Laimonis Mieriņš
PA KUŖU CEĻU?
Mākslas jēdziena dziļāko būtību ir mēģināts izskaidrot visos laikos, taču uzdevums ir bezcerīgs. Tāpēc, varbūt, mēdz teikt, ka māksla nav „jāsaprot”, bet „jādzīvo”. Jautājums, vai mākslai būtu jākalpo kādai ideoloģijai vai tā atstājama brīvai pašplūsmai, ir pašlaik akūts radītājiem māksliniekiem un katram domājošam sabiedrības loceklim demokrātiskās un diktatūras zemēs, neatkarīgi no valdošās politiskās un saimnieciskās iekārtas.
Mākslas darbs un tā radīšanas process ir divas dažādas lietas. Pirmo var analizēt, piemēram, uzbūvi un, pats par sevi saprotams, „baudīt”, pirkt un pārdot, bet ne otru, jo tas, sakņodamies zemapziņā, nedalāmi saistīts ar mākslinieka intuīciju, vīziju, irracionāli mijiedarbojas organiski sakarīgā, bieži neloģiskā aktivitātē. Citiem vārdiem izsakoties, te notiek mēģinājums subjektīvo, emocionālo pārdzīvojumu saliedēt sakarīgā mākslas formā.
Mākslas formu izmaiņas gaitu, populārā valodā „modi”, labi raksturo mākslas vēsture, uzrādot pārmaiņu cēloņus, to iespaidu gaitu u.t.t. Mūsdienās šo procesu steidzina ne tikai strauji augošās technoloģiskās pasaules iezīmētās kontūras, bet arī tās radītais jaunais izteiksmes līdzekļu arsenāls, kas ir viens no mākslas līdzšinējo disciplīnu robežu nojaukšanas galvenajiem veicinātājiem. Modernā māksla, saraujot pēdējās saites ar perversās klasiskās pasaules mantojuma tradīcijām, sekmīgi veido jaunu mākslas valodu. Te sevišķi lieli nopelni ietekmīgajai vācu techniskās mākslas augstskolai Bauhaus (1919-1933). Visos laikos mākslas darbi iezīmējušies ar stingru konstrukciju un pārliecinošu izteiksmes spēku, kas ir vienīgais kopējais vienotājs elements tagadējai un pagātnes mākslai.
Tipiska modernās mākslas īpašība ir apzināta izvairīšanās no „literātūras” un ideoloģiskas sprediķošanas. Tomēr futūrisms − mašīnu, zinātnes un totālas, dinamiskas mākslas revolūcijas glorifikācija, laikā priekš Pirmā pasaules kaŗa, ar retorisko itāliešu dzejnieku Marinetti (1876-1944) kā ideologu, iedvesmoja vēlāko fašisma kustību. Turpretim abstraktā māksla, kuŗas apjoms ieslēdz absolūtās aistētikas ietvarus, ir neatkarīga no vizuālās apkārtnes diktētā figūrātīvā terrora un ar to saistīto stāstošo elementu. Pretēji populārajam apgalvojumam, šāda māksla neatmet personības iezīmes. Kas var būt vēl personiskāks, piemēram, par krāsu izvēli, salikumu? Zilās un zaļās krāsas noskaņošana diskorda attiecībās loti efektīvi iedarbojas uz mūsu emocijām. Tādējādi ir iespējams komūnicēt idejas ar tīrās formas palīdzību, t.i., šeit darīšana ar zināmu vizuālās „domāšanas” veidu, pretstatu vārdiskai (literārai) domu gaitai, kas realizējas kā sakarīgu vai nesakarīgu vārdu plūsma. Ir svarīgi to izprast.
Mūsdienu mākslas neatkarības tendences ir relatīvi jauna parādība, jo visos laikos un visās kultūrās tā ir „kalpojusi” reliģijai kā sadzīves centrālajam vienotājam faktoram. Tagad mākslas „darba devēja” posteni visbiežāk aizpilda marksisms vai šovinisma piesātināts nacionālisms. Kapitālistiskajās zemēs, ekonomisku aprēķinu vadīta, īpatnu kolorītu veido komerciālā jeb reklāmu māksla. Tā viegli „saprotama”, jo mērķtiecīgi pielāgojas tai sabiedrības daļas gaumei ar nolūku pierunāt, kuŗā jāpopularizē pārdodamā prece. Amerikas Savienotajās Valstīs komerciālās mākslas technikas tiek izmantotas dzīvē − vēlēšanu kampaņās.
