JG98 Gunars Saliņš. Bezgala spoguļi. Piezīmes par Aleksandru Čaku un viņa poēmu Matīss, kausu bajārs

Gunars Saliņš

BEZGALA SPOGUĻI

Piezīmes par Aleksandru Čaku un viņa poēmu Matīss, kausu bajārs, Grāmatu Draugs, 1973. g. 348 lp.

Otra pasaules kaŗa beigas Aleksandrs Čaks palika Latvijā. Neviens jau laikam arī negaidīja, ka latviešu modernās dzejas „ģenerālis” varētu bēgt kopā ar sakauto Hitlera armiju.

Sākums bija grūts. Viens no pirmajiem publicētajiem dzejoļiem 1944. g. rudenī bija par Rīgas krānu, kuŗā atkal sācis tecēt ūdens... Maizes darbu Čaks strādāja avīzes redakcijā, rūpēdamies, lai neviens koncerts, neviena izrāde sapostītajā Rīgā nepaliktu bez atspoguļojuma presē. Taču ilgi Čakam nebija lemts stāvēt saules starā. 1950. g. februāŗa sākumā avīžu pārdevējas pārtrauca tirgot laikrakstus, sētnieki noņēma cepures un bijušie ormaņi un cūkgani raudāja − pa sniegotām Čaka pilsētas ielām tauta sēru gājienā izvadīja savu dzejnieku.

Atstātie Čaka materiāli, ieskaitot vācu okupācijas laikā uzrakstītos, bet nepublicētos manuskriptus, nonāca Raiņa valsts literātūras un mākslas muzeja archīvā.

INTS KALUMS

Pirmpublicējums. Ar nosaukumu „Ints Trakais” un dažām atšķirībām tekstā šis dzejolis iespiests Aleksandra Čaka Rakstu 3. sējumā (Rīgā, Liesma, 1973). Piezīmēs teikts, ka dzejoļa rokraksts, kas Rīgā pie M. Grīnfeldes, datēts 43. g. 4.X − tātad dienu vēlāk nekā šeit publicētā versija.

No Hertas Zāmuēles atstātiem archīviem.

Aleksandrs Čaks jau zēna gados iemīlējis teātri. Viņa tēvs, Rīgas drēbniekmeistars, būdams amatnieku biedrības runas vīros, darbojies Jaunā Rīgas Teātŗa komisijā un ņēmis dēlu līdz uz katru pirmizrādi. [1] Ir liecības, ka vēlāk Čaks gribējis šai mākslai nodoties. 1924. gadā īsu brīdi viņš sabijis pat Dailes teātŗa aktieŗu kursos un kādā mīmodrāmā

gribējis uzrāpties pa balto, gludo kolonnu, bet, protams, slīdējis un nogāzies zemē. Tā no oriģinalitātes nekas nav iznācis. Pēc tam sācis gudrot efektīvus tekstus etīdēm. Beidzot atmetis nodarbībām ar roku: ‘Man tā aktieŗu būšana nebūs pa kaulam.’ Laikam treniņi šķituši pārāk vienmuļi. Taču draudzību ar Dailes teātri kopš tā brīža nav pārtraucis. [2]

Ka Čaks aktieŗu kursus pametis, tur savs nopelns laikam arī viņa mātei, kuŗa māksliniekus uzskatījusi par „izlaidīgiem ļaudīm” un gribējusi, lai viņas dēls kļūtu par „dakteri”. [3] Mātes sapnis tomēr nepiepildījās. Drīz pēc tam viņas dēls pameta ir medicīnas studijas universitātē, ir pa vidu pasākto darbu bērnu patversmē Drabešos pie Cēsīm un, Rīgā atgriezies, ar pilnu krūti sāka nodoties savai īstajai sūtībai − rakstniecībai.

Tiesa tomēr, ka draudzība ar Dailes teātri turpinājās. 1932. gadā uzvedumus tur piedzīvo Čaka kopīgi ar Ādamsonu sacerētā bērnu luga Nagla, tomāts un plūmīte un tāpat ar Ādamsonu kopīgi tulkotā Bertolta Brechta Trīsgrašu opera. [4] Vai tieši Dailes teātrim paredzēts vācu laikā rakstītais Matīss, kausu bajārs, no kuŗa tagad publicēti pirmie četri cēlieni, par to var šaubīties, [5] bet skaidrs gan, ka darbs iecerēts inscenēšanai. Par to liecina jau komedianta tonī tvertais norādījums titullapā: „Drāmatiska poēma 5 cēlienos, arī jautra spēle ar 4 līķiem.” [6] Un kā traģiskam komedianta tēlam − kā pats savam dubultniekam − Čaks poēmas sākumā liek parādīties uz skatuves „leļļu vecītim”. Viņš gan mirst jau 1. ainā, kuŗa līdzīga prologam, bet vecīša nāve ir priekšnoteikums visam, kas seko. Kaut viņa izrādes ļaudis tirgos ielīksmojušas, leļļu meistars atskārst, ka palicis nesaprasts un sevī nepiepildīts. Viņš taisās lelles iznīcināt un pats „pazust tālumos”. (M19. lp.) [7] Te pēc labiem paraugiem viņam piestājas Drūmais kungs, šis „vīrs tāds kā no elles” (M23), un piedāvā citu atrisinājumu − lai vecītis atdod savu dzīvību lellēm. Tā arī notiek, un lelles pārvēršas par dzīvām būtnēm, kļūdamas šīs poēmas personāžs. Vecītis mirdams apjauš: „Mēs drīkstam visu, ko mēs spējam, / Un kas ir neiespējamais?” (M24)

Tā Drūmais kungs no elles, šis radītāja dēmons, leļļu meistaru nāvē dzīdams, sniedzis viņam atpestījumu. To apstiprinot, balsis sludina: „Uz augšu! Ziedā pārvērst salnu. / Tas arī labs ir, kas ir slikts.” (M25) Un koris ievadainas beigās iedzied poēmu gluži rainiskos tālumos. Bet par to vēlāk.

Pati drāma savā risinājumā varētu būt leļļu vecīša lolotā teika „Par plītnieku un traku vīru” (M19), sevišķi ja atceras, ka vecīša spēlē īstais dzēriens nav vis alus, vīns vai brandavīns, bet dzīve: „Mēs visi dzērāji un žūpas − / Dzeŗ katrs dzīvi, kā viņš prot.” (M19) To savā laikā bija diezgan pagrūti iestāstīt pat dažiem Čaka kollēgām. Kad 20-to gadu beigās Čaks šokēja publiku ar vārsmām par krogiem un „brīvo mīlu”, vairāki amata brāļi kommentēja, ka tie tad arī, diemžēl, esot tā saucamo jauno dzejnieku ideāli. Piemēram, Kārlis Dziļleja [8] nešaubīdamies identificēja ar pašu autoru Čaka apdziedāto „moderno jaunekli”, kuŗš toreiz tikko iznākušajā Trauksmes 1. numurā „skaidri un atklāti” nostājas meitenēm priekšā un sacīja: „Redziet, / jūs − gribu. / Miegainas sarunas / vienmēr / par teātri, / dvēseli, / mākslu / lai paliek. / Sniedziet man lūpas, / atļaujiet atraisīt prievītes − / cauri, / laiks maksā naudu.” Jāpiezīmē, ka šis dzejolis Rīgā putekļus sacēlis vēl 60-tos gados, kad tas parādījās Ojāra Vācieša sakārtotajā Čaka Izlasē (1961). Literātūrvēsturniece Milda Kalve, Čaka klausītāja Rūdolfa Egles literārajā studijā 30-tos gados, recenzējot Izlasi, nopūšas, ka dzejolis „ar savu netīkamo izskaņu met ēnu uz visu Čaka agrīno dzeju.” [9] Linards Laicens 1929. gadā šādu dzejošanu sauca par „reakcionāru”, [10] un šai gadījumā kreisā fronte reiz bija pilnīgi vienis pratis ar labo, kuŗas dvēselīgais pārstāvis Richards Rudzītis toreiz pārmeta Čakam „huligānisma ideoloģiju”, „kroga psīcholoģiju” un pesimismu. [11] No jauno mākslinieku grupas „Zaļā Vārna” (Čaks piederēja arī pie tās) par aizstāvi draugam pieteicās Fridrichs Gulbis. „Varu apgalvot,” viņš lielā sirsnībā liecināja, „ka Čaks nav huligāns, bet gluži nevainīgs zēns, kuŗam kādreiz patīkas paņirgāties par dzīves kļūdām un muļķībām.” [12]

No jaunajiem tas bija tieši Čaks, kuŗš tai pašā Trauksmē kādā rakstā bija sodījies, ka jaunatnei, sevišķi studentu organizācijām, nerūpot ne literātūra, ne māksla, bet vienīgi „sports, alkohols un bālasinīga uzdzīvošana”, un kā „gluži nevainīgs zēns” piebildis: „Es neesmu mūks un jautrības pretinieks. Arī man patīk iztukšot savu alus kausu, arī man patīk noskūpstīt glītu meiteni, bet nevaru atzīt pārmērības, jo tur nav gara.” [13] Kad nu izrādījās, ka šādas liecības viņa dzejas izpratnei maz ko līdzējušas, Čaks juta, ka jārunā asāk. Atbildē Richardam Rudzītim viņš deklarēja, ka pesimisms jaunākajā latviešu dzejā ir

pareizs un labs, jo tirda tagadējo sabiedrību, rādot, cik viņa nožēlojama. Ar savu pesimismu jaunie dzejnieki grib atvērt modernajam cilvēkam acis, lai viņš skaidri redz, kādā trūdošā sadzīves peļķē viņš omulīgi iesēdies un sēd. Tikai pēc tam viņš varēs un drīkstēs aicināt uz jauniem ceļiem un mērķiem. [14]

