DZIESMA, DZIESMA, LATVJU DZIESMA...

Andrejs Eglītis, Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1972. 63 lp. $4.00.

Raksturojot pašreizējo nacionālpolītisko stāvokli, zīmīgi ir A. Eglīša vārdi: "Savas polītiskās programmas gadu plūdumā esam nodzīvojuši, nolietojuši jo bieži parādāmies svētku runās vecās klišeju pastalās, bez reālitāšu iecerēm uz rītdienu... Pēdējos gados mēs dzīvojam ar svētku drānām, dziesmu svētku krāšnajām dvēseles drānām..." (Archīvs XII, 187.lp.). Un tomēr - bez svētku drānām dvēselei grūti dzīvot, jo tās vismaz apsedz sen gūtos ievainojumus, brūces, kuŗas nav sadziedējuši laiks un labklājība.

Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā ir tādas ievainotas dzejnieka dvēseles sauciens, meklējot ceļu pie savas īstenās mīļās - dzimtenes. Šis sauciens ir patiess, neviltots un traģisks, jo gadu plūdumā viena otra cerība apguldīta kapā. Dzīves loks tuvojas nobeigumam, nāves un aiziešanas ēnā izkristallizējas būtiskais, svarīgais. Šo būtisko trimdinieka dvēseles, dzīves kodolu Eglītis izsaka savā raksturīgajā, pacilātajā, meistariski veidotajā dzejas valodā. Tā jau ir un paliek dzejnieku privilēģija lietot svētku valodu, un - pamest pie malas neievērotas dzīves reālitātes, nenovēršamās pretrunas starp sapņu un atmiņu dzimteni un to, kas redzama, jūtama, apmeklējama pašlaik.

Par Andreja Eglīša vietu latviešu dzejā esmu rakstījis jau agrāk - pirms 11 gadiem apcerot Lāstu (JG 35). Arī gadiem aizejot, nav mainījusies viņa dzejas nozīme. Nav mums otra dzejnieka, kas sevi un savu darbu tik intensīvi būtu identificējis ar savu tautu. Viņa dzejoļi nepalika grāmatās, kā kaŗa gados, tā vēlāk tie atbalsojās tautā un kļuva par vienreizēju cīņu saucienu un tautas ciešanu simbolu.

Lāstā sāpīgi izjustas mūsu pārtrūkušās saites ar dzimteni. "... no daļas atdalīti, nejūtam vairs lielo daļu" (93.lp.). Gadu tecējumā šis tas ir mainījies; trimdas latviešiem radusies iespēja vismaz kaut kādu cilvēcisku un kultūrālu sakaru uzņemšanai, zināmu un saprotamu ierobežojumu ietvaros. Pierādījies arī, ka bez tiem piepildīsies paša Eglīša pareģojums - "Es ar liesmām atnācu, aiziešu ar sniegu". Mūsu jaunā paaudze tomēr negrib aiziet ar sniegu, tā aktīvi meklē pavasaŗa zīmes, kaut arī šad un tad par šiem meklējumiem izpelnoties vecākās paaudzes asu kritiku.

Nenoliedzami, nenovēršami katram no mums jāatrisina konflikts starp to, kas cerēts un iedomāts, un to, kas pieejams pastāvošās reālitātes ietvaros. Kā un par cik šim konfliktam atbildi meklē un atrod dzejnieks-tautas sirdsapziņas tulks?

Kāda ir tagadējā tiltagala pozicija Andreja Eglīša dzejā?

*

Dzejoļi šai krājumā rakstīti 6 gadu laikā pirms grāmatas iznākšanas, formā turpinot brīvo vārdu un priekšstatu plūdumu gaŗās, pasmagās rindās, pārmijus ar īsiem kodolīgiem vārdu grupējumiem, vietumis tautasdziesmu stilā. Izteiksmes bagātību šai grāmatā palielina arī vairāku dzejojumu daļas formāli nesaistītās, bet iekšēji ritmiskās rindkopās. Atrodam arī Eglītim raksturīgo bībeles tēlu valodu, kas šai grāmatā dažos dzejoļos saistās ar apceļotajām vietām Vidusjūŗas krastos. Domas var dalīties, cik nepieciešami bībeles valodas stila dēļ lietot, manuprāt, pārāk kroplus ģermānismus, kā, piem., grāmatas pēdējā dzejolī "Tie briesmīgi liecinās no izrauto mēļu valstības..." (62)

Dažas vārdu spēles uzkrīt ar gribētu oriģinālitāti, sevišķi tās, kur tas pats vārds atkārtots citā nozīmē vienā teikumā, piem.,

Es savas debesis mierīgs šķiršu
Ar zaru miršu, kad miršu - (7)

Cituviet krustu sakrustots mazliet par daudz, tā izjaucot nopietno noskaņu (skat. 36.lp.).

Kaut arī Audiet mani ir mazliet fragmentārs krājums, kas papildina, ne pārspēj Lāstu, spēcīgu un labu dzejoļu tur ir gana, pilnskanīgi apvienojot formu ar saturu, kas Andrejam Eglītim jau gadiem ilgi devis raksturīgu, viņa paša vietu latviešu dzejas spektrā. Pārskatot viņa dzejas bagātību sākot ar pirmajām pēckaŗa grāmatiņām, nevar neredzēt šīs dzejas īpatnību vīzionāro sūtības apziņu un suverēno vārdu mākslas meistarību, no kuŗas varētu mācīties daudzi jaunās paaudzes dzejnieki.