Par klasisku politiskās propagandas mākslas paraugu ir kļuvis sociālistiskais reālisms, Padomju Savienības oficiālā māksla. Balstīts uz akadēmiskā reālisma tradīcijām, tam zināma gara radniecība ar komerciālo mākslu. Sociālistiskā reālisma ierobežojumus pietiekami labi raksturo Aivars Gorīs rakstā „Kritikas cildenā misija”, žurnālā Māksla, 1972. g. 2. nrā.:
Koncepcija, kuŗā par izejas punktu, iedvesmas avotu dzīves parādību mākslinieciskai izpētei tiek pasludināta mākslinieka fantāzija, ir pretrunā ar ļeņinisko atspoguļošanas teoriju, kas par primāro atzīst objektīvo realitāti, nevis cilvēka apziņu, fantāziju, kas ir sekundāra. Fantāzijas lomas pārspīlēšana dzīves mākslinieciskās izziņas procesā var novest pie kļūdainiem rezultātiem.
Prasība pēc politiskās propagandas mākslas nav tikai komūnistisko režīmu privilēģija, sava veida glorificēta „galma māksla” sastopama visur, un bez tās iztikt laikam nevarēs. Tādēļ nav jābrīnās par Rietumu pasaulē arvien skaļāko prasību pēc politiski motīvēta teātŗa, „Pekingas operas” garā, kā noteikta politiska grupējuma (labā vai kreisā spārna ekstrēmisti) oficiozu, forumu.
Šai ziņā latvieši nekad nav bijuši izņēmums. Apgāda „Pagalms” 1935. gadā Rīgā izdotajā E. Virzas publikācijā Zem karoga, 186. un 187. lp. lasāms sekojošais:
Bet pastāv otrs subjektīvisms, augsts un cildens, ko sauc par nacionāli politisko un kas iziet uz režīma un nācijas interešu aizstāvēšanu. Ar šo subjektīvismu, nepielūdzamu un nesaudzīgu, un lieliski vienpusīgu, jāapbruņojas katram latviešu nacionālistam, jo valdības galva ir šī subjektīvisma vispilnīgākais iemiesojums.
Šī subjektīvisma priekšā viss ir kaitīgs, kam pat vismazākā pretruna ar režīma vajadzībām.
No šiem objektīvisma meliem, zem kuŗiem slēpjas nodevība, jaunais režīms grib Latviju iztīrīt. Viņš neatzīst ne objektīvas zinātnes, ne objektīvas mākslas. Ja tās grib iziet ārā no šī režīma nacionālās atmosfairas, tās ir pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat kā valsts priekšā nevienam nav pilntiesības uz savu īpašumu, tā ne māksliniekam, ne zinātniekam nav tiesības uz domām, kas būtu neatkarīgas no mūsu nacionāli politiskās kārtības.
Līdzīgas tendences vērojamas arī emigrācijas apstākļos. Savā laikā gleznotājs un grafiķis Niklāvs Strunke dedzīgi aicināja latviešu māksliniekus dokumentēt bēgļu gaitas (Ceļa Zīmes, 3. un 4. nrs.); nesenais Dr. Eduarda Upenieka uzsaukums trimdas rakstniekiem, lai tie pakļaujas nacionālās politikas prasībām, izraisīja dzīvas debates. Laikraksts Laiks (29.8.70) publicēja kodolīgu rakstnieka Eduarda Silkalna secinājumu.
Vēsturisku apstākļu sagadīšanās rezultātā latvieši lielāko tiesu mākslu uzlūkojuši kā kalpotāju, vispirms jau kā kalpotāju kristīgās mācības paušanai (pirmie rakstnieki − vācu mācītāji), vēlāk kā palīgu centienos pēc nacionālās neatkarības, tagad okupētajā Latvijā kā turienes ideoloģijas balstu.
Solīdajā emigrācijas „kultūras frontē” sava veida izrāviens ir komponista Gundara Pones apcere „Māksla un politika” (Jaunā Gaita, 82. num.), kur autors iestājas par nepieciešamību mākslu pakļaut kailas šķiru cīņas propagandas vajadzībām, pārfrāzējot slavenā militārā rakstnieka Klauzevica (1780-1831) vārdus: „Māksla ir politika, tikai ar citiem līdzekļiem.”