Un kādā tā laika vārsmā Čaks ironizēja: „Ieteica dzejot man gudrie / par lietām, / kur vairāk no mūžības; / dzejā par daudz esot man / smaku un sieviešu gūžības...” [15] Interesanti, ka tieši šo polemisko rindu variācija parādās vēlāk ievaddziedājumā poēmai Mūžības skartie (1937): „Eju ārā, kāpjot slieksnim pāri kā mūžam. / Aiz manis paliek klubs. / Nez, pār kādām sievietes gūžām / Tagad manas smadzenes klups?” [16] Par spīti temas cēlumam Čaks palika, kas bija, vienalga, kā par to jāšausminās Richardiem Rudzīšiem. Prātā, ka jau 1923. gadā Čaks bija itin pašpārliecināti pareģojis: „Es tomēr samīšu kā nīkulīgu slieku / Jūs visus klosteriskos ākstus.” [17]

Šādu atvēzienu dzejā Čaks bija iepazinis, būdams pēc I pasaules kaŗa Krievijā un apmeklēdams krievu imažinistu, futūristu un citu tālaika modernistu sarīkojumus. Tur viņš sastapies ar revolūcijas dzejnieku Vladimiru Majakovski [18], no kuŗa Čaks, šķiet, profilējis brīvās dzejas technikā un poētiskā atjautā un drosmē, taču sirdij tuvāki Čakām būs bijuši tādi autori kā Anna Achmatova, Boriss Pasternaks un jo sevišķi Sergejs Jeseņins. [19] Sakrīt pat tas, ka Jeseņins, revolūcijā vīlies, laida klajā krājumu Kabaku /jeb krogu/ Maskava, kamēr Čaks, vīlies savā veidā pilsoniskajā Latvijā, savu ceturto plāngrāmatiņu nosauca Pasaules krogs (1929); un kā padomju kritika Jeseņinu, tā Rīgas kritika Čaku nodēvēja par huligānu un pasludināja par bīstamu jaunatnei. Personiskajā dzīvē ārēji rāmajam Čakam ar ekscentriķi Jeseņinu nebija ne mazākās līdzības. Savu ārējo nesaderību ar paša dzeju apzinādamies, Čaks kādai savai pielūdzējai kas dejojot viņu centusies apskatīt „tuvplānā”, teicis: „Cilvēks jau nav tāds kā dzejnieks.” [20] Bet Čaku pašu pievilka poēti, kuŗi bija dēkaiņi arī dzīvē. Par Fransuā Vijonu viņš izsaucas: „Mani caururbj tavs traģiskais mūžs!” [21] Un Matīsa poēmas ieskaņai Čaks licis savu veltījumu Baironam.

Teorētiski prasība pēc dzīves īstenības, sevišķi „nedzejiskās” un pilsonībai netīkamās īstenības jaunajā dzejā rīdziniekiem toreiz likās nepieciešama, nevis lai kultivētu kādu jaunu „absolūtu skaistumu”, „ļaunuma puķes” un „dendijismu”, bet pirmām kārtām lai, ļaunumus atsedzot, iedvesmotu uz kaut ko labāku. Praksē par laimi tomēr notika tā, ka paplauka arī sava veida „ļaunuma puķes” (vēl 1937. gadā Čakam pārmestas tādas „pārmērības” kā „Kafijas zilganā smaka / Kā mūžība smaga un traka / Glūn, / Padara manas smadzenes brūnas, / Pārklāj manus nagus ar tumsu / Un manus sapņus kā papīru gumza.” [22]; un citkārt atkal raibā dzīve dzejniekam māja ar zināmu pievilcību arī tad, ja, citādi apvērtējot, tur atrastos daudz kas negatīvs. Laicens pārspīlēja, teikdams, ka krogus un ballītes Čaks pieņemot kā „neaizkaŗamas, pozitīvas parādības”, [23] bet tikpat pārspīlēti būtu apgalvot, ka viņš pie šīm lietām savā dzejā tik daudz būtu kavējies tieši un tikai tāpēc, ka tās viņam vienīgi dergtos. Ka divējas izjūtas var kaut kā sadzīvot kopā un dzejnieku iedvesmot, tas Laicena tālaika dialektiskai domāšanai likās nepieņemami, bet bez šādas smeldzīgas saistības Čaks nemūžam nebūtu kļuvis īstens Rīgas un Rīgas nomaļu dzejnieks. Un ar to dzīvo arī viņa tik savdabīgie stāsti.

Šo saistību ar pilsētu Čaks vaļsirdīgi apliecinājis jau pacitētajā polemikā ar Richardu Rudzīti:

Dzimis un uzaudzis pilsētā, es pilsētu ļoti mīlu. Viņas dzīvi un cilvēkus pazīstu labi, tamdēļ arī par viņiem rakstu. Man bija un arī tagad ir grūti par viņiem rakstīt, jo nekādu paraugu par to es latvju dzejā sev neatradu. Savās dzejās es pūlos izteikt pilsētas dzīves un cilvēku iekšējo būtību. [24]

Tas bija Čaka „reveranss dzīvei”. Bet tas nenozīmēja, ka viņa dzeja tādēļ ierobežotos ar ikdienišķiem sīko laužu portretiem un Rīgas peizāžām. Salīdzinādams savu laikmetu ar renesansi, viņš Trauksmes slejās jundīja: „Tādēļ arī dzeja un pārējā rakstniecība prasa pēc monumentālitātes, asām un varenām līnijām, spēcīgiem tēliem, pilniem tiešamības, asiņu un dziļas alkas pēc dabīgas skaidras dzīves.” [25] Un 1931. gadā publicētā dzejolī, kas vēlāk likts nobeigumā krājumam Mana paradīze (1932), šīs alkas jau iedzinušas viņu ar sīko dzīvi, ar apkārtējo šaurību asā konfliktā: „Nost, / jūsu šaurību gribu es nost, / es alkstu lieluma ābolā kost!” [26] Šī gan nebūt nav pirmā reize un − kā pierādās arī Matīsā − nekādā ziņā pēdējā, kad Čaks krasi svaidās no vienas nodošanās uz otru, uz trešu. Piemēram, jau 1923. gadā datētā dzejolī viņš izsaucies: „Es negribu vairāk šais ielās / Kā nomīta zāle rūsēt. / Es gribu vai mūžīgi mirdzēt, / Vai mūžīgi klusēt...” [27]

Pēc deklarācijas Manas paradīzes finālā Čaks kā lieluma ābolā iekodās tēmā par latviešu strēlniekiem. Ar tiem viņam bija iznācis saskarties savās sarkanarmijas gaitās Krievijā − no 1919. gada beigām līdz 1920. gada pavasarim. Būdams tur gan feldšera, gan pavāra [28] palīgos, gan arī par kultūras darba vadītāju medicīnas daļā, viņš pilsoņkaŗa cīņās bijis vairākkārt ar strēlniekiem kopā. Strēlnieku tema brīnišķā kārtā lāva Čakam pamatos palikt uzticīgam ir „pašpuicismam” stilā, ir pašiem pašpuikām − saviem Rīgas nomales „čaļiem”, kas bija aizgājuši strēlnieku pulkos. Tikai šis stils un šie pašpuikas bija nu „mūžības skarti”.

Čaka iecerē Rīgas pašpuika strēlnieku gaitās bija un palika Rīgas nomales iemītnieks − ar nomales smakām un ainavām, ar nomales atmiņām līdzi ar pašpuikas žargonu, pašpuikas kustībām, pašpuikas rēķiniem asiem un straujiem ar dzīvi. Un šis kolorīts, šīs kustības, šis žargons ar savu tiešumu un bieži „nedzejiskumu” noturēja balansā − te skaudrā, te groteskā balansā − Čaka iedomas, Čaka sentimentu, Čaka patosu tad, kad, būdams viens no tiem, kuŗu durkļi izšķīra tautas un pasaules likteņus, šis pašpuika uzvijās savas nomales šaurumam pāri, pāri pats sev, savam sīkajam es un kopā ar zēniem „no Latvijas pļavām un mežiem” stāvēja „kādā milzīgā gaismas strēlē”. [29]

1939. gadā, kad iznāca Mūžības skarto otra daļa, Čaks par šo darbu izpelnījās Annas Brigaderes prēmiju, un ar šo oficiālo atzinību „nacionāli ideālistiskā virzienā” [30] viņa jau tā apskaužamā popularitāte ieguva vēl plašāku bazi. Varēja domāt, ka Čaks nu būs pārvarējis krizi un jutīsies savai dzejai un karjerai pavēris īstās perspektīvas, bet nē: 1939. gada vasarā un 1940. gada pavasarī Čaks publicē dzejoļus, kuŗos jūtams viss kas cits, tikai ne laimīgs laureāts. Piemēram: „No jumtiem brūnas lāses krīt, / Vien sirdī rēta negrib dzīt. / Kā dzirksts, ko skarot lauznis sviļ, / Tā mani viss vēl dziļi viļ.” [31] Un dzejolī „Vēlēšanās” [32] Čaks runā tā, kā tas drīzāk pienāktos viņa konkurentiem, kam godalga pagājusi secen:

Mūžam sev esmu es čukstējis vienu:
Pāraudzi sevi un savu dienu.

Pasmīni sāpei un aizmirsti klizmu,
Saplūsti kopā ar saules vizmu.

Spēku sev smel no vismazākā strauta,
Trīcošas lapas, kas viesuļa skauta.

Cel sevī kalnu, ko nezina citi,
Tad nebūs tev bargs pat visdziļākais kritiens. [33]

Par kādu sāpi, par kādu klizmu Čaks te runā? Vai viņš nebija pāraudzis sevi un savu dienu ar Mūžības skartiem? Un kāpēc spēku smelt no vismazākā strauta? Pret atskaņām tik jūtīgajā Čaka dzirdē šo rindu galā, liekot tur „strauta” un „skauta”, bija noteikti jāatbalsojas − kaut tikai pusapziņā − vārdam „tauta”. Bija jāatbalsojas no Mūžības skarto ievada rindai, kuŗā, tā šķita, ietvērās atbilde visām Čaka agrākām šaubām par sevi un savu dzeju: „Gremdē sevi savā tautā”. [34] Acīmredzot atpestījums, ko Mūžības skartie sagādājuši, bijis īslaicīgs un savā ziņā illūzorisks. Kādas dziļākas sāpes Čakā bija palikušas neremdētas, kādas dziļākas ilgas nepiepildītas. Duŗas acīs, ka šajos atplūdu dzejoļos lietota izteiksme, kas salīdzinājumā ar Manas paradīzes, Iedomu spoguļu un Mūžības skarto tēlainību un tiešumu ir stipri abstrakta, jēdzieniska, allegoriska − atgādinot līdzīgus Čaka dzejoļus 20-tos gados.

