Miķelis Bukšs

SENO LATGAĻU IZPLATĪBA AUSTRUMOS NO TAGADĒJĀS ROBEŽAS

(Problēmas raksturojums)

 

A. Batņas karte par austrumu robežu 13. gs.

1. Vecie ieskati par Latvijas austrumu robežu

Pastāv sen nodibināts ieskats, ka tagadējā Latvijas austrumu robeža jau no sirmās senatnes ir bijusi gan polītiskā robeža starp valstīm, gan arī etnogrāfiskā robeža starp tautām. Šo ieskatu ir aizstāvējis Augusts Bīlenšteins (1826-1907) [1], pa daļai Kārlis von Šterns (1859-1944) [2] un Francis Balodis (1882-1947) [3]. Viņu pēdās ir gājuši arī citi vēstures [4] un valodas pētnieki. Pie tiem pašiem ieskatiem ir turējies, piem., Jānis Endzelīns (1873-1961) savā Latviešu valodas gramatikā. [5]

Nemeklējot seno latviešu resp. latgaļu izplatību ārpus tagadējās Latvijas robežām, visa latviešu senatnes pētniecība ir saistīta tikai pie viena areāla. Ar to ir novārtā palikuši visi tie etnogrāfiskie, archaioloģiskie un lingvistiskie materiāli, kas ir ārpus šīs territorijas, un kas gan valodai, gan tautas pagātnei var dot jaunus aspektus un jaunus apgaismojumus. Parunāt par šo jauno pētniecības lauku ir šī raksta uzdevums.

 

2. Pārspīlētā svešo elementu meklēšana savā zemē un vājā interese par savu mantu svešās zemēs

Latvijas areāls un latviešu valoda ir pētīta no daudziem viedokļiem. Latvieši ir mierīgi atzinuši kaimiņu kultūras pieminekļus savā zemē un savā valodā [6]. Pie šī darba viņi palaikam ir bijuši tik ģenerosi, ka pat savu mantu ir piešķīruši svešiem. Piem., par svešiem ir uzskatīti upju nosaukumi „Kūkova” un „Sīnoja”, lai gan pirmais nosaukums ir no latgaļu vārda „kūks” un otrs − no vārda „sīns”. Upju nosaukumi, atvasināti no vārda „siens”, pie baltiem ir populāri. Latgaliskais Kūkova krievu runā un rakstos ir tapis par „Kuchvu”, un tādēļ ir piedēvēts gan krieviem, gan igauņiem. [7] Vārds „Zilupe” ir šinī gadu simtā radīts no krievu vārda zils (sinij). Slavi, nesaprazdami „Sīnojas” vārda nozīmi, tam bija piedevuši daudzas versijas, bet galvenā ir bijusi „Sinjucha”, [8] no kā arī tulkojums. Tauta to sauc par „sīnupi, sīnoju”. Turpat arī atrodas Pasīne (vai Posīne), [9] kas arī ir darināta no vārda „sīns”.

Mūsu kaimiņi attieksmē pret senajiem latviešu kultūras pieminekļiem nav bijuši tik ģenerosi. Kamēr somi tos visumā ir inventējuši pietiekami labi, krievi to ir darījuši vāji un baltkrievi pavisam slikti. Šis apstāklis ir bijis par lielu traucējumu gan tautas izplatības jautājuma izvirzīšanai, gan ar to saistīto uzdevumu izpētīšanai.

Vēsturnieki, kā liekas, trūcīgo izrakumu dēļ šo jautājumu ir uzskatījuši par neatbildamu, kamēr valodnieki vispār nav iedrošinājušies nodibinātos priekšstatus traucēt un kontroversālus materiālus apstrādāt. Bet šeit ir nepieciešams kā vēsturnieka, tā arī valodnieka darbs. Tikai izvērtējot abu nozaru rezultātus, var iegūt pilnīgākus priekšstatus. Pētījamais materiāls ir. Ir vecie vietu vārdi, ir aizvēsturiskie kapu priekšmeti un citi materiāli, kas ir atrodami daudzās vietās ārpus tagadējās Latvijas austrumu robežas.

 

3. Seno chroniku terminoloģija attieksmē pret „lito-letiem” un vispārējā pētniecība par austrumbaltu izplatību

Runājot par seno latgaļu izplatības problēmu, jānorāda uz vienu terminoloģisku apstākļi, ka senatnē ar vārdu „Letti” apzīmēja gan tos „Lettus”, kas dzīvoja tagadējā Latgalē − Tōlovā, Jersikā un citur uz ziemeļiem no Daugavas, gan arī tos „Lettus”, kas dzīvoja uz dienvidiem no Daugavas tagadējā Lietuvā u.c. Arī viņi bija „liti, letti, letwini” [10]. Tikai pretstatā lietuviešiem latgaļi bija Letti, qui proprie dicuntur Lethigalli [11] (vai Lettigalli. Tulkojumā: Latvieši, kas tiek tuvāk apzīmēti par latgaļiem). Ievērojot šādu tuvo apzīmējumu abām tautām, jāpieņem, ka senajos slavu avotos pastāvēja nepilnīgi diferencēta terminoloģija. Arī tagadējā krievu archaioloģija visvairāk runā nediferencēti par austrumbaltiem, par „lito-lettiem” vai arī vienkārši par lietuviešiem. Latgaļi tiek pieminēti reti. Bet senā „Litva” jau nebija tas pats, kas tagadējā Lietuva. Ir jāpieņem, ka senie lietuvieši Polockā un citos apgabalos būs sadarbojušies ar senajiem latgaļiem, lai uzturētu varu pār Daugavu kā ūdens ceļu un noturētu līdzsvaru ziemeļos. Nacionālu valstu toreiz nebija, sadarbība veidojās pēc vajadzības, un I gadu tūkstoša beigās un II sākumā kā darījumu valodu Polockas, Smoļenskas, Pliskavas un Novgorodas apgabalos jau lietoja senkrievu valodu, [12] kas tur bija kļuvusi par dominējošo.

Katrā gadījumā − Polockas, Novgorodas, Pliskavas un Smoļenskas apgabalu vēsturē vēl ir daudz neskaidrību un nepētītu apstākļu. Pie šādiem nenoskaidrotiem apstākļiem ir arī mūsu tautas (t.i. seno latgaļu) izplatība šinīs apgabalos.

