Jaunā Gaita nr. 96, 1973

 

INTERVIJA AR LAIMONI SILIŅU

Laimonis Siliņš ir viens no aktīvākiem latviešu skatuves darbiniekiem svešumā. Viņš ir galvenais dzinējspēks 1966. gadā nodibinātā „mazā teātŗa Sanfrancisko” aktivitātei, parallēli darbojoties arī amerikāņu „Manhattan Playhouse” Palo Alto, Kalifornijā, par režisoru un aktieri. 1973. g. Klīvlendas dziesmu svētkos „mazais teātris” deva divas izrādes − R. Blaumaņa Pazudušo dēlu un Anšlava Eglīša Galma gleznotāju” abas Laimoņa režijā. Laimoņa Siliņa un „mazā teātŗa” darbība galvenokārt ir bijusi koncentrēta ASV rietumu krastā. Ir gan notikušas dažas viesizrāžu turnejas uz atsevišķiem latviešu centriem vidienē un austrumu krastā, kā arī sekmīgā viesizrāžu turneja pa Austrālijas latviešu centriem, tomēr daudziem latviešu teātŗa draugiem Laimoņa Siliņa darbs un sniegums ir sveši.

]aunā Gaita: Būdams aktieris un režisors, tu esi daudz strādājis latviešu un amerikāņu teātŗos. Kas pēc tavām domām aktierim ir visnepieciešamākais?

Laimonis Siliņš: Talants un darbs.

J.G.: Nevis skola?

L.S.: Skola un it sevišķi kursi parallēli darbam uz skatuves var nākt tikai par labu, bet nepareizs ir bieži dzirdētais pieņēmums, ka, ja kāds nav beidzis Pūces, Feldmaņa vai kādus citus kursus, vai arī kā pašreiz Latvijā − konservatorijas teātŗa skolu − tad tas nav nekāds aktieris. Rietumu pasaule pieeja ir savādāka. Nav svarīgi, ko un kur tu esi mācījies, bet gan ko tu spēj. ASV katru gadu apmēram 40.000 studentu beidz drāmas fakultātes, bet tikai kādi nepilni 300 no tiem atrod darbu teātrī. Tajā pašā laikā teātŗi sev piesaista katru gadu gandrīz tikpat lielu skaitu jaunu tēlotāju bez t.s. formālās izglītības, vērtējot tikai pēc talanta un spējām. Protams, daudz var arī mācīties, apmeklējot teātŗus un vērojot citus tēlotājus lomās, taču nekas nevar aizstāt tiešo darbu teātrī.

J.G.: No kādiem aktieŗiem un režisoriem tu esi mācījies?

L.S.: Sākuma gados no Osvalda Uršteina: viņa cenšanos pēc aktieŗu spēles vienkāršības uz inscenējuma teatrālā fona. No Maika Nikola: viņa vienreizējo spēju aktieŗus uz skatuves nodarbināt un atrast jaunas un interesantas situācijas; no Pētera Bruka: viņa brīvo lugu interpretēšanu, jaunu sajūtu, vērtību un stila atrašanu.

J.G.: Bieži recenzijās var lasīt frāzi: labākais, ko Siliņš līdz šim ir devis. Kas tavā personiskā vērtējumā līdz šim ir bijis tavs labākais sniegums lomas veidojumā un režijā?

L.S.: Grūti pateikt. Liekas, ka vispatiesāk spēju iejusties Skapēnā Moljēra Skapēna nedarbos un Eduarda Albī Kam ir bailes no Virdžīnijas Vulfas. Vieglāk varu spriest par režijām. Domāju, ka vistuvāk iecerētam mērķim tiku M. Zīverta Tvanā.

J.G.: Kāds ir tavs mākslinieka credo − kāpēc.tu darbojies ar teātri un ko tu vēlies ar savu darbu panākt?

L.S.: Visvienkāršākā atbilde uz tavu jautājumu būtu: man patīk teātrī strādāt, bet es zinu, ka tev ar to vien nepietiek. Tāpēc: man vienmēr ir bijusi vēlēšanās ne tikai dot labi sagatavotu izrādi, bet arī nojaukt skatītājiem vecos priekšstatus par jau agrāk redzētu šīs vai citas līdzīgas lugas uzvedumu, resp. rast jaunu, svaigāku kādas lugas interpretāciju. Diemžēl, lielākā skatītāju daļa nevēlas atteikties no saviem iedomātiem un pierastiem mākslas vērtību priekšstatiem. Tā sagaida, lai režisors kļūtu par viņu gaumes akceptētāju. Mans credo tātad laikam ir: atbrīvot skatītājus no gaumes sastinguma, tuvinot viņus laikmetīgākām un savdabīgākām skatuves mākslas formu izpausmēm.

