži ciemojās Iskolastrela sēdēs.

Pirmā Iskolastrela sēde notika 29. martā. Ievēlēja 7-locekļu prezidiju (prieksēdis ar diviem biedriem, sekretārs ar diviem biedriem un kasieris). Par priekšsēdi ievēlēja slaveno štāba kapteini V. Ozolu ar 16 balsīm, par vietniekiem štāba kapteini Zauri (ar 22 balsīm) un strēlnieku P. Bārdu (ar 16 balsīm). Par sekretāru ievēlēja strēlnieku Timmermani (ar 25 balsīm), par vietniekiem strēlnieku Fortiņu (ar 25 balsīm) un apakšvirsnieku A. Pētersonu (ar 16 balsīm). Par kasieri ievēlēja štāba kapteini Birkenšteinu (ar 15 balsīm). Pirmās dienas sēdē Iskolastrels vēl ievēlēja dažādas komitejas un apsprieda sava uztura jautājumu. Uz Iskolastrela oficiālā zīmoga nolemj rakstīt krieviski: „Ispolniteļnii Komitet Obediuennovo Soveta deputatov Latišskich Strelkovich polkov” un latviski: „Apvienotās Latviešu Strēlnieku pulku deputātu Padomes Izpildu Komiteja.” Zīmoga vidū nolemj likt latviešu strēlnieku krūšu zīmi, tikai bez valsts ērgļa. [25]

PIRMĀ ISKOLASTRELA DARBĪBA

Iskolastrela darbība tiks analizēta no diviem viedokļiem. Cik un kāda veida lielinieku ietekme bija atrodama Iskolastrelā, un kāds sakars šai ietekmei bija ar Iskolastrela krišanu. Šī pēdējā sakarība nebūt nav tik vienkārša vai viegli atrisināma. Ir iespējams, ja arī visi Iskolastrela locekļi būtu bijuši lielinieki, tā darbība un liktenis nebūtu daudz atšķīries no bijušā. Prasība pārvēlēt Iskolastrelu nāca no strēlniekiem, ne no Iskolastrela locekļu vidus. Kā turpmākā analizē parādīsies, Iskolastrela lielinieki negribēja to gāzt. Viņi nebija pietiekami pārliecināti un tālredzīgi, lai pareģotu, ka nākamā Iskolastrela tiem būs visa vara, jo no strēlnieku vidus arī pacēlās balsis, kas bija lieliniekiem naidīgas. Un tomēr, savelkot galus kopā, jāsecina, ka lielinieku radītais gars bija galvenais cēlonis Iskolastrela krišanā, lai gan ne tiešā veidā un ne tā, kā lielinieki to būtu plānojuši un nelielinieki sapratuši. Šinī sakarībā varbūt būtu precīzāk runāt par sociāldemokratisma, nevis lieliniecisma ietekmi.

Lai atrisinātu šo dilemmu, jāiegaumē, ka Iskolastrels nebija funkcionāla organizācija. Tas arī nebija bezpartejisks vai daudzpartejisks. Tas bija sociāldemokratisks iestādījums. Iskolastrels nebija partijas filiāle vai tās segorganizācija (fronte), kā, piemēram, Rīgas strādnieku padome, bet vienkārši to filozofiskie un organizatoriskie pieņēmumi bija sociāldemokratiski. Nebūtu pat par daudz teikt, ka arī tie biedri, kas uzskatīja sevi par bezpartejiskiem, pieņēma sociāldemokratismu kā viņu pasaules uzskatu. Lielinieki, kā arī demokratiskie sociālisti sevi mēdza glorificēt kā mazākuma opozicionāru partiju. Vēsturiskais fakts tomēr ir, ka sociāldemokrati 1917. gadā bija lielum lielā partija, un pirmā Iskolastrela nostāja ir viens no svarīgiem piemēriem šim apgalvojumam. Ar to nav teikts, ka Iskolastrelā bija 9 lielinieki un 19 līdzskrējēji − nebūt ne. Tā lieta ir no vienas puses daudz organiskāka un no otras − daudz nevainīgāka. Šī jautājuma atrisinājums varbūt slēpjas pirmskaŗa intellektuālā gaisotnē. Sociāldemokratisms bija atmosfaira un gaiss, kuŗā latviešu skolu jaunatne dzīvoja un elpoja. Sociāldemokratisms bija to gramatika, teikumu mācība un vārdnīca. It sevišķi tas jāsaka par to paaudzi, kas 1905. gada revolūcijas uzplūdus un sabrukumu pārdzīvoja kā pusaudži. [26]

Par pirmo Iskolastrelu kā par filozofiski un organizatoriski sociāldemokratisku iestādījumu var runāt vismaz sekojošās divās nozīmēs.

1. Tas sāka sev uzkraut vairāk un vairāk darba, kas nozīmēja, ka komitejas biedru skaits strauji palielinājās ar kooptācijas metodes palīdzību. Kooptācija bija īpatnēja sociāldemokratu metode, ko tie lietoja pagrīdes un patvaldības režīma laikā. Atklātās un demokratiskās sabiedrībās tā ir reti lietota. Pēc priekšnieka Ozola ziņojuma lielai padomei 12. maijā Iskolastrela biedru skaits tā pastāvēšanas laikā dubultojās. [27]

2. Iskolastrels sāka iejaukties citu polītisku un administratīvu iestāžu darbībā. Dažreiz šī iejaukšanās nāca kā neuzticības izteikšana, citreiz kā vēlēšanās izmainīt informāciju, un vēl citreiz kā varas demonstrācija. Pa daļai visām revolucionārām organizācijām piemita šī pazīme, bet liberālās grupās šis process nekad nepieņēma sociāldemokratiskām grupām līdzīgas attiecības. Starpība starp liberāļiem un sociāldemokratiem pa lielākai daļai bija tā, ka sociāldemokrati domāja un plānoja par revolūcijas padziļināšanu, kurpretim liberāļi domāja par iegūto tiesību nostiprināšanu. Ja 17. maija rezolūcija izteica pagaidu valdībai neuzticību vārdos, tad darbos Iskolastrels to sāka izteikt jau aprīļa sākumā. Pirmās Iskolastrela organizatoriskās schēmas neloģiskums un eventuālā traģēdija bija tā, ka, aizraujoties ar visas Latvijas problēmām, sakari ar strēlnieku vienībām un to padomēm palika novārtā vai nekad nebija nodibināti. Vispirms Iskolastrels savu autoritāti bez grūtībām uzspieda Rīgai, bet daudz strēlnieku vienībās par to bieži nekā nezināja. Tādēļ bieži, vien, kā izrādījās, pulku komitejas uzņēma tiešus sakarus ar augstāko vadību, apejot Iskolastrelu.

Lai dotu aptuvenu jēgu par Iskolastrela darbības plašumu, šeit tiks tikai daļēji minētas tā aktīvitātes un komitejas. 29. martā ievēl 5 locekļu likvidācijas komisiju, [28] 5 locekļu redakcijas komisiju, 3 locekļu samierināšanās komisiju. 31. martā deleģē Zauri, Rutku, Pētersonu un Kraviņu uz Rīgas domi, lai steidzinātu vecās valdes gāšanu. 1. aprīlī nolemj pieprasīt 2 vietas jaunajā Rīgas domē, ievēl Svelmiņu un Smiltiņu par delegātiem un piedraud vecajai domei ar bruņotu spēku, ja tā neatkāpsies, ievēl pārziņus dāvanu pieņemšanai un izdalīšanai. 2. aprīlī ievēl delegātus sakaru uzturēšanai ar Iskosolu (XII armijas kareivju padomes izpildu komiteju), Iskomopu (XII armijas virsnieku padomes izpildu komiteju) un Rīgas strādnieku deputātu padomi. Ievēl 4 locekļu līdzekļu vākšanas komisiju. 3. aprīlī ievēl 3 delegātus, kam jānoskaidro ziņojumi par „nevēlamiem elementiem, kas atrodas Rīgā” (noslēptiem produktu krājumiem, ieroču noliktavām un tumšu elementu sapulcēm). 4. aprīlī nolemj kontrolēt invalidu fondu un dāmu pulciņu, deleģē Kravenu un Bārdu uz Rīgas strādnieku padomi Rīgas milicijas jautājuma noskaidrošanai, uzdod Krieviņam un Ozolam apsveikt latviešu skolotāju kongresu Rīgā. 5. aprīlī ievēl aģitācijas komisiju (Grāvīti, Ozolu, Krieviņu). 7. aprīlī nolemj komandēt 3 locekļus uz latgaliešu sapulci Rēzeknē, sūtīt 1 delegātu uz Dienvidvidzemes pašvaldības padomi. 8. aprīlī ievēl Zauri Vidzemes komisāra Rachmanina kontrolēšanai. [29] 9. aprīlī deleģē Fortiņu un Holcmani (kooptēti) uz juridisko komisiju. [30] 11. aprīlī deleģē 3 locekļus uz 1. maija organizāciju padomi, nosūta Treimani uz Pēterpili sakaru uzturēšanai ar strādnieku un zaldātu deputātu padomi, ievēl 3 locekļu informācijas komisiju. 15. aprīlī deleģē 4 biedrus uz bezzemnieku sapulci Valmierā, ievēl Zauri Rīgas domes sanitārā komisijā, ievēl Romānu par pārstāvi Rīgas domes budžeta komisijā, 17. aprīlī nolemj sasaukt Rīgas bēgļu kongresu. 23. aprīlī deleģē Timmermani un Svolmani uz kurzemnieku sapulci Tērbatā.

