Jaunā Gaita nr. 97, 1973. gadā

Ceļojumi, dienasgrāmata

 

... liekas, ka man būs jādodas ceļā pirms pārējiem, jo tante Salija grib mani pievākt un civīlizēt, un to nevaru ciest. Esmu tur jau bijis. Marks Tveins (Haklberijs Finns)

 

1.

Diezgan jau teikts, ka dzīve ir ceļojums, bet to der atkārtot dienasgrāmatu sākot. Kurp un kā ejam: tas apgaismo savdabīgo cilvēku raksturā, vai arī parāda, ka nekas sevišķs tur nav.

Piestātnes ceļojumiem ir dažādas: personiski izraudzītas, obligātas, gadījuma rakstura; ceļot var cilvēks pats, viņa domas, sāpes, ilgas. Katrs jauns ceļojums var būt pārsteigums, izrāviens, komandējums, bēgšana, nepieciešama atraise no ikdienas vai arī rūpīgi plānots, mērķtiecīgs, ar zināmiem pieturas punktiem un iepriekš izkārtotu laika sadalījumu. Pavisam netāls, kaimiņniecisks, dienišķs. Vai vesela odiseja.

Ceļotājs var atsevišķus maršrutus veikt vienatā bet, atgriezies mājās, viņš sapratīs, ka visa lielā cilvēces straume gribot negribot ir saplūdusi blīvāk kopā, ka viņa vieta tajā ir mainījusies, un mainās ik brīdi. Mājās, - tādās, kā tās atceramies-, nevaram atgriezties nekad, un arī tas ir savs negribēts ceļojums. Liktenis. Reizēm tik bargs, ka licis Jānim Jaunsudrabiņam rakstīt: „To laiku, kas pavadīts ceļā, neviens latvietis nesauc par dzīvi."

Tomēr: dzīvojam. Dēli un meitas dzīvo. Pat cietākā ceļa gājējam derēs Sokrata pamācība: tikai nepārbaudītu dzīvi nav vērts dzīvot. Tāpēc pārbaudīsim to. Apskatīsim to tādu, kāda tā ir, kā tā uz mums iedarbojas, ko sola, kurp ved. Ceļosim. Meklēsim.

 

2.

Mēs jūtam. Uzvaras prieks, zaudējuma nospiestība, pabeigta darba gandarījums, nespēka dusmas, draudzības siltums: jūtas iet kopā ar notikumiem, ar dzīvi. Jūtas kustina, valdzina. Ja cilvēks nejūt, viņš nedzīvo. Ja cilvēks sev noliedz jūtas, sirds nokalst. Cilvēks, kas neievēro citu jūtas, nepazīst savas. Ja cilvēks apspiež jūtas, saprāts iesloga viņa dzīvi sausas loģikas cietumā. Cilvēks ir dzimis, lai dzīvotu, nevis lai dzīvei sagatavotos; kails saprāts un aprēķināšana piekaļ garīgai vienaldzībai visus, kas neprot saprātu meistariski pārvaldīt, kas nespēj just. Un brīvcilvēka vienaldzība ir nožēlojamāka par verga iztapību.

 

3.

Lielais jūtu un ceļojumu gads: dziesmu svētku simtgade. Dziesma sasauc, pulcina, dziesmai liela diena Rīgā, Ķelnē, Klīvlendā. Tomēr...

 

4.

