Richards Rīdzinieks
APAKŠĪRNIEKA NOSLĒPUMS
Vācieši parasti ir vai nu rupji vai svētulīgi sentimentāli. Bieži šīs abas īpašības apvienotas vienā vācietī. Bet vienmēr ir arī izņēmumi; un ar savu apakšīrnieku Manfrēdu Knipelbaueru Valdis un Velta Pīlādži bija ļoti apmierināti.
Manfrēds, izstīdzējis divdesmitgadnieks ar acenēm, kārtīgi gāja strādāt savu galdnieka darbu, dziedāja vietējās zviedru draudzes korī un savā istabiņā dzīvoja tik klusu, ka Pīlādži, kad pusotru gadu vecais Ivars bija aizmidzis, pirms gulēt iešanas vienu otru reizi pārsprieda, ko gan tāds jauneklis savā nodabā varēja sadarīt.
Pieklājīgs un kautrīgs viņš bija pār mēru - neizmantoja piedāvāto stūri ledus skapī, ne atļauju vārīt sev rītos kafiju un olas. Un veltīgi Valdis centās viņu ievilināt sarunās par Ādolfu Hitleru un Lielvācijas laiku. Manfrēds tikai smaidīja, mirkšķinādams acis un atvainodamies teica, ka tai laikā viņš esot bijis par jaunu, lai ko saprastu.
Pīlādži bija laimīgi. Trešais laulības gads, pašiem savs dzīvoklis, radio un grammofons. Valdis gan dažreiz pie sevis pukstēja, ka sieva pierunājusi puikam dot zviedrisku vārdu, bet tad pie sevis nosprieda, ka Ivars galu galā arī latviešiem pierasts un ka puikam ar uzvārdu vien jau zviedru skolās būs pagrūti. Cik jauks ir tāds puišelis! Smejas sirsnīgi, ja viņam krata roku un, tipinādams ar ieplēstām kājelēm, balansu zaudējis, māk tik monumentāli atkrist uz dibena. Valdim patika pat puiku pārtīt: ar vienu roku pacel aiz kājām, vīkšķis kājstarpē un sānos sasien mezglus! Nu jā, ja čupa, tad nepatīkamāk. Nes nu uz vannas istabu. Viņi tiešām bija laimīgi. Kad Valdis bija labā omā, viņš uzlika savu mīļāko plati, kuŗā angļu baritons bravūrīgi dziedāja „On the Road to Mandalay”. Un kad nāca vieta Ship me somewhere east of Suez, where the best is like the worst, viņš dziedāja līdz, un Velta uztraucās, ka kaimiņi varētu dzirdēt un sūdzēties, jo, kā jau zināms, Zviedrijā nav vēlams pēc desmitiem vakarā nolaist ūdens klozetu, lai netraucētu kaimiņus.
Velta mēdza radiofonā klausīties operas. Ik rītus rūpīgi lasīja laikrakstu un, ja ziņoja raidījumu, visu dienu priecājās. Pirms kāzām viņi bija gājuši gan uz Traviatu, gan Karmenu, bet nu nebija naudas un kam gan varētu atstāt Ivaru? Un Valdis klusībā par to bija laimīgs. Daudz jaukāk taču jokoties ar puišeli un apmīļot jauno sievu nekā gaŗlaikoties un būt smalkam.
Bet cik ilgi laime var ieilgt bez ēnas?
Un tā, kādu novembra vakaru, kad Valdis noguris atgriezās no fabrikas, jau priekšnamā viņu sagaidīja satraukta sieva. „Man ar tevi jārunā,” viņa teica.
Viņš smaidīja, novilkdams mēteli: „Nu, runā!”
„Nesmejies, tas ir nopietni.”
Viņa sirds sastinga: „Puikam?”
„Nē, nē! Nāc.”
Viņš paskatījās lielajā istabā, kur, pieķēries bērnu sētiņas malai, smaidīja Ivars. „Ķē, ķē - tēte,” viņš teica.
„Jā, tēte mājās,” Valdis mācīdams izrunāja lēni un skaidri, „bet man jārunā ar mammu.”
„Nāc taču,” teica Velta.
Bet, kad viņi sēdēja pie virtuves galdiņa, viņa iejautājās: „Bet varbūt, tu gribi ēst pa priekšu?”
„Nē. Nu, stāsti.”
Sievas seja bija dramatiski saspriegta, ne vēsts no smaida dobītēm, pat uzrautais, mīlīgi jautrais deguntelis šķita nopietns.
„Es dzirdu balsis,” viņa teica.
„Kad es pārnācu no veikala, man likās, ka čukst.”
„Kur? Kā?”
„Vannas istabā. Vakar. Kad es saņēmos un iegāju, tur neviena nebija.”
„Nu, un?” Arī viņš bija kļuvis nopietns.
Vīrietis, drošs, atbildīgs un aktīvs.
„Es domāju, ka man tikai rādās.” Viņa ievilka elpu. „Bet šodien atkal.”
„Manfrēds!”
„Šššš! Nesauc vārdā.”
Tiesa. Lai cik droši sarunāties latviski, no svešvārdiem var uzminēt valodu neprazdams. Bet kurš cits varētu būt?