Ap aprīļa vidu Iskolastrela enerģija sāka drusku atslābt un tā darbība vairāk saistīties ar strēlnieku iekšējām problēmām. Bez augšā minētām nodarbībām Iskolastrels vēl paveica daudz citu sīkāku un proziskāku darbiņu, kā ziedojumu vākšanu, telpu sagādi diskusijām un ballēm. Daudz laika arī tika pavadīts, pieņemot dažādus viesus, kā, piemēram, pulkvedi Vācieti, valsts domniekus Goldmani un Zālīti, agr. K. Ulmani, V. Bastjāni, Cīņas pārstāvjus un dažādu citu organizāciju pārstāvjus.

Lielinieku ietekme Iskolastrelā lielā mērā pieauga ar kooptētiem biedriem. Cik pavisam biedru tika kooptēts, grūti zināt. Daudzi no kooptētiem biedriem veica gluži techniskas dabas funkcijas, kā, piemēram, grāmatvedību. Kooptācija varēja arī notikt ar dažādām privilēģijām − vai nu ar vai bez balsošanas tiesībām. Ja pieskaita pienākušo latgaliešu sekciju, tad kooptēto biedru un darbinieku skaitam vajadzēja būt ap 30. Ar balstiesībām tika kooptēti partijas biedrs Z. Muzikants un bezpartejiskais Tillibs. [31] 6. aprīlī kooptēja visu 7 locekļu strēlnieku SD partijas komiteju, lai gan bez balstiesībām. [32]

Sociāldemokratiskā ietekme Iskolastrelā arī radās ar daudziem radikālo organizāciju viesiem un kārtējo ciemošanos tajās. It sevišķi ciešs kontakts pastāvēja ar Rīgas strādnieku padomi, kas šinī periodā ar pāris izņēmumiem bija lielinieku varā. Šad tad Iskolastrels pat atlika jautājuma izlemšanu, lai pirms lēmuma sazinātos ar Rīgas padomi. Minēšu dažus piemērus. 8. aprīlī Iskolastrels nolemj sanākt uz kopēju sēdi ar Rīgas strādnieku padomi, lai izstrādātu savu turpmāko rīcības plānu attieksmē pret Dienvidvidzemes zemes padomi. Pēc apspriedes Iskolastrels pieņēma Rīgas padomes radikālās prasības. [33] 15. aprīlī A. Zeibots, kas bija viens no retajiem maziniekiem Rīgas strādnieku padomē, ieradās Iskolastrelā un nolasīja bezzemnieku kongresam domātās rezolūcijas. Rezolūciju zemes jautājumā Iskolastrels apstiprināja, bet rezolūciju par autonomiju un satversmes sapulci pēc kapteiņa Ozola priekšlikuma atstāja atklātu. [34] It sevišķi Iskolastrela beigu posmā gandrīz vai katrā sēdē piedalījās Rīgas padomes pārstāvji. Visbiežāk sastopamais viesis bija A. Zeibots.

Iskolastrelā arī bieži ierodas Latvijas SD tiešo organizāciju pārstāvji. 5. aprīlī ierodas Cīņas (Pēterpils) pārstāvis ar paskaidrojumu: 1. par sociāldemokratu uzskatiem par kaŗu, 2. kā kaŗu izbeigt un 3. par pašreizējiem uzdevumiem. Šinī gadījumā Cīņas pārstāvim neko labi neklājas. Atbildot uz jautājumiem, beidzot tas aizbildinājās, ka neesot oficiāls delegāts uz šo sapulci. (34) 6. aprīlī ierodas Eilans un Lācis no strēlnieku SD organizācijas komitejas. Viņi ieteic izvēlēt 2 delegātus kopējai padomei pie Vidzemes komisāra. Ieteikums tiek pieņemts. [35] Tanī pašā dienā, cik var noprast no Eilanda un Lāča ieteikuma, tiek kooptēta visa strēlnieku SD komiteja.

Iskolastrela darbībai bija arī otra puse. Visumā nevarētu teikt, ka Iskolastrels būtu izturējies naidīgi pret liberāļu vai kādu citu uzskatu ļaudīm. Iskolastrelā pašā, šķiet, savstarpējās attiecības bija draudzīgas, jo publicētos protokolos nekāda liela ķildošanās nav saskatāma. Lasot protokolus, no izteiktām domām vien parasti nevar izšķirt, kas ir lielinieks un kas ne. It sevišķi kaŗa jautājumā atšķirt ir grūti. Pie Iskolastrela piederīgie lielinieki vēl nebija noskaņoti prasīt tūlītēju mieru, un pat brāļošanās jautājumā tie bija visumā noraidīgi. Tāpat Latvijas autonomijas jautājumā un pat nostājā pret pagaidu valdību Iskolastrela lielinieku ievirze bija pozitīva, salīdzinot ar ļeņinisko līniju. Šī Iskolastrela lielinieku Ļeņina dogmatiskās līnijas noraidīšana varbūt notika pareizās līnijas nezināšanas dēļ, bet varbūt arī sakarā ar pieredzi frontē viņiem bija citāda atbildības apziņa nekā aizmugures lieliniekiem. Dažādiem polītiskiem apsvērumiem varbūt arī bija zināma nozīme, it sevišķi lielas bažas pastāvēja par varbūtēju strēlnieku pulku izformēšanu, un pārlieka radikālisma parādīšana varētu šo varbūtību īstenot. Iskolastrela lielinieka Pētersona nostāja 25. aprīļa sēdē, piemēram, salīdzinot ar Cīņas līniju, ir ļoti mērena: „... lai nepielaiž brāļošanos starp mūsu strēlniekiem un vāciešiem, kas saceļ tikai aizdomas vienam uz otru un rada dezorganizāciju. Aizrāda, ka ir vēlama tik organizēta satikšanās priekš kam jālūkojas uz to, lai sūtāmās personas būtu uzticamas un vēlētas.” [36]

Uzskati par pagaidu valdību Iskolastrelā bija mainīgi. 25. aprīļa sēdē ar 18 pret 5 balsīm Iskolastrels pieņēma rezolūciju pabalstīt brīvības aizņēmumu, [37] ko ne latviešu SD partija, ne arī Rīgas padome nedarīja. Turpretim kāds viesis, 8. pulka strēlnieks Rauberts, izteicās, „ka pagaidu valdība ar savu nenoteiktību piespiež strēlniekus domāt, ka viņa pieturas pie vecās valdības slēgtiem līgumiem un tātad gandrīz būtu uzskatāma arī kā zināmā mērā, lai gan ne atklāti, kā monarchistu interesēs strādājoša.” [38] Nostājā pret disciplīnu pulka lielinieks Bārda ievadīja šo bargo rezolūciju: „nodot dezertierus milicijai un nākt ar uzsaukumu Brīvajā Strēlniekā.” Ramats attieksme pret dezertieriem aizrādīja, „ka dezertieri ir mūsu tautas atkritumi un kā tādi viņi ir atklāti izsludināmi avīzēs, kā to dara ar provokātoriem”. [39]

