JG96 Intervija ar Valteru Nollendorfu

Valters Nollendorfs: „Sākumā nepieciešama piezīme, ka es šeit nepaužu LaRAs oficiālo viedokli, bet gan tikai pats savus uzskatus, kas var arī nesaskanēt ar organizācijas viedokli.”

Presē atskanējušas balsis, ka LaRA it kā graujot trimdas vienību, un Viktors Irbe savā polemikā ar Ilzi Šķipsnu pat runā par „Sarkanām lakstīgalām”.

JG: Daudzi domā, ka Latviešu Rakstnieku Apvienība ir radusies, lai oponētu Preses Biedrībai? Vai tā ir?

V.N.: Tā tas nav. Oponēšanai ir savas īstermiņa funkcijas, bet tad tā kļūst neauglīga. Nevaru iedomāties, ka kāda organizācija varētu attaisnot savu pastāvēšanu, ja tās mērķis būtu tikai oponēt. Mēs neesam nekāda polītiska partija, kuŗas nolūks oponēt, kamēr tā pati tiek pie varas. LPB ir savi darbi, mums savi; nedomāju, ka te būs pārāk liela duplikācija. Galvenokārt jau tādēļ, ka ir daudz darbu, kas netiek vēl darīti, daudz problēmu, kas netiek vēl risinātas. − Ir tomēr tiesa, ka LPB kontroversā darbība pēdējā laikā bija sava veida katalizators LaRAs radīšanai. Plāni par savas rakstnieku organizācijas dibināšanu jau bijuši agrāk, bet tie netika realizēti, droši vien tāpēc, ka vajadzība nelikās pietiekami liela, lai uzņemtos organizēšanas klapatas.

JG: Kāpēc daudzi rakstnieki ir neapmierināti ar LPB?

V.N.: Es nezinu, vai „daudzi” rakstnieki ir neapmierināti ar LPB. Ir noteikti arī tādi, kas ir apmierināti, kā arī tādi, kas nav pietiekami neapmierināti, lai pievienotos LaRAi. Nogaida. Apmierinātība vai neapmierinātība ar LPB atkarīga arī no vietas, kur rakstnieks dzīvo. Tā, piemēram, vairāki Austrālijas latviešu rakstnieki ir ļoti apmierināti ar LPB darbu Austrālijā un uzskata, ka problēmas ar LPB Amerikā ir lokālas. Runājot specifiski par LPB centrālo organizāciju, uzskatu, ka ir divas pamatproblēmas, ko LPB nav atrisinājusi vai nav mēģinājusi atrisināt: kvalifikāciju problēmu un atšķirības starp rakstniekiem un žurnālistiem. Iekļūt LPB ir samērā viegli. Pēc pašas LPB datiem organizācijā ir tuvu pie 400 biedru. Jāšaubās, par cik tie visi aktīvi rakstnieki vai žurnālisti un par cik tie kvalificēti katrs savā laukā. Otrkārt, LPB nav rūpējusies par dažādo − un atšķirīgo − interešu apmierināšanu, kādas ir rakstniekiem un žurnālistiem. Kaut vai strukturāli − noorganizējot rakstniecības sekciju, kam būtu autonomija rakstniecības lietu kārtošanā un biedru kvalifikāciju noteikšanā. Patlaban viss notiek kā pagadās, un nereti nespeciālisti kārto rakstniecības lietas. Minēšu kaut vai LPB valdes priekšsēdi, kas pēc paša izteiciena „dzeju vēl nekad (nav) rakstījis, arī literāru sacerējumu ne,” bet kas kārto reprezentatīvu rakstnieku sarīkojumu organizēšanu. Tikmēr LPB valdē ir vairāki rakstnieki, kam par šo lietu teikšanas nav, par noteikšanu nerunājot.

JG: Vai ir kādas fundamentālas atšķirības starp žurnālistiem un rakstniekiem? Vai ikviens rakstnieks dažreiz nav arī žurnālists? Un vai nav arī otrādi?