Ar tik nelaureātiskām deklarācijām Čaks it kā rādīja, ka saglabājis savu dzejnieka brīvību. Godalgas un popularitāte ir viena lieta, pati dzeja − kaut kas cits, ja arī Čaks it labi apzinājās, cik popularitāte svarīga. Viņš nebija stāvējis malā, kad savā laikā bija jācīnās, piemēram par publicēšanās iespējām (viņa ierosmē 1927. gadā nodibinājās jauno dzejnieku apgāds „Seši”, kas izdeva žurnālu Jauno Lira, Čaka rediģētu, un vēlāk laida klajā Čaka pirmās dzejoļu burtnīcas); tāpat viņš ar baudu piedalījies trauksminieku un zaļvārniešu pūliņos gluži burtiski iet ar dzeju pie tautas (tieši Čaks bijis tas, kas ierosinājis slaveno dzejnieku gājienu pa Jelgavas ielām − ar Čaku pašu priekšgalā kā bundzinieku. [35] Bet, kad nu viņam, kā viņš pats toreiz intervijā Sudrabkalnam jokalojās, „kā Alpu lavīna uzbrāžas virsū prēmija” [36] − prēmija ar 4000 latiem, Čaks gan laipnīgi saņem draugus un piedalās godināšanas sarīkojumos, bet sevī no sasniegtā jau distancējies un šaubās un meklējas pēc citām gultnēm savai dzejai, citiem tālumiem. Un tādi Čakam pavērušies vācu okupācijas laikā.

Pirmajā boļševiku gadā Čaks oficiāli bija visai cieši sasaistījies − vai ļāvies sasaistīties − ar padomju varu (pēc bāriena sākumā par „pretpadomju pieskaņām” Mūžības skartajos viņu ne vien uzņēma Rakstnieku savienībā, bet kopā ar Ēriku Ādamsonu angažēja arī rakstīt libretu „pirmajai latviešu padomju operai”), un vācu okupācijas iestādes 1941. gadā aizliedza Čakam publicēties. Vēlākos kaŗa gados aizliegums atcelts, [37] bet tad Čaks vairs nav gribējis kompromitēties, kaut arī manuskripti šai posmā krājušies veselām kaudzēm. Ir ziņas, ka naudas trūkumā tiesības uz diviem manuskriptiem − un viens no tiem bijis Matīss, kausu bajārs − Čaks beidzot tomēr pārdevis apgādam „Zelta Ābele”, taču līdz iespiešanai nekas nenonāca. [38]

Uzņēmumā otrā rindā pa kreisi − Aleksandrs Čaks, pa labi − Austra Skujiņa. Priekšā vidū − Herta Zāmuēle, Austras Skujiņas māsa. Šis 1931. g. uzņēmums ir pirmpublicējums no Hertas Zāmuēles archīviem.

Vienu no jaunajām gultnēm Čaka dzejai kā šļūdonis, bija izrāvusi kāda spēcīga mīlestība. Šķiet, tā bija gultne, kuŗas kontūras iezīmējušas jau iepriekšējās mīlestības, dažas no tām varbūt tikai viegli iesapņotas un nepiepildītas, bet ar negaidītām traģiskām pēcspēlēm, negaidītiem satricinājumiem galā. Prātā, piemēram, minējumi par Čaka bohēmisko romantiku ar dzejnieci Austru Skujiņu, kuŗai pēc tam sekojis „Lielais” romāns ar kādu citu un tad − pašnāvība, ielecot Daugavā. [39] Katrā ziņā vācu laika mīlestības dzejoļos, kuŗus ar nosaukumu Debesu dāvana būtu vajadzējis izdot „Zelta Ābelei”, [40] ar pārvarīgu kaisli reizē paveŗas „pazemes avoti” un „dziļi zelta zārki”. Šie dzejoļi latviešu erotiskajā literātūrā, manuprāt, bez parallēles. Dažos īpašu liktenības noskaņu Čaks panāk, ieturēdams tos vienlaidus pantmēros ar to pašu pēdu skaitu katrā rindā un sasaistīdams šīs rindas īpatos panta veidolos, kas „neatturami” seko cits citam − līdz pēkšņi šo plūdumu uz mirkli apstādina Čakam jau agrāk raksturīgs vienas rindas atkārtojums. Kā zvanu piesitieni rindām pa vidu un galos iespaidu vēl kāpina dziļskanīgas skaņu spēles. Piemēram te daži panti no dzejoļa „Manas mājas”:

Visu dienu, visu dienu,
Tinot vaļā tikai vienu
Tumši sārtu pavedienu,
Nonācu pie savām mājām:
Tavām lūpām, tavām kājām.

Nonācu pie savas elles:
Tev ap kaklu melnas krelles,
Kur tu glabā manu sirdi,
Manu pratu, zaļo mirti?
Nevaram vairs būt mēs šķirti−

Katru vakaru un rītu,
Klāts ar savu skumju zīdu,
Es pār tavu klēpi krītu
Kā pār dziļu zelta zārku.
Nav vairs manām alkām svārku.

Kā pār dziļu zelta zārku. [41]

Ja arī mēģinājumi uz to pusi jaušami jau agrāk, šis plūdums, šis panta vijums, šis liturģiskais skanīgums liecina par maiņām Čaka pasaules izjūtā, viņa poētiskajās prasībās, un līdz ar to atskalojušies un atvīdējuši jauni intimi slāņi Čaka dziļumos. Dažās gaŗākās tālaika poēmās mīlestības tematika dramatiski saistās ar vilšanos, ar greizsirdību, ar slepkavīgu atriebību, piemēram, viņa Rakstu 2. sējumā publicētās poēmās „Burvis” un „Svečturis”.

Trīsstūris izveidojas arī poēmā Spēlē, spēlmani [42] kuŗas cenzēti un sagrozīti fragmenti bija agrāk parādījušies ar nosaukumu „Dzīvība” [43] un kuŗu Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona dramatizējumā ar Imanta Kalniņa mūziku pagājušajā gadā Rīgā sniedza Valsts Jaunatnes Teātris. Ir zināms, ka Spēlē, Spēlmani rakstīts īsi pēc Matīsa, varbūt pamīšus viens ar otru [44] un uzsvars katrā uz ko citu. Tomēr nepaliek šaubu, ka abas šīs poēmas plūst ja ne pa to pašu, tad vismaz stipri līdztekus gultnēm − pretī „neiespējamām pasaulēm”. Tie ir darbi, ar kuŗiem Čaks, liekas, lūkojis risināt to, pēc kā viņš tā alka, pametot aiz sevis Mūžības skartos ar drudžaino mudi „Pāraudzi sevi un savu dienu!”

Kad Rīgas kausu bajārs Matīss lugas sākumā ierodas krogū (minēts, ka Matīsa prototips ir 17. gadsimta Rīgas „dzērāju karalis” Ansis Zeltiņš, kas, aizstāvot savas pilsētas godu, ielaidies derībās ar kādu Kurzemes muižnieku un to nodzēris) [45], visi sagaida, ka viņa vadībā, kā parasts, sāksies varenas dzīres, bet pār pārsteigumu krodziniekam un vecajiem kausa brāļiem Matīss pasludina: „Vairs palikt nevaru starp jums / Te viss tik netīrs, auksts un glums.” (M51) Neviens negrib ticēt, ka „krogu dievs” (M44) ne no šā, ne no tā varētu krogum muguru pagriezt, un Matīss tad vairākos atņēmienos un no dažādiem leņķiem lūko izklāstīt, kas viņu māc. Paskaidrojumi tiešām vietā, jo krogus ļaudis nemaz tik nožēlojami neparādās. Viņu runas atsit ko vairāk nekā „bālasinīgu uzdzīvošanu”, par kādu Čaks žēlojās 20-to gadu Rīgā. Lai nošūpojamies līdz kaut vai paša krodzinieka atsavēzienam, Matīsu sagaidot: „Tu − bezgalības atspulgs mums, / Tu − upe, ezers, mākonis. / Kā tvaiks tev cauri lido viss. / Tu mūsu prātu noslēpums.” (M48-49) Un tad zeļļi, Matīsa dīvainās šaubas manot: „Vai sevi lai pie zvaigznēm sienam / Kā gaismu tavam vakaram?” (M56) Un turpat kuģinieki: „Tu runā niekus, / Tur smiekls nāk pat zābakam,” (M56) Bet krogus kalpones aizgrābtībā čukst: „Viņš sārtu liesmu norijis / Un tagad švirkst kā paeglis.” (M60) Tā var runāt tikai kādi „mūžības skarti” zeļļi, kalpones, kuģinieki, kāds „mūžības skarts” krodzinieks. Tā jau no paša sākuma lasītāja simpātijas sāk dalīties − it kā Matīsa nicīgumam nevarētu lāgā dzīvot līdz − it kā Matīsa jaunā taisnība būtu vairāk gribēta nekā pārdzīvota − it kā autors pats viņam no sākta gala jau netieši runātu pretī.

Jā, kas gan Matīsu māc?

Krodziniekam viņš savu lūzumu attēlo šādi:

Es dzēru skurbu dziļiem malkiem.
Bij tā, ka dzīvi dzertu līdz,
Kaut priekšā maniem skatiem valgiem
Kārts bija sārts un drebošs zīds.