Varbūt vistrāpīgāk emigrācijas kultūras neauglību ir raksturojusi Ligita Andersone (sk. „Teātris trimdā”, Jaunā Gaita, 95.num.):
Mēs, trimdas maisā dzīvodami, esam izslēguši apkārtējo pasauli. Trimda pašos pamatos ideoloģiski cenšas aprobežot jebkuŗu mākslinieku, kuŗa radošais spēks draud pārplūdināt etniskās robežas. Jēdziens trimda ir negatīvs un psīcholoģiski nospiedošs termins. Mēs visi pazīstam ciešanas, kuŗas izbauda rakstnieki un citi mākslinieki zemēs, kur ideoloģiski ierobežojumi žņaudz miesu un garu. Vai trimdas vārdā uzliktās nebrīvības nedara ierobežotā veidā tādu pašu noziegumu, tikai pretējā ekstrēmā?
Rezultāti nav tālu jāmeklē. Ar zināmiem izņēmumiem, emigrācijas siltumnīcās mākslas nostalģiski sentimentālā gaisotne ir kļuvusi slimīgi nereāla, kas šeit uzaugušai paaudzei var izskatīties arī komiska. Teikto pietiekami illustrē nekritiskas tautiskas emblēmatikas apbērtā daiļamatniecība ar negatīvu iespaidu pat uz nedaudzajiem celtniecības paraugiem, kapakmeņus ieskaitot; dažādas kvalitātes etnisko tautas tērpu un rotu kults; plašam patēriņam domātās te gleznotās saldu atmiņu pilnās kādreizējās Latvijas lauku ainavas ar bērzu biržu, labības statiņu, riju, arāju (pie spīļu arkla vai sētuvi kaklā) u.c. motīviem; Ziemsvētkos laikrakstu pirmo lappusi parasti grezno skati ar dziļi iesnigušu viensētu un ģimeni zirga vilktās kamanās ceļā uz dievnamu... Mākslas centieniem atbrīvoties no ideoloģiskām nosliecēm ir pamatots iemesls. Pats par sevi saprotams, ka katra organizēta sabiedriska kopa, piemēram, valsts visdažādāko apsvērumu dēļ prasa no indivīda zināmus personiskas brīvības upurus. Lielākā dala no tiem ir absolūti nepieciešami, kā satiksmes noteikumu ievērošana utt. Tomēr neatkarīgi no politiskās nokrāsas ikviens establishment ar vismodernākām technoloģiskām iespējām apbruņots vienmēr no jauna un neatlaidīgi mēģina nomākt vai vismaz kontrolēt jebkuŗu individuālisma izpausmi, tā vietā protežējot paklausīgu, labi dresētu pūļa mentalitāti, kas akli un bez ierunām seko pagātnes vai tagadnes praviešu norādēm. Drauds modernajam cilvēkam nokļūt mašīnas lomā, ir būtiski nevajadzīgs un neattaisnojams, bet tas ir īsts, totalitārs, tāpēc nopietni ņemams. Par iespējamām šīs parādības konsekvencēm pravietiski brīdina angļu rakstnieks Orvels (1903-1950) savā satīriskajā darbā 1984. Teiktais nav jāiztulko kā reakcija pret novēlotu sociālo netaisnību novēršanu, ar ko mūsu pretrunu laikmets sevišķi bagāts. Taču anarchija arī nav problēmas atrisinājums.
Universālajā „smadzeņu mazgāšanas” kampaņā tiek iesaistīta ar piemērotu ideoloģiju piesātināta māksla, kuŗai var būt nenoliedzami paliekama mākslinieciska vērtība, kas vienmēr neatkarīga no satura vai temas. Bet māksla bez ideoloģiskas programas audzina potenciālus nemiera dīgļus, tāpēc tā bīstama kārtējām un nākošajām konvencijām un to iestādījumiem. Prasīt mērķtiecību no mākslas ir absurds.
Neaizmirsīsim, ka katra veida propaganda, ideoloģiska sludināšana ir vienpusīga, demagoģiska un reliģiski neiecietīga, jo pauž tikai vienu viedokli, tāpēc nav audzinoša. Māksla stāv pāri visam, arī politikai. Bet vai tāda vispār ir vajadzīga un pa kuŗu ceļu tai iet? Ideoloģisku propagandu vai individuālā pārdzīvojuma tiešumu?