V.N.: Protams, ja ir runa par sava amata pratējiem. Rakstnieks savā darbā palaikam var būt žurnālists, tas ir tā īsti moderni, bet lai visi labie gariņi stāv klāt, ja viņš paliek tikai žurnālists. Turpretī žurnālists savā darbā nedrīkst − nedrīkst! − būt rakstnieks. Trimdā diemžēl nereti iznāk sastapties ar žurnālistiem, kas savā darbā nodarbojas ar rakstniecību, ne pārāk labu rakstniecību pie tam. Un sastopami arī rakstnieki, kam žurnālistika būtu labāka nodarbošanās. Nezinu, vai te būtu vietā LPB valdes priekšsēža bieži lietotais termins „literāti”, bet ja tā, tad interesanti prātot, vai šāds sajukums nav radies tāpēc, ka neesam kultivējuši profesionālismu kā žurnālistikā, tā arī rakstniecībā.

JG: Vai rakstnieku cēlienu rīkošanā LPB ir kļūdījusies? Kā ir ar dziesmu svētkiem? Vai Vankuveras piemērs nenorāda, ka LPB nav kompetenta?

V.N.: Kā jau minēju, ir savādi, ka dziesmu svētku sarīkojumus ASV un Kanādā nerīko rakstnieki, kas ir LPB valdē, bet valdes priekšsēdis, kas ir žurnālists. Par Vankuveru varu spriest tikai no preses ziņojumiem. Ir jautājums, ko uzskatām par „kļūdu”. Kļūdīties var katrs, un šādas kļūdas ir saprotamas. Bet ja runājam par principiālu pieeju, kas šai gadījumā jādara, tad grūti runāt par „kļūdu”. Vai, piemēram, ir pareizi atklātos sarīkojumos aicināt tikai LPB biedrus? Vai ir pareizi lietot subjektīvas polītiskas mērauklas, dalībniekus izvēloties, kā, piemēram, LPB valdes priekšsēža izteiku, ka Olafs Stumbrs pēc saviem Latvijas apmeklējumiem bijis „par skaļu”? Un vai ir pareizi nepievērst lielāku vērību kvalitātei? Manuprāt − nē. Bet šī nav tik ļoti negribēta „kļūda” kā konsekventa LPB rīcība.

JG: Vai LaRA nav radusies V. Irbes rakstu iespaidā, radot situāciju, ka daļa literātu morāliski nevar sevi piedēvēt pie LPB?

V.N.: Neticu, ka Viktors Irbe pieņemtu šo pagodinājumu. Tad jau tas drīzāk pienākas rakstniekam Andrejam Irbem, kuŗa rakstā „Pēdējās paaudzes sērga” Latvijas Amerikā 4.10.72. numurā teikts: „Kāpēc mums nav latviešu rakstnieku un dzejnieku apvienības: LPB ir vajadzīga organizācija, un preses darbinieku organizācijas ir visās zemēs. Bet rakstniekiem un dzejniekiem ir atšķirīgas problēmas ....” Taču negribu noliegt arī Viktora Irbes nopelnus. Viņa uzbrukumi vairākiem rakstniekiem pagājušajā rudenī noteikti radīja situāciju, kuŗā LPB atteicās pat no pretenzijām darboties visas trimdas latviešu rakstniecības un visu rakstnieku vārdā.

JG: Vai V. Irbes nozākājumi un uzbrukumi presē nenorāda uz trimdas polarizēšanos? Vai LPB paliek ekstrēmi konservatīvajiem un vai LaRA nav domāta liberāli domājošiem?

