JG97 Teātris. Kārlis Freimanis, Astrīda Ploriņa

BRECHTA EPISKAIS TEĀTRIS

Drāmatiķi par savu uzdevumu allaž ir uzskatījuši izplatīt attiecīgā laikmeta idejas, ietekmēt reformas un rādīt ceļu pozitīvā virzienā. Varētu teikt, tā ir tradicija, kas ir mantota no drāmas ziedu laikiem Grieķijā, kad viņu lielais ideālists Sofokls, savas lugas rakstot, vadījās no pārliecības, ka drāmatiķim jārāda tāds cilvēks, kādam tam vajadzētu kļūt, ne tāds, kāds caurmēra cilvēks ir.

Arī 20. gs. vācu drāmatiķis Bertolts Brechts pieder pie šī cilvēka skolotāju pulka, bet ar zināmu atšķirību, jo ar viņa vārdu saistās jēdziens: episkais teātris. Episkais teātris dibināts uz revolucionāra drāmas principa. Tas kā pirmais Rietumu pasaules drāmas vēsturē vēršas pret publikas emocionālu līdzdalību lugas norisē, kas tradicionālajā teātrī galvenokārt panākta ar reāla iespaida radīšanu.

Brechta nolūks ir stimulēt publikā kritisku domāšanu, tātad intellektuālu līdzdalību lugā rādītajām problēmām. Starp publiku un lugas notikumiem viņš vēlas panākt tādu attieksmi, kāda būtu starp traģisku autokatastrofu un cilvēku, kuŗš pats tanī nav ne tieši cietis, ne arī ir tās aculiecinieks, bet kuŗam šo katastrofu atstāsta. Tas ir Brechta episkā teātŗa pamatprincips, kas liek domāt, ka drāmatiķis cenšas panākt objektīvu publikas spriedumu par faktiem, kas tai pasniegti, un kuŗi pēc viņa teorijas reprezentē visas cilvēces problēmas ar to vispusīgākām pretrunām.

Pārskatam techniskie, tā saucamie „atsvešināšanas” līdzekļi (Verfremdungs-effekte), patapināti no visdažādākām drāmas tradīcijām, ar kuŗu palīdzību Brechts emocionālo publikas līdzdalību cenšas novērst, īsumā ir šādi:

a) simbolika, b) lugas struktūra bez galvenā kulminācijas punkta, c) neoklasisko drāmas vienību − vietas, laika un norises − izslēgšana vai ierobežošana, d) jo bieži stāstītāja kommentāri, e) masku lietošana, f) nozīmīga aktieŗu sagrupēšana uz skatuves, g) mūzikas un zīmīgu „ziņģu” lietošana, h) notikumu attālināšana ģeogrāfiski un laikmetīgi, i) gaismas atstāšana publikā, j) dekorāciju pārvietošana, ko izdara aktieŗi spēles darbībā. Ar to, šķiet, esam nonākuši pie paša galvenā jautājuma, proti, kas tad ir tas virziens, uz kuŗu Brechts ar savām lugām uz domāšanu pamudināto publiku grib pavedināt iet; kas ir Brechta dzīves un pasaules uzskats?

MARKSISMA FILOZOFIJA

Brechta pasaules uzskata pamatā ir marksisms; viņa pārliecība ir tā, ka utopisks sociālisms jeb komūnisms ir realizējams. Savā dramatiķa darbībā Brechta galvenā vadlīnija ir ticība, ka cilvēks pamatā ir labs, ka tikai kapitālisma izpausmes, kā trūkums, bads, nezināšana, šķiru nevienlīdzība un kaŗi cilvēku morāli deformē. Par savu marksista pienākumu viņš uzskata izplatīt propagandu, kas stimulētu cilvēka domāšanu „pareizā” virzienā, proti, tādā, kas noved pie pārliecības, ka sociāla revolūcija ir nepieciešama.

