PASAKA UN DZĪVE LATVIJA

Skaidrīte Kaldupe, Pūķagalva. Rīgā: Liesma, 1972. 186 lp. 64 k.

Antons Stankevičs, Laimes jumti. Rīgā: Liesma, 1972. 206 lp. 30 k.

 

Latviešu tautas pasakās pamācība izteikta smalkjūtīgi, līdzībās. Tā dara arī Kaldupe savējās. Tās gan neesot no viņas pašas pasaku vāceles, bet noklausītas no milža Pūķa galvas. Šīs pasakas pauž sensenos latviešu tikumus - nesavtīgu goda prātu un palīdzēšanu citiem. Kaldupes teiciens, ka, pasakas klausoties, vienmēr gaiša diena (102), attiecināms arī uz viņas pašas sacerējumiem, kam raksturīga daiļskanība, izdomu bagāta valoda.

Neraugoties uz savu baigo vārdu, Pūķagalva ir milzīgi labs. Viņš dod padomu kā zelta graudu, nevis rāj vai nosoda. Savā platajā saujā noslēpis jocīgu smīnu, viņš stāsta par ļaudīm, kuri meklē Dzintara pilsētu tālumā, jo tur laime dejojot dzintara kurpēs. Tas atgādina M. Zīverta sapņotāja Minhauzena ilgas pēc tālās Ulubeles. Milzis tomēr zina, ka laime mīt visur, arī tepat uz vietas, ja tikai pats prot to saskatīt un saņemt, un pamāca, ka kārtīgs vīrs visur atrod kārtīgu darbu (165), bet sapņot par laimi, par nākotni tomēr vajag, jo ar jaunības, pagātnes sapņiem vien nevar visu mūžu nodzīvot. Pūķagalva ir vienādi tuvs cilvēkiem, dzīvniekiem un kokiem. Viņš brīnās, kādēļ ātri aizmirst tos, kas kādam labu dara, kādēļ ļaudis aizmirst pat to, ko viskarstāk vēlējušies. Milzis zina, ka laba sirds ir lielākais dārgums; līdzjūtīga, mīloša sirds ir kā mīksta aveņoga, un tai jāpiedzīvo rūgtas dienas, jo tā dzīvo lētticībā. Šī gan ir skumja patiesība, bet labāka par saldiem glaimiem.

Kaldupes pasakās meitenēm bieži ir laba sirds. Nesavtīgi, mīlestībā viņas dara labu. Tādēļ viņu asarās ir īstais sudrabs, kas spēj brīnumus veikt. Brīnumus veic arī droši puiši, kas, citiem palīdzēdami, nebaidās pat pašu sauli sarāt. Par mazu bēdu tie pasmejas, bet lielai metas tieši krūtīs un, citiem palīdzot un labu darot, tie iespēj dejot cauri liesmām nesadegot. Turpretīm rūgtā vientulībā nonāk tie, kuŗu sirdis cietas kā akmens, kas nepalīdz citiem, bet savtīgi vērtē tikai savus nodomus un paša spēku. Kaldupes pasaku valodas daiļums, vieglā plūsma un izteikto domu vispārcilvēciskā vērtība iepriecinās jaunus un vecus. Gleznotāja J. Pīgožņa zīmējumi un gaumīgā apdare izceļ šīs grāmatas pievilcību.

*

Arī Stankevičs raksta par nesavtīgu palīdzēšanu, laimes meklēšanu un tās zaudēšanu. Viņš sakās rakstām par laimes jumtiem un vēro, ka zema, neievērojama nojume vai pat pagraba lūka, var būt droša patvertne nelaimē, ja gadās nesavtīgi ļaudis, kuŗi nebaidās palīdzēt kādam apdraudētam citam cilvēkam ("Cilvēks no baržas", "Balalaika", "Žanete"). Par nospiedošu laimes jumtu var izvērsties ikdienišķi ārējie apstākļi sirdī iekritušam mīlas puteksnītim, var nomākt neizplaukušo laimi ("Kļava", "Vētras zvans", "Prombūtnes atspulgi"). Pat ļoti augsts sabiedrisko panākumu jumts var izrādīties bīstams laimei un var nomākt novārtā pamestu mīlu ("Papildvieta balkonā"). Vienā no gaŗākiem stāstiem, "Babelītes nirēji", autors atstāsta savus padsmitnieka piedzīvojumus, bet īstas laimes meklēšanas tur nav. Puse Stankeviča stāstu ("Kļava", "Balalaika", "Vētras zvans", "Žanete", "Babelītes nirēji") ir atmiņu stāstījumi pirmā personā. Tie risināti rāmja stāstījumā, vienīgi pēdējais ir tiešs vēstījums. Pārējos piecus autors atstāsta trešā personā, neizsakot savus uzskatus par attēloto ļaužu rīcības pareizību. Līdzīgi impresionistiem viņš tēlo īsas, raksturīgas ainas, ārējus notikumus. Viņš neiztirzā cilvēku rīcības iemeslus, nedz dvēseles pārdzīvojumus, bet ļauj lasītāja iedomu spējai iztēloties stāsta varoņa domas un izjūtas. Visi Stankeviča stāsti ir samērā īsi. Viņa valoda skaidra, nemākslota kā vēstījumā, tā sarunās. Tikai mazāk gribētos redzēt nevajadzīgus svešvārdus (kontēneri, palāta, hospitalis, oficieri, oficiante, ekspozīcija etc.). Šie stāsti ir patiesi, bet skumji, jo nevienam tajos neizdodas laimi sasniegt. Nav arī brīnums, jo pat pasakās laime tikai reizēm uzsmaida, un dzīvē tas notiek vēl daudz retāk. Milzis Pūķu galva teiktu, ka ikdienas rudo lapu kaudzē laime brīžiem pazib kā dzintara grauds, bet pazūd.

 

Kaldupe un Stankevičs abi raksta par nozīmīgām cilvēku attieksmēm viņiem abiem pazīstamā vidē - Latvijā. Abi pauž, ka īstā vērtība ir cilvēku savstarpējai saprašanai un palīdzībai, nevis naudā vai godā izvērtējamiem sasniegumiem. Viņi pielīdzina laimi mīlestībai, kas ir cilvēku tuvības un saprašanās augstākā izpausme. Kaldupes vēstījums risinās pasakainā iedomu pasaulē, bet Stankevičs tēlo reālās dzīves notikumus. Viņu uztvere tomēr vienāda, un abās grāmatās izskan sauciens pēc nesavtīga goda prāta un palīdzības citiem cilvēkiem.

 

Hamilkars Lejiņš