V.N.: Lai polarizētos, vajadzīgi divi pretpoli, bet līdz šim īsti aktīvs bijis tikai Irbes pols. Tie ideoloģiskie nodarījumi, ko Irbe piedēvējis daudziem rakstniekiem, manuprāt ir tikai piedēvējumi, kuŗiem varam ticēt vai neticēt, bet no kuŗiem nekāds īsts pretpols neiznāks. Ir taču savādi, ka ideoloģiska konfrontācija ar Irbi nav notikusi. Manuprāt ļoti vienkārša iemesla dēļ: Irbes ideoloģiskā schēma pašos pamatos nav pareiza − viņa ideoloģiskais pretpols eksistē tikai viņa paša pieņēmumos. Tāpēc arī nedomāju, ka LaRA būtu „domāta liberāli domājošiem”, ja ar vārdu „liberāls” apzīmēta polītiska nosliece. Ir pēdējais laiks izprast, ka ideoloģiski polītiska polarizācija un šādas polarizācijas uztiepšana no šejienes un turienes ideologu puses ir lielākais latviešu tautas lāsts. Tā mums neļauj saliedēties par tautu, ceļā noliekot barjeras, kas liek izšķirties − vai nu pa apkārtceļu pa labi vai pa kreisi, bet katrā gadījumā pa apkārtceļu. Kā būtu, ja mēs reiz izšķirtos braukt cauri šīm barjērām − taisni uz priekšu? Kā latvieši. Pēc tam kā konservatīvie un liberāļi. Mēs esam pārāk maza tauta pārāk bīstamā situācijā, lai varētu atļauties lielo tautu ideoloģiju luksu. Es ceru, ka latviešu rakstnieki šo problēmu saprot. Es ceru arī, ka LaRA darbosies šai virzienā − ne pa labi vai pa kreisi, bet uz priekšu. Saliedēs. Es vēlētos šai ziņā citēt Oļģerta Rozīša vēlējumu LaRAi: „Latviešu rakstniecības glābšanai nost ar ieročiem!” To pašu var attiecināt uz latviešu tautu.

JG: Vai LaRAi ir savs viedoklis sakaru lietā: vai varētu te sarīkot kāda Latvijas autora darbu pēcpusdienu?

V.N.: LaRAi šāda viedokļa nav. Vismaz vēl nav. Bet ko gan palīdz visi viedokļi? Vai tie reizēm nenāk tikai par ļaunu? Manuprāt šī sakaru lieta tiek tverta pārāk vienkāršoti un sekli. Laikam jau tāpēc, ka tā ir viegli uzskatāma un mērījama: tas, lūk, bijis, tas nav bijis Rīgā. Klāt nāk polītiski ideoloģiskā pieeja, kas domāšanas vietā liek ērtu klasifikāciju. Kāpēc domāt, ja varam ticēt? Kāpēc pārrunāt, ja varam „ieņemt viedokli”? Es ceru, ka LaRA varēs izvairīties no šādas vienkāršošanas. − Vai te varētu sarīkot kāda Latvijas autora darbu pēcpusdienu? Kāpēc gan te to nevarētu sarīkot? Grūtāks jautājums par kāda šejienes autora pēcpusdienu − pieņemamos apstākļos − tur. Manuprāt šie jautājumi jāsaista viens ar otru. Bet ne tā, kā tas līdz šim darīts tīras polītiski ideoloģiskas konfrontācijas garā. Tad jau no sākuma skaidrs, kādi rezultāti gaidāmi − nekādi. Var jau būt, ka ideoloģiski tas ir ērtākais atrisinājums, bet jājautā, vai tas arī labākais atrisinājums. Mēs šiem jautājumiem par daudz pieejam no šolaiku ideoloģiskās perspektīvas, par maz − no latviešu tautas ilgtermiņa interešu perspektīvas.

JG: Vai ir zināms, ko īsti domā „klusā majoritāte”; kādas ir sabiedrības domas par LaRA?

V.N.: Atklāti sakot, man nav ne mazākās nojautas. Ja trimdas latviešiem ir šāda „klusā majoritāte”, tad es zinu, kādu es to vēlētos, bet vai tā tāda ir − to var noteikt tikai sociologi.