Es maldu zīdu norāvis.
Es savu kaunu izdzēris
Kā tavu pagrabu līdz galam. (MS9)

Ir norauts it kā mājas plīvurs, bet tas licis vienīgi asāk apjaust, cik nožēlojams viņš pats un viss ap viņu:

Man citu gaismu acis redz.
Es esmu dzīvojis pilns maldu,
Kur katrs solis grēks un māns.
Man naids un tukšums apkārt valda −
Tik baigs un liels kā purvu klāns.
Lai manas rokas klintis skalda,
Lai mani vēršu jūgā triec,
Lai tā kā kaunu roka salta
Par zemi mani zemāk liec.

Es gribu skaidroties un ciest.
Es tūkstoš grīstēs šķelts un griezts
Un šaubās izmētāts līdz galam.
Sirds mana dota niknam salam. (M60-61)

Un tomēr jau pēc mirkļa Matīss no šīs abstraktās un nežēlīgās paštiesas spēj pārsviesties uz valgu un tēlainu valodu, uzbuŗot vīziju par dzīvi mežā − kā saplūšana ar dabu, ar visu dzīvo radību viņu dziedēs. (Kā jau to atzīmējis Jānis Rudzītis, [46] tas atgādina motīvus Čaka 1938. gada publicētajā dzejoļu krājumā Iedomu spoguļi.) Matīsa iztēles, viņa konkrētās valodas burvju vara tik liela, ka daļa ļaužu patiesi redz krogu pārvēršamies par mežu: „Par skudru pūžņiem mucas top. / Par lapsas asti apgāzts stops.” (M65) Un cilvēki paši jūt sevi vēršamies kokos. Kļūst saprotams, ka šādā Matīsā, kas ļaudis spēj reibināt ar vārdiem vien − bez dzēriena, krodzinieks acumirklī saredz visbīstamāko ienaidnieku sev un visai krodzniecībai. Kalpus palīgā saukdams, viņš metas viņu nonāvēt, bet gandrīz visi ļaudis ir Matīsa pusē, un viņš kopā ar savu draugu mežinieku atvairās un izbēg.

Uz mēles paliek jautājums, kādēļ Matīss vispār uz krogu devies − ja jau viņš bija izšķīries kausu pie mutes nelikt un uzsākt citu dzīvi. Taču ne lai krodzinieku un vecos draugus tīši apvainotu! Lai liktu arī viņiem atjēgties? Bet pēc visām Matīsa runām nebūt nav noprotams, kā pie šādas atjēgšanās tikt, kas pārvērtis viņu pašu. Piepeša atklāsme − apgaismība? Kādi svētie raksti? Kāds guru? (Sevišķi interesētu, par cik Čaks meklējies orientālās reliģijās.) Vienīgais taustāmais iegansts, kādēļ Matīss vēlreiz piestājis krogu, it kā būtu lūgums krodziniekam, lai tas, Matīsam promesot, sniegtu atspaidu viņa vecajai mātei, „Ko dziļa purva migla sedz, / Ko tikai čūskas mīl un redz...” (M54) 2. cēliena sākumā, ar Rīgas sardzes vīriem Matīsam pēdas dzenot, krodzinieks ar „Purva veceni” sastopas un to nogalina, un tā krodzinieka, Matīsa un Matīsa mātes saistībām Čaks tiešā, uzskatāmā veidā piešķīris vēl it kā īpašu tumšas zemapziņas slāni. Šis slānis laikam arī urdījis Matīsu, ka izšķiršanās „tālajam ceļam” (M51) varbūt tik droša nemaz nav, urdījis vēlreiz kā pārbaudē sastapties ar paša pagātni, ar visiem tās rēgainajiem spēkiem. Sastapšanās rezultātā Matīsa gaitas tad arī izlokās pavisam citādi, nekā sākumā plānots.

Ar mežinieku kopā nonācis naktī Daugavas krastā un gaidot izdevību tikt pāri, Matīss jūt, ka viņa audi jau piepilst ar mežu, ar ūdeņu valgumu, ar „zemes rūgtumu saldo” (M137), un klusi, guldzoši smiedams, viņš brīnās: „Vai es vairs Matīss? Mīksta aļģe, / Un mani dilbi ciedru baļķi.” (M137) Bez kādām īpašām burvju varām − tikai ar dabu vien kaitēdamies − Matīss nonācis līdzīgās briesmās kā Odisejs pie lotofagiem vai Lāčplēsis Nāves salā. Pat miesa, pat cilvēka apveidi zūd! Vai arī piepildījums kādreizējām Čaka ilgām: „Arvienu vairāk un vairāk / Man negribas cilvēkam būt.”−? [47]

Bet tad pāris brīžos viss jau mainījies. No laivas, kas saullēktā parādās Daugavas vidū un ko Matīss ar mežinieku uz vietas izšķiras nolaupīt, krastā bruņu kalpu pavadībā izkāpj augstdzimusi sieviete. Viņa izskatās skaista un nelaimīga − un vienā acumirklī cilvēka apveidi kļūst Matīsam svarīgāki atkal par visu. Viņš dveš: „Cik viņai rūgts un salauzts stāvs, / Un tomēr salds. Kā debess blāvs.” (M145) Ar šādām minnezingeriskām rindām iešaujas prātā kādas Čaka paziņas vārdi − ka dzejniekam piemitusi „ārkārtīgi bruņinieciska attieksme pret sievieti dzejā un dzīvē.” [48] Taču Matīss nav bruņinieks, nē, tikai „godīgs amatnieks” (M148) − un tādēļ nelolo neko vairāk kā vienīgi kļūt augstdzimušās kalps un palīdzēt viņai bēgt. Un tomēr no Matīsa puses tā ir mīlestība ar pirmo skatienu − un kāda vēl! Kā tikai vēl iepriekšējā vakarā viņš „tālā ceļa” vārdā bija muguru pagriezis krogum, tā tagad šīs mīlestības vārdā viņš gatavs muguru savukārt pagriezt „tālajam ceļam”. Viņš zvēr:

Es tiecos tālos mežos iet.
Tur visu veco mezglā siet.
Šai brīdī šķiet tas − tikai nieks.
Tukšs, viegls, projām metams rieksts. (M148)

Un, kad, Rīgas sardzes vīriem parādoties, viņam ar mežinieku tomēr jāglābjas un viņi pazūd mežos, Matīss kļūst jo dienas jo drūmāks. Meža saldums nu viņu moka, moka paša jutekļi. Lai aizmirstu, kas palicis nepiepildāms, pasaule jāizjūt auksta: „Simtkārt labāks zilais ledus / Kā šis mežs, pilns lēna medus...” (M179) Un mežiniekam, kuŗš ar dabu joprojām spēj sakust kā agrāk viņš pats, Matīss tagad piedēvē bērnišķību un tad no kādas jauniegūtas filozofa perspektīvas deklarē: „Visa pasaule ir auksta. / Dvēsele ir tikai karsta.” (M183) Tā ir nepārprotama parafraze Raiņa dzejolim „Daba un dvēsele”, kam par moto Paskala vārdi: „Daba nezin’, cik tā liela, bet mēs to zinām.” [49] Un nepārprotamas Raiņa atbalsis − jebšu ar čakiski svaigām un pat viegli amizantām rezonancēm pa vidu − tāpat sadzirdamas Matīsa turpmākajā bauslībā:

Esi dziļāks vēl kā aka,
Esi tāds kā bezgalība.
Asāks vēl par trūdu smaku,
Patiesāks ka iznīcība.
Devīgāks par mātes roku.
Jautrāks par visjautro joku.
Liesmo vairāk vēl par liesmu.
Skani skaistāki par dziesmu.
Pārkāp naidu. Pārkāp sevi.
Aizmirsti, ko citiem devi. (M183)

Eksaltācijā Matīss ir pacēlies atpakaļ, kur viņš bija krogus skatā poēmas sākumā − un vēl augstāk, un liktos, ka nu viņu vadītu kāda ar prātu izsvērta ētika. Tomēr tā nav. Mežinieka sirsnībā atvildzis, viņš atklāj, ka īstais dzinulis aiz visa ir un paliek kaut kas irracionāls, kāds kaisls abstrakts spēks viņa iekšienē. Un, lai to izteiktu, Čaks Matīsa mutē liek līdzīgus tropus, kādos tik suģestīvi plandās mīlestība viņa vācu laika erotiskajā dzejā − lāgiem pat tais pašos pantmēros un līdzīgās strofās. Piemēram, jau pacitētajā dzejolī „Manas mājas”:

Glāstu tavas škelmju acis.
Viņās Dievs ir sevi racis.
Viņu iedzirkstienos placis,
Jaušu sākumu un galu:
Liesmu ļoganu bez malu. [50]

Un salīdzinājumam te Matīsa paskaidrojums mežiniekam, kādēļ viņš tik neremdināms, kādēļ viņa ceļam nav gala:

Kāda neredzama liesma,
Miglaina un loga aina,
Kāda klusa, kaisla dziesma
Vienmēr manī deg kā vaina,
Mūžam mani sauc un tirda. (M185)

Mežinieks Matīsu raksturo ar vārdiem: „Tas zemi lieliem malkiem dzeŗ. / Un, no tās spēka noreibis, / Vairs atzīst tikai debesis.” (M191) Ar šīm rindām Matīsa stāsts uzdurts tai pašā iesmā kā poēma Spēlē, spēlmani, kuŗā rindas: „Manā priekšā ir debesu klajums, / Kāpnes atpakaļ noņemtas nost.” [51]. Tikai Matīsam šai vietā kāpnes atpakaļ uz zemi tomēr vēl atrodas: viņa piepešā draudzībā ar bruņinieku Knutu. Vajāts un ar varu šķirts no savas iecerētās, šis kaŗavīrs − „arī spēlmanis, dziedātājs un dzejnieks” (M119) − mežā nejauši uzdūries Matīsa un mežinieka būdai, un viņi tam piesola palīdzību iecerēto atgūt. Matīss tieši šai misijā nu saredz sava likteņa piepildījumu: nesavtīgā draudzībā palīdzēt otram sasniegt to, kas pašam liegts. Viņš saka: „Es dzēris un es trakojis, / Es mīlu sapnī paslēpis. / Viens cirtiens − un būs atsvērts viss.” (M218)

Likteņa ironija, kuŗu ne Matīss, ne arī Knuts šai brīdi neapjauš, ir tā, ka iemīlētā sieviete viņiem abiem ir viena un tā pati − poļu pana Ignata meita Irēna. Lasītājs ainu secībā ir jau pieredzējis, kā, negausīgi, bet bez reibuma dzēris, pans savā pilī pārsteidz Irēnu, ko viņš greizsirdīgi mīl, kopā ar Knutu, kuŗu viņš greizsirdībā nīst, un lūko jauno bruņinieku nogalināt. Knutam izbēgot, pans pret mīlētājiem izdomā atriebību tikpat briesmīgu, cik viņa mīla un naids: viņš Irēnu vedīs uz Rīgu, lai tur, kā vēlāk atklājas, nolīgtu viņu par sodu apprecēt savam pretiniekam sen kārotās dzeršanas sacīkstēs. Un uzdomātais pretinieks nav neviens cits kā slavenais Rīgas kausu bajārs Matīss. Pieminētajā ainā, kuŗā Matīss Irēnu sastop Daugavas krastā, viņa pana pavadībā ir jau ceļā uz Rīgu.

