Richards Rīdzinieks
SĀKUMA GADU ILLŪZIJA
Tiesa - miers baro, bet nemiers posta. Taču pārāk ilgs miers rada arī problēmas, piemēram, kā pārvarēt vienmuļību un gaŗlaicību. Zviedriem, kuŗi pie tam gandrīz vienmēr dzīvojuši ģeogrāfiskā izolācijā, tādēļ gads piebārstīts dažādām tradicijām. Zināmā laikā atļauts ēst vēžus, kas, protams, saistīts ar noteiktām ceremonijām - lampioniem, papīra cepurītēm. Zināmā laikā jāēd pūdētas reņģes, zināmā - jāmiekšķē kaltētas mencas. Pat dzeršana ir ceremoniāla līdz piedzeršanās fāzei, kad samērā brīvi sāk parādīties vikingu daba un daudz ko var atļauties. In vino veritas.
Dziesmām vārdus zviedri nezina, tādēļ katrai šādai svinēšanai tiek sagatavotas dziesmu tekstu lapiņas - kā baznīcās parasti par pirmo, otru vai trešo degvīna glāzi. Pie viena var pieminēt kuriozo faktu, ka zviedri, šņabojuši gadu simteņiem, no Amerikas importējuši nosaukumu „vodka”, tā kā tagad var valsts monopola veikalā pirkt gan parasto šņabi, gan piemaksājot - vodku.
Nepietiekot ar jau minētajiem svētkiem - Jāņiem, Lieldienām, vecpuišu bērēm, Vasarsvētkiem, 1.maiju, Debesbraukšanas un citām atzīmējamām dienām, pirms apmēram 100 gadiem radusies, tā saucamā Lūciju svinēšana, kad gan privāti, gan darba vietās, kāda meitene baltā naktskreklā ar degošu svecīšu vainagu galvā, salikusi rokas kā lūdzēja, lēni ienāk ar svecēm apgaismotā telpā, klātesošiem dziedot dziesmiņu ar itāļu melodiju, kādreiz tik populāru arī Latvijā, gan ar vārdiem: „Kad nāk nach hauzio, siev' bac pa mordio.” Pēc tam visi dzer karstvīnu ar krustnagliņām, rozīnēm un mandelēm. Saimnieciska uzplaukuma periodos dažreiz darba vietās kaut cik jēdzīga produkcija šajā dienā kļūst neiespējama.
Vēl ievērojot, ka zviedru tautisko vijolnieku, tā saucamo spēlmaņu mūziku, - kas tik tuva skotu dūdu dotajām skaņām, kaut arī tā kā jau spēlēta uz stīgu instrumenta daudz augstāka un kalsnāka toņos, - iespējams iemīlēt tikai pēc gadu desmitu klausīšanās, nav brīnums, ka latviešiem, apmetoties uz dzīvi Zviedrijā daudz kas bija svešs.
Vīshellā, pusstundas braucienā ar vilcienu no Stokholmas, bija liela fabrika, kuŗai trūka darba spēka, toties dzīvokļi, kaut arī primitīvi, strādniekiem pietiekamā vairumā. Gluži dabiski, ka šeit apmetās laba sauja latviešu, rītos cītīgi soļodami uz darbu, kur mācījās nepārsniegt akorda likmes, lai nenokaitinātu arodbiedrību funkcionārus, bet vakaros satikdamies savā starpā.
Bija vieninieki, bija ģimenes ar bērniem.
Bija strīdi, bija pa romancei. Un katrai paaudzei bija savi pārdzīvojumi. Sievas praktiskā priekā par veikalu pārpilnību skaitīja kronas un, valodu neprazdamas, rādot ar pirkstu uz auzu pārslu iepakojumu, lauzītā zviedru mēlē teica pārdevējai: „Vienu tādu.”