Ko un no kādiem avotiem mēs par šo izplatību varam zināt? Par vispārējo baltu izplatību, kas agrāk parasti tika segta ar vārdu lietuvieši, ir rakstīts samērā daudz. [13] Šie pētījumi parasti neuzdod nekādu konkrētu robežu. Bet jautājums par latgaļu izplatību vēl ir tīts pilnīgā miglā, caur kuŗu ceļi ir jāmeklē ar taustīšanos. Šie ceļi ir divi: viens lingvistiskais, otrs − archaioloģiskais. Mēs mēģināsim virzīties uz priekšu pa abiem.

 

4. Ko liecina vecie vietu vārdi par latgaļu izplatību?

Visvecākie vietu vārdi ir ūdeņu nosaukumi, jaunāki par tiem ir apdzīvoto vietu nosaukumi. Agrākā šo abu veidu īpašvārdu dokumentācija ir vecākajās chronikās, zemes grāmatās un iedzīvotāju sarakstos (piscovyje kņigi), [14] uz vecākajām kartēm, ģeogrāfiskos aprakstos utt. Šos materiālus nav izmantojusi ne latviešu vēstures zinātne, ne arī valodniecība. Šādu veco materiālu publikācijas no Pliskavas, Novgorodas, Polockas un Smoļenskas apgabaliem sniedz mums vietu un personu nosaukumus, kas liecina, ka tur ir dzīvojuši senie latgaļi. Kāda daļa no īpašvārdiem pilnīgi atbilst tiem, kādi sastopami Latgalē. Raugoties no valodnieciskā viedokļa, visi tur sastopamie latviskie vārdi uzrāda tikai latgaļu formas, un nav vārdu, kas uzrādītu kuršu valodas resp. vidus dialekta formas. Tas ir svarīgs apstāklis, kas ļauj runāt par latgaļu izplatību, bet tas varbūt arī ir bijis vienīgais iemesls, ka šie materiāli nav izmantoti latviešu valodniecībā. Lai nu kā, nākotnes darbā jārēķinās arī ar šiem materiāliem, kas no Polockas, Novgorodas un Pliskavas apgabaliem sastāda ap 2000 vietvārdu. [15] Šinī sakarībā, diemžēl, nav iespējams pie tiem tuvāk pakavēties, bet es varu norādīt uz savu grāmatiņu Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas, kur tie ir uzskaitīti un drusku analizēti.

Latgaļu vietu vārdi šinīs apgabalos lielāko tiesu ir diasporā. Cik to ir bijis senatnē un cik no tiem laiku tecējumā ir zudis, tas, protams, paliek miglā tīts. Tāpat smagas problēmas rada arī šādi jautājumi: vai Pliskavas, Novgorodas, Polockas un Smoļenskas territorijās bija slēgtas latgaļu kolonijas, vai šis baltu nozarojums dzīvoja tur diasporā, vai tas tika no turienes padzīts vai aizceļoja labprātīgi?

Saprotams, ka noteiktas atbildes uz šiem jautājumiem tagad vēl nav iespējams dot. Ko par to saka krievu archaiologi un citi zinātnieki, tas tiks minēts drusku vēlāk. Ir tomēr jāpieņem, ka aiz šiem vietu vārdiem slēpjas vismaz tūkstošgadīga tautas dzīve. Vietu vārdiem ir vajadzīgs ilgs laiks, lai tie nostiprinātos tā, ka pēc tam var pārvarēt visas vētras arī tad, kad šo vārdu devēju tur vairs nav.

Šeit es atļaujos norādīt uz diviem vietu vārdiem, un tie ir Pliskava un Polocka. Neviens no tiem nav ar slavu cilmi. Abi vietu vārdi vēstures avotos ir rakstīti neskaitāmās versijās. Arī viņu etimoloģijas ir daudzveidīgas un neapmierinošas. Bet izejot no tā, ka šie apgabali kādreiz aizvēsturē ir bijuši baltu apdzīvoti, rezultāts ir ļoti vienkāršs: Pliskava pilnīgi sedzas ar senlatgaļu vārdu piļskolns. [16] Pie tā ir iedarbojusies tikai velarizācija un metateze (pliskovns).

Polocka turpretim ir atvasinājums no Po-lotu-sk-a ar skaidriem formantiem un celmu „lati” resp. „loti”, kas ir bijis lietuviešu un latgaļu apzīmējums senatnē. Šo ieskatu es aizstāvēju jau piecdesmitajos gados, [17] un tagad ir interesanti redzēt, ka neatkarīgi no manām domām krievu valodniekam Trubačovam, kas izdod Fasmera krievu etimoloģisko vārdnīcu, ir tie paši secinājumi, un pie vietu vārda, Polocka viņš ir pievienojis bez Fasmera domām arī savus atšķirīgus ieskatus, proti, ka Polocka ir radusies no latviešu vārda „po-lota”. [18] Starp citu, Polockā ir arī latgaliski archaioloģiskie atradumi. [19]

Te var pieminēt arī trešo svarīgu vietu vārdu, kas krieviski saucas „Pitalovo”, latgaliski − Pītōlova. Trīsdesmitajos gados tā bija pārsaukta par „Abreni”.

Šis vietu vārds ir saistīts ar 13. gs. daudzināto „Tolowu”. [20] Tagad Tolovas nosaukums ir pazudis kā no dzīves, tā no ģeogrāfijas. Pītolova turpretim ir saglabājusies līdz šai dienai. Tolova un Pītolova ir vārdu pāris kā, piem., Druja-Pīdruja, Bylga-Pībolga (Piebalga), Ogre-Pieogre, Sīnoja-Posīne utt. Šādi vārdu pāri ir šur un tur atrodami Latvijas territorijā. Vārdu pāŗa − Tolova un Pītolova − etimoloģija ir drusku nedroša. Parasti šie vārdi tiek uztverti kā atvasinājums no latgaļu „tōļš”. Bet tā laikam būs tikai tautas etimoloģija. Vārds droši vien būs jāskaidro, izejot no indoeiropiešu saknēm *tal un *tel, [21] kas nozīmē slapju, mālainu vietu. Un Pītolovas pagabals tāds patiesībā arī ir. Katrā gadījumā šis vārds ir neparasti vecs, un tas satur senlatgaļu valodas tipisko „ō”, kas ir dokumentēts jau 13. gs.

 

5. Vai arī izrakumi apliecina seno latgaļu izplatību?

Mēs esam redzējuši, ka tiklab Baltkrievijas ziemeļu daļā, kā arī Pliskavas un Novgorodas apgabalos ir labi daudz latgalisko vietu vārdu. Dabiski var rasties jautājums: kā ir ar latgaļu kultūras atliekām zemē − kapu piedevās, apdzīvoto vietu pārpalikumos utt?