J.G.: Kādas ir tavas domas par kritiku. Mūsu pašreizējā situācijā, kad katrs iestudējums piedzīvo tikai pāris izrādes, kritika vairs kādu izrādi nevar ne glābt, ne iznīcināt.

L.S.: Kritika noteikti ir nepieciešama. Bet tā nedrīkst apmierināties tikai ar publikas informēšanu, kā tas pa lielākai daļai notiek. Kritiķis nedrīkst būt pasīvs skatītājs, bet tam ir jābūt daļai no teātŗa, resp. aktīvam darītājam. Kritiķim teātris ir jāmīl. Tam jābūt skaidrībā par to, kas ir labs teātris, vai kādam tam vajadzētu būt; tam ir jāriskē un jācīnās par savām idejām. Bet pāri visām lietām kritiķim jāpatur prātā doma, ka kritiķa pienākums ir aizstāvēt teātri un to apgarot. Kritiķis, kas teātri nemīl, Pētera Bruka vārdiem runājot, ir nāvējošs. Tāpat nāvējoši ir tie mūsu latviešu „kritiķi”, kas, apzinoties savu nekompetenci, savus sacerējumus neuzdrošinās pat ar savu vārdu parakstīt. Tāpat nāvējoši ir tie, kas mēdz teātri salīdzināt ar operu − visnedzīvāko no visām teātŗa mākslām − vai arī ar atmiņām, kuŗas sen jau izgaisušas vai novecojušas. Ja kritiķi prasa rūpīgi nostrādātu un pārdomātu izrādi, tad izrādes dalībniekiem ir tiesības prasīt rūpīgi pārdomātu un galvenais konstruktīvu kritiku.

J.G.: Ņemot vērā to, ko tu līdz šim esi jau sasniedzis un arī pašreizējos praktiskos un reālos apstākļus, kādas ir tavas nākotnes ieceres?

L.S.: Jāsagatavo latviešu skatītājiem jaunas lugas iespējamām Amerikas, Eiropas un Austrālijas turnejām. Amerikāņu sabiedrībā gribu iedzīvināt „etniskā teātŗa” ideju.

J.G.: Kas ir „etniskais teātris”?

L.S.: Etniskais teātris, ja tāds realizēsies, būs profesionāla latviešu un amerikāņu aktieru grupa, kas ar valsts vai vietējās sabiedrības financiālu atbalstu izrādīs latviešu autoru lugas angļu valodā.

J.G.: Interesanta doma. Vai pēc tavām domām mums ir pietiekami daudz tādu skatuves darbu, kuŗi varētu ieinteresēt amerikāņu teātŗa publiku ar savu tematiku un kvalitāti? Kādi?

L.S.: Pieminēšu lugas, kuŗas jau pašreiz ir pieejamas un kuŗām ir samērā labs tulkojums: Zīverta Tvans, Rūda, Kurrpurrū; Anšlava Eglīša Kazanovas mētelis.

J.G.: Pēdējā laikā tava darbība amerikāņu teātŗos šķietami apsīkusi, un visu savu darbu tu ziedo „mazajam teātrim”. Vai tu domā to darīt arī nākotnē?

L.S.: Pēdējā gada laikā esmu piedalījies trīs latviešu un vienā amerikāņu lugā. Nākamgad proporcija būs apgriesta.

J.G.: Kāpēc? Domāju, ka amerikāņu teātrim un publikai tavs darbs un sniegums nav tik nozīmīgs un nepieciešams kā latviešu?

L.S.: Var jau būt, ka tā ir, kā tu saki. Bet ir milzīga starpība starp darbu amerikāņu un latviešu teātrī. Pie amerikāņiem man nav jārūpējas ne par ko citu kā tikai par man uzticēto lomu vai režiju. Šādos apstākļos daudz vairāk varu nodoties radošajam darbam un rezultātā jūtu zināmu māksliniecisku augšanu. Latviešu teātrī, diemžēl, tas tā nav. Pārāk daudz laika jāziedo lietām, kuŗām ar izrādes vai lomas māksliniecisko tapšanu nav nekādu sakaru. Svešatnes teātŗa darba apstākļi ir tik nenormāli, ka dažreiz ir jābrīnās, ka esam spējuši sagatavot dažu tīri labu izrādi.

