LuM 4. augusta numurā dzejnieks Imants Ziedonis Latvijas dziesmu svētku simtgades kopkoŗa koncertam veltījis plašu apceri „Pēc tam”. Ziedonis ļoti atjautīgi raksturo svētku virsdiriģentus un izsaka interesantas domas par kokļu ansambli:

Notikums simtgades svētkos bija 6. vidusskolas kokļu ansamblis. Kokle pēc ilgiem gadiem atkal pierādīja, ko tā spēj. Tās nebija piedevas tautiskajā vakarēšanā pie tautiskajiem zirņiem, tās vispār nebija nekādas piedevas ne pie kā, tā bija īsta iespējām bagāta, pamodusies kokļu māksla. Meitenes spēlēja gaumīgi un patiesi, nekā butaforiska. Skolniecītes pierādīja, ka koklei ir sava bagāta, no aizmirstības izceļama skaņu pasaule.

Klausoties svētku estrādes priekšplānā iznākušos apvienotos pūtēju orķestrus, ienāca prātā, ka nākamajos Dziesmu svētkos viņu nevarību varētu aizstāt ar apvienotajiem koklētāju ansambļiem. Protams, tas notiks tikai tad, ja mūsu kultūras dzīvē tiks pārvarētas divas pašreizējās uzskatu galējības: nihilistiskā attieksme pret šo iespējām bagāto mūzikas instrumentu un it kā tautiskie, pareizāk, pseidotautiskie diletantiskie priekšstati par kokļu mūziku un muzicēšanu.

Svešumā kokļu spēle izvērtusies ļoti plaši. Šinī ziņā mēs Latvijai varētu pat palīdzēt. Mums ir cienījami kokļu darinātāji, kā arī spēles meistari, piem., Andrejs Jansons, brāļi Aldiņi u.c. Vai nākamajos dziesmu svētkos būtu iespējama kāda abām pusēm noderīga un jēdzīga mūzikas kultūras apmaiņa?

Tālāk pāris vārdu par „tautiskiem” tērpiem:

Iznāk „Daile”, iespaidīga, bet tāda svešādi drūma. Vai tāpēc, ka šādus melnus tautas tērpus neesam vēl redzējuši, vai tāpēc, ka vīriem tie dziesmu kaŗam svešie cietie, spīdošie dunči priekšā? Kaut kas traucē, varbūt tiešām tikai nepierastība.

Bet pats galvenais − Ziedonis pieskaŗas arī tautasdziesmu repertuāram un dziedāšanas stilam:

Piemēram, Dziesmu svētkos tautasdziesma skanēja intonatīvi vienlaidu. Trūka drastikas, nebija ne tādu kā „Sešu mazu bundzinieku” (bija tikai skaistās Darba rezervju bundzinieces), ne arī kāds apsegloja melnu kuili. Nebija ne sērdieņu, ne šūpļa dziesmu, ko baltologi atzinuši par skaistākajām šīs tematikas dziesmām pasaulē.

Vēl viena iestaigāta šablontaciņa: tautasdziesma apdarēs, ja tā tiek „jautrināta”, tad ar visvieglāko kaut kādu vācisku raidairadrid intonāciju vai „pārgalviskota” ar krieviski trakulīgu − uh! oh! Paši par sevi šie jautrās dabas izsaucieni nekādu pretestību neizraisa pat labas gaumes klausītājā, bet, atkal un atkal raidairadrid paviršajam vieglumam atkārtojoties, klausītājā un sevišķi citas tautas klausītājā (un ar to mums šodien ir jārēķinās, ka mūsu internacionālajai kultūrai ir internacionāls klausītājs) rodas iespaids, ka mūsu jautrība, humors un dzīvesprieks skan viena sangvīniska rallallā līmenī. Tautasdziesma, protams, māk dziedāt arī oda balsī. Taču tā ir tomēr vismaz kamene. Mēs nedrīkstam klausītājam pasniegt tautasdziesmu vienveidīgu, ar to mēs paši nobanalizējam intonatīvo bagātību.

Rupji teica, gari vilka,
Uzvilkdama gavilēja...

Skarbi sauca, rāmi vilka,
Kā līgoti nolīgoja...

Meitas drīzi drīzināja,
Sievas lēni lēnināja...

Ar uzviju es dziedāju...

Uzkliegdama es dziedāju...

Rudeniski es dziedāju...

Dziedu arī raudādama...

Mēs tikai dziedam. Mēs dziedam vien. Bet paklausieties, kā tautumeita žēlojas:

Dziedāt vien es mācēju,
Gavilēt nemācēju...

Ne jau es tas norādītājs. Māca pati tautasdziesma, ka dziesmu repertuāram jābūt stilistiski bagātākam:

Dzied, māsiņa, nelīdzini,
Neba segsi mugurā...

Nelīdzini, nenolīdzini intonācijas! „Rūjienieši, velna bērni, pirti dzied pērdamies.” Citur lūdzas meita, lai nesmej viņu, viņa esot tāda delverīte. Maz delverības, maz seno laikmetu sērdienības, maz no tautasdziesmu dvēseliskās daudzveidības dzirdējām repertuārā.