Tur pans drīz vien visus žūpas apdzēris un „Rīgai uzspļāvis” (M239) un prasa pēc Matīsa. Rīgas sūtņi Matīsu beidzot mežā arī atrod un aicina atpakaļ glābt Rīgas godu. „Ak, mana Rīga, vecā, sirmā Rīga,” senas romances garā Čaks dziedāja reiz savā Poēmā par ormani, „Tu manu sirdi vienmēr augšup nes...” [52] Un vēl Iedomu spoguļos viņš Rīgai kvēli zvērēja: „Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam, / Tā gan.” [53] Bet tagad? Kādu atbildi Rīgas sūtņiem Čaks Matīsa mutē liek tagad, kad Rīgas gods uz spēles? Neslēptā naidā tiem, kas nesen vēl viņu vajājuši, Matīss iededzies saka:

Es Rīgas dubļus noslaucīju
Un viņas treknos spļāvienus,
No jūsu rētām kopā dziju,
Lai citi min tās akmeņus. (M231-2)

Vai ar Matīsa muti te runā Čaks, kuŗam nu aizliegts publicēties? Un pret kuŗu personiski uzbrukumi nerimās pat vēlākajos kaŗa gados, lai tikai viņš nemēģinātu tikt pie vārda? Vai tas Čakam bija viņa „ērkšķu krekls” − kā Raiņa Jāzepam?

Un tomēr Matīss ar mieru beidzot uz Rīgu doties − kad Knuts ieskaidrojis, ka lielā izdzērāja meita ir viņa Irēna. Ielaišanās dzeršanas derībās nu kļūst par līdzekli, kā drauga mīļoto atpestīt. Matīss pieņem un apstiprina paradoksu, ko balsis pareģīgi pauda jau poēmas prologā:

„Bieži labs ir tas, kas slikts.” (M247) Cēliena nobeigumā mežinieks dzied dziesmu par mājām, krogu, debesīm un prieku, bet beidzamos pantos izvērš to par sirsnīgu sveicienu Matīsam un itin kā marša dziesmu ceļā uz Rīgu, uz cīņu, uz uzvaru. Šādā dziedāšanā − un šai darbā tāda uzšalko it bieži − var saklausīt to Čaku, kuŗš teicis, ka viņa attīstībā liela nozīme bijusi arīdzan dainām un pasakām. Kad mežinieks dzied: „Kas ir nelaimes un bēdas / Zila debess gājumā?” (M252) aiz tā gaišos dziļumos skan: „Bēda, mana liela bēda, / Es par bēdu nebēdāju.”

Par spīti visai „sāpju filozofijai” Čaks savos gaišajos brīžos tic šādai dziesmas brīnumvarai. 4. cēliena sākumā līdzīgi iedziedas arī krogus viesi un pat poļu pans Ignats. Tas meklē izlīgumu ar krodzinieku, kuŗu pārlieku apsmējis, tincinājis un pazemojis, nevarēdams sagaidīt solīto pretinieku Matīsu. Krodzinieks ar vienu savu pusi lēts iztapoņa. Kopā ar Rīgas dzīrotāju ziedu viņš uzņēmis panu ar tādu pat godu kā citkārt Matīsu − sāk, ka tikai turpinās plītēšana, kaut arī par to mugura jāloka poļu, vācu, zviedru, krievu vai vienalga kāda kunga priekšā. Un te jāatceras atkal, kādos laikos poēma rakstīta. Tomēr Rīgas krodzinieka iztapībai ir robežas. Viņš apzinās, ka „Laiks bargs, un savu lielo sodu / Tas man uz galda uzlicis / Par to, ka esmu savu godu / Un savu namu aizmirsis.” (M260) Šos vārdus teikdams, viņš „izlej uz grīdas kausu un uzmet to sausu galdā”, un panam jāsaraujas un jāatzīst, ka krodziniekam savs gods un savi dziļāki rēķini ar dzīvi un likteni. Tā šim tēlam Čaks piešķīris cilvēciskus izmērus, kas to padara par cienīgu pretspēlētāju jebkuŗam. Tāpat krodzinieka viesiem − Rīgas dzīriniekiem, kuŗi apskaidrotajam Matīsam šķiet „savos priekos negausīgi / Kā dīķa dēles gļotainas” (M236) − pat viņiem Čaks pa laikam liek atkal mēļot gaišā lirismā un labestībā („Viesi” M261, 265). Jau šādu „nekonsekvenču” dēļ vien poēmu nebija izredžu publicēt Staļina laikā, kad „sociālistiskā reālisma” vārdā literātūrā pār visām lietām prasīja nepārprotamu melnbaltu personāžu un nepārprotamu šķiras apziņu.

Un īsti varens, gluži kosmisks savā negausībā izmilst „nelabais” pans Ignats. Viņa slāpju iemesli? Tos nav tik viegli sadzīt rokā: „Vai esmu caura azote / Vai zilgmē rūsgans mākonis, / Līdz pašai sirdij izslāpis? Varbūt es zvaigzni norijis?” (M112) Vai atkal: „Tu pasauli kā krūku tver. / Tā lūpas manā traukā veŗ.” (M113) Un vēlāk Rīgā, pirms tur ieradies Matīss: „Šos vīrus un šo telpu / Es izgrūdīšu tā kā elpu / No savām plaušām bezgalā.” (M257) Tās it ka būtu dēvējamas par hiperbolām, un tomēr te nav darīšana ar „pārspīlējumiem” − ne tādā nozīmē kā, piemēram, Manas paradīzes dzejā, kur ar negaidītu spilgtu gleznu Čaks groteski kā ar piepūstu balonu parāva gaisā samērā necilu lietu, kaut vai apdzejojot Marijas ielu „pantos gaŗos un slaidos / kā žirafu kakli.” [54], bet citā vietā savukārt stāstot par „žirafēm gaŗām un slaidām kā radio torņi.” [55] Šai poēmā − tāpat kā jau Mūžības skartajos neikdienišķi lieli priekšstati jo bieži ir pareizā samērā ar neikdienišķi lielām apjautām. Kā citam pret loga palodu, tā Ignatam − jebšu ar plati izplēstām varenām kājām cieši uz zemes − prasās atspiesties ar elkoņiem pret bezgalu. Un tad tā vairs nav nekāda hiperbola. Nav arī „iedomu spoguļi”. Jā, kas tad? „Godīgs īstenības attēlojums”? Varbūt „bezgala spoguļi”?

Vienā ziņā kausa cilāšana panam nepalīdz it nemaz: „Vīns nespēj acis apmiglot: / Tas tikai sūras domas dod. / Sāp skatīt visu to, kas ir.” (M114) Tomēr viņa neremdināmā mīla, naids un atriebības kāre − un reizē kāre tam visam pacelties pāri pret bezgalu − dzen Ignatu nodzert pili, zemi, meitu. „Mans bērns, mans lāsts un nelgas prieks,” (M127) viņš samezglots par Irēnu izsaucas.

Kas panu un Matīsu vieno, kas šķiŗ, tam būtu jāatklājas, viņiem sastopoties sengaidītajā dzeršanas sacīkstē. Tai īsto gaisotni radīdams, Čaks 4. cēliena sākumā virtuozi vij un atskaņo krogus dzīrnieku valodas. Zīmīgi, ka ne šajā, ne citās vācu laika poēmās Čaks nav vairs lietojis akcentēto pantmēru, kas mūsu literātūrā gan teorijā, gan praksē nešķirami saistās tieši ar Čaka vārdu un ar kuŗu tikpat nešķirami saistās viņa agrā popularitāte. Matīss, kausu bajārs konsekventi ieturēts sillabatoniskā vārsmojumā; atskaitot pāris vietu, Čaks atturējies pat no jebkādas kanoniskā pantmēra deformēšanas vai, kā viņš pats to vēl mēdza apzīmēt, lēmēšanas jeb piebalsieniem (ar tiem toties kā strauts pār akmeņiem dēj ritms, piemēram, poēmā Spēlē, spēlmani). Matīsā Čaks temai piemēroti disciplinējies. Neviena rinda visā poēmā, tā likās, nepārsniedz četras pēdas, un visbiežāk tas ir četrpēdu jambs. Bet, kur jāuzbuŗ raibāka noskaņa, pēdu skaits rūk un variējas, un jambu nomaina trochajs, šur tur pa pēdai daktiļa, un pants no divrindēm pāriet uz trīs- un četrrindēm un vel citiem gaŗumiem. Taču samēra reti rindas virknējas gluži nesistemātiskā „brīvā vārsmā”. No kanona atkāpjoties, parasti veidojas kāda jauna savdabīga strofa ar noteiktu rindu organizāciju, kas palaikam atkārtojas − vārdu sakot, tas, ko dēvē par „brīvo pantu” (piemēram, Mikus dzīru dziesma, M265-266). Un visu laiku kā visvisādi skanošas naudas no kāda neiztukšojama naudas zuteņa Čaks birdina gan tīrās, gan dažāda paveida aptuvenas atskaņas − un birdina vēl dažādus citādus atbalsus, te vienas rindas apjomā, te blakus rindās. Un tā joprojām. Sevišķi krogus ainās visi šie efekti kopā kā dejot izdejo, kā spēlēt izspēlē šīs vietas un ļaužu garu. Un tas ir tāds, ka neļauj justies gaŗlaicīgi.