Desmitgadīgs puišelis, nogājis ezermalā, ieraudzīja starp niedrēm piepeldam pīļu māti ar mazuļiem. Gaļa! Salēcās sirds, un roka no zemes pacēla akmeni. Atvēzās. Bet kādēļ pīle nebēg? Kādēļ? Roka nez' kādēļ nolaidās, bet puišelis, mocīdamies ik dienas skolā ar valodu un zviedrēniem, vēl ilgi domāja. Kādēļ? Kam prasīt jau nebija - vecākiem pašiem rūpju atlikulikām. Bērns skolā un miers.
Vasaras vakaros pļaviņā uz Stokholmas šosejas pusi jaunākie spēlēja voleju. Laukums atradās tūlīt aiz ciema pēdējām ēkām, un dažs labs Svensons vai Lindkvists nopukojās par svešās valodas klaigām, muļķīgo spēli un traucēto mieru.
Bija jau rudens, kļavu lapas sārtojās, bērzu dzeltenās pa daļai jau bija nobirušas. Bija vakars. Trīs vieninieki bija bijuši Stokholmā, izklaidējušies, skatīdamies amerikāņu kaŗa filmu, kuŗā Erols Flinns gandrīz viens pats bija izdauzījis pus Vāciju, spridzinādams un kaudams resnus, neveiklus vāciešus. Vilciens kratījās, līdzbraucēji bija tikai daži, vagons pavāji apgaismots.
Vizulis bija vecākais. Zems, drukns vīrs, kurzemnieks. Savā laikā, esot par šoferi, aizrauts līdz sarkanarmijai uz Krieviju, laimīgi pārbēdzis pāri frontei atpakaļ, pēc tam tikpat sekmīgi izvairījies no iesaukšanas leģionā.
Staltmanis, gaišmatains un izstīdzējis, nez' kāpēc saukts par Peksi, labprāt kavējās atmiņās. Un astoņpadsmitgadīgais Riča Ingelēvičs.
Vilciens kratījās. Ārā bija tumšs, šad un tad gaŗām pazibēja tālīnu spuldžu rindas vai apgaismoti logi. Vizulis brīžiem blenza uz vagona otrā galā sēdošajām meitām. Viņam meitas patika, ne par velti divus gadus vēlāk viņš zviedru deju kluba sacensībās ieguva pirmo vietu tango dejošanā. Tā kā bija svētdienas vakars un naudas vēl gana, Peksis nevērīgi izsita jaunu cigareti no „Robina Huda” paciņas un aizsmēķēja.
Bet Riča nevarēja rimties: „Būtu vēl zīmotnes bijušas pareizas!”
„Kurš uzvarēja karu?” ar pārākuma apziņu pasmaidīja Peksis.
Vizulis: „Kādi nu žīdiņiem Holivudā tie statisti ir, tādi ir. Varbūt taupa naudu.” Un atkal paskatījās uz meitām - abas bija gaišmates, strupo ģermāņu tips. Tā pa kreisi glītāka. Diez' vai Peksis kādreiz trāpījis, vai ne? Lecīgs puisis, bet kaut kā saspriegts.
„Nu, bet friči taču tomēr...” Riča apklusa. Flinns jau viņam bija paticis. Bet visu uzskaistinājuši. Tik viegli taču nekur nevarēja iet.
Vilciens brauca un stājās kā tramvajs; mazās stacijas virknējās jau pierastajā kārtībā.
Vīshella. Tūliņ būs. Visi trīs stāvēja pie vagona durvīm, uz kuŗām bija brīdinātājs uzraksts „Brauciena laikā neatvērt durvis!” un uzzīmēts no vilciena krītošs vīrietis plandošiem svārkiem. Vilciens apstājās, un trijnieks izkāpa. Rīt atkal jābūt fabrikā, jāvirpo, jāurbj, jālodē, jāceļ un jānes, lai Dienvidamerikā un citur netrūktu elektrisko krāšņu.
