Aleksandrs Stankevičs. Durvis

Alisas Iļjenas uzņēmums

Par gleznu „Durvis” un māksliniecisko ietērpu Omāra Haijama četrrindēm 1972. g. A. Stankevičs saņēma Latvijas PSR mākslinieku savienības medaļu „par izcilāko sasniegumu”.

Pie aizvērtajām durvīm otrādi apgrieztā krusta ekspresīvā un kontrastu pilnā gleznojumā pienaglotas divas figūras.

R. Lāce LuM 1972. g. 23. numurā izceļ „Durvis” kā darbu, „kas balstās plašā tradīciju un mūsdienu mākslas tendenču sintezē”. Par abiem simboliskiem tēliem R. Lāce izsakās šādi:

Autors nenostāda šos divus tēlus kā divus karapulkus vienu pret otru. Tie eksistē vienā plāksnē, uz vienām „durvīm”, vienā un tai pašā pasaulē.

Aiz mūsdienīgās madonnas ultramodernās ārienes jūtama liela un humāna tradīcija, tā balstās cilvēka esamības harmoniskā izpratnē. Tāpēc plakātiskie izteiksmes līdzekļi tiek apvaldīti. Tie pārvēršas savdabīgā askētismā, kas asociējas ar garīgu skaidrību, izceļ dzīvības pilno plastiku un sejas zīmējuma izteiksmību. (Ar tādām pašām šaurām, ieslīpām, it kā sāpīgas neizpratnes pilnām acīm uz mums raudzījās arī viņai svešā pasaulē nokļuvusī Gianeja A. Stankeviča ilustrācijās G. Martinova zinātniski fantastiskajam romānam.) Tēlam sveša patētika. Klasiskā poza pauž mieru un pārliecību. Un tieši tas raisa skatītāja aktivitāti.

Sievietes tēlā izcelts cilvēciskais, tuvais un saprotamais, bet diptiha otras daļas galvenais vadonis patiesībā ir fantastiskais saksofons. Muzikants kā akls taustās ap šo kapitālisma mašinērijas simbolu, viņš ir līdzīgs piepūstam gumijas maisam. Nevis viņš iedveš dzīvību šajā „elles mašīnā”, bet otrādi − tā radījusi viņu. Kliedzoši baltās aproces, kas brūk uz stingajiem, kokainajiem pirkstiem, apkaklīte, kurā spokainā galva iegrimusi gandrīz līdz ausīm, liek nojaust, ka šis rēgs varētu būt vēl lielāks un atbaidošāks. Sievietes figūrā izcelts plastiskums, bet saksofonista nemateriālais stāvs gaist dzelžainu, kniedētu bruņu plākšņu ģeometriskajos ritmos, arī tādējādi liekot just, ka te nav cilvēks pret cilvēku, ne tikai cilvēki ar dažādiem pasaules uzskatiem, bet cilvēcība pret necilvēcību. Mūsu mākslā grūti sameklēt otru piemēru, kur pozitīvais ideāls izcelts tik spilgti, izmantojot negatīva tēla pastiprinājumu, kas pie tam brīvs no jebkāda kariķējuma.