DAŽOS VĀRDOS

Prof. Edgars Dunsdorfs aplēsis, ka 1967.gadā Austrālijā dzīvojuši 25.500 latvieši; tagad par viņu kultūrālās rosmes un mākslinieciskās pašdarbības vienu no galvenajiem pasākumiem - t.s. latviešu kultūras dienām - plašs pārskats sakopots Voldemāra Dulmaņa rediģētajā grāmatā Latviešu kultūras dienas Austrālijā 1951 - 1970. (Melburnā: LAA Grāmatu apgāds, 1971, 333 lp.) Grāmatā sniegta informācija par divdesmit kultūras dienu tapšanu un norisi, un tādā veidā radīts dokumentu krājums, kuŗa vērtību pilnīgāk aptvert spēs tikai tie tagad nezināmie latviešu emigrācijas vēstures pētītāji, kam būs radusies doma vienā kapitāldarbā apkopot un uzskicēt Otrā pasaules kaŗa beigās Rietumos palikušo latviešu bēgļu likteņgaitas. Grāmatas beigās atrodamajā koppārskatā (sic!), tāpat prof. Paula Jureviča parakstītajā ievadā latviešu kultūras aktīvitātes Austrālijā vietumis vērtētas pārāk šaurā nacionālkonservātīvā skatījumā, ieskanas "senā dziesma" par visa modernā internacionālo nelatviskumu, sajaucot arī senās latviešu lietiskās mākslas un mākslas jēdzienus, tādējādi "prasot" no latviešu māksliniekiem gandrīz vai neiespējamo. Piemēram: latvisku ainavu glezniecību, dzīvojot Austrālijā! Neviens jau nešaubās, ka jebkuŗas tautas radošā rosme barojas agrāko paaudžu kultūrālajā augsnē, bet šī rosme pilnīgāk attaisno sevi, ja tā šai augsnei uzklāj virsū jaunu, oriģinālu vērtību kārtiņu. Citu tautu starpā dzīvojošo latviešu minoritātes grupu traģiskā ikdiena ir, ka tās kultūrālā mantojuma kārtiņa nav augsne, bet pakaļdarinājumi, svešā vidē restaurēts latviskums ar visām restaurētāju pielaistām kļūdām. Šīs kļūdas jācenšas novērst, taču kultūras rosmi arī minoritātes grupā nedrīkstētu pārvērst par vienu vienīgu bezgalgaŗu restaurācijas procesu. Visas zināmās emigrantu sabiedrības ar to ir nodarbojušās. Mūsu īpatnība varbūt ir tieši tā, ka latvieši trimdā daudzās svarīgās garīgās kultūras jomās spējuši aizstāt restaurāciju ar jaunradi, tātad ar kaut ko, kas ir pienesums latviešu kultūrai vispār, ne tikai pašu "latvisko vaibstu" šķietamai saglabāšanai. No apskatāmās grāmatas var secināt, ka arī latvieši Austrālijā nav vairījušies no šī "soļa tālāk", bet liekas, ka tā būtiskā nozīme īsti nav izprasta.

(G.I.)

 

Trīs "Ceļinieka" publicētas (1972) lirikas izlases ar saturam piemērotu vāka apdari: Friča Bārdas Zvaigznes un zeme (48.lp. $1.75), Aleksandra Čaka Zelta ielāps (64 lp. $1.75), Zinaīdas Lazdas Dzīvības lauki (64 lp. $1.75).

Bārdas izlasei Richarda Zariņa vāka viņete, kuŗā atspoguļojas dzejdaŗa galvenās iezīmes: fantastisks romantisms kopā ar gandrīz naturālistiskiem skatījuma elementiem un kaut kas no Art Nouveau. Bārdas dzeja ir diezgan heterogena. Tās elementiem dažāda mākslinieciskā vērtība. Jūgendstila ietekme viņa skatījumā līdz šim, šķiet, nav pamanīta. Jāievēro, ka Bārda 1906.g. studēja filozofiju Vīnē, kur jūgendstils jeb Art Nouveau bija daudz apjūsmots, tā izveidotāji pārcentās un ieslīdēja bezgaumībā. Arī Bārdas dzejdarbu sastāvdaļas atgādina minēto stilu un palaikam nav diezcik mērķtiecīgas un gaumīgas. Ne velti Virza pārmeta Bārdam izšķērdību stila krāšņošanā. Bārdas romantisms uzskatāms par viņa psīches neviltotu izpausmi un gandrīz aizsniedz Novalisa ekstrēmismu naksnīgi aizpasaulīgo vai pārpasaulīgo izjūtu ziņā. Šo romantismu tomēr modificē "lauku sēta" resp. bērnības vides ietekme. "Zemes dēls", bet arī "zvaigžņotais"... Ernesta Aistara sakārtojumā izlase sniedz ieskatu kāda sendienu "jaungaitnieka" veikumos.

*

Zinaīda Lazda ir "zemes meita" vēl lielākā mērā nekā Bārda "zemes dēls". Bet ne tik romantiska - viņas sapnis ir par tālu dārzu "Daugavas augstajā krastā, / laukā no dunošās Rīgas", kas ir nevis pavasarīgs, bet "vasaras plaukā", un aicina uz iegrimšanu dabā. Šis dārzs ir pilnīgas, dabiskas dzīves simbols; te nav nekā aizpasaulīga vai pārpasaulīga. Lazdai raksturīga pamatīgāka iespiešanās vielā, attēlojamā situācijā, vairāk psīcholoģisks skatījums un visumā tiešāk pieskaņota, mazāk dekorātīva izteiksme nekā Fricim Bārdam. Izlasi lietpratīgi sakārtojusi Ilze Šķipsna.

*

Aleksandrs Čaks nepārprotami vismodernākais no šiem trim dzejniekiem. Tādēļ nozīmīgāka loma pilsētai, "džezīga", bet mērķtiecīga pārdrošība izteiksmē. Čaka pilsēta gan tikai mēreni moderna, pa daļai ar sendienīgu nokrāsu (ormaņi etc.), bet tās reālitāte ir aptaustīta, apostīta un izgaršota. Reizēm pavīd kaut kas no dabas, bet Čaks to vēro kā laucinieku pēctecis, gandrīz kā tūrists, nevis kā zemnieks. Čaka dzeja nav rados gētiski pusromantiskam klasicismam vai Novalisa naksnīgajam vecromantismam, toties liek šad tad atcerēties Bodlēru, Rembo, Georgu Heimu, Gotfrīdu Bennu, T.S. Eliotu. Romana Sutas zīmējums uz vāka - ormanis ar pātagu, cilindrots, bravūrīgi žestikulējošs, varbūt iereibis pilsētnieks, nodzīts zirģelis, it kā nakts ar reklāmu ugunīm - visai "čakisks". Gunara Saliņa izlase un sakārtojums.

Grāmatiņām pievienoti biografiski dati.

(Gundars Pļavkalns)