Pag. gada rudenī Savienotajās Valstīs un Kanadā viesojās Ļeņingradas filharmonijas orķestris ar latviešu diriģentu Marisu Jansonu, kas, kā zināms, ir slavenā latviešu diriģenta Arvīda Jansona dēls. Par viņa 24. novembŗa koncertu Londonā (Ontario) atzinīgas rindas laikraksta Laiks 5. dec. numurā raksta Arvīds Purvs. Citēju raksta nobeigumu:
Pēc pēdējā akorda apm. 2000 galvainā publika spontāni pielēca kājās un veltīja latviešu diriģentam vētrainas ovācijas. Pelnītas tās bija ne tikai par sekmēm koncertā, bet par to, ka latviešu mūzikas vēsturē viņš nu ir pirmais latviešu diriģents, kas jau 30 gadu vecumā apceļo Amerikas kontinentu, stāvēdams uz pasaules mērogā izcila orķestŗa diriģenta podija.
Tātad latvieši ir tomēr spējīgi iegūt arī pasaules slavu. Vēlreiz atkārtoju Longīna Apkalna vārdus trešo Eiropas latviešu dziesmu svētku Ķelnē Vadonī: „... Neviena latviešu kultūras darbinieka vārds nav kļuvis pazīstams ārpus Latvijas robežām...”
*
LuM 6. oktobŗa numurā Marģers Zariņš apcer Imanta Kalniņa jaunradi. Pēdējais ir visai kontroversāla, bet noteikti pozitīva persona latviešu mūzikā. Daudz runājam par „svaigumu” mūzikā kā šinī, tā viņā pusē. Marģeram Zariņam netrūkst trāpīgu teicienu, un viņš vienmēr sit „naglai uz galvas” jeb „galvai ar naglu”. Te citāts:
Ja nu šādā atmosfērā Imants Kalniņš iedrošinās bezbailīgs mūzikas soģu priekšā nolikt savu dziesmu, gandrīz vai Bortņanska stilā sacerētu: I−III−I−V−I−III−I−V−I utt. (viss baltos trijskaņos, Domažorā!), tad tas vien jau norāda, ka komponists ar etaloniem un receptēm mākslā nerēķinās. Vēl mazāk bēdā par to, ka viņu dažs nolādēs par vecmodīgu. Protams, mūzikas soģi Imanta dziesmu vienprātīgi novērtēja par pārsteidzoši savdabīgu (vēlāk izrādījās, ka dziesma patīk arī dziedātājiem un klausītājiem).
Paralēle no citas mākslas. Iedomājieties gleznu izstādi: krēslainās pagraba velvēs sakarinātas cita pie citas abstrakcionistu, pārabstrakcionistu un pusabstrakcionistu konstrukcijas. Pēkšņi − pēdējā istabā starp vizuālu akordu filozofiskiem plastiem piekarināta maza bildīte ar mīlīgi uzgleznotu vecmodīgu pulksteni, atslēgu un skrūvgriezīti.
− Kāds svaigums, kāds nebijis svaigums... − čukstētu, kā apburti skatīdamies uz skrūvgriezīti, atslēgu un pulksteni. Dažam saskrietu asaras acīs, jo bilde atgādinātu jaunības dienas un veco krusttēvu, kas laboja pulksteņus.
Otrs piemērs no Rīgas intensīvās mūzikas dzīves. Spēlē modē nākuša autora modē nākušā konstrukcijā izdomātas simfonisku klāsteru tirādes. Autors atteicies no tradīcijām, aiz to tik sprigans. Kā teiktu Orfejs savai, nemuzikālajai sievai Eiridikei (pēc Ofenbaha): „Šis vīrs taisa nākotnes mūziku.” Taču finālā autoru pārņem gurdums, viņš negaidot ņem un ielīmē savā partitūrā fragmentu no Čaikovska svītas (tādu paņēmienu sauc par kolāžu, agrāk − par kleptomāniju).
Klausītāji čukst: − kāds svaigums, kāds nebijis svaigums ...
Katrā ziņā, lasot visai sausās mūzikas kritikas mūsu periodikā, kāds svaigums vienmēr valda arī Marģera Zariņa recenzenta un rakstnieka valodā.
Savu vārdu te saka arī Latvijas padomju komponistu savienības valdes priekšsēža vietnieks komponists Pauls Dambis. Piem.:
Kāpēc, piemēram, Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija saviļņoja tik daudzu klausītāju prātus? Tāpēc, ka skaņdarbs neiekļāvās mums ierastajās mūzikas normās. Diskutē joprojām − gan noliedz, gan cildina, gan arī pārspriež ar vieglu eleganci un graciozitāti − kā to izdarīja Marģers Zariņš. Taču pats galvenais − klausītājs domā. Vai Imants Kalniņš no savu ideālu dziļumiem izpeldējis seklumā − grūti pateikt, to parādīs nākamie darbi.