Iskolastrelā arī dažas reizes parādījās tieši pretlielinieciska nostāja. Vienā gadījumā kāds 2. pulka strēlnieks no pozicijām bija ieradies Iskolastrelā un ziņoja, ka Cīņa ar savu nenoteikto valodu radot sašutumu. Strēlnieki nesaprotot tās programmu vai saprotot to vārda tiešā nozīmē. Iskolastrels nolēma paziņot Cīņai un Sociāldemokratam, lai izsakās noteiktāk un skaidrāk, [40] 21. aprīļa sēdē kapteinis Ozols ārpus darba kārtas ieteica izteikties, „kādu stāvokli ieņemt pret sociāldemokratiem lieliniekiem.” [41] Debašu saturs protokolā nav atrodams, bet var nojaust, ka tas ir bijis visumā noraidīgs pret lieliniekiem . Pirmā brigādes sapulcē 22. aprīlī, ko vadīja Iskolastrelā lielinieks P. Bārda, „Ļeņina partijas lietā bez jebkādiem motīvējumiem ar lielu balsu vairākumu tiek pieņemta rezolūcija: izteikt stingru protestu viņa partijas rīcībai un propagandai.” [42]

Mērenu toni pirmam Iskolastrelam deva arī Brīvais Strēlnieks. Tā redaktors M. Skujenieks bija ne tikvien mazinieks-aizstāvnieks, bet arī dedzīgs Latvijas autonomijas pieprasītājs. Turpretim jaunas pašvaldības celšanā Skujenieks varēja sacensties ar viskarstākiem lieliniekiem. Brīvā Strēlnieka tonis bija sociāldemokratisks, bet pretenzijas uz bezpartejiskumu tas vēl nebija atmetis. Viens no Brīvā Strēlnieka redaktoriem bija Arturs Kroders, kas 1917. gadā izvērtās par vienu no visaktīvākiem pretlieliniekiem. [43] Bez Krodeŗa Brīvajā Strēlniekā vēl darbojās Holcmanis, J. Sudrabkalns un Rutkis. [44] Maija sākumā uz īsu laiku redakcijā strādāja arī mazinieks-internacionālists F. Menders.

Ja visumā par Iskolastrela iekšējo darbību var teikt, ka tai bija stingras sociāldemokratiskas tendences, tad arī jāatzīst, ka citas strāvas vēl nebija pilnīgi beigušās. Iskolastrelā revīzijas komisijas loceklis kapteinis Dārzāns, rezumējot 19. maijā 1. strēlnieku brigādes virsnieku, ārstu un ierēdņu vispārējā sapulcē, kas bija sasaukta, lai apspriestu 17. maija konsekvences, izteicās:

Es biju visās apvienotās padomes sēdēs un varu teikt, ka mums visiem bija viens mērķis, kopējs priekš strēlniekiem un virsniekiem. Tikai līdzekļu izvēlē mēs krasi nošķīrāmies. Visu vēlēšanās bija nostiprināt iegūto brīvību, kā arī ātrāk nobeigt kaŗu, jo noguruši esam visi, kā miesīgi, tā garīgi.

Apvienotās padomes sēdēs dominēja divas strāvas, no kuŗām viena − lielinieciskā garā. [45]

 

 

STRĒLNIEKU DISCIPLĪNAS LŪZUMS UN PIRMĀ ISKOLASTRELA KRIŠANA.

Pirmā Iskolastrela mūžs pat revolūcijas apstākļos bija īss. Tikai 45 dienas. Ņemot vērā, ka to ievēlēja uz 6 mēnešiem, [46] tas bija katastrofāli īss. Jau ap aprīļa vidu Iskolastrela pašapziņa bija iedragāta, un 23. aprīļa sēdē jau sāka plānot jaunas padomes sasaukšanu. Iskolastrels, būdams revolucionārs iestādījums, bija padots revolūcijas likumībai. Tautas uzticība bija palikusi par fetišu. Iskolastrels pat negaidīja tam tiešu neuzticības izteikšanu. Dažus notikumus strēlnieku pulkos Iskolastrels iztulkoja kā neuzticību, tādēļ nolēma atkāpties. Šie notikumi strēlnieku pulkos ir saistīti ar pēkšņu disciplīnas pagrimšanu, kas iesākās jau ap aprīļa sākumu un turpinājās līdz lielās padomes sasaukšanai. Šīs disciplīnas mazināšanās literatūrā par strēlniekiem nav bijusi neko izcelta. Ja tas ir bijis pieminēts, tad tās konsekvences minimizētas. Padomju vēsturnieki par šo lūzumu runā samērā daudz, bet viņi saskata tajā revolūcijas uzplūdumu, kas, šķiet, tikai daļēji ir taisnība. Ir pareizi, ka lielinieku ietekme strēlniekos iznira no šī disciplīnas sajukuma, bet šis sajukums pats par sevi nebija lielinieku radīts. Tas bija elementārākas uzplūsmas auglis. Šis disciplīnas lūzums vērsās ne tikvien pret krievu augstāko vadību, bet arī pret latviešu virsniekiem. Neuzticības izteikšana latviešu domniekiem, ko mēs jau apskatījām, bija dala no šī sajukuma. Jūlijs Daniševskis vienā no retiem nedogmatiskiem brīžiem šo lūzuma momentu ir pareizi uztvēris: „Pretrunu pilnas ir latviešu strēlnieku polītiskās pozīcijas marta-aprīļa mēnešos. Bet tomēr nav jau aprīļa beigās šaubu, kurp virzās strēlnieki.” [47]

Pēc pieejamās informācijas pirmais pavēles nepaklausīšanas gadījums notika 6. pulkā ap 27. martu. To jau pieminējām, apskatot lielo padomi. Aprīļa pirmajā pusē šāda veida incidenti jau ir sastopami biežāk. Dažas rezerves pulka rotas bija atteikušās nomainīt aktīvās vienības. [48] Lielāka mēroga belziens, no kuŗa arī Iskolastrels cieta, bija sakarā ar pulkveža Auzāna incidentu. Avīzēs par šo incidentu neparādījās nekādas ziņas. Arī publicētos Iskolastrela protokolos par to absolūti nekas netika minēts. [49] Šī incidenta nozīmīgumu no Iskolastrela viedokļa var nojaust no kapteiņa Ozola ziņojuma otrai lielai padomei. Viņš teica:

Arī nolikumi pulkos pavairoja mums darbu: tā otrās brigādes pulki izteica palkavniekam Auzānam neuzticību un kategoriski griezās pie mums, lai mēs tūliņ izpildām viņu prasību. Tas bija darīts karsti. Tas bija tāds spiediens uz izpildu komiteju, kuŗš nāk nevietā. Viņi neatzina mūs, kaut gan mēs nebijām vecās varas, bet gan uz demokratiskiem pamatiem ievēlēta iestāde. Tas bija terrors. Mēs nevarējām uz vietas izšķirt Auzāna lietu. Kā zināt, palkavnieks Auzāns negaidīja un aizgāja. Vai bija pareiza otras brigādes rīcība, par to lūdzu izteikties padomei. Fakts tomēr ir tas, ka mēs, kuŗi smakām zem vecās varas jūga, kad tikām brīvībā, tad nebijām spējīgi pareizi ietilpt tanī. Ja esi brīvs, tad izpildi pa priekšu sabiedrības un tad tikai savus uzdevumus. Tagad redzat, cik grūts bija mūsu darbs, kuŗš vilkās nereti 18 stundas dienā. [50]

Kādi specifiski apvainojumi tika celti pret pulkvedi Auzānu bez vispārējas neuzticības izteikšanas, pieejamos materiālos nebija atrodams, [51] Bet ir skaidrs, ka daži nepārdomāti un nepamatoti vārdi bija teikti. To var nojaust no 14. aprīļa Daugavgrīvas pulka komitejas sēdes pieņemtā lēmuma:

... noklausījusies delegāta Eichvalda ziņojumā par izmeklēšanu palkavnieka Auzāna lietā, pieņēma sekošu pārejas formulu: „Apspriežot palkavnieka Auzāna aiziešanu, komiteja atzīst, ka viņa aiziešana nav pamatota, tie pārmetumi, kuŗi viņam izteikti, nav pierādīti. Daugavgrīvas latv. strēlnieku pulka oficieru un strēlnieku vārdā, komiteja nožēlo palkavnieka Auzāna aiziešanu no latv. strēlnieku pulkiem. [52]

Nākamie lielāka apmēra nemieri notika otrā pulkā, kas iesākās ap 18. vai 19. aprīli. Ap 21. aprīli šis incidents jau bija paplašinājies, un iejaukta bija visa pirmā brigāde. Šīs bija ierakumu vienības. 21. aprīļa Iskolastrela sēdē norisinājās šādas pārrunas:

Prap. Romāns ziņo, ka 2. pulks pieprasa viņa /pulka/ izmainīšanu, pārceļot to rezervē Rīgā, bet ne brigādes rezervē. Pulka komandieris sasaucis sapulci, uz kuŗu neviens no pulka deputātiem tomēr nav ieradies. Šodien, 21. aprīlī, izdota pavēle deputātus pārvēlēt. Esot arī radusies aģitācija pret pulkv. Gopperu un pulkā valdot pilnīga anarchija.

