DAŽOS VĀRDOS

Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas, kas savu gaitu uzsāka 1966.g. Stokholmā Raiņa un Aspazijas fonda paspārnē, turpina bagātināt mūsu literātūrzinātni ar vērtīgiem darbiem - vispārīgām reģistrējošām ziņām, plašāk izvērstiem analitiskiem rakstiem, laika biedru atmiņām, bibliografiskiem kompilējumiem, dokumentiem, kvalitātīvu illustrātīvo materiālu u.tml. Vienmēr pēc precīzitātes un dokumentālitātes prasīgajiem redaktoriem pat sekmējies to izveidot par izdevumu, kas pārsniedz pašu latviešu interesi: gandrīz visi raksti atzīmēti Moderno valodu apvienības bibliografijā (MLA International Bibliography of Books and Articles on the Modern Languages and Literatures). Pag. gadam domātajam RAG laidienam (1972, 120 lp. $3.00) E. Priecuma un Velta Rūķe-Draviņa devušas rakstu par Latvijas un Šveices dabu Raiņa darbos, bet Ingvars Kalniņš - par dzejnieka krāsu apzīmējumiem dzīvniekiem. Saistošu pārdomu pilns ir "Carnegie-Mellon" universitātes romāņu fakultātes dekāna Jura Silenieka raksts, kur viņš salīdzina Raini un Emē Sēzēru (Aimé Césaire), vienu no ievērojamākiem mūsdienu afrikāņu rakstniekiem. Olga Strunke dod vajadzīgu informāciju par R. un A. mūzeju Kastaņolā, bet J. Kārkliņš rūpīgi izseko RR un A. nepublicēto literāro materiālu raibajām gaitām kaŗa un pēckaŗa gados. Ar vēsturisku izziņas nozīmi ir O. Akmentiņa konspektīvie pārskati par veclatviešu teātri ASV. Vēl jāpiemin vairāku Jaunsudrabiņa vēstuļu pirmpublicējumi, Rasmas Sinātes piezīmes par Aspazijas lirikas izlasi Sēklu trauks (1972), ko viņas pašas sakārtojumā izdevis Ceļinieka apgāds, un Ulža Ģērmaņa ievietotais un archīvos atrastais Vācijas valdības ģenerālpilnvarnieka Baltijā Augusta Vinniga (Winnig) 1919.g. 30.jūlijā Vācijas ārlietu ministram rakstītais ziņojums, kur izklāstīti viņa šovinistiskie baltiešu brīvības centieniem naidīgie uzskati. Par sējuma vērtīgāko daļu jāatzīst Dr. Friča Mendera 1965.g. Rīgā sacerētais un Rietumos izkļuvušais raksts, kur nosvērti atspēkoti dažādi tekstu tendenciozi sakropļojumi un bezatbildīgi - bet atbilstoši literāro uzraugu principiem izteiktās nepatiesības par Raiņa attieksmēm ar Latvijas sociāldemokratiju divsējumu Literārajā maņtojumā (Rīgā, 1957-61) un īpaši Evalda Sokola monografijā Rainis (R. 1962). Nav nekāda pamata runāt, ka mūsu lielajam dzejniekam kāda partija vai tās līderi uzlikuši važas, turējuši grožos. "Sādās katēgorijās varētu domāt vai rīkoties tikai cilvēki", aizrāda Menders, "kas savā garā ieauguši vai auguši kādā tādā sabiedrībā, kur, varbūt, jēdzieniem 'nelaist', 'noliegt' arī garīgā dzīvē būtu visu aptveŗoša nozīme (...) Var būt, ka kaut kur pasaulē (...) ir tādi apstākļi, ka tā sauktajos goda vai reprezentablajos amatos ieceļ nevarīgus vai pabailīgus vecīšus vai lokālus pakalpiņus, kas tur degunu pa vējam, pavēl tad tos godināt, piešķiŗ viņiem majestātisku apkārtni, bet stingri nosaka, kas un kā jādara, kur un kā jārunā un ikreiz iebāž kabatā ar rakstāmmašīnu uzrakstītu runu, kas attiecīgā vietā apstiprināta. Bet šādus apstākļus nevajag vispārināt. Raiņa laikā Latvijā tādu nebija". Jāpiemetina, ka iepriekšējā, sestajā grāmatā publicētas izcilā polītiķa, zinātnieka un brīvības cīnītāja spilgtās atmiņas par daudziem latviešu kultūras darbiniekiem.

(R.E.)