JG97 Spodris Klauverts. Žanna d'Arka, Andrejs Upīts un krievi

Spodris Klauverts

ŽANNA D’ARKA, ANDREJS UPĪTS UN KRIEVI

Pagājušā gada beigu pusē Rīgas krievu drāmas teātris iestudēja Andreja Upīša drāmu Žanna d’Arka. Jauki − Rīgā dzīvojošiem krievu tautības pilsoņiem radusies iespēja iepazīties ar latviešu autoru darbiem. Taču Rietumu pasaulē (izņemot Holivudu) neparasta izrīcība ienesa disonanci, satraukumu latviešu sabiedrībā.

Literatūras un Mākslas 11. novembŗa n-rā teātŗa recenzents Agris Rudovičs raksta (ref. pasvītrājumi):

Pēc pirmā uzveduma 1930. gadā luga iestudēta vēl tikai vienu vienīgu reizi − Akadēmiskajā drāmas teātrī 1962. gadā (režisors A. Amtmanis-Briedītis). Tagad A. Upīša „Žannu d’Arku” varam redzēt uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves.

Režisori A. Kacs un I. Pekers četrcēlienu lugu pārveidojuši divdaļīgā uzvedumā, nosvītrojuši gandrīz pusi teksta, lai panāktu lielāku darbības spraigumu un līniju skaidrību. Ļoti ievērojamie lugas teksta īsinājumi vairākas personas padarījuši pārlieku vienkāršotas, primitīvas, atšķēluši to minimālo personības raksturojošo kodolu, kas tām piemīt A. Upīša lugā (piemēram, Raimons, Žerārs Mašē). Radušos shematismu iestudētāju mēģinājuši atdzīvināt ar Ž. Anuija populārās lugas „Cīrulītis” fragmentiem. Režisoru konceptuālais balanss starp Ž. Anniju un A. Upīti atsevišķu tēlu traktējumā rada zināmas grūtības arī lomu tēlotājiem.

Tanī pašā Literatūras un Mākslas n-rā minēto izrādi krievu drāmas teātrī kommentē ievērojamais latviešu drāmatiķis Pēteris Pētersons:

Latviešu dramaturģijas klasikas vai mūsdienu latviešu oriģinallugas parādīšanās uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves kļuvusi reta parādība. Piecdesmitajos gados teātrī bija jaušama zināma iekšēja nepieciešamība pēc šīs dramaturģijas un tā parādījās regulāri, − gandrīz ik gadus pa lugai plašā gammā (Rainis, Blaumanis, Upīts, Grigulis, Priede, Masevičs), bet pēdējos 12 gados šī ritma intervāli izstiepusies gari jo gari − pa četriem pieciem gadiem viena luga, A. Griguļa „Karavīra šinelis”, E. Līva „ Velnakaula dvīņu” dramatizējums, nupat A. Upīša „Žanna d’Arka”, lūk, tas arī viss. Pagājušā gada novembrī Teātra biedrības kongresā teātra literārās dalās vadītājs Z. Segals runāja tieši par Krievu drāmas teātra attieksmi pret latviešu oriģināldramaturģiju, paskaidrodams, ka tematiskais loks, kuŗu skar mūsu aktuālās lugas, teātri neapmierina.

Tālāk Pētersons raksta tā:

Žanna pēkšņi saka Bodrikūram: „Kāda laime, ka pirmais, ar kuru man jāsastopas un no kura galu galā viss arī atkarīgs, ka šis pirmais ir tieši pats gudrākais...” Arī zāle atmaigst smieklu viļņojumā, atmaigst arī Bodrikūrs, kompliments stūro vīru trāpījis jūtīgā vietā, klāt arī (pasvītrojums mans − P.P.) dofīna vēstnesis, un Žannai zirgs, bruņas un karavīri ir rokā. Psiholoģiski smalki − izšķirošā brīdī vēl piepilināt mazliet sievišķības... Bet pag... (Un te nu nāk tas „bet”.) Kur es šo mazo teikumu esmu jau lasījis? Nē, esmu pat to tulkojis... Šis teikums ir no Žaņa Anuija drāmas „Cīrulītis”. Viens teikums. Un tik liels „bet”? Jā; jo mainās daudz kas. Ar šo mistrojumu mainās Žannas rīcības pamatloģika, pārtrūkst viņas suģestijas ķēdīte. Neloģiski ir izšķirošā dramatiskā situācijā par lūzuma stimulu lietot divus dažādas kvalitātes motīvus. Anuijam viss ļoti interesantais Žannas un Bodrikūra skats balstās uz psiholoģiski smalku, draisku, frivoli pārdrošu lācīgā Bodrikūra aplūkošanu. Tur ir daudz viltības, visa kā, bet tā ir pilnīgi cita rīcības gamma. Kā var jaukt tādas lietas? Kā vārdā? Kā var uz Upīša celma uzpotēt tādu potzaru, cerībā, ka tas uzziedēs zāles smieklos? Sava zināma atsaucība ir, bet zars gan nav pieaudzis, tas ir piekārts. Piekārts ir arī no šīs pašas lugas patapinātais papildu arguments Žannas skatā ar dofīnu. No „Cīrulīša” aizgūts arī neliels iespraudums lugas finālā − Košona jautājums: „Žanna, vai tu pazīsti šo vīru, tas ir Ruānas pilsētas bende.”

Izrādās, ka nepietiek tikai ar Anuiju, iestudētāji izmantojuši arī vēl citu autoru replikas! Pētersons:

Vienkārši, mobilizēti skan A. Upīša doma, viņa teksts. Kāpēc tad pēkšņi šī eklektika? Šīs it kā moderni nepabeigtās asociācijas, šie ar vieglu roku savāktie citu autoru teksti? Jā − katras ainas ievadījumā skan pa citātam arī no B. Šova, M. Tvēna, B. Brehta darbiem par šo pašu tēmu. Pirms kādas ainas, piemēram, tiek deklarēta atkal tā paša Anuija doma, ka dievs prasa no cilvēkiem vienīgi uzticēšanos sev, tai niecīgajai daļai sevī, kurā mēs esam mēs paši, un šī daļa tad arī ir dievs... Interesanta doma. Anuija filozofiskajā sistēmā. Bet A. Upīša? Liekas, nesaskaņu izjūt katrs. Ko dod šī „globālā” eklektika? Tā it kā pieteikta jau izrādes ieskaņā, kur aktieri teātra vārdā piemin visus rakstniekus, kas pievērsušies Žannas temai, min to vidū arī A. Upīti, paskaidro, ka tiks spēlēts šis autors. Prologs ir ļoti līdzīgs tam, kas piekabināts Brehta „Krīta aplim” un − tikpat lieks.

Teātri nav apmierinājusi arī A. Upīša dramaturģija, ir lūkots to uzlabot, bet pārkāptas elementāras literārā takta robežas. Šie mīnusi ienes nevajadzīgas disonanses tik nopietni iecerētā uzveduma kopskaņā.

Protestē abu rakstu autori − jaunais teātra recenzents Agris Rudovičs un nopietnais drāmatiķis Pēteris Pētersons. Manuprāt, noziegums ir līdzīgs sievietes izvarošanai tikai ar starpību, ka pēdējā gadījumā parasti nav liecinieku, turpretī − Andreja Upīša traģēdijas izvarošanā noskatījās tūkstoši, smējās un vainīgie izspruka sodam.

Diez, kāda būtu krievu okupantu reakcija, ja, piemēram, Dailes teātris „uzlabotu” Gogoļa Revidenta tekstu ar Šekspīra, Moljēra vai Goldonī replikām?