Ausma Jaunzeme

PASAKA

 

Reiz stāvēja milzīgs mūris, apaudzis bieziem, augstiem ērkšķiem. Tie bija tik asi, ka neviens neuzdrošinājās pieiet mūrim pārāk tuvu. Ja nu netīšām paklūp un tanīs iekrīt? Ērkšķu zari sniedzās pretī kā tūkstoš rokas milzu pirkstiem, kāras saķert katru, ko varētu aizsniegt.

Bija gan šiem ērkšķiem koši zili ziedi ar saldu medus smaržu. Bites nebijās asumu un dzēra ziedu saldo nektāru ar baudu, bieži iesnaužoties kā narkozē uz ziedlapas. Un rudenī ziedi bija kļuvuši par sulīgām, sarkanām ogām. Pamazi putniņi tos kāri ēda, tāpat vāverītes, kuŗas viegli spēja pārskriet asajiem zariem nesaduŗoties. Ziemā apledojušie zari ar saviem ērkšķiem vēl vairāk atbaidīja. Pārvēršoties ledū, tie likās vēl asāki, kā mirdzoši šķēpi un bultu asmeņi. Un pavasara atkusnī lāstekas, no zariem karājoties, uztvēra spilgtās saules starus un atsita tos divpadsmit krāsās ar apžilbinošu spēku. Tad viss mūris izskatījās kā tūkstoš varavīkšņu, turot cilvēkus vēl lielākā atstatumā.

Tā arī ļaudis nevarēja redzēt, kas atradās mūŗa otrā pusē. Stāstīja gan, kāds sentēvs esot atradis grāmatu, kuŗā sīki aprakstīta otra puse. Tur dzīvo dažādi velni un velniņi, raganas un spīganas. Zāles vietā aug tikai nātres, bet raganu un velnu pēdas ir tik biezas, ka viņiem pat zābaki nav jāvalkā, pa tām staigājot. Tā kā viņi nav padoti zemes pievilkšanas spēka iespaidam, viņi arī nevar paklupt un sadurstīt plaukstas. Tā nu viņi bezrūpīgi skraidelē pa savām nātrēm. Koku tur nekādu nav, tikai milzu ērkšķi, vēl asāki par tiem, kas šinī mūŗa pusē. Bet arī tie velnu un raganu biezo ādu nevar saskrambāt nedz izdurt to acis, jo viņa mūŗa puses radījumiem visiem jāvalkā biezas zaļas acenes − bez tām viņi vispār nevar redzēt. Biezas, jo viņi ir ļoti īsredzīgi, un pat ar acenēm redz tikai pāris pēdas uz priekšu. Zaļas, jo nefiltrēta gaisma viņus apžilbina tā, ka tad viņi vispār nevar vairs atšķirt baltu no melna un tumsu no gaismas.

Netālu no mūŗa ir liela pils. To uzcēla velnu un raganu vergi sen sen. Šie vergi bija tie, kas iedrošinājās uzrāpties uz mūŗa, lai ieskatītos otrā pusē toreiz, kad mūris vēl nebija apaudzis ar tik bieziem ērkšķiem. Daži no viņiem noģība, ieraugot briesmīgos radījumus otrā pusē, un nogāzās tur no mūŗa augšas. Velni tos tūlīt saķēdēja un iemeta tumšos pagrabos. Dienas gaismu viņi vairs neredzēja, jo velni viņus izdzen ārā tikai vēlā vakarā, kad jau satumsis. Tad viņiem jāstrādā visgrūtākie darbi, jo velni un raganas paši nevar strādāt savas vājās redzes un antigravitātes dēļ. Pilī velni un raganas katru nakti dzen visādus nedarbus un neģēlības − dzīro un nekaunīgi mīlējās, nemaz neslēpjoties; dzeŗ cilvēku asinis un ēd cilvēku gaļu. Tie ir cilvēki, kuŗi pieiet nakts tumsā pārāk tuvu mūrim. Velni palec gaisā, jo zeme viņus nepievelk, pastiepj savas gaŗās, kaulainās rokas ar sarkanām, ugunī nokarsētām gaŗām stangām un ar tām saķer viņus, milzīgā ātrumā pārvelk pāri un tad taisa dzīres. Šo saķeršanu neviens nav redzējis tādēļ, ka tā notiek vistumšākajās bezmēness naktīs un ir tik ātra, ka tikai stangas redz pazibsnījot. Ļaudis iedomājas, ka šī pazibsnīšana esot „krītošas zvaigznes” vai komētas, vai pat lidojoši šķīvji!