JG: Kā konkrēti LaRA var palīdzēt rakstniekam?

V.N.: Tas oficiāli deklarēts statūtos. LaRA pārstāv un aizstāv savu biedru intereses sabiedrībā un veicina literāru jaunradi. Bet tas ir tikai deklarēts mērķis. Lai to sasniegtu, manuprāt vispirms jāveicina radošās kopības apziņas nostiprināšanās. Trimdas apstākļos bez savas fiziskās un garīgās Rīgas rakstnieks nereti sāk justies izolēts. Lai cik populārs ir uzskats par dzejnieku vientuļā jumta istabiņā, rakstniekam ir vajadzīga radoša mijiedirbe ar citiem. Savu darbu viņš varbūt vientulībā uzraksta, bet tas reti vientulībā rodas. Manuprāt mūsu apstākļos ārkārtīgi svarīga savstarpēja sazināšanās. Un tāpat svarīga rakstnieka spēja rast atbalsi savā sabiedrībā un tautā. Ne tikai šaurā lokā, savā pilsētā, savu draugu pulkā, bet visā trimdas sabiedrībā, visā latviešu tautā. Mūsu apstākļos tā ir ļoti kardināla problēma, kam pārāk bieži paejam gaŗām, pat nepadomājot. Tīri praktiski? Ar gada beigām mums būs savs regulārs iekšējās informācijas biļetens. Biedri regulāri saņems arī oficiālo valdes informāciju. Šādā veidā centīsimies veicināt domu apmaiņu. Statūtos aktīvai biedru līdzdalībai visā organizācijas darbā paredzēta centrāla loma. Tad esam arī paredzējuši risināt grāmatu publikācijas problēmu. Tā varbūt vēl neliekas problēma, bet ir pazīmes, kas liecina, ka jau pavisam drīz tā vārētu būt. Jura Mazuša vadībā organizēšanās stadijā ir darba grupa, kas vāks informāciju par latviešu apgādiem. Apsveŗam arī Oļģerta Rozīša ierosinājumu par rakstniecības apdrošināšanas fondu, kas garantētu kvalitatīvi augstvērtīgu grāmatu izdošanu. Tas nu tā − iesākumam.

JG: Kā uz LaRA raugās latviešu grāmatu izdevēji? Vai LaRA interesēsies par literārās jaunrades kāpināšanu?

V.N.: Nezinu. Bet es ceru, ka LaRAi ar grāmatu izdevējiem izveidosies labas attieksmes. Mēs esam savstarpēji atkarīgi cits no cita. Ir nepieciešama saprašanās un konkrēta sadarbības baze. Ar frazēm nepietiek. Piemēram: kā izdevējam, tā arī rakstniekam ir sava financiāla interese par grāmatām (atkal nevērojot populāro uzskatu, ka rakstnieks sēž bēniņu istabiņā un kalpo mūzai, par ikdienišķām lietām nerūpējoties). Bet manuprāt nav pareizi, ka rakstnieka financiālās intereses vienpusīgi kārto tikai izdevējs, ka rakstniekam, kā tas reizēm pagadās, nav noteikta līguma vai vismaz noteiktas norunas par honorāru un /vai citām saistībām. Rakstnieku interesē arī, kas notiek ar viņa gara darbu izdevēja rokās: vai grāmata tiek iespiesta rūpīgi, vai tai piemērots grafiskais ietērps, vai viņš pats var lasīt korrektūru, vai izdevējs nerediģē un „nelabo” viņa tekstu. Rakstnieku interesē, kā viņa grāmata tiek izplatīta un reklamēta, vai tā nonāk tautā. Ir skaidrs, ka trimdas izdevēji nav labi situēti, bet šis konstatējums pats par sevi nedrīkstētu būt attaisnojums autora nobīdišanai malā vai pat neievērošanai.