J.G.: „Mazais teātris” kopš savas pirmās izrādes 1966. g. ir izveidojis samērā regulāru darbību. Kas pēc tavām domām ir sasniegts un ko vēl vajadzētu sasniegt?

L.S.: Ir izveidojies samērā labs ansamblis ar augošu dalībnieku skaitu. Esam iepazīstinājuši skatītājus ar neparastākām lugām, vienkāršāku spēles veidu un laikmetīgākiem izrāžu inscenējumiem. Un galvenais esam gandrīz katru gadu spējuši repertuārā uzturēt trīs dažādas lugas. Nākotnē lielāka vērība jāpievērš jaunākās paaudzes tēlotāju piesaistīšanai un apmācīšanai, kā arī financiālo problēmu atrisināšanai. Nav normāls stāvoklis, ka ansambļa dalībnieki ne tikai strādā bez atlīdzības, bet vēl par savu darbu krietni piemaksā. Caurmērā katrai iestudējamai lugai ir 40 mēģinājumu. Lai uz tiem tiktu, lielākai daļai tēlotāju jānobrauc katru reizi vismaz 80 jūdzes. Bieži arī par lielāku lugu viesizrādēm jāpiemaksā.

J.G.: Vai „mazajam teātrim” nevajadzētu visvairāk pievērsties intimākiem kamerstila uzvedumiem? Operējot ar skaitliski plašākiem ansambļiem dažkārt cieš uzveduma vispārējais mākslinieciskais līmenis un ņemot vērā apstākli, ka visi ansambļa dalībnieki ir pašdarbinieki ar dažādām maizes darba saistībām, ir arī daudz grūtāk saskaņot turnejas uz citiem latviešu centriem.

L.S.: Es pilnīgi tev pievienojos, jo ar mazāku ansambli būs mazāk problēmu. Arī mākslinieciski šīs izrādes ir labākas, sevišķi ja tajās piedalās tikai labākie tēlotāji. Bet vai ar laiku skatītājiem šie daži aktieri neapniks? Un kā mēs varam cerēt uz jauniem tēlotājiem, ja nedodam viņiem iespēju sevi parādīt?

J.G.: V ai „mazais teātris” arī nākotnē domā turpināt pasākto tradiciju ar laikmetīgu tulkotu lugu uzvedumiem, īpaši ņemot vērā apstākli, ka publikas atsaucība visumā šādām lugām nav bijusi sevišķi liela. Vai šādi tulkojumi mūsu specifiskajā situācijā vispār ir vajadzīgi?

L.S.: Ja tas būs atkarīgs no manis, tad − jā. Mums ir pienākums iepazīstināt skatītājus ar izcilāko un jaunāko pasaules drāmā. Arguments, ka šīs lugas var noskatīties amerikāņu teātŗos, neiztur kritiku. Tikai ļoti rets latvietis apmeklē amerikāņu teātŗus.

J.G.: Kāda bija tava motīvācija, iestudējot Klīvlendas dziesmu svētkiem „nodrāzto” Rūdolfa Blaumaņa Pazudušo dēlu?

L.S.: Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir laba un laikmetīga luga. Otrkārt, gribu pierādīt, ka šis klasiskais darbs dzīvos mūžīgi. Treškārt, Blaumanis nepavisam vēl nav „nodrāzts”.

J.G.: Kā tu izskaidro apstākli, ka Ziemeļamerikas kontinenta daudzos lielākajos latviešu centros, neskatoties uz teātŗa lielo popularitāti sabiedrībā, nav izveidojušies regulāri strādājoši pašdarbības teātŗu ansambļi? Daudzos gadījumos tādi pastāv tikai uz papīra ar ļoti neregulāru vai pat neesošu darbību.

L.S.: Lai varētu izveidoties regulāri strādājoši ansambļi, ir jābūt vismaz vienam cilvēkam, kuŗam ir zināšanas un varēšana teātŗa darbā, kā arī griba bez atlīdzības daudz strādāt. Diemžēl, tādu cilvēku ir ļoti maz.

J.G.: Kas, pēc tavām domām, varētu stimulēt apstākļu uzlabošanos?

L.S.: Nauda. Ir jāatrod līdzekļi režisora − organizātora algošanai.

