77.

1972. g. ziemā Sanfrancisko rīkotās gleznotāja Voldemāra Gūtmaņa izstādes katalogā lasām pārspiestu vecu A. Prandes, vēl Eslingenā, 1948. g. 15. maijā rakstītu cildinājumu Gūtmaņa mākslinieka spējām: „Dzīvodams Eslingenā, nododas tikai gleznošanai. Ir pārdoti daudzi darbi, kas tagad ir izkaisīti daudzos kontinentos. Voldemārs Gūtmanis ierindojas spējīgāko jaunākās paaudzes (toreiz 44 gadus vecs! G.A.) ainavistu pulkā, un viņa vārds ir sastopams starp nedaudzajiem jauno mākslinieku vārdiem latviešu enciklopēdijā, kas izdota trimdā.” Šī ir nedzirdēta gaišredzība, jo 1948. g. maijā prof. Švābe, vēlākais enciklopēdijas redaktors, dzīvoja vēl DP nometnē Vācijā, un Latvju enciklopēdija sāka iznākt Stokholmā tikai 1950. gadā. Kad iespieda atzīmi par Gūtmani, Prande un arī Gūtmanis bija aizceļojuši jau uz ASV.

 

78.

Par Gūtmaņa gleznotāja spējām man vērtējumu ir snieguši vairāki bijušie Mākslas akadēmijas mācības spēki un Eslingenas laika kollēgas, bet šos vērtējumus baidos bez iepriekšējas sazināšanās šeit publicēt, tādēļ, apmierināšos ar Gūtmaņa pašpārliecinošo deklarāciju, iepriekšminētajā Sanfrancisko izstādes katalogā: „Cienījamie izstādes apmeklētāji! Šo izstādi sarīkojot, nav mans nolūks jūs pārsteigt ar dažādiem glezniecības lētiem trikiem un kaut ko, kas liktu jautāt, kas tur domāts? Mans nolūks ir parādīt dabu, kāda tā tiešām ir skatāma gleznā (? G.A.) un it sevišķi mūsu mīļiem jaunajiem draugiem, kas tās nav savām acīm redzējuši, kas ir izauklēti ārpus Latvijas tik grūtos kaŗa un pēckaŗa gados un pašlaik ieiet dzīvē.” Izrausiet no acu kaktiņiem aizkustinājuma asaras, jo rets būs „jaunais draugs”, kas Gūtmaņa samocītos eļļas gleznojumus gribētu kārt savā kolledžas istabiņā pie sienas.

 

79.

Tā kā Sanfrancisko draudzes nama skatē Gūtmanis pārdeva gandrīz visu preci, bet nesenās izstādēs Kronbergs un Avens, šķiet, nevienu, ierosinu Gūtmani pasludināt par „trimdas-tautas” gleznotāju un piešķirt prēmiju, ar kuŗu varētu sūtīt viņu skolā iemācīties vismaz atveidot dziļuma illūziju, lai kā dažkārt Pētera baznīcas tornis nesēdētu Daugavas vidū.

 

80.

Rīgas mākslinieku technisko varēšanu varam tikai apbrīnot, bet arī viņus partija ar gudru ziņu sūta vēl skolā. Kā uzzinām laikraksta Sovetskaja Latvija 1973. g. 17. janvāŗa numurā, rakstnieku, mākslinieku, komponistu savienībās un teātŗa biedrībā rosās 15.000 radošie darbinieki un ¾ no tiem cītīgi studējot arī marksismu-ļeņinismu semināros un lekciju sērijās, šis darbs esot vēl jākāpina, jo bez marksisma-ļeņinisma teorijām esot neiespējami radīt patiesi vērtīgus darbus literātūrā un mākslā.

 

81.

Ka nevien māksla, bet arī etnogrāfija nav šķiŗama no polītikas, uzzinām trimdas laikrakstos, jo senais tautas pērkoņkrusts, saukts arī ugunskrusts, saukts arī kāšu krusts, sastopoties ar māksliniecisku neizpratni dažās amerikāņu aprindās. Bet nu pašu starpā izcēlies ķīviņš ar Jumja zīmi. Tā kļuvusi par pateicīgu vielu ELJA-s Informācijas karikatūristam un Bostonā iznākošais Amerikas Latvietis [pareizi būtu Amerikas Vēstnesis, jž], kas sakot ar redaktora vārdiem, „pauž nacionālistu uzskatus”, publicējis pat feļetonu (1973, nr. 4, 6-7), kuŗā lasām, ka kādreizējais galma dzejnieks Edvards Virza esot bijis liels senlaiku dievestību zinātājs un viņa lauku sētas poēmā Straumēni sievas lielījušās, kuŗai gadījies tas īstākais Jumis, uz viena stiebra kopā saaugušas vārpas. Tādas gadījušās labības laukā it bieži, bet īstajam Jumim starp abām vārpām bijis vēl tāds piedēklis. Pareizajam Jumim vislielākais piedēklis: „Pag’, pag’, Mika!” es viņu apsaucu. „Tu jau man atgādini tos laikus, kad izglītības ministrijā Straumēnu lietu nodeva sevišķai cenza komisijai. Straumēni taču bija ieteikti kā klasiska lasāmā viela skolām, bet kad tādi kautrīgāki paidagogi žēlojās, ka poēmā esot daudz piedauzīgu vietu, kuŗu dēļ to nevarot dot lasīt nevainīgai skolu jaunatnei, skolu vajadzībām iespieda Straumēnu izcenzētu izdevumu. Šis un tas no satura tur bija izšņāpts, un vai nu Jumim tas patika vai nepatika, no viņa vīrišķības arī maz vien kas pāri bija palicis.” ...