Šādus pētījumus mēs gribētu redzēt pirmām kārtām no tuvākās joslas aiz Latvijas austrumu robežas, bet tad arī tālāk no visām tām vietām, kur latgaliskie vietu vārdi nāk priekšā. Bet tā ir neizpildāma vēlēšanās. Mums ir jāiztiek ar Padomju Krievijas pētījumu rezultātiem, jāsamierinās ar viņu vietu izvēli un viņu publikācijām. Mums ir jāzina, ka padomju pētniecības intereses nav mūsu intereses.

Bet citādi padomju archaioloģiskā literatūra ir plaša un bagāta, un tā reizēm skaŗ arī mūsu jautājumus. Slavi taču ir ienācēji baltu un somu zemēs, un viņiem palaikam ir jārunā arī par agrāko substrātu. Tikai padomju archaiologiem bieži ir bijis jāatzīst, ka jautājums par slavu ielaušanos austrumbaltu territorijās un par šo baltu tālāko likteni ir neizpētīts. [22] Te klāt vēl nāk tas apstāklis, ka austrumbalti (lietuvieši un latgaļi) pirmajā gadu tūkstotī pēc Kr. savus mirušos ir dedzinājuši, ar ko arī kapu piedevas tika iznīcinātas, [23] atstājot tikai grūti identificējamas pēdas.

Lai gan padomju archaiologi par austrumbaltiem (lietuviešiem-latviešiem) vislabprātāk runā nediferencēti, tomēr nāk priekšā arī iedalījums lietuviešos un latgaļos (litovcy i latgaly). Reizēm viņi runā arī par latgaļiem atsevišķi, pat atsevišķi par latgaļu ciltīm (latgaļskije plemena). [24]

Latgaļu cilmes atradumi [25] krievu archaiologiem jau bija pazīstami 19. gs. beigās. Piem., vēsturnieks Danilevičs 1896. g. tādus min Drisas, Dzīsnas un Sebežas apriņķos. [26] Modemā krievu archaioloģija latgaļu pieminekļus ir atradusi Smoļenskā, [27] Polockā, [28] (resp. Ziemeļbaltkrievijā), Novgorodā, [29] Pliskavā [30] resp. pie Peipus ezera un Sebežā. [31]

Latgaļu kultūras pieminekļu atradumi augšminētajās vietās apliecina, ka latgaļi tur ir kādreiz dzīvojuši. Kas ar viņiem ir noticis pēc slavu atnākšanas? Padomju archaioloģija skaŗ arī šo jautājumu un dod šādu atbildi: Pēc tam, kad krievi ap 8. gs. šinīs apgabalos bija nostiprinājušies, sākās ilga mierīga koeksistence. [32] Ka pirmiedzīvotāji neesot ne padzīti, ne iznīcināti, to apliecinot tas fakts, ka esot latgaļu-lietuvju pieminekļi no šī koeksistences laika, ka esot saglabājušies baltu cilmes vietu vārdi un ka esot redzami baltu iespaidi Pliskavas, Novgorodas un baltkrievu valodā. [33] Izskaidrojums liekas pietiekami labi un loģiski motīvēts.

 

6. Baltu iespaidi uz Pliskavas, Novgorodas un baltkrievu valodu, kā arī uz polītisko dzīvi

Par seno latgaļu kā baltu pārstāvju iespaidu uz krievu valodu austrumos no tagadējās Latvijas robežas liecina turienes tautas valoda. [34] Diemžēl tā no šī viedokļa ir maz pētīta. Latvieši ir sīki izpētījuši slavu iespaidus savā valodā, bet tas nav meklēts pēc latviešu ietekmes krievu un baltkrievu dialektos.. Arī paši krievi to ir maz darījuši. Piemēram, Cernicha krievu valodas vēsturiskajā gramatikā (1952) jautājums par baltu ietekmi ir izvirzīts, bet šīs pašas gramatikas vācu izdevumā, kas iznāca Austrumvācijā 1957. g., šīs nodaļas trūkst. Ko tad šī nodaļa stāsta? Tā stāsta par Novgorodas apgabala valodas īpatnībām, kuŗās ir stipri baltu valodu (resp. tās valodas, ar kuŗu te bija saskare) elementi gan fonētikā, gan adjektīvu lietošanā (sevišķi ar nenoteicamo galotni) utt. Visstiprākais baltu iespaids tiek daudzināts Novgorodas apgabala rietumu daļā (rietumos no Ilmenes ezera), kur arī visvairāk ir sastopami latgaliskie vietu vārdi. Tādas pašas un vēl bagātākas baltu ietekmes ir arī Baltkrievijas ziemeļu daļā. [35]

Par baltu vārdiem pie senslaviem tiek skaitīti jantarj, tujas, pirtj, degotj, kreslo, kouš, družina, vervj, papertj, gridnja uc. [36] Te jāpieskaita arī vārds „veče”. Parasti tas tiek skaitīts kā atvasināts no „vitj” (gudrība) vai saknes „vet” (piem., sovet). Formāli šie skaidrojumi ir korrekti, bet mēs zinām, ka seno tautu „parlamenti” nesastāvēja vis no „gudrajiem”, bet no vecajiem, t.i. večiem.

Tāds parlaments bija Grieķijā „gerusija” (veco padome), tāds bija Romā „senāts” (arī veco padome). Interesants te ir arī tas apstāklis, ka večes vispirms tika izveidotas Novgorodā, tad Kijevā (lietuviešu Sambatas) un Polockā, un kā chronists saka: ko vecie (stareišije) nolēma, tas arī kļuva par likumu. [37] Polockiešu ļaužu iedalījums „labajos un mazajos” atbilst tam ļaužu iedalījumam, kāds ir pazīstams latviešu tautasdziesmās.

