Jaunā Gaita nr. 97, 1973. gadā

 

89.

Pirmā Richarda Zariņa grāmatzīmju sacensība daudzējādā ziņā deva necerētus rezultātus. Sevišķs prieks, ka sarakstē ar dažiem grāmatzīmju iesūtītājiem saņemtas interesantas personiskas atmiņas par mūsu izciliem grafiķiem.

 

90.

A. Zariņš no Austrālijas atceras, ka Vilhelms Krūmiņš (1891-1959) viņa grāmatzīmei (sk. JG 95, 54. lp.) radījis apmēram 20 pirmmetus, no kuŗiem tad izgatavojis divas grāmatzīmes. „Gatavojot manas grāmatzīmes, protams, runājām par grāmatzīmēm vispār. Krūmiņš tās apjūsmoja un deklarēja savus ieskatus, ka grāmatu zīmei jāraksturo zīmes īpašnieks.*) Rādīja biezu grāmatu vācu valodā, kuŗā bija arī R. Zariņa grāmatzīmju paraugi, bet neatceros, ka viņš būtu rādījis savas zīmītes.”

 

91.

„Vācu laikā zīmēja zīmi lauksaimniecības ģenerāldirekcijai, par ko teicās samaksai saņēmis jaunus zābakus − tankus.” Rakstītājam atmiņā palikuši arī zīmējumi, kuŗus Krūmiņš veicis kādam mūsu leģionāru žurnālam. „Atceros zīmējumu Memento mori, kuŗam izmantoja ārā nosaluša putniņa modeli. Arī manās grāmatzīmēs redzamais miezeris ir zīmēts pēc modeļa, jo miezerī Krūmiņš pats berza pēc tikai viņam zināmas receptes sajauktu eļļas krāsu. Viņš, tāpat kā Oskars Norītis, sapņoja kādreiz nodoties tikai eļļas glezniecībai. Tuvākās viņam bija Pūpola necilās ainavas, kuŗās risinātas glezniecības problēmas īsta mākslinieka godīgumā.”

 

92.

„Kādā svētdienā aizbraucu Krūmiņam līdz uz viņa īpašumu Pārdaugavā /Anniņmuižā?/. Tur bija iecerēts uzcelt senlatviešu pili. Krietns zemes pakalns bija sadzīts. Ik reizes iedams tur, no ceļa malas viņš pacēla akmeni senlatviešu pils kalna veidošanai. To viņš darīja, kā pats teica, ne skopuma dēļ, bet lai pierādītu, ka ar neatlaidību lēnām var kalnus uzcelt.

„Mēs sēdējām kalniņā, V. Krūmiņš gleznoja saules rietu, savu iemīļotāko temu. Vairāki saules rietu gleznojumi bija jau mājās pie sienas. Kad es biju, ziedēja smilgas, kas saulei rietot, tāpat kā mākoņi, mainīja krāsu no gaiši pelēcīga uz dzeltenu, tad sarkanu un violetu. Tas viss spilgti palicis atmiņā tādēļ, ka Krūmiņš mākslinieciskā dedzībā centās to atstāt uz audekla, bet nespēja. Viņš bija satraukts kā ekstāzē, un savu redzējumu un neveiksmi skaļi klāstīja man, lajam. Mūsu pazīšanās izbeidzās pirms 30 gadiem, tādēļ daudz kas ir izbālējis.”

 

93.

Kārlis Jansons no Austrālijas savukārt atsūtījis šeit redzamo grāmatzīmi, kuŗu zīmējis Kārlis Padegs (1911-1940). Jansons pastāsta, ka ar Padegu ticies trīs reizes. Pirmā reize bijusi 1934. gada brīvdabas izstādē „zem liepām”, kur no Padega esot nopircis par 10 latiem grafiku „Lēdijas N. Klasiskā pozē”. Darbs neesot bijis raksturīgs vēlākam Padega stilam, bet toreiz tas licies traki oriģināli turēt tādu plikni pie sienas. „Otru reizi kādā citā izstādē sarunāju kādu jau viņam raksturīgu darbu, iemaksāju, liekas, 5 latus, bet tā kaut kā tā lieta izjuka.”