Velta piekrita. Viņai bija licies, ka balss brīžiem sievišķīga. Bet, ejot gaŗām koridorā, Manfrēds viņu bija sveicinājis gluži kā parasti.
„Tu redzi, kas par vellu! Meita.”
No šī vakara viņi klausījās, novēroja un spiegoja. Daždien Velta teicās dzirdējusi čukstus, bet pagāja pat vairākas dienas, kad nebija manījusi neko. Manfrēds katru rītu tikpat kārtīgi gāja uz savu galdniecību kā Valdis uz staciju, lai brauktu darbā uz Stokholmu. Tāpat viņi sasveicinājās, un nekas neliecināja, ka kaut kas būtu neparasti.
Uzsniga pirmais sniegs.
Nevarēja taču būt, ka Velta pārklausījusies? Valdis pieķēra sevi pie ļaunām domām. Galu galā viņš pats taču nekādus čukstus nebija dzirdējis, lai cik vakaros un naktīs klausījies. Ne gulta čīkstēja blakus istabā, nekā.
Viņš sāka nīst Manfrēdu. Varbūt ne gluži nīst, bet sajust izteiktu nepatiku. Iepērkoties tai pašā pārtikas veikalā, viņš nicinoši skatījās, kā izstīdzējušais puisis ar gaišajām acenēm, plānā, īsā svārciņā spītēja Skandināvijas ziemai. Kā jau fricis! Tikmēr rūdās, mazgādams paduses ar aukstu ūdeni, līdz nosalst pusceļā uz Maskavu! Dzied baznīcas korī Bachu!
„Vai tu nevarētu būt pārklausījusies?” viņš iejautājās Veltai, bet tā liedzās. Tad pati sāka šaubīties. Mājās vairs nebija tā, kā vajag. Pat spēlēšanās ar Ivaru vairs neiznāca tik atraisīta un priecīga. Kaut kas nebija pareizi.
Reiz sen, pirms kāzām, Velta bija stāstījusi, ka viņa, vēl būdama maza meitene, gājusi Ziemsvētku vakarā ārā tumsā skatīties, cerēdama ieraudzīt Ziemsvētku vecīti... Kurš bērns mūsu laikos tic Ziemsvētku vecītim? Droši vien tikai tādi ar pārattīstītu fantāziju. Cilvēki, kas pieaugot nodarbojas ar galdiņu dancināšanu un jogu vingrinājumiem. Un reiz Velta bij teikusi, ka ticot papardes ziedam.
Agrāk, apmīļojis sievu, Valdis aizmiga pirmais. Tagad uztrūkās, klausījās aizmigušās Veltas elpu un domāja. Vecās pilīs spokojas. Kentervilas pils spoks. Bet jaunā, sterilā mājā Zviedrijā! Zemē, kur pat suņiem nebija blusu. Un atkal viņš klausījās. Klausoties tu dzirdi to, kas ir un dažreiz to, kas nav. Vēlīna auto motoram, gailēniskai zviedru pusaudžu klaigāšanai pa vidu jaucās knakšķi, šalkšana, kuŗu tu dzirdi, līdz domas tev aizmaldās citur. Klejo pa Rožu laukumu, aizklīst līdz Kaŗa ostai. Blakus elpo sieva, viņas plecu tu redzi pret neaizsegto logu, kuŗā atblāzmo vājais ielas apgaismojums .
Un otrā dienā jāsaņemas, lai fabrikā neaizsnaustos un rokas būtu uzmanīgas un mērķtiecīgas.
Un tad, 3.decembrī, viss atrisinājās.
Vakarā sadzēries tēju, Valdis piecēlās nākamā rītā agrāk nekā parasti. Manfrēds bija vannas istabā. Valdis, nemierīgi īgns, mīņājās pie durvīm. Mazais gulēja. Velta pamodināta, pusmiegā viļājās gultā, mīļa un silta. Sniegs bija atkal nokusis, ārā tumšāks par tumšu. Pirmie rīta vilcieni jau bija aizbraukuši uz Stokholmu. Valdis mīņājās.
Pavērās durvis. Manfrēds: „Labrīt.” Tad, it kā vilcinādamies, atvēra durvis un pazemīgi paklanījās: „Tas mans brālis.” Blakus viņam stāvēja pusgalvu īsāks dubultnieks, proporcijās mazliet plecīgāks, bet arī ar acenēm.
Bija jāsteidzas uz darbu. Tā tikai vakarā noskaidrojās, ka brālim 15 gadi, viņš saucās Volframs Knipelbauers un pēc triju nedēļu ciemošanās Skandināvijā nolēmis atgriezties Vācijā jau pēc divām dienām. Uz jautājumu, kādēļ Manfrēds neko nebija teicis - viņš taču būtu varējis izmantot bēniņos esošo pirmajā trimdas gadā bēgļiem pārdoto čuguna gultu, - vecākais Knipelbauers tikai paskaidroja, ka neesot gribējis traucēt. Pīlādži arī netika skaidrībā, vai Volframs gulējis uz grīdas vai ar brāli vienā gultā.