13. AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU TEĀTŖU FESTIVĀLS

Skatītāja atmiņas

Mēs atnācām rezervēti un bez prieka. Prātojumi par abstrakto un reālo, tīro un netīro, brīvo un formālo mūs bija izmocījuši. Mēs jutām ilgas: norātas, apspiestas, sabiezinātas līdz eksplozijai. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos Sidnejas Latviešu teātrī mūs nevarēja atbrīvot, jo bija par reālām un nedeva skatītājam ne mazākā iemesla fantāzijai. Tas, ko gaidījām, pirmo reizi ievibrējās U. Siliņa Ābrama tēlojumā. Viņš nepārtraukti smīdināja skatītājus, bet sevi apvaldīja, lai nepārspēlētos un lai skatītājs ieraudzītu otru, dziļāku Ābramu. Iedzirkstījās arī jaunie tēlotāji: Aleksis (J. Grauds), Pičuks (M. Strīķis) un īpaši Auce (ieva Stupāne), spēlējot sirsnīgi un patiesi, dodot lugas idejai nozīmību.

Mūs neatbrīvoja arī Adelaides latviešu drāmas studija ar M. Zīverta Čūsku. Režisoram Visvaldim Dulpiņam, tāpat kā K. Gulbergam iepriekšējā izrādē, pienākas pateicība par darbu ar jaunajiem tēlotājiem. Un tomēr, šī izrāde pierādīja, ka viņiem vēl jāapgūst katras lomas dziļāka analize, lai neizšautu visu pulveri uzreiz un pietiktu līdz beigām, ar ko intriģēt skatītāju.

Ar Direnmata Fiziķiem bija atbraucis Austrālijas latviešu teātris (Melburnā), lugu, kas neatraisīja jūtas, bet iedarbojās uz prātu, lai tas uztvertu autora drūmo ziņojumu. Te nebija neviena rakstura, kas ir tik simpātisks, lai tam dzīvotu līdz. Patika režisores Lūcijas Kalniņas situāciju lietišķīgais izkārtojums, tāpat apslāpētie, gandrīz ikdienišķie cietsirdības izpaudumi. Tomēr izrāde šķita par lēnu, bez Direnmatam raksturīgā spilgtuma. Mūsu interese šajā komēdijā saistījās ne tik daudz ar to, kas notiks, kā ar raksturu attieksmēm. Te atklājās daudz smalkuma un daudz tukšuma. Ārste bija Lūcija Kalniņa. Viņas loma bija līdz sīkumam izstrādāta, izturēta, ar pacēlumu lugas nobeigumā. Sīkos pārsteigumus Kalniņa atdeva ar vienkāršību balsī, bet skatītājs to izjuta un jutās satraukts, meklējot iemeslus un kļūstot arvien uzmanīgāks. Erna Lēmane kā Lina Roze savu vainas sajūtu parādīja ar koncentrētu vienkāršību, pastiprinot domu, ka dzīve ir bezpersoniska un cietsirdīga. Tā šīs sievietes raksturs atklājās visā tā naīvajā nabadzībā.

Tikai Adelaides latviešu teātŗa ansambļa izrādē mūsu ilgas izlauzās uz āru, spontāni, vareni. Tā bija Albija luga Mazā Alise. No acīm nokrita kā zvīņas. Tas bija romantisms, ko bijām ilgojušies. Zvērināti modernisti miklām acīm spieda rokas saviem oponentiem. Un kaut arī šajā izrādē skatītājs dotajā brīdī nevarēja pateikt, kas īsti uz skatuves notiek, viņš klausīja savai fantāzijai, un viss viņam bija skaidrs. Jo šī luga rosināja iztēli, skāra skatītāju ar smeldzi, un viņas aploks bija metafizisks − cilvēka stāvoklis universā. Adelaidieši spēlēja patiesi, ar dialogiem, kas ved uz rezultātu. Ritms bija dzīvs, un ritma palēninājumi nozīmīgi. Greizsirdības izmocīto, sadistisko, apvaldīti dzīvniecisko Advokātu spēlēja H. Elvigs ar vitalitāti viscaur izturot savu lomu. H. Gelsēns bija kardināls: administrators, svētais, liekulīgais, ļaunais un sirsnīgais vienā personā. Tērps viņam deva gandrīz melodrāmatisku uzsvaru. Juliāns, mūsu dienu svētais, kas cīnās ar savu miesu, bija Indulis Bumbieris, atdodot savas šaubas ar suģestējošu spēku. Jauns, ar lielisku tērpu, stāju un intuīciju sevi apvaldīt I. Bumbieris lika skatītājiem dalīties viņa pārdzīvojumos. Pats režisors (M. Bumbieris) tēloja ironisko dēmonu un sirsnīgo draugu Sulaini, ar savām replikām paverot perspektīvas, kas ir tālākas par mūsu dzīvi. Ilga Bērziņa bija svētā jaunava un pavedēja vienā personā − Alise. Patika viņas pavedinātajās līnija un pēkšņo pārvērtību skati.

Pats aktieŗu un ansambļu godalgošanas skats bija it kā 5. izrāde. Sirsnīgs, pavadīts ar ilgām aplausu šaltīm. Kad viss bija pāri, vecāki kungi viļāja pa kabatu auto atslēgas, bet mājā tā negribējās braukt. Mēs runājām par skaistām izrādēm un koncertiem Sidnejā, it kā teātŗa gaiss būtu mūs uz īsu brīdi apciemojis un atraisījis mūsu mēles. Uzpeldēja arī grēcīga doma − vai Albijs būtu mums, latviešiem, tuvāks drāmatiķis nekā Direnmats?