JG: Ir vērojams zināms sarukums literārā trimdas jaunradē − romāni un dzejas iznāk mazāk. Vai tam par iemeslu viegli dabūjamie izdevumi no Latvijas?

V.N.: Nezinu, bet man gribētos uzzināt. Šaubos gan, vai literātūra no Latvijas vienkārši aizstāj trimdā radīto literātūru. Drīzāk jāprasa, vai trimdas grāmatniecības polītika ir labvēlīga jaundarbu izdošanai. L. Rumaks, piemēram, konstatē Laika 20.1.73. numurā, ka 1972. gadā daiļprozā iznākušas 27 grāmatas, no kuŗām 6 ir oriģināldarbi, bet pārejās − pārspiedumi vai tulkojumi. Es negribētu ticēt, ka trimdas rakstnieki tik maz raksta. Te drīzāk jāprasa, vai nav sava nozīme financiāliem apsvērumiem un publikas gaumei. Bet vienādi vai otrādi − un atkal mums diemžēl nav faktu − šāds stāvoklis ir bīstams ne vien rakstniekam, kas vēl raksta, bet visai trimdas sabiedrībai. Radošajam darbam apsīkstot, vienalga − tādēļ , ka vairs neraksta, tādēļ, ka vairs nepublicē, vai tādēļ, ka vairs nelasa, apsīkstot rakstnieka un lasītāja mijiedirbei, būs arī gals trimdas sabiedrībai kā garīgi dzīvam, dinamiskam organismam. Pāri paliks tikai pagātnes tradicijās preparēta trimdas mūmija. Par to nebūtu jāsēro, ja vien būtu skaidrs, ka visas latviešu tautas nākotnes interesēs trimdas sabiedrībai kā dzīvam garīgam organismam nav savas svarīgas funkcijas. Bet ja man tas būtu skaidrs, tad es droši vien nepūlētos darīt to, ko daru.

JG: Vai trimdas rakstnieks nesāk justies nenozīmīgāks, redzot labo stilu un valodas plūdumu Latvijas autoru klāstā?

V.N.: Nezinu, bet ceru, ka ne. Ne viss, kas tiek rakstīts Latvijā, ir stilistiski nostrādāts. Valodas ziņā gan labāko autoru darbos ir milzīga izteiksmes bagātība. Pat tiem trimdas autoriem, kas vēl dzimuši un auguši Latvijā, izteiksmes līdzekļi visumā nav tik bagāti. Taču neaizmirsīsim, ka trimdas autoriem ir zināmas priekšrocības formālos un stila meklējumos, kādu trūkst kollēgām Latvijā. Es gribētu teikt, ka, no plašākas, latviešu literātūras perspektīvas raugoties, abas puses pašreizējā situācijā viena otru papildina. Pastāv zināma dinamika, kas ļoti nozīmīga radošā darba tālākai attīstībai kā te, tā arī tur. Jā, arī tur − kaut arī Latvijā trimdas autoru darbi brīvi cirkulēt nevar.

JG: Vai LaRA nav trimdas literārās darbības „gulbja dziesma”?

V.N.: Ja gulbis sāks dziedāt, kas viņu atturēs no dziedāšanas? Es tomēr domāju, ka LaRAs pirmā posma rezultāti liecina par pretējo: gulbis varbūt dungo, bet dziedāt vēl nav sācis. Un ja sāktu, kas liek domāt, ka šī dziesma būs īsa? Vai beznozīmīga?

JG: Vai citām etniskām grupām ASV vai Kanādā ir savas LaRA atbilstošas organizācijas?

V.N.: (Es labprāt negribu atbildēt, jo mana informācija patlaban ir nepilnīga un neprecīza. Bet esmu aizrakstījis vēstules sakaru uzņemšanai.)

