KAD NEKAS ĪSTENI NESTĀV UZ VIETAS

Jānis Rudzītis, Starp provinci un Eiropu. Sakārtojusi Ofelija Sproģere. Zviedrijā (Vasteras): Ziemeļblāzma, 1971. 256 lp. $6.50.

Rakstot šo recenziju 1972.gada oktobŗa beigās, gribas iesākt šādi: Zviedrijā, kur iespiesta Jāņa Rudzīša grāmata Starp provinci un Eiropu un kur viņš pats ilgu laiku dzīvojis un arī miris, runas ap to vien griežas, ka iestājusies zviedru grāmatniecības krize. Protams, šī krize tikai nelielā mērā skaŗ Rudzīša grāmatas izdevēju. Bet vai, visiem šī 1972.gada rudens latviešu literārajiem strīdiem par spīti, nav saskatāmas krizes pazīmes arī mūsu "globālajā" trimdas grāmatniecībā? Un šajā gadījumā vispirms jārunā par intellektuālu krizi. Kopš Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas fonda vērtēšanas komisija ne bez pūliņiem tikusi galā ar visai plašo un arī visai vērtīgo prozas darbu klāstu, no kuŗa vienai grāmatai pienācās balva 1971. gada beigās, bet divas to saņēma 1972. gada vasarā, mūsu grāmatrūpnieki nav varējuši pieteikt nevienu darbu, par kuŗa vispār būtu iespējama kaut kāda spriešana nākotnē. Tāda ir perspektīva šīs recenzijas rakstīšanas brīdī. Tā var radikāli mainīties, un būs jāsaka "prieks-kur-tu-rodies!" ja tā būs tiešām mainījusies līdz recenzijas publicēšanas brīdim.

Tātad - šāsdienas perspektīvas gaismā:

Būtu ārkārtīgi vērtīgi, ja mēs apzinātu, sakopotu un izdotu mūsu redzamāko un ražīgāko publicistu trimdas laikrakstos un žurnālos izkaisījušos produkciju. Ja šos rakstus, esejas un apskatus publicētu negrozītā veidā. Ja tos dotu lasīt tiem, kam ir vēlme saskatīt pavedienus mūsu trimdas kultūrālajā (un kāpēc ne - arī polītiskajā) panorāmā. Jo daudz kas ir, taisnību sakot, pārmainījies. Grāmatas, kas mums dotu iespēju šīm pārmaiņām izsekot, būtu, vismaz labai daļai no mums, kaut kas saistošāks un noteikti vērtīgāks nekā daža laba "nacionālās kultūras noturības" lieciniece grāmata, kuŗas autors nekad nav iegaumējis, ka vērtīgo un noturīgo kultūras jomā nav iespējams radīt, atkārtojot šablonpriekšstatus. Nacionālās kultūras bagātības rodas tikai no jaunu dimensiju pienesuma agrāk radītam. Vai "jaunais" ir noturīgs, vai ne, to iepriekš nevar izlēst. Bet ceļš uz varbūtēju noturību, vai vismaz impulsu kaut kam noturīgākam, var dot vienīgi eksperimentāla uzdrīkstēšanās.

Tieši tādā skatījumā Ziemeļblāzmas apgāda klajā laistā Jāņa Rudzīša rakstu izlase ir ļoti vērtīgs ieguvums.

Tiem, kas to varbūt nezinātu, jāpastāsta, ka Jānis Rudzītis bija viens no mūsu pēdējā pusgadsimta darbīgākajiem kultūras žurnālistiem. Šim darba laukam viņš pieķēries, strādādams Latvijas radiofonā, un šo darbu viņš turpināja līdz aiziešanai viņsaulē 1970.g. maijā. Apstāklis, ka mūsu presē vairs nav atrodami raksti, kuŗus parakstījis Jānis Rudzītis, pazeminājis tās kultūrālā spraiguma līmeni. Ar to nav teikts, ka visam, ko Rudzītis rakstīja, varēja pievienoties. Bet Rudzītis turējās pie principa, ka neder cilāt trulu spalvu. To viņš tiešām arī nedarīja.

Tieši tādēļ ir vērts ar grāmatas Starp provinci un Eiropu starpniecību ieskatīties Rudzīša spalvas asuma vēsturē. Tieši šīs vēstures dokumentos.

