PAR CILVĒKU ATTIEKSMĒM UN CILVĒCĪBU

Stāsti. Rīgā: Liesma, 1971. un 1972. 288 un 276 lp. 58 un 57 kap.

Jau sākot ar ekspresionistiem šī gadu simteņa sākumā cilvēks kā īpatnis nokļuva atkal pasaules rakstnieku uzmanības degpunktā, jo ikviena sabiedrība veidojas no cilvēkiem, bet ja ļaudis zaudē cilvēciskumu, tad pat vislabāk organizētā iekārta kļūst necilvēciska, robotu saime. Šādā mechanizētā iekārtā cilvēcisku jūtu izpausme kļūst varonība. Uzticēšanās citiem cilvēkiem, palīdzēšana otram grūtā brīdī, apzinoties, ka glābējs ar savu rīcību pats kļūst par apspiedējas iekārtas vajāto, ir cēla pašaizliedzība, ja to dara nevis kaut kādas doktrīnas dēļ, bet aiz tīras cilvēku mīlestības. Šādu pašaizliedzību 1971.g. Stāstos tēlo A. Stankevičs ("Balalaika"). Tieši pretējas izjūtas, īgnumu un neciešamu vientulību kā necilvēcīgas rīcības sekas, apraksta E. Lukjanskis ("Atmaksa^"), apvienodams īstenību, iedomas un atskates pagātnē. Arī H. Gāliņa stāstā "Pirms svētkiem" redzams, ka draudzības saites stiprākas par aizdomām un par organizāciju biedriskām normām. Mazāk drāmatiskas cilvēku saskares jūŗmalnieku dzīves ikdienas notikumos pauž A. Jakubāns "Dziesmā par veco labo zemi un arī par jūru". Arī viņš atzīst, ka dzīve ir skaista, ja tik cilvēki paši nedzīvo cūciski. Viņš, liekas, gribējis piedot stāstam episku noskaņu, uzsākdams ik rindkopu ar saikli "Un", tā savērdams notikumus vienā gaŗā, nepārtrauktā teikumu virknē kā krelles, vai kā ogotāji saveŗ mežogas smilgā, ja nav groziņa vai kārbas.

A. Kalve ("Rūsa vasaras naktī") un A. Stankevičs ("Sapnī") iztirzā pēkšņu saskaņu un neīstenotu tieksmi, kas rodas, ja nejauši saskaŗas dzīves ceļi ļaudīm no kuŗiem viens savējo tikko sācis, bet otrs jau labi gabalā. A. Bels ("Ilūziju zaļās buras") izjusti rāda, kā spriegums bīstami pieaug, ja dzīves ceļi saskaŗas vienveida ļaudīm un spraigā saskare draud savienot šos ceļus, izveidojot krustojumu, leņķi. Ja nu šāds ass leņķis pāršķeļ kādu citu dzīves ceļu, izveidojas trīsstūris, un J. Laganovskis ("Laba apņemšanās") konstatē, ka šādi trīsstūŗi iespējami arī tad, ja viena trīsstūŗa mala laiku pa laikam tiek apmainīta. Arī Z. Skujiņa "Balzamā" saskaŗas nevienāda vecuma cilvēku dzīves celi.

M. Kalndruva ("Balāde par kāpnēm") pielīdzina cilvēka dzīves ceļu kāpnēm.

Birokratiskās iekārtās karjērisms ir nevēlama parādība, jo ne arvien izvirzās labākais un spējīgākais cilvēks. V. Kaijaks ( "Mēmais") un T. Vaidars ("Ragu mūzika ) ar zobgaļa smīnu kritizē karjēristus. Kaijaka vielas apdare mazliet pārdabiska. Viņš piešķir kaķa ļaunam skatienam spēju atņemt cilvēkam valodu un stāsta par daiļrunīgu klusēšanu, jo labāk klusēt, nevis runāt un neko nepateikt. Arī Vaidara vienkāršais važonis ir mazrunīgs un ilgi klusē par savu mirušā darba biedra negodu. Humoristiski, ar vieglu ironiju M. Birze ("Par cilvēku, kuŗš izpatika) spoku stāsta logatā tēlo klusa paļāvīga vīra dzīves likstas, kas mirstot izšķiŗas atmest pakļāvību un kļūst aktīvs spoks.

Raibā vārdu rotaļā par notikumiem visur un nekur, tagad un nekad (169), sarunās ar neredzamiem ļaudīm U. Zemzaris ("Palisādes") sniedz mīlas stāsta atspulgas. Viss aizraujoši mulsina kā īstenība sapnī, kur izjūtas noteic faktus, līdzīgi F. Kafkas sirreālismam.