Rudenīgs un tumšs. Grants čirkstēja zem gājēju kājām, vietām iečabējās jau nobirušas lapas. Savrupmāju apgaismoto logu četrstūrīšus pa labi un pa kreisi sedza un raibināja egļu, ābeļu un bērzu sazarojumu silueti. Asfaltētais ceļš: drīz Vizulis ar Riču griezīsies pa kreisi uz dzīvokļos sadalīto baraku, Peksis - pa labi, jo viņš īrēja istabu pie Pēršoniem.
„Kas tas?” Peksis pēkšņi apstājās. Sastinga arī abi pārējie.
Uz ceļa priekšā kāds stāvēja. Liels. Melns. Ne cilvēks, ne spuldzes izdzēsis auto.
„Veči, mierīgi,” čukstēja Vizulis, piesardzīgi pasperdams soli uz priekšu. „Alnis,” viņš konstatēja.
Arī alnis stāvēja vērodams, tad pagāja mazliet pa kreisi. Skatījās. Skatījās arī trijnieks. Smadzenēs kā skaitļotājā savienojās atmiņas, asociācijas, secinājums sekoja secinājumam. Brieža gaļa garšīga. Pekša tēvocis mežsargs. Auzu pārslu biezputra un cepti Falunas desu ripulīši. Stiprākais izdzīvo, šī zeme ir sterila, bet redz kas staigā apkārt! Vīrs pats izšķir, kas svarīgāks, kas ne. Vizulis ir laucinieks, piedzīvojis ne vienas vien cūku bēres. Siekalas un tukšums vēderā. Domstarpību nekādu. Svešumā jāturas kopa. Siekalas.
Alnis stāvēja kā stāvējis. Platie ragi vērsās uz abām pusēm. Melns rudenīgajā naktī, augsts kā kuģis.
„Man mājās ir cirvis,” čukstēja Vizulis. „Aizskrien pakaļ,” atčukstēja Peksis, „mēs paliksim.”
Un Vizulis skrēja. Pa kreisi, uz priekšu, tad pa labi. Tāpat kā kādreiz Krievijā, kā Kurzemes mežā, pat priecīgs, ka atkal var skriet. Sirds pulsēja tādā kā atkalredzēšanās priekā, jo kaut kas taču atkal norisinājās, kaut kas bija svarīgs. Durvis, pagrabs, cirvis - ar cirvi, tieši pa pieri! Starp ragiem. Cirvis mazs, bet varbūt, ka pietiek. Atpakaļ to pašu ceļu.
Valdīdams elsas, viņš sasniedza biedrus.
„Aizgāja lops,” rokas Izplēta Peksis.
„Prom?”
„Jā. Kā tu aizskrēji, viņš apgriezās un - prom.”
„Tā kā šūpodamies,” piebilda Riča, it kā aļņa gaitai būtu kāda nozīme situācijas sakarā.
Ka nesanāca, nesanāca. Viņi devās mājup, pirms aizmigšanas vēl visi domās tīksminādamies ap aļņa garšīgo gaļu. Ja vispār iespējams salīdzināt bēdīguma pakāpes, tad droši vien visbēdīgākais bija Riča, jo viņš brieža gaļu savā mūžā vēl nebija ēdis.
Neskatoties uz to, ka Zviedrijā malu medniekus parasti noķer tādēļ, ka viņi likumu mēdz pārkāpt tikai īsajā, atļautajā medību periodā, platradža izgaišana tumsā, tomēr, raugoties ar šāsdienas acīm, noteikti jāuzskata par laimes gadījumu. Nu, labi, kaut arī rezultāts apšaubāms - lielais ragainis būtu noveikts. Bet uz ceļa noteikti būtu palikusi asins peļķe, saceldama ziņkāri un aizdomas vienmuļajā vietējo dzīvē ar noteiktu policijas iejaukšanos. Un kur tik daudz gaļas viņi būtu likuši? Nemaz nerunājot par ādu un citām paliekām.