FRANČU MŪSDIENU DZEJAS IZLASE

Es tevi turpinu. Sastādījusi Maija Silmale. Rīgā: Liesma, 1970. 211 lp. Rbl. 1.40.

Es tevi turpinu ietveŗ divdesmit trīs franču dzejnieku simt deviņus dzejoļus piecpadsmit latviešu autoru atdzejojumā. Dzejnieki izraudzīti sākot ar Rembō (Arthur Rimbaud, 1854-1891) un beidzot ar Bonfuā (Yves Bonnefoy, dz. 1923.). Izlasi ievada sakārtotājas Maijas Silmales priekšvārdi divpadsmit lappusēs ietverti kodolīgi dzejnieku raksturojumi. Beigās dotas par viņiem biografiskas ziņas. Grāmata, tātad, iepazīstina latviešu lasītāju ar franču dzejas attīstību apmēram pēdējo simt gadu laikā.

Par dzejas izlasēm un par dzejas tulkošanu var minēt vairākus principiālus jautājumus. Cik reprezentātīvai jābūt izlasei? Vai tanī ietveŗami visi ievērojamākie kāda laika posma autori, vai arī tikai daži no tiem? Vai tulkojumā panākams precīzs satura un ārējās formas atdarinājums, vai arī pieļaujama atdzejotāja brīvība?

Izvēle šai krājumā ir diezgan vispusīga attieksmē pret mūsu gadsimta dzejniekiem. Principā uzņemot arī 19.gadsimta beigu dzejnieku Rembō kā nozīmīgu jauno laiku ievadītāju, var tomēr jautāt, vai viņš tiešām uzskatāms par vienīgo franču modernās dzejas priekšteci. Šķiet, varētu ierādīt vietu arī viņa laika biedram Malarmē (Stéphane Mallarmé, 1842-1898), kas ar savu ideālismu un "tīrās dzejas" meklējumiem ir atstājis ievērojamu ietekmi. Bet var jau arī pieņemt, ka galvenā vērība šinī izlasē pievērsta tikai divdesmitajam gadsimtam. Ja tā, tad tomēr nevar nepieminēt vairāku tādu moderno dzejnieku noklusēšanu, kuŗu dzejā svarīga loma reliģiskajam motīvam. Ievērojamākais viņu vidū būtu Klodels (Paul Claudel, 18681955). Bet varam jau arī saprast, kādēļ reliģiskai dzejai jāpaliek ārpus tagadējā Latvijā izdota krājuma. Šī tad arī liekas vienīgā redzamākā ietekme, ko uz izlasi atstājis režīms. Tas, ka vairāki dzejnieki priekšvārdos raksturoti par buržuaziskās sabiedrības pretiniekiem vai komūnistiem, saskan ar patiesību. To pašu varētu teikt par daudziem citiem franču rakstniekiem. Buržuaziskā demokratijā dzīvodami, viņi var atļauties un arī atļaujas nodoties kreisai ideoloģijai. Viņiem nav jābaidās, ka par valdībai nepatīkamu domu izteikšanu tos ievietos cietuma mentāli slimo nodaļā, kā tas 1971.gada sākumā notika ar izlases Es tevi turpinu sakārtotāju Maiju Silmali. (Pēc protestiem franču un zviedru laikrakstos viņa gan atkal atbrīvota.)

Jautājums par dzejas ārējās formas atdarināšanu īpaši sarežģījas tad, ja ir runa taisni par franču dzeju, - tas ir, par tradicionālajā metrikā ietverto, kādu to rakstīja līdz pat 19.gadsimta beigām un dažos gadījumos raksta vēl tagad. Šīs metrikas pamatā ir zilbju kopskaits ik rindā, bet rindas pašas nesadalās noteiktās pēdās (jambos, trochajos u.t.t.), kā tas notiek latviešu, vācu vai angļu dzejā. Vispazīstamākais, tradicionāli visvairāk lietotais un izkoptais franču dzejas metrs ir aleksandrietis jeb divpadsmit zilbju rinda. Savā laikā Virza to atdzejoja ar sešpēdu jambu, ko arī pats nereti lietoja savā oriģināldzejā.. Tās bija svinīgas, ritmiski tvirtas rindas, ar cezūru aiz ik sestās zilbes, tāpat kā palaikam frančiem, piem.:

Dievs tikai talantu pēc savas gribas dod,
Bet māksla pantus vīt mums pašiem jāatrod.

Šis būtu vismaz viens veids, kā atdzejot franču aleksandriešus. Jāpiebilst gan, ka izteikti divzilbīgais jambu akcentējums nav raksturīgs franču dzejai, jo, saskaņā ar franču valodas īpatnībām, uzsvērtās un neuzsvērtās zilbes tur izkārtojas dažādos salikumos. Tomēr liekas, ka kaut kādu noteiktu un nemainīgu formu vajadzētu ievērot tad, kad atdzejo vai nu aleksandriešus vai citus klasiskos franču dzejas metrus.