Pie ilgās koeksistences, kāda varēja būt starp austrumbaltiem un slaviem, varēja notikt ne tikai kulturālo ietekmju iedarbība, bet varēja arī notikt ilga sacensība par administratīvo varu. Ka pirmiedzīvotāji savos apgabalos vēl ilgi gribēja paturēt noteikšanu, tas, liekas, ir gluži dabiski saprotams. Ja arī senkrievu valoda tika lietota kā darījumu valoda, austrumbalti vēl varēja eksistēt kā nacionalitāte. Uz to zināmā mērā norāda lijas Muromieša cīņas ar Latomirku, latu pasauli. Tādēļ varēja būt, ka no miglainās aizvēstures ir saglabājušies daži leģendāri fragmenti attieksmē pret implicēto senlatģaļu krievu koeksistenci. Tā, piem., īslandiešu chronists Snorri Sturlusons piemin kādu Novgorodas ķēniņu „Wisawaldur”, kas ap 1000. gadu pēc Kr. ir braucis uz Skandināviju precībās pie ķēniņienes Zigrīdas Stūrrodas (Storrad) [38] un tur nodevības dēļ gājis bojā. „Wisawaldur” ir Visvaldis, un šis vārds nav ne slavu, ne skandināvu cilmes, bet tas Ir senlatģaļu vārds. Ja tas braucējs uz Skandināviju būtu saucies par Vsevolodu, tad chronists to arī būtu saucis krievu vārdā, kā, piem., visus Jaroslavus utt. Ir zināms, ka šinīs senajās slavu valstīs pēc kristīgās ticības pieņemšanas kristīgā vārdā ir saucies tikai valdošais ķēniņš, citi viņa dzimtas piederīgie varēja saukties senajos pagānu vārdos.

Šinī sakarībā lai ir atļauts norādīt arī uz kādu vietu pie N. Karamzina (1766-1826). 1842. g. izdevuma II sējumā ir minēts kāds „carj latyšskij Vidvut”, [39] kas ar saviem diviem dēliem ieradies no Prūsijas Maskavā, 1287. g. pieņēmis kristīgo ticību, kļuvis par Krievijas caru Joannu (Jurjev-Romanovu dinastijas ciltstēvu), un iegājis Krievijas vēsturē. Lai nu kā, asimilācijas process, šķiet, ir bijis ļoti lēns, un pa šī procesa laiku būs notikuši daudzi sarežģīti notikumi. Visumā jāsaka, ka dažādi fakti runā par to, ka Pliskavas, Novgorodas un Polockas apgabali kādreiz ir bijuši nozīmīgi latgaļu centri.

 

7. Latgaļu valodas pēdas krievu zemēs

Pētnieks nevar izbēgt no jautājuma, kādu baltu valodu rāda vecie vietu vārdi mūsu daudzinātajos apgabalos? Vai tā ir senlatģaļu valoda un kādēļ?

Baltu valodu atliekas, kas šinīs apgabalos ir saglabājušās vēl ilgi pēc slavu ielaušanās, ir pārsteidzoši līdzīgas tai valodai, kādu runā centrālajā Latgalē. Abās territorijās (t.i. Latgalē un minētajos krievu apgabalos) mēs atrodam tipisko latgaļu patskaņu sistēmu, kas nav pārņemta no baltu pirmvalodas, bet pēc tam ir izveidojusies kā saknēs, tā piedēkļos. Šī patskaņu sistēma ir izveidojusies pilnīgi patstāvīgi un tikai pie latgaļiem uz metafonijas pamata kaut kad senatnē, kad nomeniem un verbiem vēl bija pilnīgās galotnes (t.i. pirms redukcijas). Kad šis process varēja būt norisinājies? Katrā gadījumā aizvēsturē, kad latgaļi vēl sastādīja vienu vienību. Un tas varēja būt pirms slavu ienākšanas bronzas vai vecākajā dzelzs laikmetā. [40] Noteiktie gadu skaitļi pie dažādiem archaiologiem variē diezgan stipri. [41] Bet ja mēs skaitām no II gadu tūkstoša pr. Kr. pēdējā ceturkšņa līdz tautu staigāšanas laikam, mēs atrodam vienu loti ilgu laika sprīdi, kad latgaļu ciltis ir dzīvojušas brīvas no slavu iespaidiem. Un šinī laika sprīdī, kas ilga pāri par tūkstoš gadu, varēja norisināties vienveidīgā latgaļu valodas attīstība. [42]

Ja arī mēs nevaram uzrādīt precīzus laika skaitļus, kad šī attīstība norisinājās, tomēr visas tās teorijas, kas runāja par latgaļu „dialekta’’ attīstību pēdējos pāris gadsimtos, [43] atkrīt kā nepamatotas un nedibinātas. Līdz šim novārtā atstātās mūsu valodas atliekas Krievijā ir nozīmīgs faktors visā baltoloģijā.

 

8. Jaunākie ieskati par Latvijas austrumu robežu

Tautu staigāšanas laikā slavi ielauzās senajos latgaļu apgabalos. Cik tālu viņi tika uz rietumiem? Kad un kāda nacionālā robeža radās starp latgaļiem un krieviem? Vai Livonijas valsts nodibināšanai 13. un 14. gs. vispār bija kāda darīšana ar latgaļu etnogrāfiskajām robežām? Kādas robežas kļuva par valsts robežām? Varbūt tās bija kādas administratīvās apgabalu robežas? Varbūt tur, kur tagad ir robeža, senatnē vispār: nekādas robežas nebija, un tā radās no demarkācijas līnijas, kas tika novilkta starp diviem iekarotājiem − rietumos vāciem, bet austrumos krieviem? Tie visi ir neatrisināti jautājumi.

Uz kādas krievu archaiologa L.V. Aļeksejeva kartes [44] ir redzams, ka Polockas zemju ziemeļrietumu stūrī ir plaša zona, ko apdzīvo latgaļi. Šī zona atrodas austrumos no tagadējās Latvijas robežas. Tas pats archaiologs piemin, ka daudzi Ziemeļbaltkrievijas rajoni ir slavizēti pavisam nesen [45] un ka Braslavas krievi uzrāda austrumbaltu kultūru. [46]

Pamatojoties uz pulkveža R. Oša II pasaules kaŗa laikā savāktajiem materiāliem, Aleksandrs Batna ir izgatavojis karti [47], kas rāda, ka senlatgaļu austrumu robeža ar pilskalniem kā nocietinājuma līniju ir gājusi no Pliskavas pār Ostrovu, Opočku, Neščedreva ezeru uz Daugavu, Dzīsnu un Lietuvas robežu. Šī 50-80 km platā josla uzrāda arī visvairāk latgalisko vietu vārdu. Pulkvedis Osis II pasaules kaŗa laikā šo zonu ir pamatīgi izpētījis un ir izveidojis hipotēzi, ka pirmā slavu ekspansija būtu bijusi apturēta pie šīs robežas. Ar to šī līnija kļuvusi par senlatviešu un slavu robežu un par Jersikas valsts, resp. latgaļu zemju austrumu robežu pēc tautu staigāšanas. Un tikai 13. gs., kad ir sācies vācu iebrukums pie rietumu robežas, jauns slavu ekspansijas vilnis ir izlauzies caur šo aizsardzības līniju resp. caur mūsu austrumu robežu. [48]

