JG97 Aina Siksna. Par dzimtenes apmeklējumiem

Kaut dzīves standarts dzimtenē ir zemāks nekā mums, gribu apgalvot, ka mašīnas, Iedus skapji, mākslīgie kažoki, ko Amerikas latviešu laikraksts Laiks vēlīgi piedāvā savos sludinājumos sūtīšanai uz Latviju, nav tās vērtības, kuŗas no mums sagaida mūsu tautieši dzimtenē. Šīs dāvanas var gan mums mazināt vainas apziņu, jo Laika sludinājumi piedāvā arī mājas Kalifornijā ar skatu uz Kluso okeānu, ar bīdāmām durvīm un gaisa dzesinātajiem, taču gribētos jautāt, vai pircēji nav tie paši, kam citi sludinājumi piedāvā arī dažādas zālītes pret galvas sāpēm, bezmiegu un palielinātu svaru. Kaut arī brīvībā, tomēr apzināsimies, ka nedzīvojam labākajā no pasaulēm. No Rīgas atgriežamies Stokholmā, kas spoža un nevajadzīgām precēm pārpilna cīnās ar smagām un augošām narkotikas problēmām un nevarīgi meklē ideoloģijas. Latviešu pionieŗi, kas Rīgas pilī klausās Pumpura biogrāfiju, liekas pat apskaužami, kaut arī muzeja vestibilā redzami Ļeņina attēli. Uz Raiņa literātūras muzeju gribētos studiju ceļojumā nosūtīt visus latviešu jauniešus, kam sāk izzust identitātes apziņa. Tur viņi visi ir: Aspazija, Rainis, Skalbe, Jaunsudrabiņš, Poruks, Krišjānis Barons, Čaks, Ādamsons un daudzi citi.

Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods,

rakstīts pār Blaumaņa stendu.

Savā romānā Bezkaunīgie veči Anšlavs Eglītis jautā:

Vai tiešām bija latvieši, kas varēja aizmirst šīs tukšās mājas un pazudušos cilvēkus? No kādām tumšām šķirbām izlīda šie sludinātāji, ka jārevidē vecie uzskati un polītiskā domāšanā jāaug, ka jāaizmirst šī gadu simteņa lielākās neģēlības un jāmeklē ceļi, kā „saprasties” ar varmākām. − Jādomā tie, kas nebija zaudējuši neviena tuvinieka, kas vispār nebija nekā zaudējuši un trimdā nonākuši tikai nejaušības vai dēku kāres dēļ.

Jābrīnās, ka psīcholoģiskos jautājumos acīgajam rakstniekam nav skaidrs, no kādiem ļaudīm nāk dzimtenes apmeklētāji un saprašanās meklētāji. Tie ir ļaudis, kas Latviju atstājuši pie savu vecāku rokas turēdamies. Pretēji Longinam Laukmanim Eglīša romānā viņi nav gluži tik lepni ar savu svešvalodu zināšanām. Par to viņiem ir bijis pārāk dārgi jāsamaksā. Kaut viņi apzinās, ka ir latvieši, viņi nekad nav varējuši netraucēti izveidot savu latvisko identitāti. Viņu izjūtas lieliski dokumentējuši divi Amerikas latviešu dzejnieki: Valda Dreimane un Olafs Stumbrs. Šaubos, vai viņus varētu apzīmēt par dēku meklētājiem. Viņu smeldzīgajai mīlestībai pret dzimteni ir traģisks apakštonis.

Mums tur šosejas noteikti labākas
(lūdzu, sakiet man ceļu uz mājām)
Velns, kur te var nopirkt tabaku
(Dievs, es nostaigātu to kājām)

Gribētos jautāt, kādus ideālus Longins Laukmanis var dot savam Amerikā uzaugušajam brāļadēlam Indulim kā pretpoti pret „nezāli”: savu māku labi ģērbties, vācu valodu ar berlīnieša akcentu, dzīves moto: Priecāsimies, ka dzīvojam saulainajā Kalifornijā.