JG: Ja LPB ir tikai sabiedriski funkcionējoša organizācija, kas rīko balles, rakstnieku rītus, tad jau īsti LPB par žurnālistiku neinteresējas. Tad var secināt, ka LPB varētu tikpat labi pārstāvēt ikkatru, kas raksta. Ko gan rakstnieki vieni paši viens otram var sniegt vairāk? Ko LaRA var sasniegt šajā virzienā.?

V.N.: Virzienā būt „sabiedriski funkcionējošai organizācijai”? Minētajā nozīmē laikam samērā maz, jo neuzskatām šādus pasākumus par prīmāriem. Te jau daudz ko dara kā LPB, tā arī citas organizācijas, un LaRAi nevajadzētu pārpildīt pārpilnību. Bez tam baļļu un citu līdzīgu sarīkojumu rīkošana parasti ir lokāla nodarbošanās. Bet LaRA grib koncentrēties uz kopējo. Un − kārtot rakstnieku profesionālās lietas. Baļļu netrūks. Pat kad gulbis dziedās − ne.

JG: Vai LPB un LaRA nereprezentē paaudžu plaisas?

V.N.: Starp LaRAs deklarācijas parakstītāju vecuma ekstremitātēm būs turpat 70 gadi. Lielais biedru vairums, liekas, būs no t.s. vidējās paaudzes. Nevaru noteikt, kuŗu paaudžu rakstniekus pārstāv LPB, jo man nav LPB biedru saraksta ar dzimšanas datiem.

JG: Vai ir daudz tādu rakstnieku, kas nepieder ne pie LPB ne LaRA?

V.N.: Lai to noteiktu, man jāzina, kādi biedri ir LPB. Pēc Indras Gubiņas datiem (Latvija Amerikā, 25.10.72.) liktos, ka LaRA ir piesaistījusi labu skaitu rakstnieku, kas agrāk nepiederēja pie LPB.

JG: Vai LaRA rūp jauno autoru piesaistīšana, un kā to varētu veikt?

V.N.: Ļoti. Ne tik daudz piesaistīšana organizatoriski LaRAs darbā, kā viņu radošā darba veicināšana. Vispirms vispārēji − izveidojot un nostiprinot jau minēto rakstnieku kopību un informācijas apmaiņu. Otrkārt − sniedzot informāciju par grāmatu izdošanas iespējām, palīdzot, kur palīdzība vajadzīga, uzmudinot, kur uzmudinājums vajadzīgs. Specifiski jauno atbalstam iespējams rīkot un veicināt jauno autoru konkursus, rakstniecības seminārus, kur satiekas jaunie rakstnieki ar vecākajiem, iesaistīt jaunos autorus latviešu literātūras tulkošanas darbā, kas viņiem palīdzētu aktīvi iepazīties ar latviešu literātūras paraugu saturu un izteiksmes līdzekļiem. Iespēju daudz, bet manuprāt viens priekšnoteikums visam: iekšēja rakstniecības dinamika. Kur kas nozīmīgāks tiek darīts, tur rodas jauni darītāji. Ar saukļiem un aicinājumiem nekur netiksim.

JG: Kā LaRA izraudzītos autorus rakstnieku cēlienam?

V.N.: Ja LaRAi kādreiz uzticētu reprezentatīva rakstnieku sarīkojuma rīkošanu, būtu svarīgi dalīt vērtēšanas resp. dalībnieku izvēles procesu un administrāciju. Man liekas nepareizi, ja LaRAs valde, kam jāpārstāv visi biedri vienlīdzīgi, sāktu viņu darbu oficiāli novērtēt. Vērtēšana norit pēc nevienlīdzības principa. Būtu izraugāma kvalificēta vērtēšanas komisija, kas sastādītu dalībnieku sarakstu, ievērojot kvalitatīvus apsvērumus un paredzamā sarīkojuma formātu.

J G: Vai LaRA nav radusies daudz gadu par vēlu?

V.N.: Jā.

Intervēja Tālivaldis Ķiķauka