J.G.: Kādas pēc apm. desmit gadiem tu saskati iespējas jaunu tēlotāju piesaistīšanai teātŗu ansambļiem šeit svešumā, jo jau pašreiz ir jūtamas akcenta un valodas problēmas?

L.S.: Ja mēs vēl tad teātri spēlēsim, un es neredzu iemeslu kāpēc ne, tad jaunos būs tikpat viegli vai grūti piesaistīt kā tagad. Par akcentu nav ko uztraukties. Ja kāds nopietni strādās, tad no akcenta tiks vaļā. To jau pierādījuši mūsu pašu ansambļa dalībnieki.

J.G.: Pēdējos gados daudz runāts par jaunu lugu trūkumu. Vai tāds pastāv?

L.S.: Domāju, ka ne. Pēdējā gada laikā esmu izlasījis 12 svešatnē uzrakstītas un vēl nekad neizrādītas lugas. Vairākas no tām ir izrādāmas bez grūtībām arī mūsu pašreizējos, techniski pieticīgajos, apstākļos.

J.G.: Kādi pēc tavām domām ir labākie skatuvei domātie, svešatnē sarakstītie, jaundarbi, kuŗus esi lasījis pēdējo pāris gadu laikā?

L.S.: Tālu priekšā citām lugām manā uztverē ir Anšlava Eglīša Bezkaunīgie veči. Labprāt spēlētu arī Gunāra Griezes nesen nobeigto, vēl bez nosaukuma esošo komēdiju; Valtera Nollendorfa īpatnējās Variācijas par Antiņa tēmu; Jāņa Viesiena polītisko lugu Koeksistence; filozofijas bagāto Gunša Zariņa un Spodra Klauverta lugu Dzejnieki un pūdelis, kas izveidota no G. Zariņa skicēm; Artūra Rubeņa vēsturiskās lugas un vēl citas. Tātad ne lugu trūkst, bet gan laika to visu iestudēšanai.

J.G.: Vai šīs lugas pietiekami ataino mūsu laikmeta problēmas saturā un vai to stils atbalso laikmetīgos strāvojumus pasaules literatūrā?

L.S.: Formā daudz laikmetīgu strāvojumu Anšlava Eglīša darbos. Interesanta forma arī Nollendorfa un Viesiena darbiem. Saturā mūsu drāmatiķi pārāk nenodarbojas ar pasaules problēmām, bet daudz enerģijas iegulda sīkās, bieži vien tikai mums svešatnē dzīvojošiem saprotamās problēmās.

J.G.: Kādas šīs lugas salīdzinājumā ar 20. gs. Eiropas dramatisko literatūru?

L.S.: Ar retiem izņēmumiem samērā naīvas.

J.G.: Kādā 2x2 nometnē daži jaunieši risināja domu, ka trimda pēc definīcijas ir polītiska un tāpēc arī tās teātrim būtu jābūt primāri polītiskam. Kādas ir tavas domas šajā jautājumā?

L.S.: Pašreiz teātris vairāk kā jebkad tiek izmantots dažādu noteiktu mērķu sasniegšanai. Baznīca ar teātŗa palīdzību mēģina glābt reliģiju; ārsti to izmanto psīchoanalizei; polītiskās grupas savu ideju izskaidrošanai vai uzspiešanai; taisnības meklētāji informācijai; audzinātāji izglītībai; tirgotāji preču pārdošanai utt. Nedomāju, ka būtu pareizi, ja mēs kļūtu tikai par polītiskās cīņas teātri. Tādā gadījumā mūsu teātŗa mūžs būtu ļoti īss. Teātrim ir jāatspoguļo visa dzīve, nevis tikai viena tās daļa. Teātŗa galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkam labāk izprast pašam sevi.

J.G.: Pagājušajā gadā tu ar Brigitu viesojies dzimtenē, satikies ar skatuves darbiniekiem, redzēji teātŗa izrādes un arī paši spēlējāt Rīgā Hartoga Debesgultu. Kādi ir tavi iespaidi par Rīgas teātŗiem?

L.S.: Rīgā uzturējāmies sešas dienas un šai laikā redzēju tikai četras lugas, divas filmu izrādes un vienu estrādes koncertu. Tas ir daudz par maz, lai dotu uz tavu jautājumu kaut cik nopietnu atbildi. Saprotams, ka iespaidi man ir. Piemēram, bija prieks redzēt, ka teātŗi ir labi apmeklēti, ieejas maksas tajos ir zemas, un izrādes labi iestudētas. Aktieŗu lielākai daļai ļoti laba techniska gatavība. Skatītāji izrādēm seko ar neparastu uzmanību, bet tie ir daudz rezervētāki nekā Anglijā vai Amerikā.