Tikai panam ar to nepietiek, tāpat kā ar to nebija pieticis Matīsam − viņiem abiem vajag cita gara. Kā pretinieki pie kausa satiekoties, par spīti ārējiem kontrastiem viņi ar savām runām ir līdzīgāki viens otram nekā jebkuŗam citam, un var tikai minēt, kuŗu no abiem Čaks rakstot izbaudījis vairāk. Matīss, piemēram, ceļ derību kausu, kā lirisks tenors, kā mīlētājs skandinot:

Tvan skurbums mans kā pāršķelts lupstājs.
Es mirdzu viss. Man katrs kauss
Būs noreibis kā saldā skūpstā,
Kad mana elpa viņu skaus. (M297)

Un, liktos, viņš dvēselībā nesasniedzami tālu priekšā raupjajam Ignatam, kuŗš pirms tam dobji un strupi saucis: „Mēs te kā divi vilki stāvam. / Viens kumāss mums par abiem ir.” (M297) Taču Čaks aiztaupījis pārsteigumu. Kad panam dzeŗot, šķiet, jau gals klāt, un kalpi, viņa ieplīsušo vēderu glābdami, apstīpo viņu ar piecām vara stīpām, pans par brīnumu atžirgst un pieprasa, lai liek uz strīpas vēl piecas mucas. Un tad, tās glāstīdams, viņš rapsodē:

Jūs, piecas mucas, Dieva šķavas,
Kur visu alku saldums mīt!
Jūs visiem dodat savas skavas,
Kur pati saule peldot spīd!
Guļ pāri putu sudrabplācens,
Zem viņa sārtā dzīlē laiks.
No visu sievu lūpām nācis
Jums mīkstums vilinošs un maigs. (M320)

Kuŗš no abiem − Matīss vai Ignats − te tālāk aizdziedājis? Bet šīs dzeršanas „augstās dziesmas” beigās pans atkal brutāli saslejas un sauc, ka šīs piecas mucas Matīsam „pārdurs žaunas, tā kā plēšas.”

(M321) Matīss Ignata tumšo dūksti saredz − un kā nervu kaŗā nekavējas ar šo atklājumu savu pretinieku demoralizēt: „Guļ zaļga žults un trekns ienaids / Zem tava spēka varenā.” (M321) Matīss tai brīdī pārliecināts, ka viņš par panu daudz pārāks, jo viņu taču spārno cildens mērķis: atdot draugam Knutam līgavu. Pans par slepeno norunu draugu starpā nekā nezina. Ir nolīgts tikai, ka, Matīsam uzvarot, viņš „pana meitu ņems / Un atdos to, kam gribēs.” (M304) Matīss savukārt joprojām nezina, kas ir pana meita. Bet kā savādās priekšnojautās tieši šai scēnā Matīsa pašapziņa kaut kur dziļumos sagrīļojas. Kā gan citādi izskaidrot, ka pēkšņi viņam prasās atbalstīties pret savu zemi un tautu? Viņš, kuŗš vēl nupat krogus ļaudīm kā no citiem augstumiem teicis: „Man nevajag ne jūsu smaida, / Ne jūsu naida, kas ir velts: / Sirds mana citu zemi gaida.” (M287) −tas pats (?!) Matīss nu pret panu vērsdamies, pasludina:

Daudz, lielāks ir mans spēks un vara,
Kas kāpj no zemes dzīlēm šim.
To mūžīgu un sīkstu dara
Viss, kas ir zem šīm debesīm.

Šie akmeni, uz ko tu stāvi,
Gaiss, zāles, dzīles, ūdens − viss,
Šo laužu nākšana un nāve
Un viņu skurbās asinis,

Šo laužu ciešanas un sāpes,
Šo ļaužu sviedru recējums,
Pat ienaids tavs un aklās slāpes,
Un pat tavs cietais pārākums, −

Tas viss ir manī, un es viņos
Kā mūžos straume mirdzoša. (M322)

Seko vēl 14 līdzīgi kvēlas rindas, un tad, ar visiem krogus viesiem identificēdamies, Matīss apzvēr:

Tu mani uzvarēt nemūžam,
Pan, nevari. Tad jāuzvar
Tev ir šī zeme.
Pats Dievs vien veikt to tikai var. (M323)

Tā ir līdzīga atspiešanās savā zemē un savas tautas liktenī kā Mūžības skartajos ar dziedājumu „Sprediķis Piņķu baznīcā”. Tikai Matīsa monologs, kas arī Latvijā citēts kā pierādījums viņa saistībai ar tautu, ir vienīgais tāds visā gaŗajā poēmā un nav sakarā ar visu pārējo, ko Matīss alcis un meklējis. To varētu pat atbīdīt malā kā viņa „vājuma brīdi”, tikai − kas vainas vājuma brīžiem? Vai tajos neuztaustām dažkārt noslēptus balstus sevī? Vai Čaks te nevēstī, ka no tautas, no Mūžības skarto „siržu smeldzes” aiziet nav izdevies − vienalga, kāds sarūgtinājums − un vienalga, kā gribējies saplūst „ar saules vizmu”? Jebšu Čaks to kā „vājuma brīdi”, kā konfliktu pat nerāda − taisni otrādi!

Un ko nes nākamais brīdis? Protams, vēl jaunu lūzumu.

Panu viņa vara stīpas tomēr neglābj, neglābj arī zelta plāksne, kuŗu kalpi paliek viņam zem kājām, kad viņš dzerdams sāk iegrimt klonā. Pana sirds neiztur, ar kausu rokā viņš saļimst, cīņa zaudēta. Saviem ļaudīm viņš pavēl pasaukt Irēnu, lai to, kā nākas, nodotu uzvarētāja rokās. Pārsteigums ir briesmīgs un abpusīgs. Matīss nespēj apslāpēt savas pēkšņās sāpes un atklāj, ka Irēnu mīl. Tai mirklī Matīsā sabrūk dievišķā pārliecība, kas viņam bija ļāvusi justies tik brīvam un pārākam par panu. Irēna viņā saskata sava tēva slepkavu un reizē neģēli, kas plānojis viņu ar varu iegūt. Kaut arī Irēna spriež, situāciju neizprazdama, Matīss viņas nicinājumu pieņem kā pelnītu: „Kā zvērs, kā kukainis, kā augs / Par visu vairāk mīlu sevi.” (M337) Arī savā pašnicinājumā Matīss nu līdzinās Ignatam, kuŗš nīst visu pasauli, bet „visvairāk tomēr sevi pašu...” (M340) un mirdams brēc: „Lai manas ciešanas kā zobens / Man miesu plūksnās sagriestu!” (M340) Ja arī viens no viņiem savu likteni pieņēmis un piepildījis kā negrozāmu lāstu, kamēr otrs mēģinājis izmisīgi ar to cīnīties, galā viņi abi, katrs savā veidā lāsta pieveikti, vēršas pret pasauli tumši kā vilkači. Pans Ignats ar pēdējo dvašu: „Jūs pats es saplosu ar zobiem / Un mirdams lādot nolādu.” (M340) Un Matīss, atdevis Knutam Irēnu, pret krogus viesiem: „Jūs, prom! Kam kodīšu ar zobiem, / Tas būs kā purva odzes kosts.” (M344) Viens savā nemainībā briesmīgs un monumentāls; otrs savās kļūmīgās maiņās izpostīts un traģisks. Matīsa pēdējie vārdi − ceļā uz purvu − ir tādi, it kā viņš uzskatītu sevi par bojā ejošu mesiju: „Pēc gaismas allaž tumsa nāk − / Tā es kā spulga atkal zūdu.” (M346) Taču vienīgais, kas viņam aizejot atmāj gaišā atmiņā, ir īslaicīgā draudzība ar Knutu: „Kaut tikai brīdi uzdzirkstot, / Kā gaisma tīrs reiz tomēr kļuvu...” (M337) Tā ir kā šķemba, kā nesamērīgi niecīga drīksna no visiem „bezgala spoguļiem”. Vai tajā slēpjas šīs poēmas morāle?

III

Te jāatgādina, ka šis ir gan publicētā teksta, bet ne iecerētās poēmas beigas. Neizskatās, ka tās būtu iecerētās beigas pat ceturtam cēlienam. Ja var paļauties ceļa zīmēm darba sākumā, tad beigām tomēr būtu vajadzējis nest dziļāku atpestījumu. No purva, uz kuŗu nu Matīss dodas „salauzts, aptraipīts un greizs” (M336), 5. cēlienā kaut kā būtu jāatrodas ceļam atpakaļ uz ticību „labajai dzīvei” (M24), ko jundīja poēmas prologs. Vai Čakam pašam ticības pietrūcis − un tādēļ darbs palicis nepabeigts? Taču tai pašā laikā Čaks ķeŗas pie poēmas Spēlē, spēlmani − un to viņš pabeidz − turklāt ar īstu atpestījumu izskaņā − kaut arī tas panākts ar deus ex machina: no nāves paradīzē. Bet tur Čaks to attaisno, teikdams:

Īsts, ko tu izdzīvo ar jēgu.
Īsts, kas ir sapnī izsapņots,
Ja viss tas tverts ar tādu spēku,
Kam bezgalīgums klātu dots. [56]

Kaut „bezgalīgota”, tā pamatos ir tā pati „nabadzības skaistuma” technika, kuŗu Čaks bija atklājis jau Iedomu spoguļos. Toreiz viņam likās, ka „sapņi ir mazas sudraba karotes, / Ar ko var paēst bez naudas.” [57] Matīsa poēmā Čaks turpretī tiecies pēc taustāmāka piepildījuma. Matīss iedegas līdzi bruņiniekam Knutam, kuŗš, pārfrāzēdams agrīnā Sudrabkalna mudi „viszemju fantastiem un sapņotājiem”, aicina: „Par savu mīlu cīņu sāc!” [58] Un savu agrāko „sapņu karošu” metaforu Čaks ar Rīgas sūtņa muti nu atļaujas pat parodēt: „Ir dzīve bauda, bet ne sapnis, / Jo sapnis − caura karote.” (M235) Tāpēc no purva − purva, kur Matīsam zudusi māte un kur varbūt jāpazūd viņam pašam [59] − lasītāju tad nu pienāktos izvadīt ārā ne ar sapņiem, bet cīņām: „Cik naktij zvaigžņu, tik daudz cīņu / Ir katram purvam pāri likts.” (M288) Un šādu finālu uzrakstīt Čakam toreiz varbūt aptrūcis spēka. Bet, purvā, neziņā palicis, Matīsa tēls iegūst kaut ko no tās fascinētības, kāda nereti piemīt nepabeigtām, pa pusei vēl akmenī palikušām skulptūrām.