Lai dzīvo diskusijas! Kamēr tās dzīvos, dzīvos arī latviešu mūzika.
*
Dziesmu svētku simtgade ir izskanējusi, un atsauksmes ir dažādas, tāpat specifiski polītiski aizrādījumi nākotnes dziesmu svētkiem. Izbrīnā tomēr jālasa dažu žurnālistu atreferējumi, it sevišķi Eiropas latviešu presē. Tā Osvalds Akmentiņš savā speciālrakstā laikrakstā Latvija (1973. g. 22. sept.) apliecina, ka kopkorī bijuši 1800 dziedātāji. Latvija Amerikā jau bija pieticīgāka un kopkoŗa dalībnieku skaitu vērtēja uz 1500. Lai nu kā, žurnālistu redze bija dubultojusies, jo nekad uz estrādes nebija vairāk nekā 900 dziedātāju.
Tālāk O. Akmentiņš raksta, ka kopkoncerta programmā bijuši divi jaundarbi. Arnolda Kalnāja „Dievs, sargi mūsu tēvu zemi” un Helmera Pavasara kantāte „Sasauc dziesma”. Atkal speciālkorespondenta ausis bija dubultojušās, jo Kalnāja dziesmu atskaņojām Kanadas latviešu dziesmu svētkos 1965. g.
Oļģerts Liepiņš, rakstot par Klīvlendas dziesmu svētkiem Londonas Avīzē, nepiemirst uzslavēt sava romāna noietu, bet piemin pianisti Māru Gaŗkalni. Diemžēl, šo jauno mākslinieci sauc sauc Māra Ezerkalne. Liepiņš neaizmirst toreizējā viceprezidenta Agņū apsveikumu, bet iejaucas pārsteidzīgā muzikālā vērtējumā par Brusubārdi, kas it kā vadījis galveno daļu dziesmu.
Un tā tas iet uz priekšu. Redaktori drukā visu, ko speciālkorespondenti uzraksta. Kam lai tic lasītāji?
*
Savu vārdu pieteicis jauns latviešu vokāli instrumentālais ansamblis „Putna piens”. Tā sastāvā Edīte Zeile, Zuze Krēsliņa, Līga Liepkalne, Laila Saliņa, Mārtiņš Aldiņš un Pēteris Aldiņš. Šie latviešu jaunieši spēlē un dzied tikai latviešu tautasdziesmas − brāļu Aldiņu apdares. Ansamblis ievēro arī latgaļu dziesmas, dziedot tās latgaļu valodā. Vērojot programmu, saista arī tās īsie, bet izsmeļošie kommentāri, piem., pēc P. Aldiņa tautasdziesmas „Dzied, gailīti” seko paskaidrojums, ka „gailis” ir lietots divās nozīmēs. Par to jau tiku rakstījis Jaunajā Gaitā pirms vairākiem gadiem. Priecājos, ka man ir sekotāji. Joprojām neesmu gluži pārliecināts arī par „Putna piena” īsto nozīmi. Man ir ļoti patīkamas aizdomas, bet par to citreiz.
*
Novembŗa beigās Toronto viesojās operdziedātāja Rūta Gerke, izpelnīdamās dzīvu klausītāju atsaucību un visai atzinīgas kritikas. Tam visam pievienojoties, jāpiemin tomēr kāda nelāga parādība, kas parādījās Alfrēda Kalniņa dziesmā „Brīnos es” (Andrieva Niedras teksts). Tā ir vārdu mainīšana, resp. teksta feminizēšana. Rezultātā radās smieklīga situācija pie vārdiem:
... Un tu dziļā miegā smaidi...
Žēl man tevi modināt!Māksliniece dziedāja:
... Un es dziļā miegā smaidu...
Žēl tev mani modināt!Ko te teiktu Alfreds Kalniņš un Andrievs Niedra − baidos pat iedomāties.
*Ļatviešu slavenai operdziedonei Mildai Brechmanei-Štengelei pag. gada (1973.) 20. oktobrī pagāja 80 mūža gadi. No 1919.-1953. g. viņa dziedāja Nacionālajā operā (repertuārā apm. 80 lomas!), kā arī bijusi paidagoģe Latvijas valsts konservatorijā (pēc 1944. g.). Operdziedātājai nereti ir jābūt arī labai dejotājai, piem., Karmenas, Salomes, Martas (operā Ieleja) lomās, un tāda bija arī jubilāre. Pēc 1944. g. dziedone kādu laiku par patriotisku darbību pavadījusi arī cietumā. Jubilejas rakstā LuM Vija Briede-Bulavinova piemin kādu raksturīgu niansi:
Operu varones ir tik dažādas. Kaut arī vairums no viņām bijis atbilstošas mākslinieces staltajam augumam un lepnajai stājai, dažreiz vajadzēja izskatīties arī mazai, trauslai, graciozai. M. Brehmane-Štengele to prata. Tieši tāda viņa bija Marta E. d’Albēra operā „Ieleja”. Toreiz, piecdesmito gadu sākumā ... Nav iespējams aizmirst, kā melnā, cieši piegulošā samta ņieburā, krokotos svārkos un sarkanās kurpēs viņa pēc Sebastjāno pavēles griezās tik viegli un graciozi, ka viņas kājas, šķiet, tik tikko pieskārās grīdai.