Šinī mūŗa pusē uzceltas svētnīcas, kuŗās tiek pielūgti vairāki dievi: taisnības dievs, kuŗš izcirsts no zilgana, ļoti cieta akmens. Viņam rokās svari, aizsietas acis un atvērta grāmata priekšā (protams, arī no akmens). Grāmatai viena puse nokrāsota balta, otra melna (pats dievs atstāts dabiskajā akmens krāsā). Baltajā pusē, protams, labie darbi; otrā, melnajā, − grēki. Pēc lieluma otrs dievs ir paštaisnības dievs. Tas stāv cieši blakus taisnības dievam, ar mieru katrā laikā cirst ar savu atvēzto zobenu (lai aizstāvētu taisnības dievu). Viņam ap kaklu karājas pirmatnējas zobu virknes, lai gan pats izliets no betona pēc vismodernākajām metodēm. (Zinātne ir te ļoti iecienīta, un technika tālu attīstījusies.) Trešais dievs ir aizstāvības dievs (vai varbūt aizstāvēšanas... Oriģinālais nosaukums pa šiem gadiem aizmirsies, un ļaudis lieto abus nosaukumus, kā kuŗais...) Viņam galvai acis abās pusēs un četras rokas, divas tur sev priekšā lielu vairogu un gatavojas cirst ar lielzobenu, un divas uz mugurpusi mērķē loku ar trim bultām uzreiz: kapara, sudraba un zelta. Viņa mute ir liela un vaļā. Tur iekšā kuŗas mūžīga uguns, un katru nedēļu tur jāiebāž viens velns vai ragana no otras puses. Tā kā tiem nevar tikt klāt, tad katru nedēļu notiek demokrātiska sapulce (visu vēlētāju), kuŗā velk lozes no grēcinieku vārdiem. Grēciniekus nosaka taisnības dievs, vienkārši un taisnīgi. Apsūdzēto uzliek uz svaru viena kausa, un uz otra sakrauj visus viņa pārkāpumu simbolus, kas pārstāv viņa grēkus. Piemēram, ja viņš iemīlējis kādu, ko nedrīkst, viņa tiek uzlikta uz svaru otras puses. Ja viņš kādu ievērojamu vīru apvainojis, tas vīrs arī tiek uzlikts viņai blakus. U.t.t. Tad redz, kuŗš svaru kauss smagāks. Ja apsūdzētā pārkāpumu kauss smagāks nekā viņš pats, tad viņa vārds tiek ierakstīts grēcinieku grāmatā. Tad, kā jau teikts, katru nedēļu izlozē vienu no šiem vārdiem. Atkarā no dzimuma, laimētājs tiek pārģērbts par velnu vai par raganu un ar lielām ceremonijām ziedots ugunīgā aizstāvēšanas dieva mutei.