Dreifeldts paziņo, ka pulkā šādas nekārtības notiekot bieži. Ārēji pulks izturoties mierīgi, tomēr vienmēr esot gatavs uzstāties pret priekšniecību. Pulka komiteja nespeŗot soļus šādu nekārtību novēršanai. Divi, trīs cilvēki tikai vainīgi pie šādām jukām, kuŗu uzstāšanās jānovērš, pielaižot kompromisu ar pulka komiteju.

Kravecs liek priekšā komandēt komitejas locekļus, kas noskaidrotu lietas faktisko pusi.

Prap. Romāns tālāk paziņo, ka latviešu pulki piedraudējuši viņus izdevīgā gadījumā ņemt uz stiķiem.

Pētersons izsakās pret Dreifeldtu. Nevarot apvainot ne vienu, ne otru personu, pirms nav noskaidrota lietas faktiskā puse.

Kapitans Ozols liek priekšā 22. aprīlī izbraukt aģitācijas komisijai, kuŗa visu uz vietas nokārtotu.

Prap. Hasmans izsakās, ka aģitatori jau sūtīti uz vairāk rotām, tomēr tiem neesot bijis panākumu, jo cilvēki, kā tas izrādījies rezerves pulkā atsūtītās rotās, tā samulsināti, ka nav iespējams viņus pārliecināt.

St.-kapt. Zaure aizrāda, ka nepieciešami jāuzstājas ar aģitāciju, vedot cīņu par savu pārliecību, ja mēs to nespētu, tad tā būtu mūsu vājība.

Pētersons piekrīt Zaures izteiktam domam.

Dreifeldts pretojas tam un aizrāda, ka neorganizēto uzstāšanās iznīdama visiem līdzekļiem.

Priekšsēdētājs liek priekšā izbeigt debates. Priekšlikumu vienbalsīgi pieņem. Nolēma: Komandēt kā aģitatorus: Romāni, Rostoku, Bārdu, Dreifeldtu, Hasmani, kapt. Ozolu un Fortinu uz 2. Rīgas pulku.

Kapitans Ozols liek priekšā turēties visiem pie vienas taktikas, ievērojot zināmu platformu: armijai jābūt pilnā kaujas gatavībā cīņā pret ārējo un iekšējo ienaidnieku, kā to nolēmusi Petrogr. strādn. un zaldātu deputātu padome. Priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. [53]

Augšējo protokola izvilkumu izlasot, juku cēlonis nav gluži skaidrs. No Dreifeldta izteiktām domām izriet, ka vainojama pulka komiteja, kas nav bijusi pietiekami aktīva un ka pretdisciplīnas aģitāciju izdara tikai kādi divi vai trīs cilvēki, Hasmaņa liecība norāda uz rezerves pulka nesen atsūtītām rotām kā nekārtību cēlējām. Tas varbūt ir arī pareizi, jo tās nāca no lielinicciskās Valmieras. Iskolastrelam draudīgāka pazīme likās Hasmaņa piezīme, ka Iskolastrela aģitatoriem nav bijis panākumu un, kā izklausās pēc Romāna izteiciena, tie gandrīz vai padzīti ar stiķiem. Minētajā protokolā interesanta ir Romāna piezīme, ka neviens deputāts neesot ieradies uz pulka komandieŗa sasaukto sapulci. No pieejamiem datiem nav izdibināms, kas īsti slēpjas aiz šīs pulka komandieŗa neveiksmes. Kāda loma šinī incidentā bija lieliniekiem, grūti izdibināt, jo tiešu pierādījumu mums trūkst. Ka lielinieku loma nav noliedzama, norāda sekojošās piezīmes Iskolastrela protokolos. Tanī pašā dienā, kad apsprieda 2. pulka incidentu, kapteinis Ozols aicina komiteju izteikties par to, kādu stāvokli ieņemt pret sociāldemokratiem-lieliniekiem. Pēc protokola var nojaust, ka lielinieku aģitācija pulkā būtu varējusi ieplūst ar iespiesto literatūru, jo sēdē nolemj noskaidrot jautājumu par 1. maija uzsaukumu, kas parādījās Brīvajā Strēlniekā, un iesaka, lai sociālistu partijas „ievērotu gaišāku un saprotamāku izteiksmi.” [54] Uz drukātas propagandas ietekmi arī norāda jau minētā 2. pulka strēlnieku sūdzība par „to sašutumu, ko Cīņa izceļot pulkos ar savu nenoteikto valodu...” [55] 

Kā augšā minētais protokola izvilkums norādīja, lietas noskaidrošanai un incidenta likvidēšanai uz 2. pulku deleģēja 7 Iskolastrela aģitatorus. Kad aģitatori nonāca pozīcijās, to problēmas bija dažkārt pavairojušās. Tiem bija jādarbojas ne tikvien ar pulku, bet ar visu pirmo brigādi. Kamēr Iskolastrels 21. aprīlī sprieda par 2. pulka nekārtībām, tikmēr visas pirmās brigādes deputātu sapulce pieņēmusi vēl tālākas rezolūcijas attieksmē pret brigādes iešanu atpūtā un, cik var noprast, neuzticības izteikšanā un dažādu apsūdzību celšanā pret ģenerāli K. Trikovski, Aģitatori, nonākdami ierakumos 22. aprīli, ieradās laikā uz 1. latviešu strēlnieku brigādes kopēju deputātu sapulci, kuŗā tie aktīvi piedalījās. No aģitatoriem liela nozīme P. Bārdām, kuŗu ievēlēja par sapulces priekšsēdi. Pirmais runāja brigādes komandieris Goppers:

Nolasa vakardienas rezolūciju par maiņu no pozicijām. Brigādes komandieris, palkavnieks Goppers, paskaidro, ka rezolūcijā nav minēti sīkāki motivējumi par maiņas nepieciešamību un ka zaldātiem nav tiesības iejaukties operatīvās un stratēģiskās darīšanās. Viņš norāda, ka maiņa var notikt tikai naktī no 27. uz 28. aprīli un tad arī tikai korpusa, bet ne armijas, rezervē. Viņš ar vakardienas sapulces rezolūciju nevarot nekādā ziņā griezties pie armijas komandieŗa.

Debates pārtrauca ģen. Radko-Dimitrijeva ierašanās, kuŗa dotie paskaidrojumi pa daļai atšķīrās no Goppera tikko nospraustās līnijas: Ģenerālis Radko-Dimitrijevs starp citu apsola maiņu no pozicijām armijas rezervē vienas līdz trīs nedēļu laikā. Viņš arī izsakās, ka mūsu brigāde kaujas gadījumā nekādā ziņā nebūšot ģenerāla Trikovska rīcībā. Pēc Radko-Dimitrijeva aiziešanas pieteicās runāt atkal Goppers, kas mēģināja Dimitrijeva sagrozītos plānus atkal iztaisnot:

Pēc armijas komandieŗa runas, palkavnieks Goppers paskaidro, ka brigāde tomēr 27. aprīlī ies korpusa rezervē un vēlāk pēc iespējas arī armijas rezervē.