Vieglāk rakstīt par to, ko pats piedzīvo, pārdzīvo un izprot nekā izgudrot ticamus tēlus notikumos, kas autoram sveši. Tādēļ tikai divos stāstos sieviete ir galvenā lomā, bet visos pārējos tikai blakus lomās, jo vienīgi divas autores uzņemtas šai sējumā. Dagnija Zigmonte ("Pastaiga svētdienā") saistīgi rāda, kā smalkjūtīgā un cilvēcīgā Karina beidzot izprot, ka jaukais un kārtīgais puisis Laimons tomēr nav viņai piemērots dzīves biedrs, jo viņam trūkst cilvēcīguma, viņš ir pārāk liels burta kalps. Cecilija Dinere ("Naktī") iztirzā pusaudzes Frančeskas samulsumu, kas patstāvību meklēdama un savu "fasādi" sargādama aizvaino savu arvien mīļoto māti, ar kuŗu viņa tik labi sapratusies. Dzīvi un pārliecina dažādu pusaudžu un Frančeskas mātes raksturojumi.

1972.g. laidienā vērojama daudz lielāka vienveidība nekā iepriekšējā gada Stāstos. Tā M. Birze ("Cilvēks skursteņa galā") turpina humoristiskā ietverē tēlot nevarīga "varoņa" likstas, saskaŗoties ar nepārvarāmo īstenību.

Arī A. Kolbergs turpina ironizēt, un stāstā "Puiciskums" rāda nenoteiktu jaunekli Pauli, kas neprot īstā brīdī pieņemt fražu varoņa Birzmaņa piedāvājumu. Dūres varoņa Dombrenko necilam tēlam, kuŗam šai stāstā gluži nenozīmīga loma_s autors piešķiŗ lielu vērību. Tāpat kā aizpērn V. Kaijaks pārliecinoši tēlo cilvēka iekšējos pārdzīvojumus neparastos un nepārvarāmos apstākļos, tik šoreiz viņš nobeidz stāstu traģiski "Pirtī ". Savu īpatnējo izdomu M. Kalndruva atkal pielietojis stāstā "Zaļais stikliņš". Veiklā stāstījumā viņš pauž, kā vecuma īgnumu nemanot izdzēš maza bērna dabiskais tiešums un atklātība. Z. Skujiņš :"Nevalodās" atkārto temu par aizdomīgiem, sievai nezināmiem vīra piedzīvojumiem, kas izrādās gluži nevainīgi. Stāstos, tāpat kā īstenībā, mīla ietekmē cilvēku domas un dzīves ceļus. Tā nav Poruka bālo zēnu sapņu un iedomu tieksme, bet spēcīga ķermeniska izjūta. Savu aizpērngada temu par mīlestību U. Zemzaris šoreiz veido kā grotesku murgu, kur sievietes tēls no trauslas bezsvara būtes ("Pūciņa") fiziskā saskarē ar vīrieti pārvēršas par nomācošu miesas kalnu. Miesa, cilvēka ķermenis, saista vairāku autoru uzmanību, vērojot miesas ietekmi uz cilvēka gara stāvokli un izjūtām. Vecums, fiziska nevarība rada skaudību, skatot citu vingros ķermeņus, it sevišķi, ja tie pretēja dzimuma (0. Gailītis, "Večukiņš"; Nl. Kalndruva, "Zaļais stikliņš"). Pat cilvēka ķermeņa nedzīvs atdarinājums atmodina mīlestību pret dusmās pamesto draugu (E. Lukjanskis, "Bronzas sieviete"). No mīlestības jau nemirst (124), saka A. Kalve savā skicē "Podiņkrāsns" (JG 69). D. Zigmonte skaisti prāto par mīlu un draudzību "Ābeļziedu laikā" daudz tiešākos vārdos, nekā savā aizpērn iespiestā stāstā. Šī tiešuma dēļ cieš tēlojuma iekšējais spriegums, burvība, jo viss skaidri nosaukts īstā vārdā un lasītāja iedomai trūkst pašdarbības. Arī iedomātais rotaļu lācītis runā pārāk skaļi un skaidri A. Vīksnas "Sarunās pusbalsī". Tādēļ pusbalsis pagaist, un sarunas kļūst nesakarīgas. R. Luginska ("Līgo mana līgaviņa") impresionistiskā vārdu plūsmā iztēlo dzīvi saprotošas līgavas izjūtas, dodama vaļu krāsām, skaņām un smaržām, bet J. Mauliņš apraksta prāta zaudēšanu ("Pazušana") un liekas zobojas par ārstiem, kas runā nesaprotamāk nekā viņu uzraudzītie vājprātīgie slimnieki (199). Stāstā "Friziere" A. Brodele smalkjūtīgi izceļ pretišķības starp īstu un iedomātu mietpilsonisko seklumu, kas atklājas divām draudzenēm pēc ilgiem gadiem īslaicīgi satiekoties.

Hamilkars Lejiņš