*

Eglītis vēro un redz dzīvi ar piedzīvojušām, zinīgām acīm, kaut arī nenovēršama tad ir zināmā rezignācija. "Mēs laiposim tālāk ar pamestu sērdieņu pēdām..." (14) "Vai svešais horizonts būs mājas mums, Kur Hanibala rūgtās cisas gaida?" (46) Un piemiņas vārdos Marisam Vētram

Tik vien jau patiesībā esam,
Cik pīšļos -
Kuŗus drūmi kapenēs nesam
Viens otru pavadot. (13)

Viena no Eglīša dzejas iezīmēm ir viņa spēja blakus iespaidīgu, daudzu spēcīgu priekšstatu pieblīvētām rindu kaskādēm īsi, skaidri, kodolīgi, bez lieka vārda izteikt atziņu -

Ziema klusā, labā,
Vari dziļa krist -
Dvēslē piesnigušo
Man vairs neizbrist. (40)

Pieminēju konfliktu starp dzīves īstenību un sapni. Skaisti ir sapņi, kaut arī tie nepiepildās, dzejoja kāda cita, romantiskā laika cīnītāja. Eglīša sapnis ir drīzāk kā lietuvēns, - un tomēr "Es nevaru atmosties, būs man jāpaliek sapnī" (48) Šis sapnis var būt smags un rēgains, dvēseles sāpju un moku pilns, bet dzejnieks ir konsekvents savā ceļā, pat zinot atbildi jautājumam

"Kurp ved mūs dedzinošā vāts, kas neaizveŗas? - Mēs neiesim vairs turp, no kurienes mēs atnākuši esam..." (43)

Tas ir mans ceļš - to putns ar spārniem atstāj gaisos,
To uguns un smiltis pāri mīļajiem velk,
Un debesis un jūŗas ar varvīksnām raksta;
Tur, nomiris, gulbis dziesmā gulgodams
aizpeld iesalis zilganās ledus gālēs,
Un lakstīgala sevi nāvē iedzied - mūsu
neminamā ceļa mūžīgās tālēs. (9)

Kam palīdz trimdas patriotiskā dzeja? Kam palīdz trimdas polītiskā dzīve? Atbildi uz šiem atklāti neformulētajiem jautājumiem atrodam Eglīša dzejā

Ar ilgiem gadiem važas sadilušas pašas būs,
Nedz nest mēs līdzējuši tās, nedz zinām viņu svaru (50)

Patiesība var būt sāpīga, traģiska, bet dzejnieks nebaidās no tās - viņš, kas visu

sevi devis.

Es tēvzemes puteklis
Uz tēvzemes brīvības šķēpa duŗams. (48)

Gadu ritējumam un reālās dzīves traģikai par spīti Eglītis ar patiesi leģendāru spēku paliek savā pravieša un dzimtenes sarga postenī. Nesaulē viņš rakstīja "Kaut pīšļos sažuvis, stāv nemainīgā sardzē kauju vīrs". Un tagad

Nenomainīs mani neviens,
Ne nakts, ne diena, ne pavēle, ne taure
....
Tās pilsētas un upes mani gaida vēl,
par kuŗām cīņās neesmu kritis -
es kritis neesmu vēl par savām mājām.
....
Krist, cīņā krist ir reizē mīlestība, naids un maldi. (49)

Eglīša dzeja šai grāmatā ir pārpilna ar bezcerības, aiziešanas, nāves simboliem.

Neredzu balto eju nekur -
Kaut jel to dvēsele justu;
Nomodu mēness pār jūŗu tur,
Pār mani - dievkociņš ar krustu.
Un esam mēs viens kā sākumā, tā galā,
Mēness, jūŗa, dievkociņš kapeņu malā. (10)

Un cituviet "un beidzot norimst viss un laikos laikiem zīmes neatstāj" (11). "Es savu aiziešanu dzirdu" (17). Tomēr, nerimst ilgas pēc sapņa piepildīšanas.

Sapnis par debesīm saprotams vai nu šaurākā reliģiskā nozīmē, vai daudz plašākā viedumā - ietveŗot personisko un nacionālo ilgu piepildījumu. Reliģiskie motīvi ir turpinājušies Eglīša dzejā, bet, liekas, vairāk kā dzejiskas izteiksmes veids, kas piemēroti drāmatizē viņā dzejas cilvēcisko un nacionālo saturu. Jo Velti raugāmies katedrāļu krustainās smailēs Dievs sastopams mūsu iznīcības bailēs? (34)

Par katedrālu smailēm svarīgāka ir pirmkristiešu sūtības degsme, paraugs šāsdienas cīnītājam:

Lai es pirmajiem Kristus lieciniekiem līdzināties spēju
Pirms izzūdu uz tēvzemes pusi ar smiltīm un vēju. (44)

*

"Žēlastība pastāv caur postu" (23). Šai atziņā varbūt iespējams nezaudēt ticību un cerību arī tad, kad dzīve un cīņa šaurākā nozīmē liekas bezcerīga. Kā transcendentāla, individa cīņām un sāpēm pāri pārcelta dzejā kļūst dzimtenes sarga simbolika, tā arī visas tautas dzīvības spēks var paciest un pārciest neizsakāmi daudz - arī šķietami bezcerīgo Prometeja cīņu.

Dziesma, dziesma, latvju dziesma,
Nemirusi simtus mūžus
Zobeniem neduŗama ne ar vāli nositama
Mūžu mūži nomiruši,
Ne mūžam tu nemirsi. (58)

Pāvils Vasariņš