 

82.

Feļetonista minētais piedēklis, šķiet, nerod risinājumu publicētajos latvju rakstu krājumos. Varam gan iedomāties, ka šāda zīme atbilstu senākajiem „ozoliņa” vai saukta arī „Austras koka” paveidiem, kādi atrodami jau Trojas senlietu rotājumos (Ed. Paegle, Latvju rakstu krājumā, Vācijā, 1946. g., nr. 64, 69 u.t.t.). Vai būtu lieki šeit vēlreiz pieminēt divus paragrāfus par bodhi koku, Ilzes Šķipsnas romānā Neapsolītās zemes, 1970. g. 183.lp.? Kad sāka pierakstīt un pētīt latviešu tautas rakstus, daudz kas jau bija piemirsies un šo to „izšņāpa” arī etnogrāfisko materiālu vācēji, bet varam ticēt Edvardam Virzam, viņš šādos jautājumos bijis liels specs.

 

83.

Virza Latvijā tagad noklusēts, viņa vārdu velti meklēt pat LPSR Mazā enciklopēdijā, un arī viņa atraitne visur minēta tikai kā Elza Stērste, kaut grāmatu beigās, kur obligāti krievu valodā izdarītas cenzoru atzīmes, atrodam arī ierakstu „Elza, Andrieva meita Stērste-Virza-Liekne!” Virzas ģimenes uzvārds bija Lieknis, bet tas tikai cenzūras aparačņikiem, lai nepiemirstas veci rēķini.

 

84.

Kaut arī latviešu draudzes biļeteni parasti ar mākslas jautājumiem nenodarbojas, biļetena Zelta Vārtu Vēstis 1973. g. 5. numurā lasām, ka Ziemeļkalifornijas latviešu draudzes valdes sēdē pieņemts šāds atzinums: „Lai novērstu nepiemērotu un piedauzīgu darbu izstādīšanu dažādos draudzes namā rīkotos sarīkojumos, uzdod nama komitejai nekavējoties pārstrādāt nama lietošanas noteikumus. Līdz jaunu noteikumu pieņemšanai, valde pilnvaro nama pārzini nepieļaut nekādu pornogrāfisku vai citādi aizkarošu (? G.A.) darbu un plakātu izlikšanu draudzes namā. A.R.” Tik tiešām draudzes grāmatgaldā un kāpņu telpā karājās daži latviešu pašcieņu graujoši dabas skatiņi, bet vai nu tūdaļ vajadzētu runāt par pornogrāfiju? Liekas, īsta skaidrība nav arī draudzes valdei, jo valdes priekšnieks, kas reizē ir arī biļetena redaktors, biļetenā ievietojis paziņojumu: „Lūdzam māksliniekus informēt redakciju par savu darbu un sasniegumiem.” Pagaidām, lietas izšķiršana visos jautājumos uzticēta nama pārzinim, pensionētam dzelzceļniekam.

 

85.

Interesējoties tuvāk, izrādās, ka satraukumu izraisījis Latviešu biedrības rīkotais karnevāls, kuŗam mākslinieki Arturs Langmanis un Raimonds Staprāns ziedojuši dažus plikņu skečus, kuŗus izlozēja ar atlikumu par labu skoliņai.

 

86.

Izlasot ziņu par Dr. Ed. Upenieka iecelšanu goda konsula amatā (Laiks, 21.4.73), pārsteidza pievienotais foto attēls. Jaunais konsuls, dēvēts arī par „latviešu mākslinieku atbalstītāju”, redzams sēžam zem teatrālas, šķiet, 19. gs. angļu mākslinieka gleznas reprodukcijas. Dīvaini skan rakstā minētais apgalvojums, ka Dr. Upenieks, kā PBLA kultūras fonda valdes vicepriekšsēdis pazīstams arī kā „mākslas mīļotājs pozitīvisma virzienā”. Kas tas par virzienu? Vai apzināti arī mākslas mīļotāji negatīvisma virzienā? Vai varbūt top jauna PBLA kultūras fonda terminoloģija?

 

87.

Veronika Janelsiņa nesenā sarunā stāsta, ka reiz JG slejās Jānis Krēsliņš esot minējis „erotikas virzienu”. Gleznotāja brīnījās, vai runājot par Kalmītes darbiem, būtu jārunā par rijības virzienu, par Stroda pudelības virzienu un Dzeņa zirdzības virzienu utt.

Upenieka salonportretā (cienīgs Benjāmiņa kādreizējās Atpūtas priekšlapai) laikam ieskatījušies arī Laika redaktori, jo 12. maija numurā ievietots tēlnieka A. Kopmaņa veidotās strūklakas „Meitene pie akas” attēls ar paskaidrojumu, ka Upenieks, kas pazīstams kā mākslas mīļotājs un mākslinieku atbalstītājs, to uzstādījis pie savas jaunceltās savrup­mājas. Vismaz redzam, ka Upenieks mīl latviešu mākslu un māksliniekus, žēl, ka nama izveidošanu nevarēja veikt kāds latviešu architekts, tas būtu bijis PBLA kultūras fonda valdes vicepriekšsēža cieņas pilns solis un paraugs citiem tautiešiem.

 

Gvīdo Augusts