Un tajā pašā laikā katrā kustībā bija tik daudz izmisuma, iekšēja sasprindzinājuma un naida... Martas deja bija pārvērtusies par spraigāko un traģiskāko notikumu visā izrādē.
Intīmāku ieskatu lielās mākslinieces dzīvē padomju posmā sniedz Uldis Ģērmanis savā grāmatā Zili stikli, zaļi ledi. Darbību brīvajā Latvijā labi raksturoja Mariss Vētra, kuŗa grāmatas nu jau kļuvušas par retumu.
*Taisnību sakot, šis nebūtu mans temats. Bet tā kā literāti bieži ierodas mūzikas pasaulē, lai tad nu arī mani atvaino viņi, ka pārkāpju viņu istabas slieksni. LuM 12.11.nr. lasām dzejnieka Petera mierinājuma vārdus dzejniekam Mārim Čaklajam un viņa bērniem sakarā ar viņa dzīves biedres un bērnu mātes Valdas nāvi. Ļoti cienījot Petera daiļradi, te uzdrošinos citēt viņa dziļi izjusto nekrologu:
Valdina staroja. Arī tad, kad bija grūti. Staro viņas vārds un viņas veidols − kā Vidzeme, kā svece, kā Elīna un Ingmārs Rīgas vidū. Andreja Upīša Akadēmiskā drāmas teātŗa aktrise Valda Freimūte aizgāja 2. novembrī un vakar apsedzās ar puķēm Meža kapu piekalnītē, atstādama mūs satriektus zem rudens debesīm. Bet varēja taču... Ai, tas viss ir lieki un par vēlu. Starojašā, mums jāiet atpakaļ uz Rīgu. Elīna vēl nezinās, no kurienes mēs nākam, Ingmārs arī ne, bet mums jāiet ar kādu pasaku, ar kādu laimīgu pasaku mums jāiet pie diviem pasaku vecuma bērniem, kuŗiem nupat māmiņa... vai tu redzi, kā mēs smaidām, Elīnīt!
Un nu ir pagājuši daudzi gadi, un tu, Elīna, lasi šos īsos vārdus un tu saproti savu tēvu − dzejnieku Māri Čaklo, kas, meitu saudzēdams, slēpa patiesību par māmiņas nepārnākšanu 1973. gada rudenī.
Ingmāriņ, tu gulēji slimnīcā, un pasaku par māmiņu tev stāstīja to vizbuļu dēļ tavās acīs, kuŗi atdzīvojās kā brīnumi, gudru ārstu dzīvināti. Māmiņa aizgāja, instinktīvi sargādama tavu dzīvību melnajā stundā, Māmiņa atnāks, kad tu vien sauksi, un kā tad tu varēsi nesaukt...
... „Uz zemes lodes, zem saules” − nu jau arī par Tevi mazāk, Starojošā! Bet TAVA VIETA IR TAVA VIETA. Tā ir Valdiņas tēlotā Zenta kinofilmā „Zvejnieka dēls”, tā ir viņas Anda no „Pūt, vējiņi!”, tā ir Elīna „Skroderdienās”, Ilze „Pazudušajā dēlā”, tie ir lielāki un mazāki uzdevumi mūsdienu autoru lugās.
Kad asaras ir nenovēršamas, tad neviens nav jāraudina, jo tikai Piedzimšana un Nāve nav salkanas un nav pusjūtas. Nekā vairāk par puķi un nekā vairāk par piemiņu mēs Tev nespējam dot. Bet arī nekā mazāk par Tevi, Starojošā, mēs nespējam sevī atstāt. Noliecam galvas, un tās ir Tavu draugu sāpes, atstājam savas ēnas kapsētas smiltīs, un tās ir Tavu draugu ēnas, par puķi stiprākas un mūžīgākas.
− Vai tad tiešām mēs esam šķīrušies?
Kā Vidzeme, kā svece, kā Elīna un Ingmārs Tavs vārds, Starojošā!
Smilšu sauja lai ir sveicinājums:
.............................................
jo mūsu mīļie nemirst −
vien apsedzas ar puteni
un kļūst par tēvu zemiJānis Peters
Es ceru, ka katrs latviešu mākslas darbinieks šeit svešumā pievienosies visdziļākā līdzjūtības izteikšanā mūsu ievērojamam latviešu dzejniekam Mārim Čaklajam. Kaut mēs visi kopā kļūtu par tēvu zemi!
Imants Sakss
