VISA LABA JĀŅUZĀLE?

Jānis Silazars, Mūža mozaīkas, 255 lp. Rbl. 1.05;

Ziedonis Purvs, Ja Tu uzticētos.158 lp. 57 k.;

Egons Ozols, Man Jāmaksā. 103 lp. 23 k.;

Otomārs Rikmanis, Meklēju tevi. 128 lp. 31 k.;

Jana More, Sniegpulkstenīšu migla. 159 lp. 38 k.;

Elza Sudmale, Paļāvība. 127 lp. 33 k.;

Nora Kalna, Kliedziens. 133 lp. 47 k. Rīgā: Liesma, 1972.

 

 

Visuzkrītošākais iesējums - cieti vāki, zelta burti uz tumšzila fona - ir Jāņa Silazara vārsmu izlasei. Diemžēl, zelta burtu iespiedums vietām ļoti nelīdzens, izplūdis, tādēļ vāks izskatās nemākulīgi vai nevīžīgi darināts - stachanoviešu darbs. Saturs nav labāks. Silazars (īstajā vārdā Teodors Simanovičs) ir daudzrakstītājs ar pavisam niecīgu talantiņu. Ja sekmīga dzejošana ir iespiešanās dzīves raibuma būtībā un vielas homogeno vai heterogeno sastāvdaļu gaumīga, īpatnēja un mērķtiecīga organizēšana, tad Silazara vārsmas gandrīz vienmēr nesekmīgas, jo tās raksturo bezgaumība, seklums, epigonisms un "grābstīšanās". Zīmīgi, ka anekdotiskā tema par svešas sievietes matu, kas palicis uz lauleņa žaketes, Silazara pieejā izvērtusies par nopietni domātu melodrāmu ("Melnais mats"). Vairāk nekā duci šīs grāmatas lappušu aizņem B. Gudriķes apcere, kas Silazara peršošanas evolūciju saskaņo (negribēti komiskā veidā) ar marksisma un sociālistiskā reālisma dogmām. Šāda pārsvarā "idejiska" uztvere, kuŗai trūkst pietiekamas sajēgas vai intereses par māksliniecisko aspektu, dažkārt manīta arī Rietumos. Te varētu runāt par gudriķismu literātūras apcerēšanā. Košs piemērs:

Izlases pirmajā nodaļā apkopota daļa no dzejnieka agrīnās - pirmspadomju laika dzejas hronoloģiskā secībā. Padomju laika, respektīvi, 50. - 70.gados sarakstītie darbi, turpretim, sakārtoti tematiski, jo tādējādi uzskatāmāk atklājas Silazara ieguldījums, bagātinot latviešu padomju dzeju ar rūpnīcas strādnieku un Liepājas aizstāvju attēlojumu. Ar šīm divām, savas daiļrades galvenajām tēmām Jānim Silazaram ir nozīmīga un paliekoša vieta latviešu literātūrā, ar tām viņš tēlaini noraksturo padomju cilvēka lielumu, māca mīlēt šo cilvēku, kas ceļ, veido un aizsarga mūsu Padomju zemi. (21.-22.lp.)

Cinisks karjērisms? - Silazara augstāko līmeni reprezentē, piem., šādas rindas:

Ložu kapāts, jasmīns birst,
apkārt drūmi klusē biedri, -
mazā sanitāre mirst,
vaigā auksti nāves sviedri.

Marles baltums pārklāj rokas,
kās tik mīļi nesen vēl
sāpes remdēja un mokas.

Mazā sanitāre mirst,
ložu kapāts, jasmīns mirst... (133.lp.)

Šķiet, ka Lapas Mārtiņš kļuvis par kaujiniecisku marksistu... Te ir zināma tiesa īstas dzejas, bet izteiksme pārāk banāla un sentimentāla.