Šāda Radko-Dimitrijeva izgrozīšanās ir zīmīga − it sevišķi ģen. Trikovska lietā. Viņa polītiskā nenoteiktība šinī sapulcē visumā apstiprina prof. E. Andersona atzinumu par viņu kā bīstamu tam padotām personām. [56] Desmit minūtēs Dimitrijevs bija kompromitējis pulkveža Goppera, kā arī ģen. Trikovska autoritāti, lai gan Trikovskis, kā redzēsim, to varbūt bija pelnījis.

2. brigādes naida iemesli pret Trikovski tika pārrunāti nākamās dienas, 23. aprīļa Iskolastrela sēdē. Par galveno naida iemeslu iznira Trikovska nodevība vai nolaidība Ziemsvētku kaujās. Trikovska rīcības izmeklēšanai 1. brigādes strēlnieki bija nodibinājuši speciālu komisiju. Trikovskis, kā izskatās, revanšēdamies no savas puses arī bija ievadījis strēlnieku nostājas izmeklēšanu, kas sakaitināja strēlniekus vēl vairāk. Iskolastrela sēdē strēlnieks Kravecs un Bārda savas apsūdzības pret Trikovski izteica šādi:

Str. Kravecs ... /piezīmē/ ka strādnieku masas balss esot tā, ka Trikovskis pats ir apvainojams, jo tik viņš ir vienmēr bijis vainīgs janvāŗa un decembŗa kaujās pie lielajiem un veltīgajiem upuriem. Str. Bārda izteicas, ka Trikovskis esot pats uzskatāms, ka viņš uz nodevību gatavs ar to vien jau, ka viņa pavēles par decembŗa un janvāŗa kaujām bija tīri meli, kuŗus viņš pats atsaukt bija spiests korpusa pavēlē. [57]

No Iskolastrela viedokļa 1. brigādes incidents izvērtās par nozīmīgu iemeslu tā krišanā. Iskolastrela apziņā visļaunākais faktors bija 1. brigādes sakaru uzņemšana tieši ar augstāko pavēlniecību, tā apejot Iskolastrelu. Jau apskatītā 1. brigādes kopējā deputātu sapulcē 22. aprīlī izraisījās sekojošā zīmīgā vārdu izmaiņa starp Iskolastrela un pulku pārstāvjiem.

Biedrs Dekers paziņo sarunu ar armijas komandieri, kuŗš apsolījis maiņu visādā ziņā ap 27. aprīli. Priekšstāvis no latv. strēln. izpildu komitejas, biedrs Dreifeldts, aizrāda, ka mūsu vakardienas sapulces pieņemtā rezolūcija uzskatāma par neorganizētu uzstāšanos, kas nesaskan ar izpildu komitejas lēmumu un tamdēļ to uzskata par disciplīnas pārkāpšanu. Biedrs Klīvis aizrāda uz izpildu komitejas mazdarbību un sakaru neuzturēšanu ar pulku komitejām un tamdēļ atzīst, ka mums vajadzējis uzstāties patstāvīgi, bez sazināšanās ar izpildu komiteju.

Ienāk priekšlikums: vai atzīt vakar pieņemto rezolūciju par organizētu vai neorganizētu uzstāšanos.

Ar balsu vairākumu pieņem: atzīt vakarējo rezolūciju par organizētu uzstāšanos. [58]

Nākamā dienā, 23. aprīlī, Iskolastrela sēdē pieņēma lēmumu sasaukt jaunu lielo padomi, lai gan vēl nekas par Iskolastrela pārvēlēšanu netika plānots. [59] Ar lielu novēlošanos Iskolastrels pieņem arī lēmumu, ka nepieciešams uzturēt ciešākus sakarus ar pulkiem.

Sapulce nolemj vienbalsīgi: 1. ka uz sēdēm jāierodas no katra pulka vienam priekšstāvim, 2. ka visiem protokoliem jābūt drukātiem Brīv. Strēln. līdz padomes sēdei, 3. ik pāris dienas /tanīs, kad nav sēdes/ apmeklēt pulkus pozicijās, 4. ka rotām un komandām un t.t. jāizpilda tās instrukcijas, kuŗas dotas no XII armijas izpildu komitejas. [60]

Ja Iskolastrels nebūtu izplūdis plašumā, nospraužot augšējās vadlīnijas aprīļa sākumā, varbūt tā mūžs būtu ievērojami pagarinājies, un 17. maija rezolūcijas pieņemšana būtu atlikta līdz vasaras beigām.

Posmā no 23. aprīļa līdz 12. maijam Iskolastrela sairšanas process turpinājās. Šķiet, sēdēs vairāk laika tika pavadīts teorētiskās diskusijās. Brāļošanās jautājums kļuva akūts. Cik daudz brāļošanās notika, nevar īsti pateikt, bet runāts par to tika. Brāļošanās jautājumā parādās Iskolastrela lielinieku konservatīvisms, jo tie to neatzina. Atzīt brāļošanos, kā to darīja Rīgas strādnieku padome un kā tas tika pieņemts 17. maija rezolūcijā, nozīmēja nostāties pret visām centrālām revolūcijas iestādēm, arī pret Pēterpils strādnieku deputātu padomi. [61] Citiem vārdiem, sava veida kontrrevolūcija sāka Latvijā pacelt savu galvu.

Kā nevajadzīgs spēriens Iskolastrelam pašā beigu posmā gadījās vēl viens incidents, šoreiz 2. brigādē. Skatoties no Iskolastrela viedokļa, šinī incidentā bija atrodami tie paši elementi kā jau iepriekš apskatītajos. No plašāka viedokļa skatoties, šis incidents izraisīja pāris jaunus faktorus. Noskaņojums šinī incidentā, šķiet, ir drusku radikālāks un mērķtiecīgāks. Pagaidu valdībai tiek uzliktas neīstenojamas prasības, un arī ass pretkrievisms paceļ savu galvu. 27. vai 28. aprīlī 2. brīgādes masu sapulcē pieņēma lēmumu neiziet uz pozicijām krievu vienību nomainīšanai. [62] Viss rezolūcijas teksts nav pieejams, bet parafrazējumā tas apmēram bija „šāds: Brigāde pieņem lēmumu krievu vienības nenomainīt, iekams pagaidu valdība nav publicējusi visus slepenos lēmumus, nenāk ar konkrētiem miera noteikumiem, nav visi žandarmi un policisti nosūtīti uz fronti un 12. armijas izpildu komiteja Iskosols pārvēlēta. [63] Pieņemt līdzīgas rezolūcijas strēlniekiem nebija nekas jauns, bet šī ir pirmā rezolūcija pret pagaidu valdību, pieņemta liela apmēra masu sapulcē. Šo rezolūciju, šķiet, nebija rakstījis lielinieks, jo ideoloģiski tā nav pareizi definēta, bet ir svarīgi iegaumēt, ka galvenās lielinieku prasības tā tomēr ietveŗ. [64] Šinī incidentā, cik var noprast, tiešai lielinieku aģitācijai arī bija sava nozīme.

No debatēm Iskolastrelā var noprast, ka daži lielinieki, vai nu no Rīgas padomes vai arī no Maskavas atbraukušie aģitatori, bija sakurinājuši ļoti naidīgu atmosfairu pret Iskolastrelu. Šo incidentu Iskolastrels pārsprieda divas dienas un, kā no protokola izriet, Iskolastrela nesociāldemokratiem parādīties 2. brigādes sapulcēs bija bīstama lieta. Tādēļ jautājuma noskaidrošanai pēc plašām runām un dažādu plānu pārspriešanas incidenta likvidēšanai Iskolastrels deleģēja savus sociāldemokratus. [65]

Lielinieks Bārda bija starpnieks, kam izdevās atrast formulu šī bīstamā incidenta likvidēšanai. Šis incidents bija jo sevišķi draudīgs tāpēc, ka baumas par strēlnieku izformēšanu atkal klejoja pa Rīgu, kā arī pulkos. Bārdas izstrādātā rezolūcija skanēja šādi:

Latviešu strēlnieku pulku deputātu apvienības izpildu komiteja paziņo 12. armijas oficieru un zaldātu deputātu izpildu komitejai, ka latviešu strēlnieku pulku 2. brigāde kopējā masu sapulcē jautājumā par krievu biedru nomainīšanu nolēma: ka par atteikšanos iet uz pozicijām nevar būt ne runas, nolēma nomainīt krievu biedrus pēc biedra priekšsēdētāja Bārdas pirmā rīkojuma. /Tulk./ [66]

Nozīmīgs un jauns šinī formulā tas, ka lielinieks Bārda bija ieguvis tiesību izdot pavēles. Maija sākumā Bārda vēl bija samērā konservatīvs lielinieks, bet revolūcijas strāvām krustojoties, noskaņojumi mainījās ļoti ātri. Augšējā rezolūcija iecēla Bārdu par pirmo revolucionāro komisāru. Bārdas postenim, protams, bija tikai pagaidu raksturs, bet cik zināms, Bārda bija pirmā komisāra godā visā Krievijas armijā. Vai Bārda vai arī kāds cits lielinieks to tā būtu plānojis, ir jāšaubās. Nozīmīgi ir iegaumēt, ka uzdevumā, kuŗā Iskolastrels bija nespēcīgs, Bārda bija sekmīgs. Vai Bārdas sekmju iemesls bija viņa lieliniecisms vai sociāldemokratisms? Tas ir viens no latviešu vēstures intriģējošiem jautājumiem.