 

Kārlis Freimanis

 

 

 

JAUNA METODE AKTIEŖIEM

Poļu režisors Ježijs Grotovskis (Theatre Quarterly April-June, 1973) varbūt ir pats nozīmīgākais, ko pēckaŗa laikmets mums ir sniedzis aktieŗu mākslas un režijas teorijas attīstībā. Viņam ir sekotāji arī Rietumos, ieskaitot Savienotās Valstis (piem., Teātŗu konference Ņujorkas universitātē, 1970).

Staņislavskis, viņš saka, ir liels, jo rāda, kā režisoram iztulkot drāmatiķa nodomus un kā panākt patiesu savas lomas atdošanu. Staņislavskis prasa − ko jūs justu un ko darītu dotajā situācijā. Un tas veicina režisora techniku un aktieŗa māku. Bet Grotovskis nav ieinteresēts teātrī, jo tas nav īsts. Ja kāds iemācās „īsti” tēlot, viņš neatklāj sevi, bet doto situāciju, kas patiesībā ir neīsta. Viņš ir it kā pats sevi apslēpis, noliedzis. Aktieŗa mērķis ir atrast visam jēgu, atbildēt uz jautājumu − ko jūs darīsit ar savu dzīvi? Tāpēc ne sevi noslēpt, bet atklāt ir aktieŗa uzdevums. Teātris ir aktieŗa atdzimšana, savas dzīves notīrīšana no sārņiem, no visa pieņemtā, „aktieriskā”, apgalvo Grotovskis. Tik tālu viņš, šķiet, iet roku rokā ar moderno drāmas metodi skolās, kur jaunieši, pilnīgi atraisīti, ar mīma palīdzību izsaka savus iekšējos pārdzīvojumus, bieži mūzikas pavadījumā. Bet Grotovskis iet tālāk. Viņš novēršas no individuālā un, šķiet, pievēršas sociālam skatījumam. Viņš apgalvo, ka mēs nedzīvojam par sevi, bet saskarē ar citiem cilvēkiem, un esam tuvi savai paaudzei, savai ļaužu šķirai, cilvēkiem, ko mēs varētu saukt par brāļiem. Tas ir mūsu dzīves veids, kas prasa nevis nomaskēšanu, bet atklātu apliecināšanu, jo mēs neesam katrs par sevi, bet esam daļa no kopības.

Praktiski Grotovskis to mēģina atrisināt, kā fotografijas rāda, ar atraisītu kustību un sejas izteiksmes palīdzību. 1973. g. jūlijā viņš uzved savā teātŗa laboratorijā Vroklovā (Varšavas priekšpilsēta?) izvilkumus no bībeles, T.S. Eliota, Dostojevska un Veila. Būtu interesanti redzēt, kā šī metode realizējas uz skatuves. Pēc fotografijām tā atgādina agrīnos vācu ekspresionistus.

 

K.F.

 

 

AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU TEĀTŖU FESTIVĀLI

Festivālus ierosināja Sidnejas latviešu teātŗa režisori K. Gulbergs un I. Sveilis.

 *

Pirmais festivāls notika Sidnejā 1961. gadā. Austrālijas latviešu teātris uzveda N. Kauarda komēdiju Viss paliek jūsu ziņā, Brisbenas D.V. drāmatiskā kopa − S. Moma lugu Svētā liesma, Sidnejas latviešu teātris − Ž. Anuīja lugu Cīrulis, Adelaides latv. teātŗa ansamblis − Z. Lāgerlefas romāna Gesta Berlings drāmatizējumu. 

*

Aktieŗu un labākā ansambļa un režisora godalgošana sākās 1965. gada festivālā. Visu vairumu godalgu savā starpā sadalīja Austrālijas latviešu un Sidnejas teātŗi. Pēdējā (1973) festivālā uzvarēja Adelaides latviešu teātŗa ansamblis ar Albija lugu Mazā Alise. Pirms tam divus gadus no vietas uzvarētāji bija sidnejieši: 11. festivālā Melburnā ar Beketa Godo gaidot un 12. festivālā Adelaidē ar Anuīja Antigoni. 

*

Pertas latv. teātris ir apmēram 2000 jūdzes no austrumu krasta un festivālos nav piedalījies. Bieži trūkst arī Brisbenas D.V. drāmatiskā kopa. Kāpēc? Festivālos vēl pa reizei piedalījies Melburnas latviešu teātris. 

*

Publikas atsaucība ir bijusi laba. Pirmajā festivālā izrādēs noraudzījās ap 1800 apmeklētāju. Visumā katrā izrādē ir bijuši ap 400 skatītāju. Pēdējos gados skatītāju skaits ir ap 300 katrā izrādē. Acīmredzot jauno skatītāju daudzums nespēj aizstāt pazudušos vecā gājuma ļaudis.

 

K. F.

 

 

 

Latviešu Fonds uzaicina latviešus visā pasaulē pieteikt svarīgus kultūras un audzināšanas pasākumus, kuŗus ar Latviešu Fonda palīdzību varētu veikt.

Līdzekļus vienreiz gadā piešķiŗ Latviešu Fonda dalībnieki rakstveida balsošanā.

Par Latviešu Fonda dalībniekiem var kļūt atsevišķas personas, ģimenes un organizācijas. Dalībnieka iestāju maksa ir $50.

Latvian Foundation Inc.
c/o Valdis Muižnieks
2330 Gull Rd.
Kalamazoo,
Mich. 49001. USA

Liksim drošus pamatus latviskajam darbam. Radīsim nacionālo kapitālu, ar kuŗa augļiem varēsim veicināt mūsu tautas pastāvēšanu un augšanu.