Nav noliedzams, ka, sākot ar industriālās revolūcijas augļu izbaudīšanu, sociālie centieni bija (un ir joprojām) gluži pamatoti. Tamdēļ nav jābrīnās, ka mūžīgi nepilnīgā individuālā cilvēka morālās un ētiskās kvalitātes uzlabošanas centienu temati literātūrā un drāmā arvien vairāk deva priekšroku mēģinājumiem panākt industrijā izmantotā un bezcerīgā trūkumā nonākušā kollektīva eksistences uzlabošanu. Kā spilgtu piemēru varam minēt 19. gadu simta vācu rakstnieku un drāmatiķi Gerhardu Hauptmani, kās ar savu lugu Audēji (Die Weber), rādot šīs strādnieku šķiras bezcerību un izmisumu, cerēja modināt līdzjūtību un sirdsapziņu turīgo izmantotāju vidū, lai iekustinātu domas par reformu nepieciešamību.

Gerhards Hauptmanis vēlējās reformas; marksists Brechts vēlas revolūciju. Reformas ir konstruktīvas; revolūcijas − destruktīvas. Sevišķi bīstamas ir Marksa ideoloģijas iedvesmotās revolūcijas, jo šīs ideoloģijas pamatā ir absolūts materiālisms. Angļu žurnālists Malkolms Magridžs (Muggeridge) savos brieduma gados šai ideoloģijā, kopā ar Freuda psīcholoģiju, saskata visas Rietumu pasaules kultūras un civilizācijas bojā ejas cēloni. Otrkārt, pēc tam, kad Darvins bija nocēlis cilvēku no speciālās, Dieva līdzībā radītās, sugas pjedestāla, Markss to pilnīgi atbrīvoja no tā individualitātes, tātad arī no morālas atbildības par katru savu rīcību. Marksa, tātad Brechta, uzskatā visas cilvēka izpausmes ir viņa vides iedarbības rezultāts; sabiedrība veido cilvēku, nevis cilvēks sabiedrību. To, ka kapitālistiskā iekārtā cilvēkam ir tikai divas iespējas (pret savu dabisko tieksmi, izmantojot citus cilvēkus, kļūt ļaunam vai iet bojā), Brechts jo sevišķi cenšas parādīt savās 1941. un 1939. gadā sarakstītajās lugās: Labais cilvēks no Setzuānas (Der gute Mensch von Setzuan) un Kurāžas māte un viņas bērni (Mutter Courage und ihre Kinder). Mēģināsim noskaidrot, vai Brechts pārliecina.

Pirmajā no šīm lugām varone ir pagrimusi sieviete, kuŗā koncentrētas cilvēka labākās īpašības: līdzjūtība, sirsnība, palīdzība, spēja mīlēt otru cilvēku. Brechts rāda, ka viņas dzīves veids, dienišķās maizes pelnīšana ar prostitūciju, nav izlaidības, bet kapitālistiskās iekārtas rezultāts.

Šan Tī, tā sauc lugas varoni, iemīlas kādā lidotājā, kuŗa profesija Brechta darbos simbolizē cilvēka tieksmi augšup. Lidotāja amatā var tikt tikai tādi, kuŗiem ir līdzekļi, lai nopirktu kapitālistiskās iekārtas autoritāšu labvēlību ar kukuļiem. Lidotājs mīl Šan Tī, kuŗa jau gaida viņa bērnu. Viņi grib precēties, bet Šan Tī naudas summa ir pārāk niecīga, lai ar to apvienotu ģimenes dzīves un lidotāja posteņa nodrošināšanu.

Kļūt lidotājam ir šī jaunā cilvēka dzīves mērķis un, lai to realizētu, mēģinājums izvilkt no Šan Tī līdzekļus, viņu apkrāpjot, iznīcina viņu „ideālās” attieksmes. Brechts rāda, ka Šan Tī nākas grūti atteikties citiem cilvēkiem palīdzēt, taču mātes pienākums pret gaidāmo bērnu spiež viņu savu sirdi nocietināt pret to vajadzībām. Vēl vairāk, lai pasargātu savu bērnu no sava un citu nabagu līdzšinējā likteņa, viņa pati kļūst par nežēlīgu kapitālisti − tabakas fabrikanti.