NOBEIGUMS

Šajā rakstā tika apskatīts Iskolastrela izveidošanās process un dažādi notikumi, kas saistījās ar tā krišanu. Daudz ievērības tika arī veltīts dažādām sociāldemokratu un lielinieku straumēm Iskolastrelā un starp strēlnieku pulkiem. Ar šo rakstu nav domāts izskaidrot strēlnieku radikālismu pilnīgā un galīgā veidā. Lai to paveiktu, no vienas puses būtu vajadzība pēc pētījumiem par latviešu pirmskaŗa intellektuālām strāvām, un no otras pēc monogrāfiskiem pētījumiem par strēlnieku dzīvi pirms un pēc revolūcijas. It sevišķi pētījumi būtu vēlami par strēlnieku noskaņojumu ap aprīļa vidu. Šinī brīdī strēlnieku nostāja pret lieliniekiem ir nenoteikta un šaudīga. Vienā brīdī lielinieki ir nolādēti, bet nākamā apsveikti. Kas deva lieliniekiem pārsvaru vēlēšanās uz otru lielo padomi, no pieejamiem un publicētiem avotiem nav iespējams rekonstruēt. Ja pirmais Iskolastrels būtu nodibinājis sakarus ar strēlniekiem agrāk, tad lieliniekiem būtu pagājis ilgāks laiks pārņemt Iskolastrelu, bet jāšaubās, vai lielinieku drauds būtu pilnīgi novērsts. Kā tika apskatīts, Iskolastrelā pašā lielinieku ietekme bija spēcīga, bet pierādījumu trūkst, vai Iskolastrelā lielinieki būtu vainojami tā gāšanā. Pretējais pieņēmums ir ticamāks − ka Iskolastrelā lielinieki mēģināja to glābt, bet nespēja tam palīdzēt. Šķiet, pārspīlē arī tie vēsturnieki, kas uzsveŗ lielinieku propagandas nozīmi strēlnieku radikālizēšanā. Lielinieku literatūra strēlniekiem bija pieejama, bet tas nenozīmē, ka strēlnieki to nebūtu varējuši atraidīt vai kājām samīdit, kā daži to arī darīja.

Ja arī šajā rakstā apskatītie notikumi nevar mums dot galīgās atbildes, tad tomēr daži secinājumi ir iespējami:

1. Sākuma posmā padomes strēlniekus noskaņo radikāli, bet beigu posmā strēlnieku radikālisms /kas bieži izklausās vairāk pēc sajukuma nekā pēc radikālisma/ ir padomēm priekšā.

2. To pašu var teikt arī par rezerves pulku. Sākumā tas ir nozīmīgs radikālisma izplatītājs pārējos pulkos, bet beigās par to neko vairs nedzird.

3. Iskolastrelam mazāk bija ko rūpēties ar tām vienībām, kuŗās bija noorganizētas spēcīgas padomes. To vismaz var teikt par rezerves pulku, un rezerves pulka padomē lielinieki bija pārsvarā.

4. Jāievēro arī virsnieku loma ne tikvien padomju organizēšanā, bet arī strēlnieku radikālizēšanā.

5. Nav iespējams pateikt, cik nozīmīga bija lielinieku propaganda. Drukas propaganda, šķiet, ir nozīmīgāka, bet būtu ieteicams vairāk pētījumu šinī jautājumā. „Nozīmīgi, šķiet, arī ir strēlnieku pulkos dienējušie lielinieki. „Lielo” lielinieku ietekme apskatītā periodā bija minimāla.

6. Lielinieku ietekmes secība ir saskatāma no pirmām pulku padomēm līdz galīgai Iskolastrela pārņemšanai 17. maijā. Otras lielās padomes norise ir dramatisks moments Latvijas vēsturē, bet tas būtu uzskatāms vairāk par zināma procesa nobeigumu, nevis sākumu.

 

 

 V Ē R E S

---

[1] Viens no interesantākiem revolūcijas laiku atstāstījumiem, kas pēdējā laikā iznācis, ir Artura Krodera Atmiņas, „Imanta”, Kopenhāgenā, 1968. Visakurātākie un pilnīgākie dati par strēlniekiem Pirmā pasaules kaŗā ir atrodami E. Andersona Latvijas vēsturē, „Daugava”, 1967. No monogrāfiskiem pētījumiem par strēlnieku laikiem vissvarīgākais ir U. Ģērmanis, licenciāta disertācija „Röda Armes Förste Över befälhavare. En monografi over överste Jukums Vacietis.” Stockholms Universitet, 1965. Svarīga un zīmīga liecība par strēlnieku revolūcijas posmu ir arī atrodama vecā strēlnieka Jūlija Blūma atmiņu manuskriptā. Daudz informācijas par strēlniekiem žurnālā Strēlnieks, 1-19, 1958-69. No padomju vēsturniekiem vissvarīgākais darbs ir J. Kaimiņa, Latviešu strēlnieki cīņā par oktobra revolūcijas uzvaru. Rīgā, 1957.

[2] Šīm pārsteiguma un propagandas teorijām ir gaŗa vēsture. Jau 1917. gadā tās sāka ieviesties. Baltijas Vēstnesis 17. maija rezolūciju izskaidroja šādi: Ne ar Daniševska lieliniecisko rezolūciju, bet pēc šīm bezplāna izkaušanām krita pretkaŗa sēkla mūsu strēlnieku sirdīs. Tie savās sirdīs sāka protestēt pret uzbrukumu kā pret bezmērķa asins izliešanu, kāda tā bija nodibinājusies Rīgas frontē, bet Daniševskis liktenīgajās maija dienās ar partijas darbinieka veiklību ietērpa šo protestu kā protestu pret kaŗu vispārim. Te tā starpība starp Daniševska rezolūcijas ārējo čaulu un starp iekšējo saturu, kādu tanī ielika mūsu strēlnieki, un šās starpības dēļ vien jau mēs nevaram mest smagāko akmeni uz mūsu strēlniekiem. Baltijas Vēstnesis 51. nr., 1917. g. 8. jūnijā. F. Cielēna izskaidrojums ir šāds: Daniševskim nebija grūti sakūdīt strēlniekus pret pagaidu valdību, kas tik noliedzoši izturējās pret latviešu autonomiju, jo viņš tiem solīja paša Ļeņina − kaut arī tikai demagoģiskos nolūkos − atzītās tautu pašnolemšanās tiesības, līdz pat iespējai atdalīties no Krievijas un nodibināt savu nacionālu valsti.

