JG redakcijai:
Silenieka skatījumā (JG 95) Irbes-Ķiķaukas-Šķipsnas-Veisbergas paaudzes darbiem pieder „kopēja atteikšanās no tradicionālām rakstniecības formām un neuzticība literārai valodai un semantiskām definīcijām. Viņu darbos nevajadzētu meklēt literāros konceptus kā fabulu, tēlu vai kauzālo un chronoloģisko secību”. Kāpēc? „Pēdējo 30 gadu radikālās pārmaiņas” ietekmē „ir sabrukusi arī vārdu vecā pasaule.” Tagad jācīnās ar vārdu „bezvērtību”, rakstniekam „cilvēciskais pārdzīvojums sairst fragmentos”, bet „lasītājam ir atļauts sastādīt no sadrumstalotiem epizodiem savu mozaīku”.
Jauki! Chaosu rakstnieka darbā tomēr nevar attaisnot ar chaosu pasaulē. Tieši otrādi. „Katrs rakstnieks ar savu īpatnējo valodas lietošanas paveidu atklāj daļu no savas dvēseles, savām paša ieražām, spējām un izraudzīto noslieci.” (W. Strunk and E.B. White, The Elements of Style, 2nd edition, New York, 1972). Tātad autors nav vientiesīgs pasaules bezjēgas caurlaidis. Vai literātūrzinātnieki tam pievienojas vai ne, arī šai „traģisku iezīmju apzīmogotai”, rakstnieku paaudzei ir kaut kas (vārda vecā nozīmē) „sakāms”. Lai gan „autora vienīgais pienākums ir pašam sevi iepriecināt un apmierināt” (Strunk & White), tas arī būs viss sasniegtais, ja viņa „lasītājs ir bieži apmulsis”, risinot autora samezglotās „šaubas par valodas īstumu”, kuŗās „teikumi ir kā labirinti” u.t.t. Parasti tiek grēkots pret rakstnieka pirmo bausli: Nemuldi. Rādi!
Kaut gan katrs savā sāpīgi īpatnējā stilā pārkāpumus pret to rutinēti izdara kā mūsu vecie „svaidītie”, tā jaunie „patiesie liecinieki”. Cieš vienīgi lasītājs.
Es te negribu apstrīdēt Silenieka izteikto autoru vēlēšanos „būt patiesiem lieciniekiem kādai nacionālai un vispārcilvēcīgai traģēdijai”. Tas ir slavējams, mūsu literātūrai nepieciešams ideāls, kaut arī notiktu debates par šīs liecības stilu un skaidrību. Nevaru tomēr palaist gaŗām vispārinājumu „... trimda vairs nav lokalizēta politiska problēma, bet gan kļūst par katra moderna cilvēka lāstu vai privilēģiju...” un „... trimda ir brīvības tīrākā izpausme, cēlākā dzīves forma...” un „... cilvēks ir nolādēts būt brīvs un privileģēts apzināties savu neizbēgamo trimdu...” Šie atzinumi tad būtu „nacionālās iezīmes” un „vispārcilvēcisku mūsdienu nostāju” sinteze, gala punkts, kuŗā esam nonākuši, „cenšoties personisko caur nacionālo novest līdz vispārcilvēciskam”.
Jā, pasaulē ir šausmīgi trūkumi, bet tai nevar vienkārši atmest ar roku, no tās aiziet, ieslēgties abstraktā, subjektīvā ‘trimdā’ un no tās augstienēm aicināt lasītāju valstīties absurdā, t.i., pieņemt autora apgalvojumus un autora filozofisko sistēmu bez kritikas. Šaubos, vai minētie autori to vispār grib. Mēs nekad nesasniegsim ideālu pasauli, bet vai tāpēc automātiski atrodamies ‘trimdā’, vai tāpēc dzīves ceļojums pret ideāliem jāuzskata par ‘absurdu’? No absurda atmodās arī Kamī (Camus) varonis Mērso (Meursault), bet tikai tad, kad draudēja nāve. Sartrs vēlāk to formulēja: „Brīvība ir terrors”, t.i., terrors ceļas no cilvēkam prasītās atbildības par savas rīcības sekām. „Neizbēgamā trimda” ir jau sen novecojis jēdziens, piem., Kafkas Prāvas (The Trial) motīvs taču būtu: ja tu savu brīvību neņem, − redzi, kas notiek: tevi iznīcina. Modernākās variācijās ‘antivaronis’ sevi meklē, stāstījuma spriegums izriet no jautājuma: vai es vispār esmu?
Labi, šodien jūtamies bezspēcīgi, mūsu nacionālais liktenis nav loģisks, ikdienā vērojam materiālu, laika, enerģijas un cilvēku dzīvā spēka neauglīgu izšķērdību. Tas tiešām ir lāsts, bet burvja atslēgu neatradīsim kaut kādā mākslīgā ‘trimdā’. ‘Trimda’ šajā (aiziešanas no šīs ‘absurdās’ realitātes) nozīmē ir liberālu intellektuāļu patentēts nevainības un neaktīvitātes aizsegs (tāpēc jau „cēlākā dzīves forma”!). Tieši šo garīgo divkosību minētie autori parāda vislabāk.
Ja tiešām gribam „personisko caur nacionālo novest līdz vispārcilvēciskam”, tad „nacionālā” un „vispārcilvēciskā” sintēzei eventuāli jāizpaužas konkrētās prasībās, pat cīņā par visas pasaules pilsoņu brīvu domu un rīcību. (Vecmodīgi, bet jo vairāk pasaule mainās, jo stingrāk tā pamatos paliek kā bijusi.) Kamēr šo briestošo sintezi gaidām, neatkāpsimies no realitātes. Meklēsim sevi un savas iespējas tajā.
Juris Mazutis, Montrealā