Reiz notika tā, ka zemei bija liesi gadi. Labība nepadevās, bija ekoloģijas krize, dzimstība pārkāpa mirstību un bija pārāk daudz mutes, kas jāēdina, tā ievedot zemi nabadzībā. Zinātne neattīstījās − visi izplatījumā laistie satelīti krita un krita atpakaļ. Tad, dabiski, ļaudis saprata, ka nepieciešams apsardzības dievam (viņš aizsargā pret ļauniem gariem un neveiksmēm zinātnē) ziedot divus grēciniekus tikai viena vien vietā katru nedēļu. Ar vienu vairs pieaugušā iedzīvotāju skaita un tātad arī grēcinieku dēļ − nepietiek. Tad nu katru nedēļu izlozēja vienu grēcinieci un vienu grēcinieku, ziedojot dievam vienu velnu un vienu raganu. Tā arī tika sekots dzimumu līdzvērtības likumam (agrāk varēja gadīties vai nu vairāk velnu, vai raganu.)

Notika, ka kāds jauneklis, vārdā T........ bija iemīlējies jaunavā vārdā I....... Bet viņas tēvs bija viņu jau apsolījis citam − kuŗu skaitļotājs (elektriskās smadzenes) bija viņai izmeklējis par vispiemērotāko dzīves biedru. Vecāki par visu vairāk vēlas savu bērnu laimi. Un tēvs zināja, ka meitene nebūs pilnīgi laimīga (un arī nebūs pilnīgi vērtīga sabiedrībai), ja neņems pareizo jaunekli. Bet, kas viņai uznāca, kas ne, viņa jau bija iemīlējusies citā un neparko neņēma tēva izvēlēto. Tā tēvs nonāca negodā, jo bija lauzis solījumu jauneklim M....... kas par katru cenu gribēja apsolīto jaunavu (viņa bija ļoti skaista). Tēvs mēģināja meitai iedzīt prātu un saprašanu ir ar rīkstēm, ir ar gudru loģisku un racionālu padomu. Nekas nelīdzēja − viņa pat neklausījās ne ar pus ausi tēva piedzīvojušā padomā. Jauneklis M...... redzēdams, ka pat tēvs neko nespēj panākt, gāja sūdzēt tiesai. Tiesa, kas ir objektīva un taisnīga un kam ir jāizravē netaisnības un likumu pārkāpšana, protams, nolēma, ka svētdien I...... precēs, kā solīts, jaunekli M......

Piektdien I...... un T...... nozuda. Sestdien viņus atrada paslēpušos kāda nama tumšā pagrabā cieši vienu otra rokās. To pat redzēja vairāki liecinieki un pat noņēma pierādījumam vairākus īsmomenta fotouzņēmumus. Pēc tāda kauna arī tēvs vairs negribēja savu meitu ņemt savās mājās atpakaļ, un M....... nebūtu varējis izturēt negodu, precot netikumīgu sievu.

Tātad nu I...... bija pati sevi tīši padarījusi valstij nevēlamu, tīšu prātu, par spīti tēva brīdinājumiem, skaitļotāja faktiem un pašas saprātam (viņa bija intelliģenta meitene). Viņai arī vairs nebija valstī neviena aizstāvja, jo grēku visi bijās, un viņa bija nogrēkojusies pret pašas tēvu, pret izvēlēto līgavaini, pret solījumiem, pret loģiku un saprātu (ko vērtēja ļoti augstu šinī valsti). Un pret zinātni − elektriskās smadzenes neklausot. Ar savu slikto piemēru viņa ne tikai vairs nebija valstij vēlama, bet pat bija kļuvusi tai bīstama. Tāpat T......., kuŗš bija nozadzis svešu mantu. Kad uz tradicionālajiem svariem uzlika viņu vienā pusē un otrā pusē I...... viņas tēvu un M....... pret kuŗiem T...... bija apgrēkojies, protams, ka viņa grēki svēra smagāk par viņu pašu. Tāds skandāls reti kad bija redzēts, tādēļ nemaz vairs nevajadzēja vilkt lozes: T...... un I...... abi ar visām balsīm tika nolemti aizstāvēšanas dievam.