Dīvainā kārtā tas arī ir pirmais gadījums, kur pār Čaka radītu centrālu tēlu un pasauli jaušama kāda cita latviešu dzejnieka ēna − jeb vai teikt gaisma? − un to met Rainis. Šādā sakarā jau iepriekš pieminēju Matīsa dabas un dvēseles filozofiju, viņa maksimas („Pārkāp naidu, pārkāp sevi. / Aizmirsti, ko citiem devi.”), viņa „ērkšķu kreklu”. Bet Raiņa klātiene jūtama arīdzan citur, piemēram, Matīsa ticībā gara nemirstībai (M194) un koŗa dziedājumā poēmas prologa izskaņā:

No mūžības zeltainā saiņa
Doti tie jums.
Mūžīgā plūsma un maina −
Tas viņu noslēpums.

Ir divi rožaini ciļņi:
Sākums un noslēgums:
Šūpo tos pasaules viļņi −
Mūžīgais noslēpums. (M25)

Kaut kas tāds no Čaka spalvas? „Man nav nekādas vajadzības, pat tiesības iestigt filozofijā un abstrakcijās,” viņš 20-to gadu beigās uzsvēra, „jo apkārt man vird tik daudz jaunas, dzejiski neizteiktas dzīves, man tuvas un aizraujošas.” [60] Bet tas tikai lieku reizi pierāda, cik polemiskas deklarācijas palaikam vienpusīgas. Savā orientācijā Čaks nebūt vienpusīgs nebija. Pēc atgriešanās no Krievijas viņš sev par mērķi bija licis „izlasīt visu, ko devuši latviešu dzejnieki.” [61] Čaka agrīnajās vārsmās, kas tikai nule kā parādās atklātībā, daudz kas ir tuvs Rainim, daudz kas Porukam. Jau tolaik Čaks kā vienu, tā otru augstu cienījis un tulkojis arī krieviski. [62]

Šais piezīmēs Raiņa atspulgas Čakā nav iespējams pat lāgā ar acīm pārskriet, kur nu vēl pakavēties pie kaut kā sīkāk. Bet jau pamanītās saskares ļauj nojaust, ka Čakam ar Raini kopīgs kaut kas būtisks − ir idejās par cilvēcību, ir dabas un visuma izjūtā, ir ticībā garam. Nav tāpēc brīnums, ka tas ir tieši Rainis, kuŗam Čaks vairāk vai mazāk apzināti pievērsies, kad jutis beidzot vajadzību kādā darbā ieskicēt kaut cik noteiktākas filozofiskas vadlīnijas. Anšlavs Eglītis atceras reiz ķildiņā par filozofiju piemetis Čakam, „ka viņam vispār nemaz nav nekāda pasaules uzskata, tikai miglaina pasaules izjūta, dibināta uz emocijām, nevis prāta apsvērumiem.” [63] Toreiz Čaks tikai smīnējis, prāts viņa acīs bijis „tikai bērnišķīgs grabulis, ar ko sevi drošināt pret neziņas tumsu un liktens patvaļu.” [64] Pie līdzīgas atziņas, kā jau redzējām, nonāk arī Matīss, taču viņam Čaks tomēr licis „ar prāta apsvērumiem” meklēties pēc „pasaules uzskata”. Bet, šai virzienā tiecoties un − jo sevišķi − pārejot vietām uz tīri jēdzienisku vai allegorisku izteiksmi, Čaks tad arī izklausās rainisks.

Rainim līdzīgi savā ziņā arī Čaka rēķini ar „pamatšķiru”. Arnolds Būmanis zina citēt agrīnu Čaka dzejoli, kur šis Raiņa jēdziens īsti rainiski arī lietots: „Par tautu es, / Bet viena pamatšķira, / Jo tautas dvēseli tik viņa krūtīs nes.” [65]

Matīss nav vairs polītisks dumpinieks − tas Čakā tad jau pārdzīvots, atmiris; centrā tagad garīgas, transcendentālas alkas. Un tomēr tāpat kā Rainis to darīja ar savu tik subjektīvo krājumu Gals un sākums, tā Čaks ar savu poēmu Matīss, kausu bajārs būtu varējis veltīt „pamatšķirai”− aicinot, tāpat kā Rainis, sev līdz visas „slāpstošās dvēseles” un reizē tomēr atgādinot, ka „mākslas darbs kā tāds pieder visām šķirām.” [66]

Polītisku dzeju − tādā nozīmē, ka ar to apzināti kalpotu kādas partijas programmai − Čaks līdz pat padomju laikam, liekas, tikpat kā nav rakstījis − vienīgi allaž simpatizējis „mazajam cilvēkam”, simpatizējis cīņai par „labāku dzīvi”. Neatkarība no šādiem vai tādiem kakla kungiem panāca to, ka neviens nogrupējums Čaku arī neuzskatīja īsti par savējo. Vēl 1962. gadā padomju izdotā literātūras vēsturē atzīmēts, ka „Dzejnieks /Čaks/ publicējās visdažādāko polītisko virzienu izdevumos, parādīdams pilnīgu polītiskas pārliecibas trūkumu.” [67]

Šī neatkarība beidzas 1944. gada rudenī, kad Rīgā atgriežas padomju vara. 1941. gadā vāciešiem ienākot, Čaks − pretēji īstajiem lojālistiem − nebija bēdzis uz Krieviju [68] un, kaut arī vācu laikā represēts, varēja sagaidīt pārmetumus un jaunas represijas. Taču arī uz Vāciju vai Zviedriju bēgt licies par daudz riskanti. [69] Šai situācijā Čaks izlēmis kļūt par padomju varas kalpu. Un, reiz izšķīries, Čaks šai lietai ziedojis izšķērdīgi daudz. „Ai, kā virpuļoja atjaunotne!” atceras Sudrabkalns. „Ar visu sirdi, dvēseli un prātu Aleksandrs Čaks iesaistījās šajā lielajā darbā, mūsu vēsturē nav otra tāda piemēra.” [70] Ja no vecā drauga puses, kuŗš pats kaŗa gados bija iznīcies pa Krieviju, šai piezīmē labs šņauciens sarkasma, tad Čakam pašam, padomju klaušas uzņemoties, varēja ausīs skanēt viņa Matīsa gudrība: „Tas arī labs ir, kas ir slikts.”

Un slikta nu bija pat pantu pantiem Čaka dzeja. Ne bez baudas Sudrabkalns tai pašā rakstā patronizē: „Viens otrs /Čaka pēckaŗa/ dzejolis vietām stāv pie standartfražu robežām, bet reti pāriet tām, arī tajos pukst sirds.” [71] Un padomju literāturvēsturnieki maigi piezīme: „Pirmajos pēckaŗa gados nereti vērojams arī idillisms /Čaka/ padomju dzīves attēlojumā.” [72] Citiem vārdiem, Čaks nu bija kļuvis „kroņa pozitīvists” un „urrāoptimists” − tituļi, kādus viņš pats 1931. gadā bija piešķīris pārlieku jūsmīgiem dzimtenes liriķiem. [73] Ar padomju urrāoptimismu elpā − vai arī cilpu ap kaklu − Čaks tagad sludināja:

Lai izejam kolonā šodien mēs brīvi:
Mēs dziedam par darbu, mēs sludinām dzīvi,
Ko ieguvām smagā un briesmīgā kaujā,
Uz augšu,
uz priekšu tik kāps viņa straujā:
Kā durklis, tā kalts labi guļ mūsu saujā. [74]

Vai Čaks cerēja tā izpelnīties iespēju laist beidzot klajā savus kaŗa laikā radušos manuskriptus? Šai lietā viņam nācās nežēlīgi vilties. Čakam vēl dzīvam esot, no visām šīm manuskriptu kaudzēm par publicējamu atzina gauži maz, un to pašu mazumu pārcentīgi padomju redaktori bieži līdz nepazīšanai pārveidoja. Viens no šādiem piemēriem ir tieši Matīsa ieskaņas dzejolis „Baironam”, kuŗš 1948. gadā Rīgā izdotajā krājumā Zem cēlās zvaigznes sākas tā:

Nav veltīgi cilvēku darbi un mokas,
Es mazgāju rožainā ūdenī rokas
Un dzeŗu zelteri.

Tagad no Rīgas vēstī, [75] ka šīs rindas „uzlabojis” padomju cenzors. Čaka oriģinālā versija bijusi taisni ar pretējo nozīmi:

Viss velti:
Cilvēku darbi un mokas (utt.)