Strēlniekus aizrāva Daniševska tēlotās revolūcijas priekšpulka varoņdarbi kā Krievijā, tā visā Eiropa. Nu latviešu strēlnieki jūsmīgi ierāvās sociālās revolūcijas likteņspēlē. Laikmetu maiņā, I, 447 Prof. Andersona izskaidrojums ir daudzpusīgāks, bet arī viņa darbā ir lasāmi šādi teikumi: Tā kā nebija vairs cerību atbrīvot Kurzemi ar krievu ieročiem, latviešu strēlniekiem savu dzīvību upurēšana sāka šķist nevajadzīga. Latviešu kaŗavīru agrākā sajūsma un paraugs krievus nebija ietekmējis. Radās naids pret visu krievisko. Tā kā strēlnieku vairums bija bezzemnieki vai strādnieki, viņi sāka uzklausīt internacionālistisko sociālistu aģitatorus, kas pieprasīja kaŗa izbeigšanu, priviliģēto šķiru iznīcināšanu un cilvēku vienlīdzību. Op. cit., 201. lp. Pārsteiguma teorija ir arī šur tur atrodama padomju historiogrāfijā. Piemēram, P. Stučka 1927. gadā rakstīja: Rīgā, kur es iebraucu taisni slavenās rezolūcijas pieņemšanas dienas priekšvakarā, es redzēju tikai vairs sajūsmu par pilno, gandrīz vienbalsīgo nobalsošanu. Man jāatzīstas, es biju stipri pārsteigts par šo noteiktību. Latviešu strēlnieku vēsture I, 1. daļa, Maskavā, 1928. g. IV. lp.

[3] Skat. A. Ezergailis, „Latviešu mazinieki 1917. gadā”, Brīvība, 7. nr. /191/, 1968 - 3. nr. /196/, 1969.

[4] Ļeņinisma iespiešanas Latvijā ir apskatīta A. Ezergaiļa doktora disertācijā „The Bolshevik Revolution in Latvia March to August 1917.” New York University, 1968. Ļeņiniešu ideoloģija izteicas ne tikvien rezolūciju saturā, bet arī formā,. 161-194. lp.

[5] Skat. A. Ezergailis, „1917. gada marta revolūcija Rīgā”, Jaunā Gaita, 65. nr.

[6] Līdums, 21. martā.

[7] Šī pulciņa galvenie organizātori bija Ad. Anskins un J. Vilks. Ad. Anskins (Skujietis) „Dažas piezīmes par kareivju sociāldemokratisko pulciņu ‘Pelēkie’, (1916-1917)” , Latviešu strēlnieku vēsture, 2. daļa, Maskavā, 1928. Pulciņš arī ieguva zināmu aktivitātes plašumu, jo Valmierā, salīdzinot ar pārējo Latviju, bija vēl samērā aktīva partijas šūniņa. Kaŗam sākoties, aresti un Rīgas evakuācija bija saplosījuši pārējās Latvijas partijas tīklus.

[8] L. Laroze-Mazais, „Latviešu strēlnieku rezerves pulks”, Latviešu strēlnieku vēsture, 1. sēj., 1. daļa, Maskavā, 1928, 195. lpp.

[9] Līdums, 21. martā.

[10] Kaimiņš, 75-78.

[11] Līdums, 21. martā.

[12] Līdums, 21. marta.

[13] Cīņa, 26. martā.

[14] Latviešu strēlnieku vēsture, 2.d, 573. lp.

[15] Turpat, 568. lp.

[16] Tillibs par savu darbību ir arī uzrakstījis atmiņas: „Bijušā iskolastrelieša atminas”, turpat, 419.-424. lp.

[17] Turpat, 568. lp.

[18] Turpat.

[19] Turpat, 572. lp.

[20] Turpat, 573. lp.

[21] Turpat, 272. lp.

[22] Turpat, 570. lp.

[23] Turpat, 575. lp.

[24] Arvīds Zeibots (1894-1934) ir viena no interesantām revolūcijas personībām. 1917. gadā viņš apmeklēja varbūt vairāk kongresu un konferenču nekā jebkuŗš cits revolucionārs. 1917. gadā viņš pārgāja lieliniekos. 1919. gadā viņš bija Latvijas padomju valdības loceklis. Pēc kaŗa dzīvoja Padomju Savienībā.

[25] Latviešu strēlnieku vēsture, 2. daļa, 574. lp.

[26] Par šīs sakarības saskatīšanu starp 1905. g. pusaudžiem un 1917. g. strēlnieku radikālismu autoram jāpateicas vecajam strēlniekam Jūlijam Blūmam. Kādā vēstulē Jaunās Gaitas redaktoram viņš raksta: Tautas sacelšanās tika apspiesta. Pilsētas dzīve atgriezās ikdienā, bet šo pusaudžu sirdīs radās nemiers, un tas neizzuda. Ja viņiem nebija saprašanas par Marksa-Engelsa mācībām, tad viņu sirdīs bija kritusi sēkla: naids pret cara patvaldību, cara policistiem „gordavojiem”, un krievu činovnikiem un naids pret sociāldemokratu sludināto mantīgo šķiru, jo kā jau minēju, tie nāca no strādnieku aprindām. (1959. g. 2. septembrī.)

[27] Latviešu strēlnieku vēsture, 581. lp.

[28] Likvidācijas komisija bija domāta organizācijas komitejas likvidācijai. Organizācijas komiteja bija privāta organizācija, kam bija uzticēta strēlnieku aprūpe. Tā savāca ziedojumus un dāvanas un daudz citos veidos gādāja par strēlnieku labklājību. Lielajā padomē tai izteica neuzticību un Iskolastrelam uzdeva gādāt par tās likvidāciju. Latviešu strēlnieku vēsture, 571. lp. Par Goldmaņa un Zālīša nostāju šinī jautājumā skat. 5. aprīļa Iskolastrela sēdi. Brīvais Strēlnieks, 25. aprīlī.

[29] Rachmaņins uz īsu brīdi tika iecelts par Vidzemes komisāru daļēji tādēļ, ka latviešu sociāldemokrati un liberāļi nevarēja vienoties par savu kandidātu. Eventuāli vienošanās tika panākta. Par komisāru kļuva soc. dem. Priedkalns, par vicekomisāru K. Ulmanis.

[30] Juridiska komiteja bija apakškomiteja pie Rīgas strādnieku padomes.

[31] Latviešu strēlnieku vēsture, 2. sēj., 420. lp.

[32] Tajā reizē kooptēja deviņus sociāldemokratus 7 no tiem bija strēlnieku soc. dem. partijas komitejas locekļi. To nominālais uzdevums bija darboties aģitācijas komisijā. Pēc Kaimiņa šī bija fiktīva kooptēšana, lai komitejas biedrus atbrīvotu no dienesta pienākumiem, Kaimiņš,104. lp. Daži no šiem lieliniekiem tomēr piedalījās Iskolastrela sēdēs. Kooptēto vārdi bija: E. Vikmanis, P. Eilands, J. Oldbergs, H. Valdbachs, E. Jurševičs, Klīdziņš, O. Lācis, M. Štāls un Kancis. Latviešu strēlnieku vēsture, 575 lp.

[33] Brīvais Strēlnieks, 25. aprīlī. Šinī sakarībā radikālās prasības nozīmēja prasīt 60 bezzemnieku vietas Vidzemes zemes padomē pret 48 liberāļu vietām. Eventuāli bezzemnieki dabūja 45 vietas.

[34] Brīvais Strēlnieks, 26. aprīļī.

[35] Turpat.

[36] Brīvais Strēlnieks, 30. aprīlī.

[37] Brīvais Strēlnieks, 2. maijā.

[38] Turpat.

[39] Brīvais Strēlnieks, 5. maijā.

[40] Brīvais Strēlnieks, 21. aprīlī.

[41] Turpat.

[42] Brīvais Strēlnieks, 4. maijā.

[43] A. Kroders (dz. 1892.) pirms Pirmā pasaules kaŗa bija bijis marksists, un pie tam ļoti radikāls. Kaŗš viņu pārsteidza Berlīnē. Pēc tam ar vācu gādību viņš un citi latviešu revolucionāri tika nogādāti atpakaļ Krievijā. Kaut kad pa kaŗa gadiem viņš bija galīgi atmetis sociāldemokratismu, par kuŗu jau bija sācis šaubīties agrāk. A. Kroders, op.cit., 141.-184. lp. Bez Krodera Brīvajā Strēlniekā vēl darbojās Holcmanis, J. Sudrabkalns un Rutkis. Ar maija vidu pienāca arī F. Menders.

[44] Latviešu strēlnieku vēsture, 2. sēj., 128. lp.

[45] Brīvais Strēlnieks, 25. maijā.

[46] Latviešu strēlnieku vēsture, 2. sēj. 571. lp.

[47] Latviešu strēlnieku vēsture, 2.sēj., V. lp.