REĀLISMS UN TEORIJA

Brechts rāda nenoliedzami daudz patiesības. Šan Tī raksturojums pārliecina un liekas pilnīgi pieņemams, ja to attiecina uz viņu kā indivīdu, kā cilvēku ar psīcholoģisku cīņu sevī. Bet Brechta nolūks nav rādīt individuālā cilvēka problēmas. Viņa varoņi teorētiski simbolizē visas apspiestās cilvēces problēmu. Taču, kā kāds literātūras kritiķis ir izteicies, Brechts mākslinieks − reālisma pārstāvis − negrib lāga padoties Brechtam teoretiķim − marksisma pārstāvim. Proti, lai tas lugā spētu identificēt arī savas sociālās problēmas, lugai ir jābūt pietiekami reāli tvertai, tātad, starp citu, Šan Tī nav izolējama no vides, kuŗā tā dzīvo. Tā ir vide, kas sastāv no bezcerīgi trūcīgiem cilvēkiem, kuŗus it kā tieši šī bezcerība spiež kļūt par necilvēkiem. Taču rodas daži jautājumi. Kādēļ neviens cits kā vienīgi Šan Tī ir tikusi pie naudas? Brechts, laikam šādu jautājumu neparedzējis, jau lugas sākumā rāda, ka, lūk, tieši tādēļ viņa ir ieguvusi līdzekļus, ka visu it kā vienlīdzīgo un pamatā labo cilvēku vidū Šan Tī tomēr ir izrādījusies vienīgā, kuŗa atsaucas jo silti uz ceļinieku lūgumu tiem palīdzēt. Ceļinieki klauvēja pie daudzu durvīm.

Neskaitāmos veidos šai lugā, kā arī citās, Brechts pret savu gribu allaž skaidri parāda, ka cilvēka sadzīvē ne ārējie apstākļi, bet gan individuālā cilvēka raksturīgās īpašības ir noteicējas.

ATKAL KONFLIKTĀ AR MARKSU

Citā plāksnē, vēl krasākā konfliktā ar marksisma ideoloģiju Brechts, šķiet, nonāk lugā Kurāžas māte un viņas bērni, kas balstīta tematā par 30 gadu kaŗu. Brechts izvēlas šo 300 gadu veco vēsturisko tematu, lai distancētu skatītāju no emocionālas līdzdalības. Bet Markss uzsveŗ krasas sociālas pārmaiņas vēsturiskā ritējumā. Tātad Brechtam būtu savā lugā jārāda, ka 17. gadu simteņa sabiedrība un līdz ar to cilvēks ir bijuši citādi. Luga Kurāžas māte un viņas bērni skatītājam šo transformāciju 300 gadu laikā nerāda. Tiešā kritika, humors un sarkasms, kuŗu Brechts netaupa, trāpa tieši mūsdienu individuālās, kā arī sabiedriskās nepilnības. Cilvēks, sabiedrība un polītika pamatā nav mainījusies.

Vēl vairāk, Brechta ideālā ekonomiskā, sociālā un polītiskā iekārta ir tikai iecerēta, nekad nav realizēta. Pretēji drāmatiķiem, kuŗi vēlas rādīt cilvēku − individu − kādam tam vajadzētu kļūt (vēsturē tādi ir arī bijuši), Brechtam nav nekādu reālu pieturas punktu, uz ko tiekties. Un kā gan tie varētu rasties, ja marksisms un materiālisms ir vienpusīgi?

Tie ir secinājumi, pie kuŗiem varētu nonākt tāds, kuŗu Brechtam izdodas iesaistīt savās lugās intellektuāli. Šie secinājumi ir tieši pretēji tam, ko Brechts vēlas panākt. Bet tā nebūt nav vienīgā pretruna Brechta teorijai praksē. Pieredze rāda, ka gandrīz visas izrādes, kuŗās uzvesta luga Kurāžas māte un viņas bērni, ir beigušās ar fiasko tādā nozīmē, ka skatītāji ir iesaistīti lugā tieši emocionāli.