Sacītais īpaši būtu attiecināms uz Rembō slaveno dzejoli "Piedzēries kuģis" (vai labāk: "Noreibušais kuģis"), ko atdzejojusi Vizma Belševica. Dzejoli gan raksturo tā sacerēšanas laikam (1871) neparastas vīzijas un priekšstatu izvēles brīvība, bet ieturēts tas viscaur ir aleksandrietī. Taisni formas kontrole pretstatā šķietami nekontrolētajai ainu plūsmai rada vienu no šī dzejoļa īpatnībām. Daļa šīs īpatnības, diemžēl, atdzejojumā zūd, jo Belševica neietur noteiktu rindu gaŗumu, bet brīvi variē piecu un sešu pēdu jambus. Oriģinālam netuvina, bet no tā attālina arī tas apstāklis, ka atskaņu vietā bieži vien lietotas asonances. Tā tas darīts arī gandrīz visos citos tādos dzejoļos, kuŗu oriģinālos sastopamies ar atskaņām. Šķiet, šādu rīcību varētu akceptēt tad, kad tiek atdzejoti mūsdienu modernie autori, kas raksta vairāk vai mazāk brīvā formā. Kaut gan arī viņu dzejā parasti atskaņas vai nu ir, vai arī nav un tad nav arī asonanču, pēdējās varētu, varbūt, lietot kā vispārējai formas brīvībai atbilstošu elementu. Sacītais tomēr nebūtu attiecināms uz minēto Rembō dzejoli. Lasot atdzejojumu, iegūstam gan visai precīzu ieskatu par tā gleznām un ainām, bet ne gluži par tā formu. Bet var jau arī būt, ka par svarīgāko ir uzskatāms šī dzejoļa vīzionārais trauksmainums, un to atdzejotāja ir parādījusi teicami.

Bez Rembō par otru izejas punktu šajā izlasē Maija Silmale min Valerī (Paul Valery, 1871-1945), kuŗa nosvērtā, formāli izslīpētā intellektuālā dzeja ir pretstats Rembō spontānajai trauksmei. Valerī ievērojamo dzejoli "Kapsēta pie jūŗas" ir atdzejojusi Mirdza Ķempe, viņa stingro desmit zilbju metru pārceļot gandrīz viscaur izturētā piecpēdu jambā. Tomēr arī te varētu būt dažādās domās par asonanču lietošanu atskaņu vietā. Bet grūtajam filozofiski dziļajam dzejolim atdzejotāja ir piekļuvusi ļoti tuvu, tikai vietumis padarīdama to it kā drusku mazāk simboliski aizplīvurotu un tiešāk uztveŗamu nekā oriģinālu.

Formālas problēmas rada arī Sandrāra (Blaise Cendrars, 1887-1961) "Lieldienas Nujorkā". Oriģināla metrs lielāko tiesu ir aleksandrieša variācija - ar brīvāku zilbju skaitu nekā klasiskajā aleksandrietī, bet ar līdzīgu pamatritmu. Māŗa Čaklā atdzejojumā, diemžēl; noteiktu metru izmanīt ir pagrūti. Oriģināla atskaņu vietā reizēm lietotas vāji aptuvenas asonances, reizēm tās atmestas pavisam. Kamēr oriģinālu raksturo zināms pacēlums par spīti sižeta vulgāritātei, atdzejojumā reizēm ieviešas pabāla proza. Un kādēļ Dievs tiek allaž uzrunāts ar Jūs? Tā dara fŗanči, bet ne latvieši. Tomēr savu tiesu no dzejolī ietvertajām drudžainajām klaidoņa izjūtām dod arī šis atdzejojums.

Nav, protams, iespējams nedz arī vajadzīgs recenzentam salīdzināt visus atdzejojumus ar oriģināliem. Apmierināsimies tikai ar vēl dažiem piemēriem.

Apolinēra (Guillaume Apollinaire, 1880-1918) dzejoli "Sarkanmatainā skaistule" iejūtīgi atdzejojusi Cecīlija Dinere, ļaujot, lai pirmajā brīdī šķietami mazsakarīgās rindas un ainas sasaista noskaņu un smeldzes un atziņu pavediens. Kādas divas, trīs vietas gan liek domāt par oriģināla nepilnīgu izpratni: novirzīšanās no tā nenotiek pantmēra vai atskaņu dēļ, jo dzejolis ir brīvajā ritmā un bez atskaņām. Šajā sakarībā prātā ienāk neatbildēts jautājums par to, vai visi piecpadsmit atdzejotāji atdzejojuši patstāvīgi tieši no franču valodas vai arī citādi kā. Brīvās Latvijas laikā franču valodas mācīšana skolās nebija sevišķi izplatīta; nav dzirdēts, ka tagad būtu notikušas nozīmīgākas pārmaiņas.