Rudzītis rakstīja daudz. Ne tikai citi, arī viņš pats atzinis, ka varbūt pat par daudz. Blakus savam galvenajam darba laukam aktuālās latviešu literātūras iztirzāšanā, Rudzītis pievērsās arī polītikas un mākslas tematiem. Recenzējamā grāmatā uzņemtas tikai Rudzīša literārās apceres, t.i. neliela daļa no tām, bet caursitē starp literāro saskatāma arī Rudzīša polītiskā nosliece. Viņu viegli nodēvēt par diezgan pasvītrāti konservātīvu nacionālistu. Bet attieksmē pret literārās radīšanas procesiem Rudzītim acis nebija par šaurām, lai saskatītu, kāda uzdrīkstēšanās noved pie jaunu dimensiju atklāsmēm, un ka tieši tajās meklējama cerība mūsu kultūras noturībai.

Lai nule teiktais nepaliktu par tukšu apgalvojumu, norādīšu uz grāmatas 162.lp., kuŗā Rudzītis, konstatējis "virspusīgā reālisma" dominēšanu trimdas romānos, izsaucas: "Kur paliek citi pasaules skatījuma un izteiksmes veidi?" Un tūdaļ norāda uz vienu tādu - Jāņa Turbada romānu Ķēves dēls Kurbads. "Ja par to sodās svētulīgi morālisti vai vecromantisku fražu patrioti, tad tas mani nemaz neinteresē ... Tik savdabīgā veidā mūsu folkloras motīvi moderna romāna sacerēšanai latviešu literātūrā vēl nekad nav izmantoti." Tā rakstīja Rudzītis 1962. gadā, bet "vecromantisku fražu patrioti" turpina sodīties arī vēl 1972. gadā. Arī sava veida noturība, nav jau ko noliegt...

Par Rudzīša publicistikas izlases "pareizumu" nav ko strīdēties. Jāpiezīmē gan, ka tajā būtu iederējies arī Jāņa Rudzīša plašais apcerējums "Režīms un literātūra", kas iespiests Jaunās Gaitas 38.nrā.

Interesantākā nodala, man šķiet, Rudzīša darbu izlasē ir tā, kuŗā sakopoti Rudzīša pārskati par trimdas literātūras attīstību un izredzēm. Tieši tādēļ, ka tie atkārtoti, ar vairākus gadus gaŗām atstarpēm, atspoguļo mūsu vienmēr aktuālo "pēdējās paaudzes" paredzējumu, kas līdz šim vienmēr izrādījies vismaz daļēji nepareizs.

1948.g. ("Kopīgais un atšķirīgais Zviedrijas un Vācijas latviešu dzejā") Rudzītis "nākotni" saskatījis tieši Zviedrijas latviešu autoru jaunradē. "Pašplūsmā nokļuvusī Vācijas latviešu dzeja gan pēc satura, gan stila pazīmēm ir konservātīva", raksta Rudzītis. "Jauni meklējumi parādījušies tikai Zviedrijā"; viņš turpina un nosauc vārdā trīs Dzintara Soduma dzejoļus. Rudzītis nevarēja zināt, ka "bijušie Vācijas latvieši" Gunars Saliņš, Olafs Stumbrs, Astrīde Ivaska u.c. 25 gadus vēlāk atradīsies latviešu dzejas priekšplānā bez "konservātīva stila pazīmēm". Tāpat grūti ir bijis Jānim Rudzītim paredzēt Baibas Kaugaras, Margitas Gūtmanes un arī Dīnas Raunas parādīšanos latviešu dzejas skatuvē diezgan redzamās lomās un Juŗa Kronberga un Pāvila Johansona debijas.

Ne tikai laika, bet arī telpas perspektīvā Rudzītim palaimējies drosmīgi paust to, kā nav - nezināšanas dēļ. Lai gan kultūras faktu jautājumos viņš mēdz būt precīzs. Jau pieminētajā 1948.g. rakstā Rudzītis saka: "... zviedru lirika neaizsniedz mūsu dzejas līmeni." Avots: Zviedrijas latviešu izdevumos parādījušies tulkojumi, kuŗu autori paši 1948. gadā vēl nevarēja būt pietiekami apguvuši ne zviedru valodu, ne zviedru dzeju... Tajā pašā laikā zviedru modernā dzeja lepojās ar, kaut vai, Eriku Lindegrēnu. Un ne bez pamata.

