Laima Kalniņa
NAKTIJ
Vientuļā diena mirst oranžsārtā saulrietā, kā izslāpusi princese mirst iztvīkušo zeltsmilšu tuksnesī, un tad es teicu savus stāstus tumšajai naktij.
„Ja es dzīvotu vēlreiz,” es maigi čukstu draudzenei naktij, „es būtu arābu princese acīm tik tumšām kā tu, ak, nakts. Es aizplīvurotu savu seju dienai un ļaudīm un pacietīga gaidītu atgriežamies savu jūŗas braucēju Sinbadu. Klusa un pacietīga es gaidītu viņu tā granīta pilī, vērojot tumšo ēnu spēli mazās dziestošās eļļas liesmiņas gaismā uz pelēkajām akmens sienām. Savas tūkstoš pasakas es neteiktu nevienam, tik tev, ak, draudzīgā nakts, un manam pavēlniekam Sinbadam. Nežēlīgā diena nezinātu atrast mani manā drošajā pilī, ko jūŗas braucējs Sinbads būtu uzcēlis savai pēdējai princesei. Aizmirstas būtu visas citas, tukša mūža cietās, mēmās dienas un mazās, oranžo apelsīnu princeses, kas ar klusu nopūtu izdzisa dzeltensmilšu tuksnesī.”
Sastindzis stāv mans mazais dārzs tumšajā naktī, un slaikajam bambusam nevedinās neviena no vieglajām lapām, kad es ilgojoties čukstu zilganmelnajā tumsā: „Vai tu paglabāsi mani, mans draugs, paglabāsi savā mīlestībā, kā Sinbads glabāja pēdējo princesi oranžajā auglī? Vai tu izslāpis pārnesīsi mani zeltsmilšu tuksnesim?”
Kad norimst diena, un aizmieg ļaudis, un apklust viņu domas, es eju tālus ceļus. Es eju vieglus, sudrabainus mēnesceļus, dziļas gaišzilu asinsdzīslu takas. Es pametu šo zeltsmilšu tuksnesi - tukšo planētu, kas apriņķo nežēlīgo sauli. Uz sudrabaina stara takas es satieku Silvestru klusu zogamies, kur mūs abus aicina mūsu noslēpumainais pavēlnieks, apaļais mēness.
„Vai tu esi labs un uzticams draugs manam mīļajam?” es jautāju mazajam melnajam kaķim, kuŗa baltās pēdiņas žiglas zib uz sudrabainās ceļa lentes.
„Aī, tiešām gan,” tas atņaud man, „es esmu labs un uzticams kaķis tavam mīļajam. Pacietīgs es sargāju viņu un tā māju visu gaŗo dienu līdz mirklim, kad tumšajā istabā pa mēnesstara ceļu ienāk baltais tēls, ko viņš gaida ik nakti. Kluss tad es atstāju abus mīlētājus un manas zaļās kaķa acis un baltās, vieglās pēdiņas mēro taku, pa kuŗu ienāca viņa.”
Un Silvestrs paskatās uz mani ar savām iešķībām, zaļganajām kaķa acīm un mazliet pārmetoši man aizrāda: „Bet to jau nu gan tev pašai vislabāk vajadzētu zināt.”
Mans rīts pienāk, kad ārā pie loga vēl stāv draudzīgā nakts. Nogurusi un negribīga es saņemu jauno, nevainojamo dienu kā, sevī noslēgtu, baltu olu no zila plastmasas trauka un, no nakts atvadoties, atveŗu logu uz krēslaino, kluso dārzu.
Laipns pie mana loga liecas slaids bambusstiebrs. Šmaugās lapas vēlīgi čukst: „Ilgu un laimīgu mūžu!” un pazemīgi paklanās niedres slaidais stāvs, bet es to paliecu sānis un ilgojoties prasu maigajā, dziestošajā nakts tumsā: „Cik princeses, Sinbad, cik princeses vēl līdz es mirstu, mans draugs?”