Šīs Oša hipotēzes pareizību vai aplamību var izšķirt tikai definītīvi izrakumi minētajos pilskalnos. Bet Oša novērojumi tomēr nav bez pamata. Par šo zonu ir bijuši strīdi arī citā sakarībā. Un proti: Kad 1920. gadā tika noslēgts miera līgums ar Krieviju, toreizējā Latvijas parlamentā (Satversmes sapulcē) izcēlās dzīvas debates par Latvijas dienvidaustrumu robežu. Latgaļu deputāti Fr. Trasuns (1864-1926) un Fr. Kemps (1876-1953) stipri argumentēja, lai pierādītu, ka aiz projektētās Latvijas austrumu robežas Baltkrievijā paliek vismaz 60.000 latgaļu, kas tur tiks pilnīgi rusificēti. [49] Viņu iebildumiem nebija nekādu panākumu. Austrumu robeža Latvijas dienvidaustrumu stūrī netika novilkta pēc etnogrāfiskiem principiem. Iebildumi bija: tauta tur esot tiktāl pārkrievota, ka ar to nekas vairs nebūšot iesākams. Pēc šādiem apsvērumiem arī zinātniskā plāksnē līdz pat trimdas laikiem par tautas izplatību nekas netika runāts.

Ar zināmu pārsteigumu var vērot, cik maz ir rakstīts arī par ziemeļaustrumu sektora robežu, Tur ir grūti pat pateikt, cik tālu ir sniegusies Livonijas robeža viduslaikos. Krievi šinī sektorā 15. gs. vāciešus ir stipri atsvieduši atpakaļ un tādā stāvoklī šo robežu noturējuši līdz pat I pasaules kaŗam. Pēc vācu atkāpšanās 15. gs. katoļticīgie latgali bija spiesti pieņemt pareizticību un tika pakļauti stipram asimilācijas spiedienam. [50] Mājās tauta gan runāja latgaliski, [51] bet ar laiku tika stipri vien pārkrievoti.

Ar 1920. g. miera līgumu starp Latviju un Krieviju 6 pagasti ar samērā stipri pārtautotiem latgaļiem tika pievienoti Latvijai un sastādīja daļu no Pītolovas novada. 1944. g. Padomju Latvijas valdība [52], vēl būdama ārpus Latvijas territorijas, šo Pītolovas novadu ar minētajiem 6 pagastiem [53] un 44.560 iedzīvotājiem atdeva Krievijai. Ar to šī vecā latgaļu zeme un viens tautas zars, kas pēc K. Šterna, R. Oša, A. Batņas un citu atziņām 13. gs. bija sniedzies līdz Mudovas upei (tagad Veļikaja), [54] tika nodots galīgai pārkrievošanai.

 

9. Secinājumi un nobeiguma vārdi

Apskatot problēmu par seno latgaļu izplatību, bija iespējams skart tikai vienu dalu materiāla. Tas tomēr rāda, 1) ka latgaļi ir bijuši izplatīti tālu aiz tagadējām Latvijas austrumu robežām, 2) ka viņu pēdas ir redzamas kā valodas, tā arī kultūras pārpalikumos (t.i. izrakumos), 3)ka viņu valodas atlikumi ir līdzīgi tai valodai, ko runā centrālajā Latgalē, un ka tie ir cēlušies pirms latgaļu sadalīšanas pa dažādu tautu valstīm, 4) ka latgaļu un krievu robeža līdz 13. gs. ir atradusies 50-80 km uz austrumiem no tagadējās Latvijas robežas un ka abās robežas pusēs varēja būt neliels tautu maisījums.

Es saprotu, ka viena daļa vēsturnieku un arī baltu valodnieku attieksmē pret šo un to ar mani nebūs vienās domās. Tāpat es apzinos arī, ka daža laba doma te nav konvencionāla. Bet man patika zviedru rakstnieka V. Mūberga vārdi, ko viņš ir licis savas zviedru vēstures ievadā: [55] viņš neesot katedras vēsturnieks, kam esot jārunā konvencionāli, lai nepazaudētu zinātnieka prestižu. Šim neesot ne tāda amata, ne tāda prestiža.

Arī es jūtos brīvs no katedras prestiža un filoloģijas skolu rāmjiem. Tāpēc es varu atļauties nākt klajā arī ar kontroversāliem ieskatiem un apgaismot kādu strīdīgu problēmu, kas tomēr visai Latvijas vēsturei un jo sevišķi valodniecībai uzliek jaunus aspektus. Ka šinīs nozarēs vēl ir vajadzīgs daudz darba, par to − es ceru − mēs visi varam būt vienās domās.

 

Apceres autors Miķelis Bukšs dzimis 1912. g. 1 .jūnijā Baltinavas pag. Beidzis Latvijas universitāti Rīgā un Stokholmas universitāti Zviedrijā, kur studējis klasisko filoloģiju ar salīdzināmo valodniecību un vēsturi. Vēlāk papildinājies baltu valodās un Latvijas vēstūrē, sevišķi pievērsdamies maz pētītai Latgalei. Dzimtenē strādājis par ģimnazijas skolotāju un bijis Rēzeknes valsts ģimnazijas direktors. Trimdā strādā par archivāru valsts ceļu pārvaldē Stokholmā, izdevis rokas grāmatu archīvu jautājumos (1962) un vadījis kursus ceļu archīvu pārziņiem.

Viņa plašos un vispusīgos zinātniskās pētniecības darba rezultātus, kas ir publicēti atsevišķās grāmatās, var iedalīt 3 grupās:

1. Par valodas jautājumiem 4 grāmatas (pēdējā no tām zinātniskā Latgaļu gramatika iznākusi 1973. g.),

2. par folkloras, literātūras un sabiedriskiem jautājumiem 5 grāmatas (starp tām Latgaļu literātūras vēsture, apceŗu un kritiku krājums Pret straumi ar J. Trupa ievadu etc.) un

3. monogrāfijas par dažādiem vēstures un kultūrvēstures jautājumiem − 5 grāmatas. Pašlaik Bukšs ir Latgaļu pētniecības institūta viceprezidents, žurnāla Dzeive un Acta Latgallica redaktors.

 
 

N O R Ā D E S

 

---

[1] A. Bielenstein: Die Grenzen des lettischen Volksstamme im 13. Jahrhundert und in der Gegenwart,SPb 1892, 11., 88. u.c. lp.

[2] „Livlands Ostgrenze im Mittelalter vom Peipus bis zur Duna” von C. v. Stern, Mitteilungen aus der livländischen Geschichte Bd 23, Rīga, 1926, 195.-240. lp.

[3] Fr. Balodis: Det äldsta Lettland,Uppsala 1940; „L’Ancienne frontière slavo-Latvienne”, Conférence des Historiens des Etats de l’Europe Orientale, II Parte, Warszawa, 1928, 51.-62. lp.; „Latviešu-krievu senā robeža”, Burtnieks 1927.

[4] Piem., Manfred Hellmann: Das Lettenland im Mittelalter, Münster 1954,; N.N. Latvijas vēsture,izd. M. Goppers, Stokholmā 1948.; A. Bīlmanis: A History of Latvia,Princeton 1951.; Latviešu konversācijas vārdnīca X, 20270 ir sacīts, ka latviešu un krievu robeža 10. un 11. gs. ir bijusi tā pati, kas tagadējā Latvijas austrumu robeža; E.S. Mugurevičs: Vostočnaja Latvija i sosednije zemli v X-XIII v.v. Riga 1965.

[5] Latviešu valodas gramatika,Rīgā 1951, 13. lp. Endzelīns uzskaita ciltis, kas 13. gs. ir apdzīvojušas tagadējās Latvijas territoriju, bet viņš neskaŗ jautājumu par to, vai šīs ciltis ir dzīvojušas arī ārpus tās. Viņš tomēr norāda, ka 13. gs. par latviešiem ir saukti tikai latgaļi.

[6] Sal., piem., J. Endzelīns: „Latyšskije zaimstvovanija iz slavjanskich jazykov”, Živaja Starina,vyp. 3, Derpt 1899. Idem: „Drevnejšije slavjano-baltskije jazykovyje svjazi”, LPSR ZA Vēstis 1952, Nr 3, 33.-46. lp.; sal. arī: A. Breidaks: „Par Baltijas somu un latgaļu etniskajiem sakariem”, Dzimtenes Balss 1972. 34. un 35.; (Rakstu krājums) Vzaimosvjazi baltov i pribaltijskich finnov, Riga 1970. Vispāri par svešiem aizguvumiem latviešu valodā ir ļoti bagāta literātūra, ar tendenci izvērst pētījumus par krievu ietekmi latv. val. izloksnēs. Sal. K. Karulis žurn. Karogs 1973:2, 165. lp. „Jāizvērš pētījumi par krievu un baltkrievu ietekmi latviešu valodas austrumu Izloksnēs”, raksta K. Karulis Karogā,1973:2, 165. lp. Savādi, ka latviešu valodnieki nekad nav izvirzījuši jautājumu par latviešu resp. latgaļu ietekmi pie krieviem un baltkrieviem. Mūžīgā meklēšana pēc svešām ietekmēm ir jau panākusi tagad to, ka latgaļu runa tiek skaitīta par dažādu tautu sajaukuma rezultātu. Tā pētniecība ved uz aplamu sabiedrisku domu.

[7] Sal. arī Vasmer: „Balten und Finnen im Gebiet von Pskov”, Studii Baltici,1933:3, 28. lp. Arī pie krieviem šis latgaļu vārds ir sastopams pareizā tautas izrunā, piem., „reka Kukovo”(sal. Spisok naseļennych mest Vitebskoj gubernii 1906,235. lp. Nr. 166).

[8] Šis vietvārds, kā jau viss nekrievu vārdu vairums, slavu avotos nāk priekšā dažādās versijās, piem., „Sinjucha” pie (A. Sapunov) Spisok naselennych mest Vitebskoj gubernii 1906, 243. lp. u.c. Turpat 243. lp, minēta vieta „Posinj” un „Sinozerje”. − Vārds „Sinja” sastopams uz kartes „Karta Pskovskogo namestničestva” Wildbrecht Atlas 1972. „Sinaja” − uz kartes „Karta Polockago namestničestva”, Wildbrecht Atlas 1972. − „Sinjaja” − Spec. karta Europejskoj Rosii, izd. generaljnago štaba 1913, 27. lp. Liecība par to, ka tauta „Zilupi” sauc par „Sīnupi”, atrodama artiķelī „Daži dati nu Latgolas vēstures”, Dzeive,1971:110, 16. lp.

[9] B. Brežgo: Latgolas inventāri un generalmereišonas zemu aproksti,Daugovpils 1943, 370. lp. 1784. g. dokuments.

[10] Sal. Gedimino laiškai,parengè V. Pašuta ir J. Štal, Vilnius 1966, 21., 37. u.c. lp.; E. Bonnel: Russisch-Livländische Chronographie,SPb 1862, 267. lp. Daudzkārt sastopams Bunges dokumentu krājumā Liv-Est-u.Kurländisches Urkundenbuch, repr. 1967, I, 788. lp.

[11] Henrici Chronicon Livoniae, ed. L. Arbusow & A. Bauer, Hannover 1955, 34., 35. u.c. lp.

[12] Chr. S. Stang: Die altrussische Urkundensprache von Polozk,Videnskapsakademi Skrifter, Oslo, 1938, 2.; Pat Lietuvas statūts, izd. 1588. g., ir sarakstīts senkrievu valodā.

[13] Piem. A. Sobolevskij: Gde žila Litva? Izvestija imp. Akad. nauk, VI sērija 1911:15, 1051.-1054. lp.; M. Vasmer: Die Ostgrenze der baltischen Stamme,Sitzungsberichte der Preuss. Akad. der Wissenschaftcn, 1932.; H. Krahe: Vorgeschichtliche Sprachbeziehungen von den baltischen Ostseeländern bis zu Gebieten um den Nordteil der Adria,Mainz 1957.; H. Moora: „O drevnej territorii rasselenija baltijskich plemen”, Sovetskaja Archeologija 1958:2.; Toporov i Trubačov: Lingvističeskij analiz gidronimov verchovnego Podneprovja,Moskva 1962.; K. Gimbutas: The Balts,London 1963. Un citi. Tomēr jautājums par vispārējo izplatību nav skaidrs. „Die vorgeschichtliche Ostgrenze der baltischen Stamme ist unbekannt”, saka C. Engel: Führer durch die vorgeschichtliche Sammlung des Dommuseums,Riga 1933, 44. lp.

[14] Piscovyja knigi XVI veka,izd. imp. russkago geogr. obščestva pod red. N.V. Kačova, SPb 1877 un sek. Bez tam nozīmīgi ir arī šādi vietu vārdu saraksti: (A.P. Sapunov:) Spisok naselennych mest Vitebskoj gubernii,Vitebsk 1906. Spisok naselennych mest Novgorodskoj gubernii,Vyp. l−8,Novgorod 1909, J.J. Vasiljev: Opyt geograjičeskago slovarja Pskovskoj gubernii,Pskov 1884 (Velikolukskij i Sebežskij ujezd), J.J. Trusman: Etimologija mestnych nazvanij Vitebskoj gubernii, Revalj 1897.

[15] Pirmos mēģinājumus ir darījuši R. Osis, M. Bukšs un K. Stalšāns. Sal. M. Bukšš: Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas,Munchen 1961, R. Osis: „Latviešu cilšu austrumu robežas 13. gs.”, Ceļa Zīmes 1949:2, K. Stalšānš: Krievu ekspansija un rusifikācija Baltijā laikmetu tecējumā,Čikagā 1966.

[16] Tā, piem., krievi par Pliskavu sauca kādu latgaļu pilskalnu Maltas pag., kas ir pieminēts Rikova grāmatā Drevnosti Latgalii (Rēzeknē 1917, 17.lp). Rikovs saka: „Tretje gorodišče nachoditsja k sev. zap. ot derevni Pliskova ili Piliskolns,dav takim obrazom naimenovanije samoj derevne, peredelka nazvanija kotoroj v russkoje „Pliskov”. Nebyl li i Pskov kogda to takim že Piliskolns?” − Pāris Pliskaviņas ir dzirdētas arī citur Latgalē. Vietvārds „Pliskava” ir analizēts manā grāmatiņā Latgaļu volūdas etc problēmas 98.-99. lp.

[17] Sal. M. Bukšs: Op.cit.,99. lp., kur ir analizēts Polockas nosaukums. Sal. arī Acta Latgalica I,München 1965, 194. lp.

[18] M. Vasmer Etimologičeskij slovarj russkogo jazyka,pod. red. Trubačova, Moskva. 1971, III. 316. lp.

[19] L.V. Aleksjev: Polockaja zemlja v IX-XIII v.v. Moskva 1966, 55. lp.

[20] Henrici Chronicon Livoniae,5. lp. u.c.

[21] Sal. J. Pokorny: Indogermanisches etymologisches Wörterbuch,Bern 1959 sek. H. Bahlow: Deutschlands geographische Namenwelt. Etymologisches Lexikon der Fluss- und Ortsnamen alteuropaischer Herkunft,Frankfurt a/M, 1965, 473. lp.

[22] Sal. Aleksejev: Op.cit.,31., 53. u. 54. lp.

[23] Sal. E.A. Šmidt: „Baltijskaja kultura v verchovjach Dnepra vo vtoroj polovine 1-go tyšjaceletija n.e,”, Acta Baltico-Slavica VI1969, 138. lp.

[24] Sal. Aleksejev: Op.cit.,44. lp.; V.V. Sedov: „Sledy vostočno baltijskogo pogrebaljnogo obrjada v kurganach drevnej Rusi”, Sov. Arch. 1961:2, 107. lp.

[25] Materialy po arch. Rossii,Nr 14: „Ljucinskij mogiljnik”, SPb 1896.; „Nukšinskij mogiljnik”, MIA Latv. SSR, Rīga 1957.; E.D. Šnore: Asockoje gorodišče,Rīga 1961.; E.S. Mugurevič: Vostočnaja Latvija etc. Rīga 1965, A. Zariņa: „Seno latgaļu apģērbi”, Rīgā 1970.; Arheoloģija un etnografija I-IX, Rīga.

[26] V.E. Danilevič: Očerk istorii Polockoj zemli do konca XIV stoletija,Kiev 1896; 4.-5. lp. saka, ka visi atradumi esot līdzīgi tiem, kādi ir Ludzas pilskalnā. Sal. Ljucinskij mogiljnik, izdevumā: Materialy po arch. Rossii Nr. 14, 1896.

[27] Sal. E.A. Šmidt: Op.cit.,138., 140., 141.-143., 158. lp.; P.N. Tretjakov i E.A. Šmidt: Drevnije gorodišče Smolensčyny,Moskva 1963.

[28] Sal. N.A. Kazakova: „Polockaja zemlja i Pribaltijskije plemena v X-načale XIII v”. (Rakstu krājumā) Problemy istorii feodaljnoj Rossii,84. lp.; Aleksejev: Op.cit. 46. un 55. lp.; E.D. Šņore: „Latgalo-slavjanskije kontakty na territorii Latvii vo vtoroj polovine I-go i načale II-go tysjačeletija n.e.”, ActaBaltico-slavica Vl, 1969, 156. lp.

[29] E.D. Šņore: Latgalo-etc 157. lp.; M.V. Sedov: „Juvelirnyje izdelija drevnego Novgoroda”, MIA Nr. 65, Moskva 1959, 5. zīm.

[30] V.V. Sedov: Op.cit. Sov. Arch. 1961:2, 109. lp. Sedovs saka, ka Peipusa ezera telpā vēl ap 1000. gadu pēc Kr. vajadzējis būt patstāvīgām latgaļu kolonijām.

[31] E.D. Šņore: Latgalo-etc 151. lp.; V.V. Sedov: Op.cit. Sov.Arch. 1961:2.

[32] Aleksejev: Op.cit. 32. lp.; E.A. Šmidt: Op.cit. 144. lp.; N.L. Tretjakov: Vostočnyje slavjane i baltijskij substrat, Sovetskaja etnogrāfija 1967:4, 118. lp.

[33] Par baltkrievu cilmi ir jau sakrājusies ļoti plaša literātūra, piem., V.V. Sedov: „K proizchoždeniju belorusov” (Problemy baltijskogo substrata), Sovetskaja etnografija 1967:2.; P.N. Tretjakov: „Vostočnyje slavjane i baltijskij substrat”, Sov. etnogr. 1967:4.; M.J. Grinblat: „K voprosu ob učastii litovcev v etnogenese belorusov, Voprosy etničeskoj istorii narodov Pribaltiki” (Sbornik). Un citi.

[34] Sal. N. Karinskij: Jazyk Pskova i jego oblasti v 15. veke, SPb 1909.; P.J. Černych: Istoričeskaja gramatika russkogo jazyka,Moskva 1952. 17.-20. lp.; J. Stankevič: „Pskovski dyjalekt”, grāmatā: Zapisi,kn I, Mjunchen 1962. Baltkrievu dialektus ir aprakstījis Karskis un Durnovo.

[35] Daži piemēri ir Baltistica 1972:VIII (1), 21. lp. Tādi personu vārdi kā „Azarov” ir nenoliedzami latgaliski.

[36] Sal. Materiali dlja slovarja drevne-russkago jazyka,I-III, J.I. Sreznevskij, SPb 1893. g. un sek.: P. Šmits: „Baltu tautu ietekme pie krieviem”, Sējējs 1937, I, 15.-16. lp.; C. Thörnquist: „Studien über die nordischen Lehwörter im Russischen”, Uppsala 1948, grāmatā: Etudes de philologie Slave.; V.V. Toporov: „0 baltijskich sledach v toponimike russkich territorij”, Lietuviu kalbotyras klausimai,1959:2.

[37] Sal. Danilevič: Op.cit.,193. lp.; Sreznevskij: Op.cit., Art. „Veče”.

[38] Snorre Sturluson: Heimskringla,ed. J. Permgskiöld, Stockholmiae 1697, Caput XLVII: „er het Wissawaldur” ... − „regulus, cui nomen erat Vissavaldus” (ķēniņš, kam bija vārds Visvaldis).

[39] N. Karamzin: Istorija gosudarstva rossijskago, 1842, II, 58. lp. Piezīmes 26. lp. Piezīme par „carj latyšskij Vidvut” nav visos Karamzina vēstures izdevumos. Karamzins bija pārliecināts, ka balti pieder pie slaviem. Tādēļ baltu ietekmi uz slaviem skaitīja par pieminamu. Citi laikam bija citādās domās, un šīs detaļas pazuda no vēstures.

[40] Sal. lieliskās kartes M. Gimbutas darbā The Balts (London 1963) 23., 63., 83., 111. un 151. lp. Sal. arī viņas darbu: Bronze Age Culture in Central and Eastern Europe,The Hague 1955.

[41] N.A. Kazakova: Op.cit.,88. lp. saka: „Raskopkami na predlagajemom meste goroda Jersika ustanovleno, čto zdesj, načinaja s epochi bronzy (1500-500 dp n.e.), suščestvovalo krupnoje latgaljskoje poselenije” etc.; Fr. Balodis turpretim saka, ka latgaļi savā tagadējā territorijā ienākuši tikai 1. gs. pēc Kr. Sal. Det äldsta Lettland 89. lp.

[42] Sal. A. Breidaks: „Nekotoryje voprosy istorii konsonantizma i razvitije fonologičeskoj sistemy soglasnych v govorach Latgalii”, Baltistica i Priedas 1972, 35., 36. sek.

[43] Gar tādām teorijām daudz tika strādājis E. Blese, nesaņemdams nekādu kritiku no citu filologu puses.

[44] L.V. Aleksejev: Op.cit.,79. lp.

[45] L.V. Aleksejev: Op.cit.,57. lp.

[46] L.V. Aleksejev: Op.cit.,174. lp.

[47] A. Batņa: „Rūbežu traģedijas pādejais cēlīns”, Acta Latgalica II, 1968, 73.-88. lp. Karte, šeit kā illustrācija, ņemta no 79. lp.; Sal. arī E. Saliņš; „Senās latgaļu valsts etnogrāfiskās robežas austrumos un krievu kolonizācija” Universitas 1970, 51.-55. lp.; M. Bukšs: Latgaļu volūdas etc problemas,München 1961. K. Stalšāns: Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi,Chicago, 1958. Idem: Krievu ekspansija un rusifikācija Baltijā laikmetu tecējumā,Chicago 1966. A. Spekke: Balts and Slavs − Their Early Relations, Washington 1966.

[48] R. Osis: „Latviešu cilšu austrumu robeža” etc. Ceļa Zīmes 1949:2, 104. lp.

[49] Sal. Latvijas satversmes sapulces stenogrammas 1920,788. un sek. lp. 795.-811. lp. 1922, 2010. un sek. lp. J. Velkme: „Drukas aizliegums Latgalē”, Dzimtenes Balss (Stokholma), 1954. 4. Enciklopedičeskij slovarj SPb 1893, 287. lp. sacīts: „Drissenskij ujezd − eta častj Livonii”.; M. Bukšs: Die Russifizierung in den baltischen Ländern,München 1964.

[50] C.v. Stern: „... diese Letten − echten, uransässigen Letten, die aber freilich schon stark russifiziert sind − haben unter deutschen Herrschaft gestanden und der römisch katholischen Kirche angehort, ihr Land war das ausserste Grenzgebiet des Erzstifts Riga, bis es in der zweiten Hälfte des 15. Jhdt von den Pleskauern annektiert wurde, die dann auch die Bewohner zum Uebertritt m die rechtglaubige Kirche zwangen”. Livlands Ostgrenze etc. 226 un sek. lp.

[51] J. Velkme: „Drukas aizliegums Latgalē”, DzB 1954:5. M. Bukšs: Die Russifizierung etc 1964. V. Krāšņais: Latviskā Jaunlatgale, apgabala vēsturiskie likteņi,Rīgā 1937. J. Velkme „Latviešu katoļu pārkrievošana”, DzB 1955:8, 350. un sek. lp.

[52] Sal. Latvijas PSR mazā enciklopēdija,Rīgā 1970, III, 37. lp. Saskaņā ar Acta Baltica I, 65. lp. teikto, pievienošana ir notikusi 1945. g. janvārī. Bet lai gan Abrenes pilsēta ar šo aneksiju jau atradās Krievijas territorijā, Abrenes nosaukums tika paturēts turienes rajonam vēl krietni vien 50.-tajos gados. Kā redzams, tas ir bijis manevrs, lai novērstu uzmanību no šīs aneksijas. Sal. Latvju Enciklopēdija,red. A. Švābe, Stockholm 1951 71. lp.

[53] Tie 6 pagasti ir: Pūrmala, Kacāni, Upmala, Linava, Augšpils (Pitolova) un Gauri.

[54] Sal. arī Spekke: Balts and Slavs,1966, 34. lp.

[55] V. Moberg, Min svenska historia I, Sthlm 1970, 12. lp.