Tuvs oriģinālam un tā noskaņai ir Maijas Silmales atdzejotais tā paša Apolinēra dzejolis "Mazais auto". Aprautās rindās te tverts dzejnieka neaizmirstamais brauciens 1914.gada 31.augustā - "brīnumliegajā pirmskaŗa naktī", kad viņš ar savu draugu, "lai gan vīri jau brieduma gados," ar mazo auto iebraukuši jaunā laikmetā, kaŗa jausmu un vīziju pilnā, un tādēļ jutušies kā tikai nupat būtu piedzimuši. Kā zināms, Apolinēra kaŗā ievainoja, un viņš mira divas dienas priekš pamiera noslēgšanas. Šis dzejolis satur arī vīzuālo dzeju - pantu, kaŗa teikumu un burtu izkārtojums zīmē tādu kā ainu, kā tas notiek arī dažā citā Apolinēra dzejolī. Šis pants pārfotografēts un iespiests oriģinālā, atdzejojumu rakstot parastajā rakstībā.

Īpašas problēmas dažkārt var radīt vairāk vai mazāk sirreālistiskie dzejoļi. Ko iesākt ar vārdu rotaļām, kam nav loģiskas jēgas un kas balstās uz tādām asociācijām, kas eksistē tikai vienā valodā? Varētu domāt, ka, piemēram, Prevēra (Jaques Prevert, dz. 1900) dzejolis "Pikaso pastaiga" ar saviem iedomu lēcieniem un vārdu akrobatiku nemaz nepadosies atdzejošanai. Uldis Leinerts to tomēr ir veicis ar atzīstamu rotaļīgumu un veiklību, itin asprātīgi izdomādams arī vairākas vārdu spēles, piemēram: "kā hercogs de Masko kas pasaka maz ko un uzliek masku." Jādomā tomēr, ka franču lasītājiem tiek daudz vairāk jautrības no vēsturē pazīstamā hercoga de Gīzes vārda aprotaļāšanas nekā latviešu lasītājiem no kaut kāda nepazīstama de Masko pieminēšanas.

Kaut arī tā paša Prevēra dzejolis "Manā mājā" neprasa tik daudz sirreālistiskas fantazijas, Cecīlijai Dinerei ar tā atdzejošanu nav veicies. Vairākas vārdu rotaļas te palikušas nepamanītas, vairākas franču idiomas pilnīgi pārprastas. Piemēram, rinda "Et puis qu'est-ce que ēa peut faire tout ēa" tulkota "Un pie tam ja ir kaut kas var dārīt visu ko." Burtiski šī rinda nozīmē "Un tad, kāda tam visam nozīme" vai arī "Un kas par to".

Turpretim veiksmīgi un precīzi atdarināti ir Sen-Džona Persa (Saint-John Perse, dz. 1887) svinīgie, plūstošie teikumi dzejolī "Sniegi", ko atdzejojusi Ķempe, parādīdama dzejnieka aristokratisko vēsumu, gaismas žilbīgumu un ainu bagātību. Tikai kādēļ nav respektēts dzejnieka rakstības veids - nesadalītās, pēc izskata prozai līdzīgās, nesaistīti ritmiskās rindkopas (ko franciski sauc par verset)? Sadalījums pa īsākām rindām un īpaši jau teikumu loģiskā un ritmiskā plūduma varmācīgie lauzumi viņa dzejai nekāda labuma nedod. Perss nepieder pie tiem dzejniekiem, kas šādā veidā apgrūtina lasītāju.

Varbūt, viens no veiksmīgākajiem izlasē būs Ievas Lases atdzejotais Persa dzejolis "Dziesma". Būdams ļoti tuvs oriģinālam, tas tomēr ir ieguvis itin kā savu patstāvīgu lietu skatījumu un pats savu dabisku ritmu, kas, nebūdams tiešs franciskā ritma atdarinājums, ir atbrīvojies no tās smagnējības, kas pavīd vienā otrā citā dzejolī, ja pārāk tieši sekots oriģināla jēdzienu kārtībai. Var arī būt, ka šis atdzejojums veiksmīgs šķiet tādēļ, ka reizē ar moderni kosmisko dzīves izjūtu tanī atrodas arī kaut kas gandrīz vai latviskajai dainu pasaulei līdzīgs - ar tādiem priekšstatiem kā zirgu, ūbeļu dūdošanu, zvaigznēm un tīrības ilgām:

Zem koka, kur ūbeles dūdo, apstājies mans zirgs, es iesvelpjos tik tīri, kā vienīgi upes spēj turēt solījumus krastiem. (Dzīvas lapas rīta gaismā līdzinās slavai...)

Un nāve gan tiesa, ka cilvēks nebūtu skumjš, bet, cēlies pirms ausmas, ar vecu koku saudzīgi sakarus rodot, viņš zodu uz pēdējās zvaigznes balsta un tukšajā debesu dzīlē redz kaut ko dižu un tīru, kas vēršas priekā...

(134.lp.)

Ar šo izlasi vesela rinda franču dzejnieku ir iesoļojuši latviešu valodas pasaulē. Lielāko tiesu tas ir noticis ar sekmēm. Tā ir vērtīga grāmata, glīta arī savā ārējā mākslinieka Kurta Fridrichsona veidotajā ietērpā.

Dzintars Freimanis