Parasti mēs skaļi un uztraukti pretojamies kādai idejai tad, kad pašu stāvoklis ir neskaidrs un iekšējs kārdinājums vilina: ņem pretējo viedokli.

− Tomass Manns

 

 

11.

Kāpēc cilvēki pretojas idejām?

Vai tiešām „principu” dēļ? Kādas sabiedriskas tikumības uzturēšanai?

Varbūt „cilvēcisku, humānu apsvērumu” vārdā? Vai aiz visām šim un līdzīgām filozofiskām izkārtnēm neslēpjas draudīgu ideju īsto tēmējumu − mūsu labklājības, mūsu miera, mūsu nākotnes iespējas? Reta būs ideja, un rets būs vārds, kas draud tieši cilvēka kailai dzīvībai; toties dzīves iekārtojums, ‘gaisotne’, ikdienas ievāki cieš visādu ideju belzienus. ‘Draudīgums’ idejām tiek piedēvēts, ja sašķobās sabiedrības pamati, ja tiek apstrīdēta kādas politiskas ticības pareizība (pat vajadzība), ja kādam būs kaut kas jāatdod, lai bīstamās idejas prasības varētu apmierināt, un it īpaši, ja reizē ir runa par likumību, par taisnību, par varas pārliešanu mazākos biķeŗos.

Ideja ir būtībā pārmaiņa un lielākais drauds tiem, kas negrib vai nevar mainīties. Revolūcija ir ideja, kuŗai pienācis laiks. Bruņotu sacelšanos vienmēr ievada vārdu dumpis. Pazeminātie saceļas, lai iegūtu vienlīdzību, vienlīdzīgie − lai iegūtu pārākumu. Tomēr, galu galā, no katra revolucionāra iznāk vai nu apspiedējs vai ķeceris. Apspiedējam pieder vara − ķecerim idejas. Tad jāsāk no gala!

Sakarā ar strādnieku šķiras interesēm, reizē stiprinot sociālistisko sistēmu, PSRS pilsoņiem likumi garantē:

a) runas brīvību;

b) preses brīvību;

c) pulcēšanās brīvību, publiskas sapulces ieskaitot;

d) ielu gājienu un demonstrāciju brīvību.

− PSRS konstitūcija

Mūsu valstī, saprotams, nav un nevar būt vieta runas, preses u.c. „brīvībām” sociālisma ienaidniekiem.

− A. Višinskis,
Padomju valsts likumi, 1938. g.

 

 

12.

Zināmas idejas, acīmredzot, ir pietiekami bīstamas, lai tām noliegtu brīvu kustību. Par lielu pārsteigumu noliedzēji izrādās tie, kuŗiem, „bīstamās” idejas nodara smagākos zaudējumus. Smagākais zaudējums, protams, ir varas zaudējums, noteikšanas, noliegšanas varas zaudējums. Ironiski, ka varai bīstamas tieši idejas: tās nevar iznīcināt, un tās grauž varu kā skābeklis tēraudu. Nelīdz uztrieptas krāsu maiņas, nelīdz tīrīšana (!). Ideju gaiņātajiem derētu Viljema Boracha atgādinājums:

Divi simt gadus Anglija mēģināja apspiest runas brīvību. Tā cieta pilnīgu neveiksmi. Un tagad zem saules tā (Anglija) ir brīvākā pārrunās un presē − un tas ne vienu reizi vien ir bijis viņas glābiņš.... Kad tu aizdzen cilvēkus no publiskas cīņas vietas, kur notiek brīvas debates, tu viņus sūti uz pagrabu, kur dzimst revolūcijas. Labāk liels troksnis nekā čuksti. (Runa ASV senātā, 1929. g. 24.aprīlī).

Arī tas ir atbilstoši likumībai.

Mūsu likumu kodeks ir varens, glums, un to nevar salīdzināt ar neko citu virs zemes, kuŗu arī sauc: „likumi”.

− Solžeņicins

13. februārī PSRS valdība atņēma Aleksandram Solžeņicinam pavalstniecību un viņu izraidīja uz Rietumvāciju, tā visai pasaulei apliecinot, ka 1974. gadā vēl spēkā Višinska 1938. g. PSRS konstitūcijas tulkojums. Milovans Džilass rakstīja (no pieredzes!): „Revolūcijai ir nepieciešams ne vien aprīt savus bērnus, bet arī sevi.” (Jaunā šķira, 1957. g.) „Brīvība tikai valdības atbalstītājiem, tikai vienas partijas biedriem, − vienalga, cik tā liela − , tā nav nekāda brīvība. Brīvība ir vienmēr brīvība tam, kam sava, atšķirīga domāšana.” Kapitālistisks, reakcionārs sauklis? Šis ir revolūcionāres Rozas Luksemburgas teksts (Die russische Revolution).

Ar kustību un nepieciešamu iekšējas izpratnes atmodu, cilvēks sevi atbrīvo no apspiedēja.

− K’un
I Ching (3. grāmata)

 

Juris Mazutis