Dziesmu svētku simtgadē slimojam ar nostalģiju. Jubilejās tas ir dabiski, bet vārds mums sen zaudējis grieķu cilmes nozīmi: nostos - atgriešanās mājās, algos - sāpes. Mājās atgriežamies tikai vēlmēs vai kā tūristi; īstas sāpes vairs nepazīstam. Lūk,-tās nomainījis saldsērs sentiments, 'veco, labo laiku' brīvplūsmas pārdzīvojums, kuŗā atceramies visu skaisto, mīļo, jauko bez nekādas atbildības sajūtas par sen aizmirstiem neglītumiem, kropļojumiem. 'Mēs ticam vakardienai', kā saka dziesma, kamēr paši varam izvēlēties vakardienas saturu. Un tādēļ nostalģijai lielāka pievilcība nekā vēsturei: tā sola pagātnes zeltīto, pat nākotnes kāroto, bet ne... to pārējo. Ar nostalģiju arī drošāk saejamies: taču 'tie' laiki nekad neatgriezīsies (skaista bij' jaunība!), tāpēc mierīgi varam ļaut jūtām parakņāties atmiņās, pat ar savu rutinēti mākslotu smeldzi, - redzi, sirds, cik tālu esam nākuši, cik neticami daudz pārdzīvots, nu nespējam vairs atgriezties 'tur', - bet galu galā vai nav tomēr bijis labi! Tā ir tāda izvēlībā kultivēta vientiesības orchideja, kuŗa savā neskaŗamā īpatnībā viskrāšņāk uzplaukst tieši ērtības siltumnīcā. (Tomēr, vai neesam nākuši pārāk tālu, pārāk ātri ? Liekas, esam pārvarējuši visus etniskās gravitācijas likumus un patlaban atrodamies sastinguši telpā starp diviem ļoti subjektīviem ietekmju poliem: sentimenta un ikdienas. Lai nesekotu neskaitāmām avarijām vienā vai otrā galējībā, jāizvēlas jauns kurss, jāizkustas bet mūsu etniskā kajītē apsīkst skābeklis, degvielu rezerves rādītājs nav uzticams, un navigāciju katrs gribam veikt 'savā meldijā . Tāpēc pašam vieglāk palikt uz vietas un ļaut sirdij uz brīdi pakavēties 'grūto' (bet ai, cik sirsnīgo!) laiku izdarībās. Nevarības galvenais transports ir illūzijas. Gadās gan reizes, kad rituāliem un sentimentālai kvernēšanai cauri izsitas pēkšņa dombulta: kaut kas taču trūkst, sarauta kaut kāda elementāra dzīves jēgas ķēde, kaut kas... kāpēc... ko es... Jā, ko gan?

 

5.

Dziesmu svētki, nostalģija. Vai tiešām ceļojums bez sāpēm?

 

6.

Klīvlendā dominēja ārišķības: suta, steiga, satikšanās, sadzīve. Galvenie sarīkojumi likās kā sentimentāls atgādinājums: esam tomēr te, sanākuši kaut kāda sena, nemanīti aizmirsta iemesla dēļ. Visgrūtāk klājās tieši dejotājiem un dziedātājiem: tik daudz laika un enerģijas bija jāatdod mēģinājumos un koncertos, ka no pāris dienās iespīlētās programmas neko daudz citu nebija iespējams baudīt. Sen būtu bijis laiks šos cilvēkus, šo svētku dvēseli, mazliet palutināt, lai cik rastos rīkotājiem un publikai grūtības. Teātris cīnījās ar ventilāciju un nelaikmetīgu (sentimentālu?) vielu (Pazudušais dēls, Galma gleznotājs). Netrūka arī polītiķu nekaunīgā, negurstošā liešana (protams, ar nostalģiski aizkustinātu klausītāju vētrainu akceptu), satelītsarīkojumu birums, garīgo mantu tirdziņš un sanākušās tautas apņēmīgā ballēšanās. Un Rīgā? Imponēja svētku plašums, organizācija, dziļā rezonance tautā. Nopietna sagatavošanās un rajonu skates bija jau laikus devušas svētku noskaņojumu, bet Rīgas ārēs īsi pirms galvenajiem uzvedumiem skanēja skolās un klubos nometinātu koŗu neatlaidīgi mēģinājumi. Lai gan neviens kollektīvs Rīgas viesnīcā neuzturējās (Klīvlendas Šeratonā faktiski gāja latviskāk un skaļāk!), nevarēja izbēgt no svētku gaisotnes: LVU aulā risinājās dziesmu kaŗi, operas dārzā kāds koris vēlreiz mēģināja, ielās ripoja autobusi ar kokles motīvā iekļauto izkārtni 'Dziesmu svētku dalībnieki' (tādu bija daudz arī Brīvdabas mūzejā), aizsteidzās gaŗām tautumeitas, dēli. Dekorēja, tīrīja. Turpat operas apstādījumos, netālu no strūklakas, sirmgalvis lēnām pļāva vienmēr zaļo zāli. Viņa sastrādātās rokas viegli cilāja līdz spīdīgumam nolietoto pelēko izkapts spalu, un asmenis čukstot grieza smaržīgus pusapļus.