Zīmīgi vārdi veltīti lielajam dziesmu svētku gājienam:

Iet tauta. Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās. Cesvaine ar rōzītēm, „Juventus” ar Raiņa mīļākajām puķēm − tādām dzeltenām, es nezinu, kā tās sauc.

Mārsnēni − ar rudzupukēm.

Rauna − ar puķuzirņiem.

Amata − ar pīpenēm.

Ogres rajons − viss vainagos!

Matīšu sievas − ar ozolu zariem.

Zilie „gaudeamusi” − ar sarkanām neļķēm.

Botāniskais dārzs − ar lilijām.

Krimuldietes − pīpeņu vainadziņos.

Sauciens no skatītājiem: „Lai dzīvo skaistās krimuldietes! Urā!”

Viļus neviļus visa iela aplaudē kolhozam „Lāčplēsis”.

Aiziet senais Umurgas karogs, un aiziet Cēsu puiši tādos tērpos, it kā nupat būtu iznākuši no kinofilmas „Vella kalpi”.

Putēju orķestri tādi pasveši, tūliņ var redzēt, ka no tautas dzīlēm šie nu nav nākuši vis. Ģērbušies visvisādi un nevienu tautasdziesmu arī neuzspēlē. Tikai Valkas un Valmieras rajona pūtēji nav aizmirsuši tautasdziesmu popūriju. Konservatorija dzied „Sijā auzas tautu meita”. Iela skandē līdzi ar plaukstām. „Absolventi” dzied „Āvu, āvu baltas kājas”, kāds cilvēks pārvar mūsu kautrību, izskrien un iespiež ziedus diriģentam.

Katrā ziņā dziesmu svētku dziedātāju un dejotāju gājiens Latvijā norit tautas sajūsmas un apsveikumu zīmē, pretstatā trimdas dziesmu svētku gājieniem. Arī Klīvlendā dziedātāju un dejotāju pulki soļoja uz dziesmu vietu vairāk kā bēru gājienā − nopietnu, noskumušu, pat drūmu skatītāju seju pavadīti, par ziediem un izsaucieniem nemaz nerunājot. Kādā stūrītī kāds amerikāņu orķestrītis kaut ko uzpūta, bet nedzirdējām nevienas tautas meldijas skaņas.

 

*

Ir izskanējuši Eiropas latviešu dziesmu svētki Ķelnē. Kopkoŗu koncertu (500 dziedātāji) bargi kritizējis Andris Vītoliņš Londonas Avīzē 17. augusta numurā. Esot bijuši 3 fiasko, Norviļa dziesmu „Kam drosme ir” (K. Ulmaņa vārdi) recenzents nav klausījies, programma bijusi juceklīga utt. Daudz mierīgāk un konspektīvi pozitīvi, gan ar piebildēm programmas sakārtojumā un repertuāra izvēlē, koncertu vērtēja Tālivaldis Ķeniņš Laikā. Gaumīgajā svētku vadonī rīcības komitejas priekšsēdis Longins Apkalns raksta arī šādus vārdus:

... Tikai latviešu daļai svešatnes brīvībā iespējams šais simtgades krustcelēs bez pašapmānīšanās spriest par pienesumiem un pametumiem tautas kultūras pūrā. No okupētās Latvijas gads gadā nāk zinas par kultūras veikumiem. Šai masā tomēr neparādās nekas, kas sajūsminātu tautu tā kā agrākie izcilie mākslas dzīves sasniegumi. Neviena latviešu kultūras darbinieka vārds nav kļuvis pazīstams ārpus Latvijas robežām...

Vismaz pēdējais teikums noteikti pārspīlēts, pat nepatiess. Kā tad ir ar slaveno diriģentu Arvīdu Jansonu?

 

*

Līdzīgi „ļeņiniādei” dziesmu svētku atklāšanā Rīgā, Amerikas latviešu dziesmu svētkos Klīvlendā norisinājās „niksoniāde” ar prezidenta meitas Džulijas aktīvu līdzdalību. Vairums latviešu jaunatnes šausmās nobālēja par vecākās latviešu paaudzes izturēšanos svētku atklāšanā. Jāpiemin Vairas Freibergas lasītājas vēstule Laika 29. sept. numurā, citējot te pāris teikumus:

... Savus tautas svētkus mēs izķēmojām ar vienas īpašas polītiskas partijas paštaisnošanos un ālēšanos. Mēs rāpojām, lišķējām un aplaudējām reāliem vai iedomātiem varas vīriem, kas tautas labā nekā konkrēta nav darījuši un nekā nesola arī nākotnē...

Jāpievienojas Vairai Freibergai, ka te tiešām „parādījās nesenās kalpu tautas verdziskā dvēsele”.

Skaistāko cildinājumu latviešu dziesmu svētku simtgadei sniedzis dzejnieks Andrejs Irbe. Viņa dzejoļa „Meitene ar baltu puķi” rindas citēju (Latvija Amerikā, 25. aug. num.):

... Šī diena nav ne ķeizara, ne kunga.
Šī lielā diena − tās, kas gadusimtiem cauri
ar baltu dziesmu puķi kāpusi
pa piebradātām kāpnēm baltas gaismas kalnā
un tagad dziesmā deg
kā jāņuguns
uz gadu simta pieres.

 

Imants Sakss