KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

KULTURĶILDA KANADĀ

Par angļu un franču kultūras attiecībām dalītas atsauksmes izraisījusi novelistes Margaretas Atvudes (Atwood) eseju grāmata Pārdzīvošana (Survival). Kamēr angļu pusē to dēvē par „notikumu, ... kas atbilst daudzu angļu kanadiešu izjustām vajadzībām: nepieciešamībai sevi definēt, dot mūsu kultūrai un sabiedrībai formu un nozīmi” (Roberts Fulfords, Saturday Night redaktors), Le Devoir avīzes literārā pielikuma vadītājs Roberts Gijs Skalijs (Robert Guy Scully) nav pārliecināts, ka īsta, atšķirīga angļu kanadiešu kultūra vispār iespējama: „Nevienam taču nav šaubu, ka ‘angļu’ Kanada ir angliski runājošas Amerikas pavalsts.”

Nevar noliegt, ka kultūras imports ‘angļu’ Kanadā gandrīz izdzēsis raksturīgās šejienes kultūras dīgļus. Spilgtiem talantiem emigrējot uz Londonas, Ņujorkas un Holivudas ‘kultūrcentriem’, reizē samazinājusies t.s. ‘pretestība’ ārējām ietekmēm. Emigranti savukārt nosoda kanadiešu „iedzimto labā un lieliskā nīšanu” (novelists Morlejs Kalahanss). Un tomēr Atvude konstatē, ka līdz ar ‘ekonomisko nacionālismu’ un pārorientētu ārpolītiku, ar stingrāku valdības ‘līniju’, piem., radio un televīzijas importēta resp. mājās ražota satura līdzsvarošanā, − briest kaut kas īpatnēji nacionāls, gatavojas, speŗ pirmos jaunrades soļus. Vēl par agru minēt šī virziena galējos rezultātus; Montreālas universitātes socioloģijas profesors Gijs Rošē (Guy Rocher) noteikti atzīst, ka ‘angļu’ Kanada patlaban izcieš sava veida kulturālu krīzi, tomēr jāievēro, ka to uz saviem pleciem nes ‘intellektuāļi’ (rakstnieki, mākslinieki, skolotāji, studenti), bet līdz šim trūkst ‘populāras kustības’, piem., polītisku partiju vai arodbiedrību iesaistīšanās.

‘Intelliģences’ izolācija mazāka Kvebekā, jo nav notikusi ‘zvaigžņu’ emigrācija uz Parīzi, un savu jaunradi kvebekieši gandrīz fanātiski sakņo ‘tautas’ pieredzē, bez lielām ‘internacionālām’ piedevām. Tas ‘vieno’ ar sabiedrības zemapziņu. Toties nepiedodami vienaldzīgs ir radio/TV un preses aktuālo ziņu klāsts par ‘angļu’ Kanadas dzīvi, un Skalija kulturālā provinciālisma teze bieži sastopama ‘intellektuālās pārrunās.’ Norobežošanās sāp ‘tuvošanās’ aizstāvjiem, piem., Rošē šaubās, vai abi lielie valodas / kultūras nogrupējumi varēs viens otram palīdzēt ‘identitātes meklējumos’; te, liekas, vainīgs minētais informācijas trūkums, kuŗu tālāk nes iemīļotā akadēmiķu „neticu-tavas-krizes-īstenumam” spēlīte.

Nesenā runā Toronto ‘Empire Club’ telpās Atvude to pateica īsi un skaidri: „Franču kanadieši vienmēr apgalvojuši, ka viņu kultūrai trūkusi valsts, kamēr mums, angļu-kanadiešiem, piederējusi valsts bez kultūras. Tagad, tāpēc ka esam parādījuši, ka arī mums kultūra noteikti ir, viņus ļoti uztrauc vienādojuma pēkšņā nevienlīdzība.”

JM