Katram skatītājam tomēr iedarbojas savs 'vajadzētu būt' sentiments, viņam ir zināmas prasības pret programmu, pret izpildījumu. Rīgā ar tām iznāca tā:

Nepatika tautas deju ansambļu koncerts Rīgas sporta pilī. Dejošanas stilā nav palicis nekas no zemnieku smaguma un piesitiena, tas drīzāk atgādina baletu. Dejas jau tik tālu choreografētas, ka var pazīt tikai no mūzikas. Lieliski tērpi (ar maiņām), labs apgaismojums, raiti izturēts temps, noteikta kulminācija (Klīvlendā trūka abu pēdējo). Tomēr... neapmierinoši. No 29 programmā atzīmētiem numuriem 7 ir dziesmas vai instrumentāli darbi, bet 10 - cittautu dejas. Latviskais pārāk izplūdināts vispusīgā 'izrādē'. Būtu pieticis ar baltu deju (kopā ar igauņiem un leišiem), kas Klīvlendā pelnīja siltāko atsauksmi.

Arī Rīgā svētku koncerta sākumā jāiztur runas, veltījumi, apsveikumi, un paiet labs laiks, kamēr dzirdam dziesmas. Liekas, padevīgai publikai vienmēr un visur skandinās 'ievadus'. Toties Meža parkā gaŗlaikojies klausītājs var pastaigāt, kioskos iegādāt suvenīrus, desiņas, alu, kvasu... Estrāde varena, dziesmas skan labi, dziedātāji arī izskatās labi savās rūpīgi sastādītās harmonizētu krāsu tērpu rindās, un notiek braša, veikla noiešana, uznākšana (Klīvlendā, ņemot vērā mazāku dziedātāju skaitu, šo darbību veica tūļīgi); pēc dziesmām diriģentus iespundē ozollapu vainagos, pa reizei ar aplausu vētras un sešu plecīgu zeļļu palīdzību pilnīgi horizontāli pamētā gaisā, tad nones no skatuves. Dažam labam cienīgākam diriģentam šai pusē arī derētu tamlīdzīga sapurināšana. Masīvā 41 numuru programmā 27 latviešu dziesmas, 7 cittautu, 2 latviešu dejas, 3 cittautu, bet pūtēju orķestŗiem pa vienam gabalam no katras šķirnes. Un nostalģija? Jā, - kur simfoniskais orķestris, kantātes, solisti? Lieki! Atklāti sakot, skan labāk brīvā dabā visiem dziedot kopā, bez samākslojumiem. Bez priekšnoteikumiem. Arī mums derētu to apsvērt.

 

7.

Kad reiz iznāk domāt par bērnību,

to tālo dienu atmiņas pacilāt, -

Tad jaunības laikā, liekas -

katrs kumoss bija sulīgs un svaigs,

neviens medījums medniekam negāja secen.

Tagad, -

tagad mans vienīgais balsts

ir vecās dziesmas un sensenie stāsti.

Guy Mary-Roussiliere

(Beyond the High Hills: A Book of Eskimo Poems, 1961)

 

 

Juris Mazutis