J.G.: Kāda ir bijusi teātŗa attīstība spēles veidā, režijās, skatuviskā noformējumā, salīdzinot ar pirmskaŗa tradicijām?

L.S.: Spēles veidā nekādas lielas pārmaiņas redzētajās lugās nemanīju. Ir pazudušas reālās smagās dekorācijas. Tās aizstātas ar interesantām stilizētām iezīmēm. Arī režijās manīju tiekšanos pēc laikmetīgā.

J.G.: Kā Rīgas teātŗi būtu salīdzināmi ar mūsdienu Eiropas un Amerikas teātŗiem, resp. tiem teātŗiem, kuŗi tev labāk pazīstami?

L.S.: Latvieši vienmēr ir bijuši labi teātŗa spēlētāji kā dzīvē, tā arī uz skatuves. Tādi tie ir arī tagad. Rīgas teātŗi droši var sacensties ar Eiropas un Amerikas labākajiem teātŗiem. It sevišķi, ja izdotos pārvarēt daža laba aktieŗa nedabisko, deklamātorisko runas veidu.

J.G.: Kas tavā vērtējumā ir vadošie režisori un drāmatiķi tagadējos Rīgas teātŗos?

L.S.: No redzētajām četrām lugām man vislabāk patika Alfrēda Jaunušana režija Emīla Braginska komēdijai Reiz jaungada naktī, kuŗu redzēju Akadēmiskajā Drāmas teātrī. No dzirdētā, redzētā un lasītā jāsecina, ka Jaunušans ir spējīgākais latviešu režisors. Patika arī Arnolda Liniņa režija Akadēmiskajā Dailes teātrī Arvīda Griguļa lugai Uz kuŗu ostu un tai pašā teātrī redzētā Juŗa Strengas režija Žana Anuija komēdijai Ielūgums pilī. Žēl, ka neizdevās redzēt nevienu Pētera Pētersona režiju. Esot interesantas. Dramaturģija, liekas, nav latviešu teātŗa stiprā puse. Ar jauniem formas meklējumiem nodarbojas E. Ansons. Iecienīti ir arī Putniņš, Gulbis, Priede un Grigulis.

J.G.: Cik plaša bija publika, kas noskatījās jūsu spēlēto Hartoga Debesgultas izrādi Rīgā?

L.S.: Spēlējām Teātŗa biedrības zālē apmēram 300 lūgtiem skatītājiem.

J.G.: Ņemot vērā pašreizējos apstākļus, kādus reālus veidus šī kultūras izmaina varētu pieņemt nākotnē, specifiski runājot par teātŗiem un skatuves darbiniekiem?

L.S.: Realitāte, kas iekļautos mūsu visu interesēs, būtu eventuāla apmaiņa ar lugām, teātŗa darbiniekiem un izrādēm. Tāpat mums ir jādara viss iespējamais, lai kopīgiem spēkiem palīdzētu latviešu tautības māksliniekiem sasniegt pasaules ievērību un atzinību.

J.G.: Katrai sabiedrībai ir savi vīzionāri. Labs režisors, manuprāt, arī ir cilvēks ar vīzionāra spējām. Tāpēc nevadoties pārāk no pašreizējo apstākļu reāla izvērtējuma, bet ļaujot vaļu savai ticamai fantazijai − kādu tu saskati nākotnes vīziju teātrim?

L.S.: Nākotnes teātri es iedomājos bez mākslīgi radītas sienas starp tēlotājiem un skatītājiem. To starpā būs daudz lielāka mijiedirbe. Svešatnē darbosies profesionāls − latviešu ceļojošais teātris, kas līdzīgi vācu „Die Brücke” teātrim apceļos pasauli, dodot regulāras izrādes saviem tautiešiem. Teātŗi Latvijā es redzu labā sadarbībā ar teātŗi svešatnē. Utopija? Varbūt. Bet uz kaut ko taču jācer.

Intervēja Ivars Lindbergs

 


Mazais teātris Sanfrancisko 1971. g. uzveda A. Eglīša lugu Jolanta Durbe. No kreisās: I. Lindbergs − Argods, L. Siliņš − Mintauts Durbe, G. Grieze − Jāzeps Kubulnieks.

(K.B. Granta uzņēmums)

Jaunā Gaita