[48] Iskolastrela pārstāvis Rutkis jautājuma noskaidrošanai tika deleģēts uz 19. aprīļa rezerves pulka komitejas sēdi. Komiteja pieņēma šādu lēmumu: „Pulka komiteja nosoda šo papildu rotu rīcību − tāpat izsakāmi pārmetumi tiem oficieriem, kas par to aģitējuši.” Brīvais Strēlnieks, 11. maijā.

[49] Pēc Kaimiņa norādēm var spriest, ka oficiālos protokolos par to ir bijis samērā daudz. 100. lp.

[50] Latviešu strēlnieku vēsture, 579. lp.

[51] Pēc Kaimiņa informācijas, uz kuŗu šinī jautājumā nevar paļauties, kādā masu sapulcē Auzāns esot raksturots kā „tumsības varonis”, kā vislielākais patmīlis un katras brīvības stingrākais pretinieks 101. lp.

[52] Brīvais Strēlnieks, 18. aprīlī. Kā daļa no minētās rezolūcijas tika pievienota sekojošā adrese: Dārgais Andreij Ivanovič! Tikai tagad, Jums aizejot, mēs skaidri apzināmies, ka latvju tauta zaudē Jūsu personā. Jūs aizejat pašā grūtākā brīdī. Lieli ienaidnieka spēki draud mūsu dzimtenes atliekām uz Daugavas krastiem. Aiz muguras apdraudēdams Vidzemi, ienaidnieks savelk spēkus, gatavodamies izcelt desantu. Nekad vēl Latvija nav bijusi tik apdraudēta kā mūsu dienās, nekad vēl Jūsu palīdzība nav bijuši tik nepieciešama kā taisni tagad. Pagājušā gada decembrī, sakaudami vācu pulkus, Jūs mums parādījāt vienīgo cīnās veidu ar nežēlīgo ienaidnieku, kuŗš izpostījis un minis kājām labāko Latvijas dalu. Tik ļoti vajadzīga mums šajā brīdī būtu Jūsu stingrā roka, Jūšu drošais radošais prāts.

Šajā brīdī grūti spriest par to, kas Jūs bijāt latviešiem, ko Jūs atdevāt viņiem, atstādami spoži uzsākto karjeru, ģimeni, iedami pretim nāvei, par mīļoto dzimteni. Tie, kuŗiem bija laime tikties ar jums nikno cīņu dienās, tie Jūs nekad neaizmirsīs. Mūsu armijas stābs, kuŗš tagad ne no viena nebīdamies paziņo, ka vienīgi Jums jāpateicas par pagājušā gada decembŗa lielajiem panākumiem, kuŗi ne aiz mūsu vainas netika attīstīti tiktāl, ka visa mūsu Kurzeme būtu kļuvusi atsvabināta, šis stābs droši var sacīt, ka viņš zaudē vienu no saviem labākiem kaŗa vadoņiem. Šis latviešu tautas zaudējums, tajā pašā laikā ir smags zaudējums visai krievu armijai.

Mēs cieši ticam, ka tagad nenotiks tas, ka mūsu tauta pazudīs, ka paies neilgs laiks un zemās dziņas norims, ka pašā grūtākā brīdī visa tauta apvienosies pret draudošām briesmām vienā ticībā uz brīvu, jaunu dzīvi. Un tad varbūt daži ļaudis nožēlos, ko viņi izdarījuši aiz patmīlīgām dziņām, padodoties sīkai ļaunprātībai, varbūt viņi bargi nosodīs tos, kuŗi jaunās dzīves ausmā, mūsu mīļās dzimtenes grūtā pārbaudījuma brīdī, padevušies vāciešiem draudzīgai polītikai. Vēsture teiks savu taisno, nenopērkamo vārdu. Un viņa teiks, ka latvju tautas grūtā pārbaudījuma brīdī, kad sen senais niknais ienaidnieks atnāca samīt mūsu zemi, netaupīdams nekā, jau izplēsdams rokas pēc visas Latvijas, tad Daugavas krastos stājās latviešu strēlnieki un pārsteidza visu pasauli ar savu drosmi un nāves nicināšanu, mirdami uz brīvības sliekšņa. Dzelzu pulku priekšgalā stājās izveicīgi vadoņi, līdz šim klusā, mierīgā tauta ieguva kaŗa slavu. Un viens no šiem vadoņiem, viens no pirmajiem un labākiem bija palkavnieks Andrejs Auzāns.

Aktīvā armijā, 15. aprīlī 1917. g. Pulka Komitejas priekšnieks: Alfr. Rozentāls.

Prof.. Andersons., balstoties uz angļu militārā novērotāja ģen. Knox (Sir Alfred William Fortescue) spriedumu, Auzāna aiziešanas vainu uzveļ ģen. Radko-Dimitrijevam, kuŗš piespiedis Auzānu aiziet polītisku iemeslu dēļ, Andersons, 203. lp.

[53] Brīvais Strēlnieks, 21. aprīlī.

[54] Turpat.

[55] Turpat. Pret tiešu un spēcīgu lielinieku ietekmi arī liecina J. Kaimiņš, norādot, ka aprīļa mēnesī 1. brigādei atrodoties pozīcijās, partijas tīkls tajā esot bijis vāji izveidots, 116. lp.

[56] Skat. 52. vēri.

[57] Trikovska sūdzības pret strēlniekiem nav gluži skaidras, bet, cik var noprast, tās saistījās ar mēģinājumu apsūdzēt strēlniekus par radikālismu un disciplīnas laušanu. Brīvais Strēlnieks, 27. aprīlī. Par Trikovska darbību Ziemsvētku kaujās skat. Andersons, 100., 117., 125.-127., 131. lp.

[58] Šinī sapulcē Rostaks arī atrada par vajadzīgu plašāk paskaidrot par Iskolastrela darbību. Bārda piezīmēja, ka pie sakaru neuzturēšanas galvenā vaina meklējama pie pulku komiteju nolaidības, „jo ļoti retais ierodoties izpildu komitejā pēc informācijas.” Brīvais Strēlnieks, 4. maijā.

[59] 23. aprīļa sēdē lielā padome tika plānota uz laiku no 5.-10. maijam. Tad vēlāk to pārlika uz 12. maiju. 6. maija sēdē tika pieņemts galīgais lēmums par padomes pārvēlēšanu. Brīvais Strēlnieks, 7. maijā.

[60] Brīvais Strēlnieks, 27. aprīlī.

[61] Kapteinis Ozols ierosināja brāļošanās jautājumu 5. maija sēde. Brīvais Strēlnieks, 16. maijā. Dažādi viedokļi brāļošanās jautājumā tika izvirzīti Iskolastrela sarīkotā diskusiju vakarā. Diskusijās piedalījās kapt. Ozols, Draudiņš, Dreifeldts, B. Kalniņš /Tangens/; Skujenieks, Lencmanis /Misiņš/, Zeibots, Goba, Eilands, Kurševics un citi. Lielinieki uzstājās par brāļošanos un pret Pēterpils str. padomi, mazinieki-internacionālisti Zeibots un B. Kalniņš par organizētu brāļošanos un par kritisku nostāju pret Pēterpils strādnieku padomi. Brīvais Strēlnieks, 13. maijā.

[62] Pēc prof. Andersona domām latviešu strēlnieku pretkrievisms bija svarīgs faktors to radikālismā (Skat. 2. vēri). Savā veidā šis 2. brigādes incidents atbalsta Andersona tezi, bet, protams, vēl būtu jāizskaidro, kā šis pretkrievisms pārveidojās lieliniecismā.

[63] Brīvais Strēlnieks, 5. maijā, Iskosols Iskolastrelu neatzina. No lielinieku viedokļa tā pārvēlēšana bija vēlama, jo Iskosolā darbojās pa lielākai daļai mazinieki.

[64] Rezolūcijas pret pagaidu valdību bija pieņēmušas dažādas strēlnieku organizācijas. Piemēram, strēlnieku rezerves pulka komiteja 12. aprīlī (Brīvais Strēlnieks, 23. aprīlī), 6. pulka kopējā strēlnieku sapulcē (Brīvais Strēlnieks, 22. aprīlī), Zemgales pulka 2. un 4. rotas masu sapulcē 21. aprīlī (Brīvais Strēlnieks, 23. aprīlī).

[65] Brīvais Strēlnieks, 5. un 6. maijā.

[66] Brīvais Strēlnieks, 5. maijā.