Otra interesanta nodaļa grāmatā ir tā, kuŗā Rudzītis skicē dažu ievērojamu latviešu dzejnieka portretus - no atmiņas, no noklausītā. Raksts "Kārlis Skalbe vācu gadā" ir katram pašam jāizlasa. Tajā parādīta mūsu pasīvā pretestība vācu nacionālsociālistisko okupantu vēlmēm padarīt mūs par tautu "bez kultūras". Pavisam neaizstājams šķiet raksts par "lieluma ābolā kodējū" Aleksandru Čaku. Rudzītis vismaz daļēji izgaismo šī latviešu "modernisma tēva" traģisko seju, viņa darbību okupāciju gados un nenoderīgumu Staļina imperiālisma idejām. Šajā sakarībā nav jāaizmirst, ka Čakam, kas bija atsacījies no jebkuŗas sadarbības ar nacionālsociālistiskajiem okupantiem, neizdevās arī pēc kaŗa sagaidīt krājumā šo okupantu varas laikā rakstīto savu pagrīdes dzeju... Un ka Milda Grīnfelde, Čaka draugs un atbalsts šajā nelaikā, deportēta pēc dzejnieka nāves...

Bet arī šajā sakarībā rakstu krājumā iznāk uzdurties uz vietām, kas, laika perspektīvā skatītas, liek lasītājam pasmaidīt. Tā 213.lp. Rudzītis raksta (par Jāni Medeni): "... 1958.gada 27.martā Jāni Medeni Rakstnieku savienības atklātā valdes sēdē uzņēma par tās biedru. Tai pašā reizē par Rakstnieku savienības biedriem uzņēma arī Valdu Grenkovu, Jāni Plotnieku, Vilmu (sic!) Belševicu, Dzidru Rinkuli, Vladimiru Kaņivecu, Hariju Heisleru, Borisu Kuņajevu, Juri Pabērzu un Mārtiņu Kalnadruvu. Minējām visus, lai raksturotu, kādā sabiedrībā vajadzēja atrasties Jānim Medenim..." (rec. pasvītrājums).

Pie Rudzīša raksturīgajām īpašībām jau nu piederēja Latvijā topošās dzejas neatzīšana. Tas maz atspoguļojas recenzējamajā grāmatā, bet būtu pieskaitāms pie "zināmajiem faktiem". Šajā konsekventajā nostājā, protams, var saskatīt patriotisku spītu, bet tā dažreiz noveda Rudzīti arī pie netaisnu kommentāru rindām. Bet šādās jomās Rudzītim nav trūcis daudz centīgāku šaurā vēriena konkurentu.

Paturot prātā visu, kas teikts par Rudzīša žurnālista spalvas asumu, un arī šo Latvijas dzejnieku konsekvento noliegšanu, drūmāk kļūst ap sirdi, lasot krājumā ievietoto recenziju ("Jaunā laikmeta dzeja" par Jāņa Medeņa Varenību, recenzija publicēta Daugavā 1937.g.). Ne par recenzijā lasāmām analitiskām rindām par Medeņa metriem, bet par to "jaunā laika" daudzinājumu, kas pilnīgi bezkritiski plūst no recenzijas: "Bet jaunais laikmets, kuŗā tagad dzīvojam, ietveŗ sevī tik lielus notikumus tautas dzīvē, ka Medeņa sirdsapziņa neatļauj dzejot par savām individuālajām jūtām, kam nav sakara ar tautas dzīvi. Pat izteikdams savu līksmi, ko tam sirdī vieš viņa bērns, Medenis atrod sakaru ar latviešu tautas likteņiem, jo meitiņa dzimusi trīsdesmit ceturtā gadā..."

Nekas īsteni nestāv uz vietas. Tagad gribas teikt: Kaut mums nekad nebūtu bijis šī trīsdesmit ceturtā gada! Pat tad, ja arī tas nekā nebūtu varējis mainīt tautas turpmāko likteņu gaitā.

Bet, ja nu "sirdsapziņa" liedz dzejot par "individuālajām jūtām", un tas ir dzejas varenības pamats, tad savienība, kuŗā Medeni visbeidzot uzņēma, vēl šodien - tieši vai netieši - pieprasa, lai autori vismaz pirmā vietā neliktu individuālās jūtas.

Tieši šādā, atskates perspektīvā, Starp provinci un Eiropu ir vērtīgs ieguvums. Un jo īpaši tādēļ, ka, lai nu būtu kā būdams, tajā tiešām jūt žurnālista spalvas asumu. Bet ko tā uzrakstījusi, vērtējams un pārvērtējams - tā ir noturības dinamiskā dimensija.

Gunars Irbe