 

 

Ziedoņa Purva krājums nav daudz labāks par Silazara izlasi. Purva dzejošanai ir divas pamatievirzes: rētoriskā un liriskā. Pirmajā daža interesanta doma, bet maz poēzijas; otra ir ģenuīnāk dzejiska, bet izteiksmē daudzreiz banāla, šur tur "šlāgerīgi" sentimentāla. Kaut cik sekmīgu vārsmu tomēr vairāk nekā Silazara grāmatā. Raksturīgs šai ziņā dzejolis "Domas", kur rētoriski prātojošā ievirze zināmā mērā sakausēta ar lirisko un pavīd diezgan svaigs psīcholoģisks ieskatījums:

Tie ir meli

Tie ir meli - par vientulību.

Ne mirkli mēs neesam vieni -
Mūsu nomodā, mūsu sapņos
Ar mums, cilvēkiem, ir mūsu domas,
Un mēs nevaram palikt vieni.

Mēs varam tām pavēlēt,
Lai pasaulei pierādītu
Savu spēku un cildenumu -
Ka cilvēks, lūk, sevis cienīgs.

Bet ir brīži, kad domu neprāts
Kā lavīna brūk mums pāri,
Mēs bēgam, bet nespējam izbēgt,
Nespējam palikt vieni.

Tie ir meli - par vientulību. (49.lp.)

 

 

Egons Ozols uz savas grāmatas vāka atloka reprezentējas ar foto un dažiem autobiografiskiem datiem. Viņa bērnība pagājusi galvenokārt diezgan bēdīgā priekšpilsētā; vasarās ciemojies pie radiem laukos. Aplūkojamais krājums liecina par "forša čaļa" bravūras pārpalikām un arī par ģenuīnu dabas izjūtu. Ozols nav vairs sevišķi jauns (dz. 1930), bet kā dzejnieks vēl joprojām rūgšanas stadijā. Veidošanas spējas un zināms svaigums viņam piemīt neapšaubāmi. Ievērojot Ozola ne pārāk vienpusīgos bērnības iespaidus un priekšpilsētas zeņķa nerātnību, kas zināmā mērā saglabājas arī pieauguša cilvēka psīchē, no viņa, šķiet, gaidāma diezgan izcila dzeja. Rūpīgāk jāstrādā, atmetot paviršas improvizācijas rezultātus. Ozola sekmīgāko līmeni pārstāv kaut vai dzejolītis "Dūmi":

Novakaros,

        Kad pamale pielieta ar sārtu limonādi,

        Un vēji paslēpušies zem salstošu baložu spārniem,

        Tādos saltos novakaros,   

        Kad no visiem skursteņiem dūmi kāpj tieši augšup

        Un, tramvaju gaidot, jādejo šeiks,

        Ir tomēr sajūta laba un mājīga,

        Jo jūti vakariņu smaržu,

        Jo zini, tevi gaida.

Tādos novakaros,

        Kad no visiem skursteņiem dūmi kāpj,

        Atceros -

        Ir labi,

        Ja nekūp vairs lielgabalu stobri. (98.lp.)

 

 

Otomārs Rikmanis jau relātīvi nobriedis kā dzejnieks. Sniegums visumā drusku lābāks nekā Ozola krājumā, bet jāšaubās, vai iespējama kaut cik pārsteidzoša tālākā attīstība. Recenzentam šķiet, ka Rikmanis drusku par daudz rātns, it kā pārāk labi audzināts, lai jebkad kļūtu par izcilu dzejnieku. Nav gan šaubu par to, ka Rikmanis ir dzejnieks, nevis "dzejonis". Viņa krājumā var atrast šo to interesantu un gaumīgi tīkamu. Viņš spēj apvienot lirisku izjūtu un asu domu. Netrūkst arī humora, ironijas, neuzbāzīgas elegances izteiksmē. Kvalitātes caurmēru (nevis augstāko līmeni) parāda, teiksim, dzejolītis "Mana mītoloģija", kuŗā Rikmanis lūko iedabūt zināmu tiesu bravūras:

Briesmīgi nevaru čūskas ciest

Un krupjus, un visus tos,

Ko it kā aiz kļūdas esot dievs

Radījis pirmsākūmos.

Bet nevaru ciest arī eņģeļus,

Kas, spārniņus kustinot, dzied

Un cenšas debesu vārtos zust,

Kad velni uz pirti iet.