Ja episkā teātŗa techniskos principus citi drāmatiķi plaši apsveic, pieņem un lieto, un režisori tos sekmīgi iedzīvina praksē, kā, piemēram, angļu dramatiķa Roberta Bolta lugā A Man for all Seasons, tad Brechtam pašam nesekmējās. Jau pašā pamatā iepriekš minētie episkā teātra Verfremdungseffekte ir dibināti uz Marksa teoriju. Pēdējais māca, ka kapitālistiskā darba sadales sistēma ir nogriezusi cilvēku no līdzdalības dzīves veidošanā; cilvēks ir atsvešināts no visuma. Brechts māca, ka vienīgais veids, kā cilvēku atgriezt pie morāla, pilnvērtīga dzīves veida un līdznoteikšanas ekonomiskajā iekārtā, ir ar tā attālināšanu no eksistences akūtām problēmām, tam it kā caur trešās personas prizmu atdarot acis un tādā veidā tam palīdzot domāt.

TRAĢISKS KONFLIKTS

Taču traģisks konflikts ir jau Brechtā pašā, jo, neraugoties uz to, ka viņš to cenšas noliegt, dzinējspēks viņa idejām ir tieši emocionāls. Viņa dramatiķa darbības pamatā ir dziļa cilvēcība un līdzjūtība. Tā līdzās kritikai pret savu varoni Kurāžas māti jau pieminētajā lugā, Brechts viņu skicē kā kapitālisma upuri, kuŗai citas izejas nav, kā vienīgi izmantot kaŗu „mazkapitālistes” darbībā, no tā pelnoties. Bet Brechts vēlas radīt publikā pret šo varoni kritisku reakciju, jo viņai, neskatoties uz to, ka kaŗš laupa dzīvību viņas visiem trim bērniem, neatdarās acis uz savu aplamo ticību, proti, kapitālisma atbalstīšanu ar veikaliem.

Šai gadījumā rezultāts ir bijis divkārši ironisks, jo kritikas vietā publika ir apsveikusi varonīgo māti par tās neatlaidīgo cīņas garu, reizē to apraudot sūrām asarām par tās traģisko bērnu pazaudēšanu. Tātad, Brechts pats savu neapzināto un neatrisināto − neatrisināmo − pretrunu dēļ nepārliecina.

Brechta drāmatisko darbu ignorēt tomēr nevar. Vispirms jau tādēļ, ka tajā ir daudz pamatotas sociālas kritikas, kas atsaucas tieši uz to ļaužu emocijām, kuŗi tālāk par materiālās vienlīdzības sasniegšanu nesaredz, un kuŗi, ar Marksa teorijas palīdzību, tik ļoti ērti var savās acīs iegūt pašcieņu, − jo pie visām savām neveiksmēm, rakstura vājībām un nepilnībām iespējams vainot sabiedrību, sociālo un ekonomisko iekārtu. Organizēti šo emociju rezultāti, šķiet, sevišķi mūsu tautai ir jo labi pazīstami, un par tiem nedrīkstētu klusēt. Otrkārt, pozitīvā plāksnē, nav noliedzami Brechta nopelni episkā teātra tradīcijas radīšanā. Tāpat viņa lugām ir arī augsta laika kavēkļa kvalitāte, tās uzrakstītas meistariskā stilā un formā, tajās ir daudz asprātības un humora. Taču ar aistētisko perfekciju nepietiek, lai darbam būtu paliekama vērtība.

Lai drāmatiķis, kā cilvēka skolotājs un audzinātājs, būtu sava izvēlētā uzdevuma augstumos, viņa darba rezultātam ir jāpārliecina, tam jābūt nemākslotam un daudzpusīgam.