Vai Čaks nebija pārsteidzies, jau vācu laikā ar Matīsu izsaukdamies: „Neviens nemūžam neizsmies / Vairs mani tā kā dzīve tagad.” − ? (M336) Vecie Čaka spalvas brāļi, vairums no viņiem diletanti, kas nu pēc patikas svītroja, laboja vai − visbiežāk − atbīdīja malā viņa manuskriptus, lika Čakam kā autoram pazemoties dziļāk nekā jebkuŗa režīma laikā. Rūdītais partijnieks, „Tēvijas kaŗa’’ veterāns un ilggadīgais Karoga redaktors Andrejs Balodis pastāsta, ka Čaks bijis arī viens no tiem, kuŗu „kļūdas” toreiz iztirzātas speciālās sanāksmēs:

Bija laikaposms, kad izvērsās asa cīna pret tā sauktajiem kosmopolītiem − ļaudīm, kas pauž buržuāziskas idejas un kam sava Padomju Dzimtene nav dārga.

Apšaudes ugunīs nokļuva arī Čaks. Atceros − kādā šādā sanāksmē viņa kailais pakausis aso vārdu šaustījumā liecās aizvien zemāk un kļuva gluži sārts. Tas bija smags trieciens dzejniekam, kas no sirds visiem spēkiem, ar visu savu daiļradi bija stājies jaunās dzīves cīnītāju pulkā. [76]

Kas šādos brīžos švirkstēja Čaka smadzenēs? Ja šis būtu skečs vai scenārijs ekrānam, kāda balss šai vietā varētu skaitīt rindas no viņa spēlmaņa poēmas:

Jo esat šauri savos priekos
Un jūsu sāpēm sāpju trūkst.
Es visiem jums bez prāta liekos,
Jo jūsu prāts jums smags kā jūgs. [77]

Vai arī varētu citēt leļļu vecīti no Matīsa poēmas sākuma:

Es savas lelles saberzīšu
Un izkaisīšu klajumos;
Ar pātagu pats sevi dzīšu
Kā vērsi pazust tālumos. (M20)

Ja Matīss, kausu bajārs bija joprojām palicis bez beigām, tad velti tām iedvesmu bija gaidīt tagad. [78] Noskaņas ziņā tieši ar 4. cēliena nobeigumu − ar likteņa salauzto un izsmieto Matīsu ceļā uz purvu − Čaks kā noredzēdams sniedzis gandrīz vai perfektu skriptu pats sava mūža nobeigumam Staļina laika Rīgā. Ar to negribu sacīt, ka citos apstākļos Čaks būtu dzīvojis laimīgs vēl šodien, ja nebūtu miris. Emocionālas krizes Čakam ar laiku būtu draudējušas pat viņa paša paradīzē, taču Staļina ierēdņi papūlējās, lai krize pienāktu tieši tad, kad viņš ar visiem atlikušajiem spēkiem tik izmisīgi mēģināja noturēties dzīvē. Citkārt gaišais un šaurākā sabiedrībā parasti humorīgais un laipnais Čaks [79] 50-to gadu beigās kļūst manāmi drūmāks un bezcerīgāks, [80] kaut gan „drausmīga vientulība” viņu bieži mākuši jau vācu laikā. [81] Čaka sirdskaite pasliktinās, bet viņš nav pierunājams iet pie ārsta. [82] Tad „kādā nejauki drēgnā ziemas dienā” [83] − tas ir 1950. gada 8. februāris − Rīgu aplido ziņa, ka Čaks miris, tikai nepilnus 49 gadus vecs. Dzejnieku apbedījot, Raiņa kapos virs bērinieku galvām visu laiku priedē tupējis sabozies putns − pūce. „Budisti varbūt ticētu,” zīlē šo atmiņu autors Andrejs Balodis, „ka noslēpumainā nakts lidonē iemiesojusies ne mazāk noslēpumainā un vienreizīgā dzejnieka dvēsele.” [84]

Tāds Čaka dvēseles iemiesojums liksies pavisam svešāds tiem, kas viņu reiz iemīlēja kā mūsu pirmo īsto urbānistu, kuŗa dvēsele bija drīzāk iemiesojusies viņa „žīdu un naktstauriņu”, viņa apdziedātajā Marijas ielā:

O, tavā drebošā ķermenī,
jūtu,
kas laikmetisks mīt
čūskādai ņirbošai − dvēselei manai −
daudz rada;
bezgala trauksmes

un bezgala nemiera pilna,
šurpu turpu šaudīga
kā sunim elsojot mēle. [85]

Bet vai jau šī dzeja nepievilka vairāk par citu līdzīgām vārsmām tāpēc, ka šķietami virspusīgo un nevainīgo priekšstatu ņirboņai līdzi jo bieži suģestīvi jaudās kas tumšāks, kas saistīgāks, kas bīstamāks? Un poēmā Matīss, kausu bajārs tad arī notiek tā, ka ņirbošās čūskādas vietā parādās īsta čūska − „purva odze” (M344); kur bija šaudīga suņa mēle, tagad purvā nodurts suns, kuŗu skārusi „Dieva acs” (M94); un „bezgala trauksme” un „bezgala nemiers” vairs nešķiet pilsētas ielu „bezgalīga jeb nebeidzama trauksme” un „bezgalīgs jeb nebeidzams nemiers”, bet gan trauksme un nemiers, kas piemīt BEZGALAM. Tā ir daļa no tā Čaka, kas kā leļļu meistars jutās palicis nepiepildīts un nesaprasts: „Tagad viens es tumsā sēdu.” (M17) Tas arī ir Čaks, kas sists ar romantiķu „pasaules sāpēm” un reizē rainiskām (bet, jāpiebilst, ne dainiskām) alkām „skaidroties un ciest”, ar ciklisku tiekšanos pēc „neiespējamām pasaulēm”, pēc pārcilvēciskiem ētiskiem ideāliem. Vietām pārāk schēmatiski, pārāk programmatiski ieskicēti, daži no šiem motīviem sasaista Matīsa poēmu ar kāda jau pagājuša, jau pārdzīvota laikmeta skatuvi. Sevišķi ar Matīsa ētisko fanātismu sakarā mūsu vidējās un vecākās paaudzes lasītājiem bez Raiņa tūdaļ prātā būs agrīnais Ibsens, viņa Brands. [86]

No vienas puses vilšanās, ka Čaks šai problemātikai nav atradis jaunu pieeju, bet no otras puses īstos čakofilus Matīss, kausu bajārs var fascinēt tieši ar to, ka tur netrūkst šādas jēlvielas, šādu nepārstrādātu ietekmju, šādu tiešu un klaju principiālu norēķinu. Citādi poēma atkal un atkal reibina ar dzeju, kas savā idiomā moderna un nesamaināmi čakiska − dzeju, kur „Bezgalība zvaigznēs kāsē...” (M201) Čaka stila attīstības pētniekiem tieši Matīss un citas vācu laika poēmas mirgo priekša kā jaunatklāti un vel neizdibināti zvaigznāji − un kā jaunatklāts un vēl neizdibināts kāss.

Poēmu inscenēt varētu pavisam statiski, līdzīgi viduslaiku morālitātes spēlēm, turklāt teicējam lasot pa vidu autora norādījumus par darbību un skatuves efektiem, kas tad īstenotos vienīgi klausītāju iztēlē. Tādā veidā pa pilnam varētu laistīties šī opusa īstie „bezgala spoguļi” − pats teksts. Vai arī efektus vajadzētu tik fantastiskus, ka tos būtu iespējams panākt vienīgi filmā. Mēģinot kaut ko pa vidu, jāuzmanās, ka nenotiek tā kā Čakam, reiz Dailes teātŗa kolonnā rāpjoties.

Tekstu pieminot, jāatzīmē, ka „Grāmatu Drauga” iespiedums no Rīgā publicētā, diemžēl, atšķiŗas vienīgi ar to, ka „Dievs” kā īpašvārds „Grāmatu Draugam” parādās ar lielo burtu. „Diemžēl” jāsaka tāpēc, ka, drusku papūloties, emigrācijas izdevumu būtu varēts izveidot labāku nekā Rīgas, galvenais, būtu varēts korriģēt veselu rindu iespieduma kļūdu, kas atklājas, salīdzinot šo tekstu ar attiecīgajiem fragmentiem Čaka Izlases 2. sējumā [87]

Savādi, ka Rīgas izdevuma kommentāros šo fragmentu publicējums nav pat atzīmēts − tāpat kā nav atzīmēts vēl cita fragmenta agrāks iespiedums 1960. gada marta Karogā. Un gauži mīklaina Rakstu 2. sējuma kommentāros piezīme, ka „’Matīsa, kausu bajāra’ rokraksts glabājas ZA Fundamentālās bibliotēkas rokrakstu un retumu sektorā (Čaka fonds, Inv. nr. 1963, XV), bet nedaudz pārveidots variants mašīnrakstā RLMVM, inv. nr. 40576.” [88] Paliek nepateikts, vai teksts iespiests pēc rokraksta vai mašīnraksta. Un kas šo „nedaudz pārveidoto” mašīnraksta variantu sniedzis − Čaks pats? Kamēr šīs lietas nebūs iespējams no malas pārbaudīt, atliks tikai minēt, vai tagadējais teksts ir autentisks vai varbūt Rīgas cenzoru pārveidota versija.

Dzejas draugiem Latvijā pienākas liels paldies, ka pa šiem gadiem tik daudz no Čaka tomēr vilkts gaismā − gan ar pārspiedumiem, gan pirmpublikācijām, gan arī ar bibliogrāfiskiem un biogrāfiskiem materiāliem. Bez šo cilvēku pūlēm un drosmes un mīlestības tikpat labi tas viss varēja apputēt un izputēt. Ar ieguvumu salīdzinot, tīrie sīkumi šķiet tādi diplomātiski mesli kā „labas pamācības” publicējumu kommentāros par tēlu simbolisko nozīmi. Šaipusē noteikti parādīsies līdzīgas pamācības un „šifru atslēgas”.

Ņujorkas pievārtē, 1973. gada septembrī

Gunars Saliņš aicina Aleksandra Čaka tuviniekus, draugus un paziņas uzrakstīt vai ierunāt lentē savas atmiņas par dzejnieku un piesūtīt tās Jaunās Gaitas redakcijai. Ja atsaucība būtu nozīmīga un diezgan plaša, tad šādas atmiņas varētu publicēt līdzīgā sējumā, kāds iznācis Rīgā ar nosaukumu Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku.