Ievērojamība sākas pie pazolēm un, kad sasniedz galvu, īpašnieku pārakmeņo. Margareta Atvude
8.
Šķiŗot sabiedrību var visādi: pēc naudas maka, aroda, polītiskas noslieces, reliģijas, sejas krāsas vai tērpa raibuma un tā joprojām. Tomēr liekas, ka samērā neizpētīta kategorija būs ‘ievērojamība’. Ko teiksit, kas tā tāda? Esam visi mazāk vai vairāk ievērojami. Mūs ievēro kollēgas, ģimenes locekļi, sulaiņi (ja sagaidāma dzeŗamnauda) u.c. paziņas. Nē, draugi. Ar kāpinātu vai atturīgu labpatiku šie ļaudis mūs pazīst, jā, bet ievēro, − nē. Momentu! Ar tādu pat prieku vai šermuļiem ļaudis ‘pazīst’, piem., Niksonu! Labi, bet ar divām atšķirīgām iezīmēm: ‘ļaudis’ šoreiz nozīmē ‘miljoni’, un viņu kontakts ar subjektu, ir noteikti attālāks, pat sekundārs, t.i., starpnieku, preses, valdības aģentūru noformēts. Tātad ‘ievērojamībai’ pamatā ir ‘ievērotāju’ skaitliskais daudzums (reizē arī viņu uzmanības summa) un zināma ‘ievērošanas’ distance (reizē nepieciešamība pieķerties subjekta ‘virsotnēm’, raksturklišejām, publicistu t.s. ‘profilam’). Kā jau visos sabiedriski nozīmīgos pētījumos, te izlaižam pretrunīgus izņēmumus, piem., cilvēkus, kuŗi personiski labi pazīst slavenības vai hipnotizētus kāda sludinājuma sekotājus.
Kur esam ar šo formulējumu nonākuši? Ja cilvēks nav ar simtprocentīgu apņēmību iejūdzies mietpilsonības ratos, tad viņam būs pavisam skaidrs, ka mūsu formulējums pasauli sadala ‘ievērojamos’ un neievērojamos’ (t.i., ievērotājos). Ja kādam vēl sava posteņa līmenis nav atklājies, tad ieteicam ātru aprēķinu: cik daudzi ‘ievēro’ mani − cik daudzi ‘jāievēro’ man? Mūsu lielais vairums būs minusos. Bet kas par to? Tikai nepadoties panikas burzmai ‘uz augšu’, nepārcensties ar pretenciozu pozēšanu un izlikšanos! Pieticīgu cilvēku apmierinās konstatējums, ka viņš ‘neievērojamos’ ir labā kompānijā. Pat krietnā vairākumā, ja domas nesas uz polītikas pusi.
- - -
Viņš ir dogmatiķis.
Tu esi iedomīgs.
Man ir taisnība.Dzirdēts tautās
9.
Ja jau visumā tiešām esam ‘neievērojamie’, tad liekas, ka nelaimīgu tematu vajadzētu izbeigt. Tomēr tas nav iespējams jo, lūk, arī ‘ieverotājiem’ jāpilda savi pienākumi. Ir jāievēro, jānovēro un jāvērtē. ‘Ievērojamos’.
Piemēram, jāatšķir ‘ievērojamības’ viena no otras. Pasīvā un aktīvā. Iemantotā un pelnītā. Amata un darbības. Izpildpersonas un cilvēka. Valstsvīra (teiksim, Niksona) ‘ievērojamība’ lielā mērā iemantota līdz ar amata varu, rezidencēm, aizkulisēm, ienaidniekiem. Mums neinteresētu Niksona izdarības, ja viņš nebūtu ASV prezidents, un arī tagad uzmanību saista viņa amata izpildījuma iedarbība uz mums, nevis viņa personības radošā daudzpusība. Turpretim rakstnieks (teiksim, Solžeņicins) ar savu aktīvo stāju, ar saviem vārdiem izpelnās mūsu respektu, līdzjūtību un cieņu; viņa dzīves momentāns pieskāriens var atdzīvināt mūsu likteņus. Viņš ir nežēlīga laikmeta nepiekāpīgs liecinieks un savas mākslas spogulī mums parāda to cilvēku pusi, kuŗu labprātāk atstātu vēsturnieku sausām piezīmēm.
Te mūsu pienākums ir skaidrs: ievērosim vispirms rakstniekus, pēc tam valstsvīrus. Vērosim, vērtēsim.
- - -
Moderniem laikiem piemīt nepatiesa pārākuma sajūta lielās pieejamās informācijas masas dēļ. Tomēr īstu lielumu mērīs no tā, par cik cilvēks spēs veidot un pārvaldīt viņam padoto.
Johans Volfgangs fon Gēte
10.
Kāpēc tik bieži valstsvīru ‘redzamība’ izrādās tikai leduskalna virsotne, kamēr zem pieejamības ūdeņiem slēpjas milzīgi, nejūtīgi, aklas inerces piesātināti draudu korpusi, kuģinieku briesmas? ‘Ieverojamība’ − nekritisko slazds.
Mums trūkst nirēju, trūkst dzelmju pazinēju, trūkst drosmīgu briesmu izziņotāju, trūkst baigu vēstnešu klausītāju, trūkst ‘nedrīkst!’ saucēju. ‘Ievērošana’ − momenta jēga.
- - -
Cilvēces vienīgais glābiņš ir atrodams katra cilvēka rūpēs par visu.
Solžeņicins
Juris Mazutis