 

94.

„Padegs bija tā laika Rīgā pazīstams savas īpatnējās, uzkrītošās ģērbšanās un uzvešanās dēļ. Viņš valkāja melnu platmali, divrindu gabardīna vesti un vienmēr baltas getras. Seja viņam bija ļoti bāla, garena, asiem vaibstiem. Viņš nebija runīgs, ja runāja, tad aprautiem, neparastiem vārdiem vai frazēm.

Tā daudzi rīdzinieki, kas nekā nezināja par viņa mākslu, pazina to no izskata vien. Padega darbi nebija piemēroti tā laika latviešu mākslas darbu pircējiem: tos nevarēja kārt pie salonu vai uzgaidāmo telpu sienām. Viņa darbos erotika nebija eleganta, viņš attēloja neglīto vai neparasto spēcīgi lieliskā technikā.”

 

95.

„Trešo un pēdējo reizi ar mākslinieku satikos 1937. gada Zemgales preses ballē Jelgavā. Jelgava tanī laikā pēc Rīgas bija dzīvākais kultūras centrs.

Padegs sēdēja pie galdiņa kopā ar man pazīstamo jauno Ādamsonu, kuŗš bija tāds kā dzejnieks un liekas līdzstrādnieks vietējos laikrakstos.

 

96.

„Izmantoju šo iepazīšanos un vaicāju vai viņš būtu ar mieru uzzīmēt man grāmatzīmi. Teicu, ka varu maksāt tikai latus divdesmitpiecus. Viņš bija ar mieru. Teicu, ka zīmējuma saturs pilnīgi viņa ziņā, vienīgi uzrakstu vēlētos − „Kārļa Jansona grāmata”. Ādamsons man vēl iečukstēja ausī, ko es tik daudz esot solījis: ar desmit latiem būtu pilnīgi pieticis... Vēl šo to pārrunājām − Ādamsons stāstīja, ka viņš rakstīšot erotiskus dzejoļus, kuŗus tad Padegs illustrēšot... Tāda bija mana pēdējā tikšanās ar Padegu.

 

97.

Grāmatzīmi saņēmu pēc dienām trim pa pastu. Toreiz dzīvoju un strādāju Liepājā. Klātpieliktā vēstulē Padegs rakstīja, tādēļ ka grāmatzīmi es esot pasūtinājis no viņa, viņš pieņemot, ka es negaidot nekādus aroda vai zinātnes simbolus attēlotus viņa darbā.

Grāmatzīme ir raksturīgs Padega darbs, un pantiņš apakšējā labā stūrī „kā ar garīgo smadzeņu tirāžu” utt. Šim pantiņam oriģinālā bija paraksts: „Al Kapone”, bet toreiz man tas likās par stipru, un es to izkasīju.

Reproducēšanai liku izgatavot cinka klišeju, kas, līdz ar oriģinālu, sadega lielajā Jelgavas ugunsgrēkā 1944. gada vasarā. Kaut kā viens novilkums bija paņēmies līdz − no tā iztaisīja jaunu cinka klišeju.

Man ļoti patika viņa darbi, un visas viņa āriskās izdarības likās tik saskanīgas ar tā darbu stilu.”

 

98.