Longina Laukmaņa biografija atspoguļo latviešu seno vēlēšanos būt kungiem vai tikpat labiem kā kungiem.

Taču no Longina tēva portreta izstaro kāds „dienišķs krietnums”, kas visai labi noderētu Indulim kā atspaids Amerikas brīvībā, kuŗa prasa augstu brieduma stadiju, lai nenovestu pie bēgšanas no īstenības un nekontrolēta materiālisma. Kur Indulis varētu nonākt sakarā ar šo seno latviešu „dienišķo krietnumu” un latviešu kultūru? Rīgā.

Nekur citur pasaulē repertuārā nav Indrāni, Skroderdienas Silmačos, Pūt vējiņi, Zelta zirgs, Princese Gundega, Sprīdītis. Nekur citur pasaulē baletā nedejo latviešu solisti, nekur citur nevar dzirdēt Kalniņa Baņutu, redzēt Mediņa baletu Mīlas uzvara.

Protams, latvieši Latvijā ir padomju latvieši, taču nekur pasaulē viņi nav īstāki latvieši, lepni ar Latviju un Rīgu.

Plūstu ielās, šalcu kokos, augu torņos, duros zvaigznēs, krītu lejā, glaužu vaigu vēsai pavasara zemei, nezinu − uz kāda stūŗa, bet uz tava stūŗa, Rīga, jo nemaz nav citu stūŗu, es pats paliktu bez stūŗiem un bez jumtiem, un bez pakšiem, un bez zemes, un bez gaisa, un bez saknēm, un bez augļiem, un bez dvēseles un miesas, ja es tevi neredzētu, ja es tevi nemīlētu, ja es tevi pazaudētu, svētā vieta Daugavmalā, manā sirdī, manā mūžā, manas esamības pašā zilā sākumā un pelēcīgi sirmā galā. (Ojārs Vācietis, Melnās ogas, 1971)

Bez dzimtenes mīlestības Padomju Latvijas dzeja atspoguļo latviskās identitātes meklēšanu, individuālās mīlestības pārdzīvojumus, skaidrības ilgas, revolucionāru garu un dziļu humānismu.

Bet nu es gribu atpakaļ iet
Pie laukiem, pie mežiem, pie pelēkās zemes.
Pie skaidrības rasas, pie klusuma strauta
Un katrai velēnai klanīties zemu,
Lai zin tā − es esmu no zemnieku tautas.
Tāpat kā mātei un vecmāmiņai,
Man gribas vilkt vagas un sēklu tur bērt;
Es jūtu − caur mani atkal viņas
Sev ceļu uz dzīvi atpakaļ cērt.
(Ārija Elksne, Trešā bezgalība, 1971)

Mēs gribam
un noteikti būs
Nākotnes cilvēks savādāks −
Ar skaidru dvēseles redzi un dzirdi,
Viņš mums ik soli
Pa šodienas lielceļiem pretī nāk,
Ļoti tuvs mūsu ilgām
Ļoti tuvs mūsu sirdij.
(Otomārs Rikmanis, Meklēju tevi, 1972)

Zinu, man pārmetīs aklumu pret svešo un krievisko Rīgas ielās. Protams, tas tur ir, taču kā izskaidrot faktu, ka Rīga, salīdzinot ar 1967. gadu, ir ziedošāka, laipnāka, bagātāka un eiropiskāka? Vai tas nebūs latviešu iespaids, vai arī to tiešām būtu atveduši iebraucēji no citām republikām? Meklējot Latvijā kontaktu ar ļaudīm, kas veicina šo augšupeju, mēs dosim tiem garīgu atbalstu, tai pašā laikā stiprinot savu latviskās identitātes apziņu.


Ne jau šķēpa metēji - astondesmitmetrinieki vien popularizēja Latvijas vārdu 1972. gadā. Divi no simtiem, kas to darīja citādā veidā un ar citādiem ieročiem: pasaules meistars dambretē Andris Andreiko (Juŗa Kalniņa uzņēmums) un tekstilmākslinieks Rūdolfs Heimrats (Gunara Janaiša uzņēmums).