Pa prātam man zaldāts- bezbēdis,

Kam kapos nav bail no nakts,

Kas gatavs ar velniem kārtis sist

Un nāras Neptunam zagt. (19.lp.)

 

 

Mēdz būt tā, ka vislielākie dzejnieki ir vīrieši; bet "līdzenumā" laikam vairāk izredžu ir dāmām, jo liriskais skatījums viņām rodas it kā spontānāk un pastāvīgāk nekā kungu vai "šosejbosiku" vairumam... Zīmīgi, ka pat ļoti necilām dzejotājām šad tad uzrodas tīri labas vārsmas (liriskā jūtoņa vispār raksturīga, un reizēm gadās mākslinieciski izdevīgas parādību kombinācijas).- Jana More nav apzīmējama tieši par "ļoti necilu", bet nekā izcila viņas sniegumā pagaidām nav. Līdzīgi Ozolam, viņa ir rūgšanas stadijā kā māksliniece. Nākotnes izredzes vēl "sniegpulkstenīšu miglā", Skaidrs vienīgi tas, ka More - atšķirībā no Silazara - nav predestinēta diletante; viņas krājums liecina par diezgan sološu, bet pazaļu talantu.

 

 

Izcili dzejnieki var būt dažā ziņā it parasti ļautiņi, bet nekad viņi nav bez prāvām neparastu īpašību piedevām, jo citādi dzejošana nevar būt diezcik sekmīga. Ja vārsmotājs gaužām iezīmīgi atgādina pilsoņus, kādus anglosakši saukā par Tom, Dick, and Harry, tad var galvot, ka viņa talants nav nekāds lielais. Elzas Sudmales krājums piem., liecina, ka šī dzejniece ir dzejniece, bet drusku par daudz "normāla", lai spētu radīt izcilu dzeju. Sudmale šķiet mākslinieciski vairāk nobriedusi par Ozolu vai Mori, taču varbūt bez sevišķa tālākās attīstības potenciāla. Lasītājs jūtas apmēram kā izstādē, kur paprāvs skaits glītu, visai gaumīgu, kaut cik interesantu gleznu, bet nav nekā īsti "sevišķa". Ar kvalitātes caurmēru - kas Sudmales gadījumā nav tālu zem augstākā snieguma - var iepazīties, piem., šādās rindās:

Arī vientuļam kokam klajā laukā

reizēm ir labi:

pāri skrien divi putni

un meklē, kur nolaisties.

Ir labi tad paturēt zarus,

kamēr tie sakļauj spārnus.

Arī vientuļam kokam...

Bet varbūt koks grib būt putns? (73.lp)

 

 

Samērā neparasta - spēcīga, bet sensibla un pārsvarā introvertēta - personība iekrāso Noras Kalnas dzeju, kas sakopota paglīti iesietā grāmatiņā. Kalnas izteiksmē šur tur pavīd hermetisma iezīmes, lai gan bieži tā pavisam atklāta. Šim krājumam nepārprotami piemīt kaut kas no lielas dzejas magnētisma, bet vēl manāma arī rūgšanas stadija. Par dzejnieces pašreizējo attīstības pakāpi diezgan skaidri liecina kaut vai divas "mazas balādes" ar virsrakstu "Vara kalēji" (115.- 116.lp.):

1.

Varkali, varkali,

izkal laimi:

meičas laimi -

naivu gredzentiņu.

Varkali,

varkali,

izkal laimi:

sievas laimi -

krūzi vēderainu.

5.

Varkali,

varkali,

izkal beigās:

galvgalī

svečturi -

smagu jo smagu...

2.

Satinis beidzamo

sarkani robaino loksni,

saspļāvis dziestošās oglēs,

nosūbējis

no šī alumīnija gadsimta

aiziet pēdējais varkalis. Pēdējais

vara

kalējs.

Jāatzīst, kā šeit recenzētajās vārsmās pārsvarā ir "jāņuzāle", (izņemot Silazara izlasi, kas vairāk atgādina papīra rozes). Noras Kalnas dzejoļi ir puķes un zāle lielpilsētas parkā.

 

Gundars Pļavkalns