1973. gada pavasarī Francijā mira izcilais spāņu modernists Pablo Pikaso. Pikaso draugs un mākslas aģents Daniels Kānveilers stāsta grāmatā My Galleries and Painters, ka Pikaso bijis apolītiskākais cilvēks, kādu viņš pazinis. Pirms daudziem gadiem viņš reiz Pikaso jautājis: „Polītiski runājot, kas tu esi?” Pikaso atbildējis: „Es esmu rojālists. Spānijā ir karālis − es esmu rojālists.” Franko sacelšanās beidzot esot piespiedusi Pikaso domāt polītiski. Kaut arī Pablo beidzamo reizi Spāniju apmeklēja 1933. gadā, visus nākamos mūža 40 gadus Pablo Pikaso palika spānietis. Pikaso iespaids latviešu mākslā rodams jau pirms 60 gadiem, kad latviešu mākslinieki, uzturoties Parīzē, sāk pievērsties formu sintezes meklējumiem. Tomēr Pikaso nozīmību pasaules mākslā daži latviešu mākslinieki un mākslas vēsturnieki centušies noliegt, atklāti saistot savu nostāju ar polītiskiem aizspriedumiem. Šajā gadījumā tie daudz neatšķiŗas no padomju mākslas zinātniekiem, kas Pikaso pēc nāves piemin tāpēc, ka viņš deklarēja savas simpātijas franču komūnistu partijai.

 

99.

Kā liecina redakcijai piesūtītais Tristuna Treides dzejolis, veltīts Pikaso piemiņai, mūsu vidū vēl ir cilvēki, kas spēj mākslu skatīt bezpolītiski.

8.IV.73

Pablo nav −

viņš ir aizgājis
pie sava meistara
salīdzināt bildes.

Tie izvilks savus blokus
spriedīs par fovismu
kubismu, ekspresionismu
un varbūt Pablo
šķelmīgi ar slapju
otu tad pievilks
klāt ūsas sava
meistara ģīmim.

Tas viss bez ļaunuma
jo dzīve − rotaļa
tur rotaļājas bērni
un bērnišķīgi radītāji.

Pablo nav −
tam nebija zobena
nedz arī kuģu
bet ar otu

viņš iekaŗoja vairāk
kā Aleksandrs Lielais
un atklāja apvāršņus
par kuŗiem Kolumbs
būtu tagad skaudīgs.
Šis Monmartras katalonis
pēc kuŗa zīmēm
nākošie vēl ceļos.

Pablo, Tev bija
daudz dažādu cepuŗu
vai atstāji man vienu?
viss ko Tu nepaņēmi
paliks Tev pašam
jo caur atstāšanu
mēs paturam.

Šonakt, kad zaļš
pakārts būs mēness
virs Andalūzijas dārziem
šonakt es aiziešu
pie Aviņonas damzelēm
dzert kataloņu vīnu
un klausīties sērīgu
ģitaru, kas raud
ar mums
par Tevi

Pablo−

Gvīdo Augusts

 

 

*) Interesanti atzīmēt, ka Oļģerts Liepiņš savā monogrāfijā Sigismunds Vidbergs, Rīgā, 1942. g. raksta par izcilo grāmatzīmju darinātāju Vidbergu, ka „viņa grāmatzīmes kā personības dokumenti daudzkārt raksturīgākas par ģīmetnēm, kā piemēru minot, ne bez ironijas, jādomā, Jānim Sudrabkalnam darinātais ēzelis. Liepiņš raksta: „Pasūtinātājiem, kas nav izteikuši sevišķas vēlēšanās, Vidbergs par grāmatzīmes tematu ņēmis sievietes figūru, atdarinot to parastā virtuozitātē.” Uzdodot tematus ne vienmēr laimējas arī labiem māksliniekiem, kā varam spriest no šī paragrafa kāda ņūdžersieša vēstulē: „Pirmo grāmatzīmi pasūtināju S. Vidbergam, ar kuŗu iepazinos Vācijā un turpināju pazīšanos izstādēs, kā arī pāris reizes apmeklējot to mājās. Ar viņu tomēr nelaimējās, jo biju kļūdījies, māksliniekam uzdodams tematu, ko tas savukārt bija pārpratis, pārcenties un tā „samocījis”, ka atradu par neizgatavojamu. Mākslinieku nesarūgtināju ar savu kritiku, zīmējumu pieņēmu un paturēju.”