Dedzināšana notika svētdienās. Jau sestdienas vakarā T...... un I....... saņēma savas velna un raganas drēbes, kuŗas viņiem bija tūlīt jāuzģērbj, jo viņu pašu drēbes tika atņemtas. Bet kad svētdienas rītā sargi gāja viņus vest uz sagatavošanu ceremonijai, atkal − nav saprotams, kā − par spīti uzmanīgajai apsardzībai, abi bija pazuduši.

Bēgļus ar tālskašiem un starmešiem (lietoja arī asinssuņus pēdu dzīšanai) beidzot tomēr sameklēja biezajā mežā. Bet tas bija pirmdien. Tā kā bēgļi svētdien, viņu upurēšanas dienā, nebija atrodami, nu bija jāgaida līdz nākamajai svētdienai, jo bija rakstīts, ka aizsardzības dievam drīkst ziedot tikai svētdienās. Aizstāvēšanas dievs nevarēja tik bieži dzīvus cilvēkus rīt − tik briesmīgs jau nu viņš nebija. Bet − viņam garšo tikai svaigi grēcinieki, tikko nosodīti. To pierāda tas, ka pirms kādiem gadiem kādus grēciniekus (vai grēcinieku) ziedoja veselu nedēļu pēc nosodīšanas, un zemei uznāca siseņu nelaime.

Ko darīt? Paturēt tādus zemē nedrīkstēja, jo ļaunas īpašības līp kā mēris. Un dievam nevarēja ziedot kā parasts, jo bija par vēlu. Dievam jau tanī nelaimīgajā svētdienā tika ātri sameklēti divi citi grēcinieki, un viņš bija galu galā līdz nākamajai svētdienai apmierināts. Ņēma palīgā zinātni. Nupat tika izmēģināta jauna raķete, kuŗu varēju šaut velnu un raganu zemē pāri mūrim un kuŗa nelēktu atpakaļ kā agrāk visas citas kāda vēl neizpētīta iemesla dēļ (velnu un raganu zeme jocīga zeme, ar parādībām, kuŗas ir pret katru fizikas likumu!) Pavisam loģiski − raganas un velni jāsūta tur, kur viņi piederas, − tas ir, uz velnu un raganu zemi. Ielika abus raketē un to izšāva.

 

*

Kā Tristāns un Izolde sasniedza robežu, uzreiz Tristānam radās ragi un aste, un Izoldei blakus nezin no kurienes (raķete bija droši noslēgta) − slotas kāts.

Vēlāk par Tristānu un Izoldi otrā pusē atplūda dažādas valodas, bet tās nebija atļauts pārrunāt vai drukāt, jo tā varētu izplatīt propagandu. Bez tam šīs valodas bija ļoti pretrunīgas, un kas zina, kur bija taisnība, kur ne.

Gadu pēc Tristāna un Izoldes deportēšanas tika turēts piemiņas akts. Tristāns bija bijis pazīstams rakstnieks un Izolde iemīļota dziedātāja. Piemiņas aktā bija jāatnes visas Tristāna grāmatas, kā arī avīzes un žurnāli ar viņa dzejoļiem un citiem rakstiem, arī recenzijas par viņa darbiem. Bija atvestas Izoldes koncertu programmas, sevišķi tās ar autobiogrāfiskām skicēm. Un kritika par viņas koncertiem: visu sameta lielā kaudzē un dedzināja lielā ugunskurā, dziedot NACIONĀLAS dziesmas.

Dažiem Izoldes koncerti bija mīlas atmiņas, un Tristāna dzeja un proza ļoti patika. Tie programmas un grāmatas noslēpa. Bet centrālā Izmeklēšanas Komiteja visas atrada un glabātājus sabāza cietumā kopā ar tiem, kas bija sarakstījušies ar Tristānu un Izoldi otrā pusē aizliegtajai robežai. Gadu vēlāk atkal bija piemiņas akts. Tur viņus visus dedzināja, nacionālo dziesmu dziedot. Taisnības un atriebības dievs nu bija uz ilgāku laiku apmierināts, un zemē ilgi valdīja labklājība.